Foto

Kolektīvās pūles

Aleksandra Artamonova
27/08/2014

Natālija “Gļukļa” Peršina (Наталья «Глюкля» Першина), viena no Krievijas mākslas grupu Chto Delat? (“Ko darīt?”) un “Atrasto apģērbu fabrika” (Фабрика Найденных Одежд) dibinātājām, pašlaik strādā kā neatkarīgā autore un nākamvasar plāno Kaļiņingradā atklāt projektu, kura pagaidu nosaukums ir Unconditional Love To Gadgets Festival – kritiska nometne bērniem un vecākiem. Mūsu sarunā Gļukļa stāstīja par šo ideju, par to, kāds mākslas darbs var sanākt, kāpēc mūsdienu realitātē bērnu un vecāku “īsta satikšanās” ir tāds pats retums kā melnstrādnieka migranta un klasiskā baleta dejotāja tikšanās, kāpēc performance un atklāta atzīšanās palīdzēs šo satikšanos īstenot un kāpēc mātes lomas un rūpju tematika mākslā maz kādu interesē.

Nataša, vai tava ideja organizēt nometni radās no kaut kādas iekšējas personiskās, ģimeniskās vajadzības?

Šīs ir tieši tas gadījums, kad personiskais kļūst sabiedrisks. Neapšaubāmi, šī ideja radās no manas personiskās pieaugošās trauksmes par savu meitu. Marfai desmit gadu dzimšanas dienā uzdāvināja aipadu, un pavisam īsā laikā kļuva skaidrs, kas šī ierīce var kļūt par realitātes konkurenti. Kas attiecas uz kādu vispārīgāku izpratni – atklājās, ka pieņemtais eskeipisma modelis arī ir jāpārskata. Mūsdienu realitātē tas vairs nedarbojas īsti labi, un māksliniekam pret visām šīm idejām – patvērumu no realitātes meklēt savā pasaulē, tajā runāt, izmantojot kaut kādus savus kodus – ir jābūt uzmanīgam un piesardzīgam. Savukārt es esmu pieradusi tā: ja manī radies kāds signāls un tas sāk rezonēt ar to, kas notiek ar maniem draugiem, tuviniekiem un plašāku cilvēku loku, ir vērts sākt veidot projektu.

Vai tava nometne lielā mērā ir sociāli sabiedrisks vai tomēr mākslas projekts?

Mākslas projekts sadurē ar sociāli sabiedrisko. Un vispār tikai šādi – tikai šādā sadurē – man ir interesanti strādāt. Ir problēma – jebkāda. Bet tu no nevari apspriest tikai mākslas cilvēku lokā – tas nav diez ko interesanti. Tāpēc ir pareizi projektā iesaistīt dažādu jomu speciālistus. Mūsu gadījumā savu pienesumu var dot gan tie, kas visu dzīvi strādā ar atkarību mocītajiem, gan sociologi, gan filozofi, gan aktieri, gan rakstnieki. Un viena no komunikācijas formām, kuru mēs pašlaik aktīvi apspriežam, ir atzīšanās, vecāku coming-out savu bērnu priekšā, un otrādi. Lai vecāki publiski izstāsta, kādas domas viņus mocīja pusaudžu vecumā, kas sarūgtināja, ko viņi darīja. Bet lai tie nav tikai negatīvās, traumatiskās pieredzes piemēri. Un galvenais – nevajag romantizēt un dramatizēt mūsu “grēcīgo bērnību”, svarīgākais ir atrast līdzsvaru. Lai bērni izstāsta, kas viņiem ir interesanti, un mēs mēģināsim to iemīlēt.


Natālija “Gļukļa” Peršina. Debates par šķiršanos: kad personiskais kļūst sabiedrisks. 2014. Zīmējums par klusējošo gājienu pa Ņevas prospektu

Manuprāt, atkarības tēma, jūsu gadījumā – “bērns–viedierīce”, iezīmēta pārāk vienkāršoti un formāli. Ja runājam par atkarību un tevis izvēlēto “tēvu un dēlu” tēmu, tad daudz uzskatāmāka ir bērnu atkarība no saviem vecākiem, un otrādi. Viedierīce ir tāda mazliet sagudrota problēma.

