Margo Zālīte. Foto: Karlīna Vītoliņa

Operas maratonskrējēja Margo Zālīte 0

Intervē Anna Iltnere
15/08/2014

“Tu zini kādu jumtu, uz kura mēs varētu tikties?” tā skan Margo Zālītes īsā atbilde, kuru saņemu e-pastā, aicinot režisori uz interviju. “Sieviete – spridzeklis,” vēl pirms dažām nedēļām man Margo noraksturoja kostīmu māksliniece Liene Dobrāja. 18. septembrī Latvijas Nacionālajā operā notiks Džuzepes Verdi “Rigoleto” jauniestudējuma pirmizrāde, kas patlaban Rīgā sapulcējusi starptautisku komandu.

Iestudējuma režisore ir Berlīnē dzīvojošā Margo Zālīte, kostīmu māksliniece – Liene Dobrāja, kura atbraukusi no Ņujorkas, scenogrāfe – Aīda Leonora Gvardija, dramaturģe – Johanna Mangolda un gaismu mākslinieks – Stefans Boligers. Pie diriģenta pults stāsies Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš.

“Rigoleto” Latvijas Nacionālās operas skatītājiem būs pirmā iepazīšanās ar operas režisori Margo Zālīti, kura nule kā absolvējusi Hansa Eislera Mūzikas augstskolas maģistrantūru Berlīnē. Pagājušā gada sākumā Margo piedzīvoja “savu pirmo Vāgneru”, Vāgnera jubilejas pasākumu Wagner 2013. Künstlerpositionen ietvaros Berlīnes Akademie der Künste kopā ar kursabiedriem iestudējot četras Nībelunga gredzena daļas.

Kaut jāpiebilst, ka Rīgas opernamā Margo Zālīte nestrādā pirmoreiz – 2010. gadā viņa veidoja kora “Kamēr...” 20 gadu jubilejas koncerta režiju. Savukārt viens no pēdējiem viņas veikumiem Latvijā ir “Svētā vēja dziedājumu” atskaņojumam pagājušā gada maijā Tabakas fabrikā. Amerikas komponists Džons Luters Adamss šo skaņdarbu bija sakomponējis īpaši korim “Kamēr…”, kas to iestudēja sava galvenā diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā, telpiski strādājot kopā ar režisori Margo Zālīti un mākslinieku Gintu Gabrānu. Kaut Margo sevi nevēlas definēt, viņas rokrakstam raksturīga vizuāli intensīva tēlainība, kas balstīta mūzikā. “Es sekoju komponistam,” intervijā teiks Margo, kura mājaslapā savus darbus raksturo ar vārdiem moving pain painting. 

Kad sutīgā pusdienlaikā tuvojos Latvijas Nacionālajai operai, Margo Zālīte pa telefonu runā ar glābšanas dienestu. Pie ēkas baltās sienas apgūlies un aizmidzis kāds vīrietis. “Neviens garāmgājējs pat nereaģē!” Pārsteigumu neslēpj Margo, uztraucoties par kunga veselību. Kautrīgi noklusēju, ka, nākot no Stacijas puses, vēl vienu “saules brāli” redzēju kanālmalas mauriņā, bet iepriekšējā dienā – pie Jūrmalas pārtikas veikala, par nevienu no abiem, protams, neziņojot. “Latvijā vienam par otru ir tik liela ziņkāre, bet vienlaikus – šokējoša vienaldzība,” saka Margo, kad dodamies uz iepirkšanās centru Galleria Riga, kuru rotā viens no retajiem publiski pieejamiem jumtiem, par kuru iedomājos.