Jā, neapšaubāmi, tēma ir daudz dziļāka, nekā to pašlaik iezīmējam. Bet man ir grūti pašreizējā posmā runāt par to, ko patiesībā ietver šis projekts. Protams, viedierīce, tieši tāpat kā apģērbs (gadījumā ar manām un Capļas performancēm), ir tikai veids, kā runāt par dažādām sarežģītām lietām. Pieņemsim, ka projekts ir par vecāku bailēm, ka bērns aiziet, ka viņš pieaug; par bailēm no pārmaiņām, bailēm noliegt mobilitāti; arī bažām par sevis paša un bērna nākotni; nāves bailēm un galu galā bailēm, ka bērns var izaugt par morālu kropli – vienaldzīgu rūķi, kas gudru ģīmi novēršas no pasaules. Šeit ir daudz tēmu… Es sāku ar reālu atkarības gadījumu, kurā klātesošs ir arī materiālais elements. Kas vispār notiek ar cilvēku savstarpējām attiecībām mūsdienu pārmaiņu kontekstā? Viedierīce tagad ir viens no būtiskākajiem mūsu dzīves elementiem. Tā maina ne tikai dzīves dinamiku, bet arī mūsu jūtas, apziņu, smadzenes, formē mūsu paradumus: pamostamies no rīta un praktiski uzreiz ieejam feisbukā paskatīties ziņu lenti. Bet līdztekus atkarībai no viedierīcēm eksistē arī mūsdienu ģimenes problēma. Tā ir ģimenes ierobežotības problēma, kas raksturojama ar frāzi “publiski nemazgāt netīro veļu”, – tipiska izteikti patriarhālajai Krievijas vēsturei –, turklāt tā ir arī antifeministiska un kvazibīstama kaut vai tāpēc, ka mums atkal draud “dzelzs priekškars”. Tieši šajā situācijā “personiskais” un “politiskais” atkal satiekas. Ko nozīmē “nemazgā publiski netīro veļu”? Zinām daudzus gadījumus, kad tuvi cilvēki viens otru burtiski nograuž, kad pilnīgi bezpalīdzīgi ir gan vecāki, gan bērni. Ko lai dara? Mēs domājam problematizēt arī šo stāstu par patriarhālajām attiecībām: kas ar tām notiek, kāda loma šajā procesā ir jaunajām tehnoloģijām, kā tās mums palīdz un vienlaikus – kā izdarīt tā, lai mēs nebūtu atkarīgi no šīm tehnoloģijām. Mēs runājam par brīvību, par attiecībām un mēģinājumu ar spēles palīdzību nemanāmi bērnus virzīt uz citu pusi. Lai viņiem kļūtu skaidrs, ka pasaulē eksistē ne vien aifoni, bet arī interesanti cilvēki, kurus nekad nespēs aizstāt neviena viedierīce. Kapitālisms tik ļoti strukturē cilvēka, jo īpaša – jaunieša, dzīvi, ka viņš ir spiests rīkoties ar šo viedierīci. No tā ceļas vecāku, gan arī vienkārši – cilvēciskā, trauksme. Laba filma, laba izrāde vai labs projekts, manuprāt, citiem kļūst interesants tikai tad, ja aizķer šo personisko trauksmi.


Grupa “Atrasto apģērbu fabrika”. Video “Sārtās buras” 

Tevis izraudzītā spēles forma nometnei būs teātris un performances?

Visticamāk. Sākumā domājām rīkot pastaigu pa pilsētu apvienojumā ar performancēm. Piemēram, mēs pastaigājamies, nonākam pie Kanta kapa, un tur pēkšņi aiz kolonnas parādās mūsu draudzene un mākslas zinātniece Maša Šlikeviča. Iznāk un sāk stāstīt visiem un savai meitai par to laiku, kad viņa bija pusaudze. Tomēr vēlāk nolēmām, ka pareizāka būtu koncepcija par nometni pie jūras, kur taisīsim filmu, un, ja viss izdosies, tad no šīs savdabīgās “laboratorijas” varēsim iziet pilsētā un kaut ko veidot tās telpā, iespējams, kādu teātra uzvedumu.

Vai cilvēki būs gatavi publiskām atklāsmēm?

Es ar to nodarbojos visu dzīvi un zinu, ka šim nolūkam ir savas stratēģijas un paņēmieni. Mēs neskarsim pašas personības dzīles un vēl domājam, vai nometnē būtu jāiesaista patiešām traumēti cilvēki. Ticamāk, strādāsim ar tādiem, kuru bailes vēl nav kļuvušas grandiozas. Pieredze liecina: ja cilvēks ir spējis pārvarēt savu kompleksu un traumu, tad viņš var un grib par to runāt, un iespējams, viņam pat par to nāk smiekli. Mēs neesam ne ārsti, ne psihologi, mēs esam mākslinieki. Mākslai ir sava teritorija, tā pieskaras īstām traumām, bet nelien brūcēs ar instrumentiem. Pēdējos gados es konstruēju situācijas, kurās satiekas ļaudis, kam būtu grūti vai pat neiespējami satikties reālajā – ikdienas – dzīvē.