Kad ierodamies lielveikalā, kas izoderēts mākslīgā marmorā un zeltā, Margo noteic, ka man esot vajadzējis pabrīdināt, ka te būs tik slāviska vide, un es atminos fotogrāfes Karlīnas Vītoliņas atstāstīto: “Reiz Vecgada vakarā Berlīnē bijām tādā kā krievu kafejnīcā, kur Margo Jaungada naktī uzstājās ar dziedāšanas performanci, un tad bira konfeti…” Ko līdzīgu stāsta Berlīnē dzīvojošais mākslas teorētiķis Kaspars Vanags, kad e-pasta sarakstē lūdzu noraksturot Margo Zālītes personību.

“Manus priekšstatus par Margo lielā mērā ir iespaidojusi mūsu pirmās tikšanās reizes Berlīnē pirms gadiem pieciem, kad viņas doma studēt operas režiju vēl bija aizmetņa stadijā,” viņš raksta. “Hipsteru ģentrifikācijas appludinātajā Noikelnes proletāriešu rajonā viņa tolaik mēdza kādā bāriņā vai pamākslinieku midzenī pa lāgam sarīkot uz krievu romancēm un zāģa čīgāšanu bāzētus kabarē vakarus. Šķita, ka attiecīgo žanru viņa bija izvēlējusies kā atbilstošāko, lai varētu atkratīties no stērķelētās formas uzslāņojumiem, kādos latvieti ietērpis viņa pašiedomātais “dziedātājnācijas” statuss.”

“Zinot, ka Margo agrāk ir dziedājusi korī “Kamēr…” un Berlīnē ieradusies, lai turpinātu antropoloģijas studijas, es skatījos uz viņas uzvedumiem kā savdabīgu “lauka pētījumu”. Apmetusi kažoku uz otru pusi, viņa likās esam radījusi sev apstākļus, kuros ģenētiski ierastajam skatuviskās gaumes indikatoram nācās atmest klīrību un “biezādaina garīguma” vietā bija jāiemanās strādāt ar miesas sasviedrētu oderi kā galveno režijas materiālu,” tā Kaspars Vanags.

No sasūktajām atsauksmēm biju iztēlojusies, ka Margo Zālīte būs lecīga un skaļa. Taču izrādās, ka jelkādu iedomību, tostarp profesionālo, jaunā operas režisore uzskata par neveselīgu un izskaužamu tabu, un viņai tā noteikti nepiemīt. “Mani iedvesmo tādi pieticīgi un kautrīgi darītāji.” Turklāt Margo nerunā lieku.

“Pēc manas izrādes noskatīšanās Vācijā pasniedzējs teica, ka es esmu Macher jeb darītāja tips. Tā ir tiesa, man nepatīk pļāpāt,” viņa saka, kad apsēžamies uz jumta, kura vējos visas intervijas garumā viņa neatlaidīgi cenšas aizdedzināt aizvien nodziestošo cigareti.

Verdi “Rigoleto” mūsdienās ir bijis pārnests uz visdažādākajām vidēm: Ņujorkas 1950. gadu mafijas pasauli, Lasvegasas kazino, Musolīni fašistisko Itāliju, pat Berluskoni bēdīgi slavenajiem notikumiem. Pastāsti, kur skatītājs nonāks tevis režisētajā “Rigoleto”? 

Tā jau būtu saruna par to, kādā operas kontekstā tiek strādāts. Ir režijas teātris, kurā izrādes tiek pārceltas uz citu vidi un citu laikmetu, un ir mūzikas teātris, kura veidošanā galvenokārt vadās pēc mūzikas. Es pārstāvu drīzāk mūzikas teātri, un mani inspirē atspēriens, kas meklējams pašā skaņdarbā. Klausoties mūziku, darbojas mūzikas psiholoģija, kas saka priekšā. Es sekoju komponistam, līdz ar to nestrādāju ar konceptiem, bet gan interpretēju mūziku. 

Izrādes kostīmu māksliniece Liene Dobrāja man ieskicēja, ka izrāde būs kā iedomāta pasaule ar atsauci uz renesansi un moderniem simboliem un ka iedvesmas smelta no augstās modes. 