Piemēram, satiekas tadžiku celtnieki un baletdejotāji – kā tavā filmā “Migrantu spārni”.

Tieši tā! Un tagad problematizējot opozīciju “tēvi/dēli un viedierīces” es saku: patiesībā šī ir tieši tāda pati situācija. Par spīti tam, ka vecāks ar bērnu dzīvo kopā, viņi ļoti bieži var arī nesatikties. Tāpēc viņus var un vajag savest vienā telpā. Mākslai ir tiesības eksperimentēt ar šādām lietām, nevienu neaizvainojot un netraumējot. Atrodoties mākslas teritorijā, zinot un izmantojot krievu un eiropeiskās izglītības tradīcijas, mēs varam atļauties apspriest dažādus tematus nepierastā formā. Labi, ka ir pietiekami daudz ļaužu ar atvērtu apziņu, kuriem patiešām gribas piedalīties šādā projektā. Mūsu uzdevums ir sapulcināt viņus visus kopā. Viss, kas notiks nometnē tālāk, būs mūsu kolektīvais projekts, mūsu kolektīvie pūliņi. Lai vecāki uz kādu brīdi atkal kļūtu par bērniem, un bērni – tieši otrādi – pacenstos sajust, ko nozīmē būt par vecākiem.

Interesanti, kā tava pašreizējā mākslinieciskā darbība saskan ar to, ko darīji ar grupu Chto Delat? un ““Atrasto apģērbu fabriku”. Es klausos par ideju veidot nometni, un man prātā nāk tava un Capļas filma “Trīs mātes un koris”. Ja sāk pētīt, tad varētu teikt: re, kur visa sākums – ir piefiksētas vienas konkrētas mātes problēmas, kas pārvērstas teātra uzvedumā.

“Trīs mātes un koris” bija darbs, kas akumulēja “AAF”daudzu gadu pūliņus. Kā mēs ar Capļu uzkāpām šī zirga mugurā 1995. gadā (daļēji tāpēc, ka pašas jutāmies viegli ievainojamas šajā situācijā un neviens mūs negribēja uzklausīt), tā nevarējām no tā nokāpt. Jau nabaga Lizas lēciens Ziemas [pils] kanālā (runa ir par performanci “Nabaga Lizas piemiņai” 1995. gadā – red.) bija kā pirmais signāls. Šķiet Marina Abramoviča rakstīja par to, ka jebkurš mākslinieks tā vai citādi visu dzīvi strādā ar vienu, nu, maksimums, divām tēmām. Man ir tieši tā, un es šaubos, ka kaut kas varētu mainīties. Viss, kas saistās ar pilsonisko sabiedrību, tās veidošanu, horizontālo saišu radīšanu starp cilvēkiem – šajā jomā vēl ir ļoti daudz darāmā. “Trīs mātes un koris” dzīvo savu dzīvi, un mēs ejam tālāk. Meklējam jaunas formas. Šajā projektā mums pievienojas bērni, un viņi mums vēl daudz ko pateiks priekšā. Projekta galvenais uzdevums ir padarīt bērnus, vienlaikus strādājot ar viņu vecākiem, par galvenajiem spēles dalībniekiem. Ideāli, ja projektā piedalīsies pāri – vecāks un bērns – bet, ja tēvs vai māte negribēs piedalīties, mājās atvase viņiem pastāstīs, kā viss notika. Esmu veikusi nelielu izpēti, un uz manu piedāvājumu piedalīties šādā nometnē dedzīgu atsaucību izrādījušas paziņu ģimenes no Šveices, Amerikas, Francijas un Vācijas. Viņi ļoti vēlas atbraukt. Bet, kas attiecas uz krievu ģimenēm… Zini, krievu vasaras brīvdienas ir visgarākās pasaulē, un to laikā ar bērnu nodarbojas vai nu vecāki, vai vecmāmiņa, vai viņš vispār ir atstāts savā vaļā. Tad nu mēs šajā laikā kļūsim bērnam gan par vecākiem, gan vecmāmiņu, gan skolu. Svarīgi ir arī tas, ka mūsu nometne būs feministiska.


Grupa “Atrasto apģērbu fabrika”. Video “Dārzs uzņēmējiem”. 2004 

Formulējums “feministiska nometne“ daudziem pilnīgi noteikti nepatiks.