Izrādēs, ar kurām es strādāju, vispirms vienmēr mēģinu saprast, ko konkrētais darbs ir darījis ar sava laika cilvēku. Un šo sajūtu esenci mēģinu pārcelt uz šodienas skatuvi. Kad “Rigoleto” piedzīvoja pasaules pirmizrādi, tā bija izteikta sava laikmeta kritika. Verdi pat bija spiests izrādes notikumus pārcelt uz citu gadsimtu, jo viņam aizliedza uz skatuves uzvest stāstu par reāli eksistējošu karali, kurš tik tiešām Parīzē tolaik pavedināja meitenes. Tālab sižets tika pārnests divus gadsimtus senākā pagātnē un stāstīja par mazpilsētas lielkundziņa izvirtībām. Nebija vairs Parīze, nebija vairs atpazīstamu personu, līdz ar ko sabiedrības un politiskais pārmetums bija paciešamāks. Tieši to pašu mēs darām pašlaik – ir atainota šībrīža situācija un mūsdienu mode, bet vienlaikus ir fragmenti no seniem laikiem.

Vai skatītājs līdz ar to varēs identificēties ar kādām mūslaiku sabiedrības problēmām?

Ar Latviju ir ļoti interesanti, jo mums nav izkoptas buržuāzijas, nav pilnīgi skaidrs, kas ir skatītājs. Līdz ar to, veidojot izrādi, nav līdz galam saprotams, kuram “ķerties pie krāgas”. Ja izrādi uzved Vācijā, tad nav šaubu, kas sēž zālē – tā ir augstākās klases buržuāzija. Tālab strādājot tu zini, kam un ko tu vari pārmest. Vēstījums kļūst trāpīgs.

Latvijas auditorija ir ļoti diferencēta un heterogēna. Ir ļoti daudz jauniešu, kas nāk skatīties ar sev piemītošo maigumu, trauslumu un atvērtību pasaulei. Tāpat liela daļa skatītāju ir vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem nav skaidras politiskās nostājas. Līdz ar to jebkurš politiskais konkretizējums uz skatuves visticamāk skatītāju nemaz īsti nesasniegtu. Politiskais teātris Latvijā nav trāpīgākais šāviens. 

Tālab izvēlējos stāstīt citu līniju – tēva un meitas attiecības, kas arīdzan ir ļoti spēcīgs izrādes slānis. “Rigoleto” ir jāskata vairākos līmeņos, no kuriem nevienu nedrīkstētu atstāt novārtā. Līdzās jau pieminētajam politiskajam jeb sabiedrības aizskaršanas slānim ir arī estētiskais. Verdi vienmēr uzstādīja ļoti augstu mākslinieciskās izteiksmes latiņu. Viņš bija izteikts mūzikas estēts. Savukārt trešais līmenis, ko nedrīkstētu apiet, ir psiholoģiskais – tēva un meitas attiecības, kas manā izrādes režijā būs izvirzītas priekšplānā. 

Verdi tev ir tuvs?

Mani viņš ārkārtīgi fascinē kā cilvēks. Es būtu vēlējusies viņu satikt dzīvē. Mani iedvesmo tādi pieticīgi un kautrīgi darītāji. Verdi personību var saklausīt viņa mūzikā: Verdi nekad nav iedomīgs, neizrāda pārākumu, bet ir viens pret vienu ar savu mākslas darbu, ar aktieri un skatītāju. Arī Rigoleto nav tēlots viennozīmīgs. Viņš nav tikai dzīves sagrauts cilvēks, bet arī spēj reflektēt par savu situāciju. Ir epizode, kurā bende aiziet, un Rigoleto reflektē par to, ka viņi abi esot pilnīgi vienādi: “Es nogalinu ar vārdiem, viņš nogalina ar ieroci.”


Margo Zālīte. Foto: Karlīna Vītoliņa

Vai, gatavojoties “Rigoleto” iestudējumam un pastiprināti iedziļinoties Verdi daiļradē, atklāji sev ko jaunu? 