Nometne būs tieši feministiska, par spīti tam, ka Krievijas kontekstā šis vārds vēl aizvien tiek uztverts negatīvi. Kad Krievijā runā par feminismu, vīrieši un sievietes reaģē ļoti agresīvi. Viņi nez kāpēc domā, ka feministes ir neglītas, nerealizējušās, niknas bābas. Savukārt mēs šo terminu izmantojam tāpēc, ka tas runā par visskaistāko, kas ir sievietē, – par viņas spēju pretoties un spēju pārvērtēt un saskatīt sevi jaunā gaismā. Un mēs gribam, lai no šāda viedokļa mūsu dēli un meitas būtu feministi.

Atgriežoties pie sarunas par vecākiem un bērniem. Manuprāt, jūs ar Capļu bijāt pirmās mūsdienu krievu mākslinieces, kas pievērsāties mātes lomas tematikai. Ar ko, tavuprāt, izskaidrojams tas, kā mūsu mākslas vidē šī tēma tik maz interesē autores – sievietes?

Ar likumsakarību – māksla darbojas modernity sistēmā. Mākslas koncepcijas un teritorijas attīstības galveno vektoru, kādā grib strādāt, atklāja, protams, vīrieši. Skaidrs, ka abstrakcionismu izdomāja vīrieši, un sievietes, kas relatīvi nesen ienāca mākslā, bija biklas un sekoja vīriešu izstrādātajām tēmām. Tā sanāca, ka mēs neslēpjoties nostājāmies uz ceļa, kas mūs ļoti interesē. Un kāpēc ne? Kāpēc tiek uzskatīts, ka visi tie ar bērniem saistītie “uci-cuci” ir slikti? Kāpēc tiek uzskatīts: “Tu nedrīksti sevi saukt par mākslinieci, bet jāsaka [krievu valodā – red.] mākslinieks?” Kurš to ir nolēmis? Pat sievietes šajā sakarā rauc lūpu: “Fui, cik riebīgi, es neesmu nekāda māksliniece, bet MĀKSLINIEKS.“ Mēs pat ar Capļu esam strīdējušās, viņa mēdz teikt: ”Fui, cik riebīgi, atkal mani nosauca par MĀKSLINIECI.” Bet kāpēc tas ir riebīgi? Tāpēc, ka mums tā ir iestāstīts? Tāpēc, ka mums tā mākslas skolā ir iemācīts?

Un ko vēl mums tur iemācīja? Klāt triepienu tieši tā un ne citādi? Man mākslas skolā bija draudzene, kas ēda krāsas, un visi par viņu smējās, pat mēdza ieslēgt tualetē. Bet pagāja daudzi gadi, un tagad Amsterdamā māksliniece Maša Ro strādā ar ēdamo mālu, un tā ir performance. Bet kāpēc krievu mākslas skolā nedrīkst būt meistardarbnīca par tēmu: “mēs ēdam krāsas un ar tām gleznojam”?

Kāpēc tas ir jāizsmej? Tāda attieksme ir jāizskauž, nevis otrādi – par to jāslavē un jāliek piecinieki.


Natālija “Gļukļa” Peršina. Ceļos sešos no rīta un lasu Hēgeli. 2007. Pērlīšu izšuvums uz pagājušā gadsimta 20. gadu kleitas 

Manuprāt, tavu filmu varoņi – vai nu viņi parādās kadrā, vai paliek ārpus tā – tev nav ne izejmateriāls, ne noderīga faktūra. Šķiet, tu pret viņiem izjūti cita veida interesi nekā, piemēram, antropoloģisku, – tādu tīri cilvēcisku. Tu interesējies par šiem cilvēkiem, zināmā mērā rūpējies par viņiem – jautā un dod iespēju izteikties par lietām un problēmām, par kurām neviens tiem nav vaicājis un kuras tā arī palikušas neizrunātas…