Tas ir āķīgs jautājums. Man ir pieradums būt nepārtrauktā neziņā. Katru dienu nobrīnos par dzīvi. Man nav tādas stadijas, ka tagad gan es visu zinu. Vienmēr ir licies, ka opera ir kā ķīmijas kabinets, kurā vairāki elementi tiek likti kopā, taču rezultāts rodas tikai no to savstarpējās reakcijas. Ir jābūt meistaru meistaram, lai spētu paredzēt, tieši kādas šīs reakcijas būs, jo iesaistīti ir tik daudzi cilvēki. Ja ir vēlme visu kontrolēt, tad opera nav īstais formāts, kurā strādāt. Te nav iespējams līdz galam paredzēt, kā mikstūras reaģēs.

Tātad kā režisore tu neesi kontroles frīks? 

Kāda jēga ir sevi nodefinēt?

Tad jautāšu citādāk – kāda ir tava pieeja režisores darbam? Kā tu strādā ar komandu, realizējot tevis vadītu kopdarbu?

Es koncentrējos uz to, kas man dotā brīdī ir jādara, un kurp darbs virzās. Par manu pieeju lai diskutē citi. Taču esmu novērojusi, ka mani ļoti inspirē paši cilvēki. Tā tam arī jābūt, jo ir jāstrādā ar tiem materiāliem, kas tev doti. Režisoram ir jābūt cilvēkgudram. Ja veicas, tad izdodas brīnums. Uz to jau mēs visi ceram.

Kad sāku darbu, man ir skaidrs izrādes skelets, kas pēcāk tiek apaudzēts ar komandas cilvēku darbu, viņu reālajām dotībām un idejām. Es viņiem atvēlu diezgan lielu starptelpu. Par manām līdzšinējām izrādēm Vācijā daži cilvēki ir teikuši, ka dziedātājos uz skatuves ir jūtama milzīga brīvība. Domāju, tas ir tālab, ka es viņiem iedodu struktūru, bet vienlaikus dāvāju brīvības sajūtu – ka viņi ir līdzradītāji. 

Kālab izvēlējies tieši operu? 

Visvairāk man patīk ilgtermiņa procesi. Esmu procesa cilvēks. Mani fascinē opera kā retā mākslas forma, kurā ir jāinvestē ilgs laiks un pamatīgs darbs. Patīk operas cilvēku atdeve, ziedošanās un uzupurēšanās. Opera ir viena no retajām 21. gadsimta mākslas formām, kurā tiek pieļauts ļoti daudz riska. Mēs visi riskējam, strādājot šajā karjerā. Šodien dzīvojam īslaicīgās civilizācijas laikmetā, kur dominē vēlme strauji iegūt rezultātus. Opera turpretim ir kā maratonskrējiens, kur cilvēki ļoti ilgi gatavojas un pēc tam ļoti ilgi skrien. Salīdzinājums nav patvaļīgs, jo maratonskrējēju spēka sadalījumu var netiešā veidā aizlienēt gan dziedātāji, gan visa radošā komanda. Operas darbā man patīk milzīgā koncentrēšanās uz vienu lietu, kas mūsdienās ir liels retums un dārgums. 

Opera kā kultūras klosteris?

Jā, vislabākajā nozīmē! Bieži esmu teikusi, ka mūslaiku operas cilvēki ir mūki, kuri dzīvo cellēs un pilda savu misiju. 

Taču uz “maratonskrējēju” opernamu nāk tevis pieminētās īslaicīgās civilizācijas cilvēki. Vai 21. gadsimta opera tomēr nav spiesta pielāgoties laikmeta garam? 

Mūsdienās opera ir līdzīga baroka laika operai, kas bija tās paši pirmsākumi. Valda milzīga kreativitāte un arī brīvība, jo likumi nav tik strikti. Protams, lielajos pasaules opernamos kā Metropolitēna opera valda konservatīva pieeja, bet Eiropa ar šo formātu ir izdarījusi ļoti lielus lēcienus pāri neiespējamības akačiem. Radošā ziņā operai nekad nav gājis tik radoši kā tagad. Ja neskaita jau pieminēto baroka laiku, kad opernami bija “kaislību katli”, uz kuriem cilvēki nāca ar ēdieniem un šampaniešiem un aizvēra ložas aizkariņus, lai atvērtu tikai uz lielajām ārijām, kad dziedāja slaveni kastrāti. Ne par velti operas zāle projektēta “U” burta veidā – lai ļaudis varētu skatīties ne tikai uz skatuvi, bet arī viens uz otru. Arī mazie binoklīši nekalpoja vien izrādes vērošanai... Esmu ļoti par operas kūsāšanu! 

Arī savā portfolio tu norādi, ka tevi saista baroks. Vai ar jau pieminēto radošo sprādzienu? 

Man liekas, ka baroka laiks ir vislīdzīgākais mūsdienu pasaules izjūtai. Tieši ar virskārtas virmuļošanu. Baroka laika cilvēka dzīve bija ļoti īsa – vidējais vecums bija līdz 37 gadiem. Izplatījās slimības, un medicīna nebija gana attīstīta. Cilvēki bija īslaicīgas dzīves rūdīti, tālab vēl jo spilgtāk viņi prata izdzīvot mirkli. Savukārt šī virmuļojošā virskārta bija ļoti sarežģīta. Izdziedāt tālaika partitūras ir liela meistarība.  Baroka mūzika ir ļoti karsta, ļoti strauja. Tai nepiemīt dziļās potes. 

Dziļuma trūkums neizklausās pārāk glaimojoši mūsdienu kultūrai…

Es nevērtēju ne savu, ne citu laiku; es tikai komentēju. 

Kādā intervijā pirms gada tu apgalvoji, ka cilvēkiem, kuri negrib mainīt pasauli, operas režijā neesot ko meklēt. 

Runa ir par iekšējo motoriku. Tiem, kuri dzīvo saskaņā ar budisma izpratni par pasauli, kurā neko nevar ietekmēt, nav vietas šajā nozarē. Tev ir jātic, ka kaut ko vēl ir iespējams mainīt, jo tas ir dzinulis, radošā motorika. 

Ko tu pati vēlies mainīt? 

Es cīnos par tām dažām sekundēm, kad skatītājs zaudē laika izjūtu un aizmirstas. Par šīm nieka sekundēm es stāvu un krītu. Dziedošs cilvēks, manuprāt, ir veids, kā viens otram varam parādīt, ka vēl esam glābjami. 

Kāpēc tieši dziedošs cilvēks? 

Tas ir saistīts ar fizioloģiju un ar transcendentālo līmeni. Pirmkārt dziedošs ķermenis rezonē – skan visi tā rezonatori, kas atrodas sejā – vaigos, zodā, pierē, – tāpat arī mutes dobumā. Mūsu ķermenis ir pilns ar dobumiem, un tie visi rezonē. Dziedošs cilvēks vibrē, un tāpat klausītāji ar empātijas palīdzību top par instrumentu. Kultūras cilvēks ir attīstījis izteiktu empātiju – tas ļoti ātri spēj iejusties otra cilvēka ādā un līdz ar to rezonē līdzi. 

Kad tu pati pēdējo reizi pazaudēji laika izjūtu? 

Man ļoti patika Dmitrija Šostakoviča “Lēdija Makbeta”. Pēdējā cēlienā Katerinai Izmailovai ir brīnišķīga ārija par ezeru. Brīnišķīgs veids kā pazaudēties. Turklāt Šostakovičs – kā lielisks un grotesku mīlošs komponists – divu ar pusi stundu laikā ar milzīgo orķestri ir novedis skatītāju jau līdz pilnīgam izmisumam, un tad nāk šī vientuļās, pazudušās sievietes ārija, kurā tu aizmirsties, bet tad pēkšņi tā tiek strauji nocirsta ar operetisku nākamo ainu!