Rūpes – tā ir tēma, kas ir maz pārstāvēta un ar kuru maz tiek strādāts mākslas teritorijā Krievijā. Tomēr Eiropā ir izstrādāts pat vesels diskurss “rūpju ekonomika”, un grupa “Ko darīt?”, kuras dalībniece es esmu, tieši tajā laikā, kad taisījām filmu “Trīs mātes un koris”, izdeva avīzi “Rūpju Ekonomika”. Un tad mēs ar Capļu, pieaugušas sievietes, pirmo reizi uzzinājām lietas, kas ir pašsaprotamas eiropiešiem. Izrādījās, ka tas, kas mums vienmēr bijis kā problēma, bet ko mēs neesam uzskatījuši par tādu, Rietumos tiek ļoti aktīvi diskutēts. Eiropieši apspriež arī tā dēvētos mājas darbus – lomu sadalījumu ģimenē –, mazapmaksāto sanitāres darbu, runā par darbu, ko paveic mātes. Krievijā tas ne vien netiek apmaksāts, bet pat netiek uzskatīts par darbu… Diemžēl vidusmēra krievu vīrieša uzskatā mātes darbs ir pats par sevi saprotams – kā gaiss vai ūdens… Par mātes pūliņiem Krievijā algu nemaksā un medaļas nedod… Lai gan dod – ja tev ir daudz bērnu, tad tu esi māte varone. Tiesa, tikai retais aizdomājas, ka dažkārt izaudzināt vienu bērnu ir sarežģītāk nekā divus vai trīs. Rūpes ir varena tēma, kas Krievijā nav attīstīta, nometnē mēs šai tēmai veltīsim īpašu uzmanību, spēles manierē ļaujot to aptvert un izprast gan zēniem, gan meitenēm.


Grupa “Atrasto apģērbu fabrika”. Trausluma triumfs. 2002. Kadrs no performances videodokumentācijas 

Un attiecībā uz rūpēm mākslas pasaulē? Vai, tavuprāt, māksliniekam ir jārūpējas par savu skatītāju?

Tas ir sarežģīts jautājums. Māksliniekam vispār nekas nav skatītājam ar karoti mutē jāieliek, skatītājam pašam ir jāstrādā, jāpanāk māksliniekam pretim vai vismaz jācenšas izprast viņa sacīto. Bet ideālā gadījumā arī māksliniekam jādomā par to, ko viņš dara, kam viņš to dara un kādus kodus izmanto. Tas patiešām ir ļoti sarežģīts uzdevums, un tikai daži spēj būt ģeniāli mākslinieki un vienlaikus domāt par skatītāju. Tā ir nebeidzama tēma, ko mēs jau sen cenšamies izprast un auklējam sevī. Manuprāt, mākslinieki jau paši ir noguruši no tā, ka neviens nenāk uz viņu izstādēm, viņu māksla nevienu neinteresē, ka viņi ir mūžīgās naudas grūtībās. Daži no šiem māksliniekiem, arī mani paziņas, ir senā un smieklīgā mīta par ģēniju un neatzīto radītāju dzīvs iemiesojums. Viss, par ko mēs tagad runājam, attiecas uz dziļi cilvēciskām lietām, un, kad mēs sakām “mākslinieks”, tad tā vai citādi tas attiecas uz jebkuru cilvēku. Tev savas dzīves laikā ir jāpārvērtē savas pozīcijas un uzskati, jāreflektē, nevis jāapstājas pie sasniegtā. Ja apstāsies – tu nomirsi. Šī simboliskā nāve piemeklē astoņdesmit procentus ļaužu, lai ko arī viņi būtu dzīvē darījuši. Vienkārši māksliniekam mēs izvirzām papildu prasības, jo uzskatām, ka tieši viņš ir atbildīgs par garīgumu, tieši uz viņa rokām ir morāli ētiskās telpas stigma...

Vai tavai morāli ētiskajai telpai ir robežas?

Cenšos būt stingra pret sevi… Uzskatu, ka nav ētiski nesamaksāt cilvēkam par darbu, ja esmu solījusi. Nav ētiski prasīt no cilvēka to, kas pārsniedz viņa spēju robežu. Katram ir savs slieksnis, sava emocionālā latiņa. Un tieši pie šīm robežām mēs vienmēr vēršamies, jo izvilkt no cilvēka viņa bremzējošās bailes, piespiest viņu darīt vairāk nekā, viņaprāt, viņš var, – arī tā ir viena no mākslas funkcijām. Bet, atkārtoju, katram cilvēkam šis slieksnis ir cits, un es necenšos to pārkāpt. Un, ja man šķiet, ka šī konkrētā persona šajā brīdī nav gatava pietuvoties savai robežai, savam super ego, tad arī nevajag. Šis cilvēks var pārtraukt savu dalību eksperimentālajā projektā un aiziet prom, – es izturēšos ar sapratni. Tomēr pieredze liecina, ka pēc tam, kad aiziet tie, kas nav izturējuši sasprindzinājumu – bet sasprindzinājums ir gandrīz visu laiku –, kolektīvs sāk strādāt vēl saliedētāk.