Mēs mīlam stāstus un stāstniekus – tāpat kā visas agrīnās civilizācijas. Jebkurā pirmatnējā civilizācijā iemīļoti ir tieši stāstnieki. Mēs mīlam tikt pavedināti. Brīdis, kad skatītājs ir gatavs tapt ierauts stāstā un pavedināts, ir tas, pēc kā es dzenos. 

Iepriekš tu esi studējusi antropoloģiju. 

Jā, pirms režijas es studēju vizuālo antropoloģiju. Vēl pirms tam es Latvijas Kultūras akadēmijā mācījos “dāņos” un ne bez iemesla. Visās noslēgtajās ziemeļvalstu sabiedrībās kā Fēru salas, Grenlande un Islande saprot dāņu valodu. Pēcāk es šīs salas apceļoju, lai iepazītu noslēgto civilizāciju domāšanas veidu. Uzskatu, ka tieši šādas vides visspilgtāk atspoguļo, kas tad cilvēks īsti ir – kas viņam ir nepieciešams, lai izdzīvotu. 

Kādā sarunā minēji, ka tas nepieciešamais ir rituāli. Vai tiesa? 

Jā, rituāli un skaidra komunikācija ar savu kopienu. Tālab jau 21. gadsimts ir tāds identitātes krīzes laikmets. Ir pārāk daudz veidu, kā komunicēt vienam ar otru, līdz ar ko esam apmaldījušies. Ja Senās Grieķijas sabiedrība bija apmaldījusies savos dievos; Gūtenberga laika cilvēki – apmaldījušies grāmatu komunikācijā; tad mēs esam pazuduši starp daudzajiem veidiem, kā viens ar otru varam sazināties. 


Foto: Karlīna Vītoliņa

Vai mūsdienās tev pašai visvairāk pietrūkst tieši skaidrās komunikācijas, dzīves vienkāršošanas? 

Man nekā nepietrūkst. Esmu ļoti labi iekļāvusies savā laikā. Varbūt Berlīne izmāca, ka tev jābūt ar ļoti skaidru savu iekšējo fokusu. Tā izvēles pārbagātība mudina pašsaglabāties un ātri vien saprast, kas tevi interesē, kas nē. Dzīves paātrinājumā arī identitātes izveidošanās notiek krietni straujāk. Tieši tāpēc es iesaku mācīties svešvalodas un doties mest sevi tai svešajā vidē. Gluži kā sufiju mūki, kuriem ir obligātie izsūtījuma divi gadi. Viņiem jādodas svešumā, lai iemācītos no sevis “izmesties” un pēc tam atkal sevī atgriezties.

Vācija ir vieta, kur sevi redzi arī nākotnē?

Raugi, tas ir gluži vienkārši. Vācijā ir 300 teātri un 57 operas. Puse no pasaules opernamiem atrodas Vācijā. Līdz ar ko mana situācija ir izveidojusies pavisam loģiska. Ir jābūt apritē – jo sevišķi jaunam režisoram, kuram ir svarīgi redzēt visas plūsmas un vēsmas, un atrasties veselīgā konkurencē. Jautājums ir arī par iedomību. Opera ļoti ātri pavedina cilvēku uz pārākuma izjūtu. Bieži vien režisors sajauc dievišķo materiālu ar sevis dievišķošanu. Zāles pret to ir veselīga konkurence, jo tad ir vieglāk nošķirt savu artavu no sevis paša.

Kāpēc tev portfolio ir rakstīts, ka tu esi sibīriete? 

Jo tā ir. 

Bet tu esi dzimusi Rīgā. 

Esmu ieņemta Sibīrijā un jau vēderā atceļojusi uz Rīgu. 

zalite.net