Neļaut aizmirst
Intervija ar fotogrāfu Arni Balčus
Elīna Sproģe
06/08/2014
Latviešu fotogrāfs Arnis Balčus (1978), uzšķēržot vēstures virskārtu, reflektē par ikdienišķām tēmām, kuras bieži paslīd garām nemanītas. Viņa darbos vēlēšanu iecirkņu interjeri, veikalu izkārtnes, daudzstāvu māju iekšpagalmi un autobusu pieturas veido dialogu ar cilvēku, kuru portreti, likti līdzās ainavām, atdzīvina bieži vien vientuļās nomales. Projektos kā “Latvijas piezīmes” (2008–) un “Tukuma ziņas” (2013) atklājas dažāda veida sociāla problemātika, ar kuru nākas saskarties reģionos dzīvojošajiem cilvēkiem. Tādā veidā autors slāni pa slānim turpina būvēt sabiedrības kolektīvo rituālu, raižu un cerību sastatni, uz kā balstās mūsdienu latviskās identitātes veidols.
Tagadnes attiecības ar pagātni, apkārtējo vidi un aktuālajām norisēm raksturo ne vien Balčus darbību mākslas fotogrāfijā, bet arī viņa interesi žurnālistikā. Kopš 2011. gada viņš ir interneta žurnāla Fotokvartals.lv galvenais redaktors. Paralēli tam autors uzņemas dažādu projektu un izstāžu organizēšanu, tostarp vērienīgo “Rīga 2014” notikumu “Rīgas fotomēnesis 2014”, kas notika maijā un jūnijā, kā arī lasa lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) un Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP). Pats fotogrāfs izglītību ieguvis Latvijas Universitātē un Vestminsteres universitātē Londonā. Pusaugu gados beidzis arī fotogrāfa Andreja Granta vadīto meistarklasi.
Arņa Balčus darbi tikuši izstādīti daudzviet Eiropā, Ņujorkā, Maskavā kā arī Honkongā un publicēti tādos izdevumos kā Dazed&Confused, The New Yorker un Flash Art. Autora veidotā fotogrāfiju sērija “Amnēzija” (2008) iekļauta ABLV Bank kolekcijā topošajajam Latvijas laikmetīgās mākslas muzejam.
Intervijā Balčus stāsta par savu fotogrāfa gaitu uzsākšanu, interesējošo tēmu loku un jaunāko projektu “Uzvaras Parks” (2014), kas pirmoreiz publikai tika piedāvāts šāgada pavasarī Glāzgovā, Street Level Photoworks, un jau šovakar izstādē ar tādu pat nosaukumu tiks atklāts Rīgā, Mūkusalas Mākslas salonā, grupas izstādes “Latvieši. Mīti un konteksti” ietvaros.
Kāda bija tava pirmā saskare ar fotogrāfiju?
Patiesībā fotografēt es sāku salīdzinoši agrā vecumā, šķiet, man bija kādi deviņi, desmit gadi. Dzimšanas dienā saņēmu Smena 8M, vienu no izplatītākajām un līdz ar to lētākajām Padomju laiku fotokamerām. Ļoti iespējams, ka tas arī bija iemesls, kāpēc es vēlāk aizrāvos ar fotogrāfiju.
Pirmās bildes atspoguļoja norises ģimenē – pastaigas, jubilejas. Tajā laikā jau fotografēja uz melnbaltas filmas un attīstīja salonos vai taisīja diapozitīvus un pēc tam rīkoja īpašus vakarus, kuros atskatījās uz kādiem ceļojumiem vai svinībām.
No sērijas “Es, draugi, mīļākie un citi” (2000–2004)
Darbus publiskai apskatei esi izrādījis jau deviņdesmitajos, un pirmā solo izstāde tavā CV minēta jau 1996. gadā.
Ņemot vērā agri radušos interesi par šo mediju, es jau diezgan laicīgi pievērsos fotografēšanai vairāk vai mazāk nopietni. Sāku iet pie Andreja Granta Tehniskās Jaunrades namā uz foto pulciņu. Tur lielākoties stājās studiju gados, bet man tobrīd vēl bija tikai četrpadsmit. Pirmā grupas izstāde deviņdesmito sākumā arī bija foto meistarklases dalībnieku darbu skate.
Jauniem cilvēkiem parasti ir lielas ambīcijas, un sarīkot pirmās uz pašiniciatīvu balstītās izstādes jau mudināja sajūta, ka tas, ko tu dari, ir kaut kas foršs, un tev to pēc iespējas ātrāk gribas parādīt. Manā pirmajā personālizstādē, kurā izrādīju cilvēku portretus, tika uzrīkota, kad man bija astoņpadsmit. [“Liepājas jauno cilvēku portreti” klubā “Utt” Liepājā 1996. gadā – E.S.] Līdz ar to es bieži vien saprotu, kāpēc cilvēkiem ir vēlme jau ap divdesmit gadu vecumu veidot izstādi un pierādīt, ka arī viņi spēj ko izdarīt. Jo vecāks kļūsti, jo grūtāk uztaisīt personālizstādi – tev ir daudz vairāk šaubu par to, ko tu dari, nekā tad, kad esi jauns un pašpārliecināts.
Kā tu tobrīd uzlūkoji fotogrāfijas mediju?
Centos balstīties uz intuīciju, tomēr reizēm citur redzētais pat pārāk var ietekmēt ļoti tiešā veidā, un es domāju, ka arī man tas tā bija. Varbūt tas likās kas svaigs tādā vietējā mērogā, jo deviņdesmitajos gados fotogrāfijā Latvijā nekas daudz nenotika, nebija grūti izcelties.
Tu minēji ārējās ietekmes. Vai tev bija kādas konkrētas autoritātes fotogrāfijā?
Man pirmie nozīmīgie autori bija Sindija Šērmena, Roberts Mepltorps un čehu fotogrāfs Ivans Pinkava. Galvenokārt tāpēc, ka viņi visi strādāja ar pašportretiem, un, ja paskatās kādus no maniem agrīnajiem darbiem, tur noteikti var saskatīt ietekmes.
Man šķiet, ka tas piedienas normāla jaunieša attīstības procesam – interesēties par sevi, uzskatīt savas problēmas par svarīgākām. No otras puses – tu pats sev esi arī vispieejamākais, visfleksiblākais izejmateriāls. Laikam ejot, šī interese mazinās, un tu sāc vairāk domāt par apkārtējo pasauli. Kameru vērs ne vien pret sevi, bet pret to, ko redzi, jo, lai arī cik pašpietiekams tu būtu, vienā brīdī ar sevi kļūst garlaicīgi.
Ap divdesmit, divdesmit divu gadu vecumu mans skatījums mainījās un līdz ar to arī mana pieeja fotografēšanai. Socializēšanās, ceļošana jau arī ietekmē radošo darbību. Vienā brīdī tu saproti, ka tas, ko tu redzi, varbūt ir svarīgāks par to, kā tu pats jūties, to redzot. Kamēr veids, kādā tu fotografē var vēl precīzāk atklāt šīs tavas sajūtas.
No sērijas “Latvijas piezīmes” (2008–)
Kā tu izvēlējies uzsākt studijas Latvijas Universitātes Komunikāciju nodaļas bakalaura programmā?
Tā bija visatbilstošākā vieta manām interesēm. Jau kopš padsmit gadiem es rakstīju recenzijas par kultūru un jaunajām tehnoloģijām. Tolaik cilvēku dzīvēs ienāca internets, un tas bija kas pavisam jauns un neizzināts. Es rakstīju par mājaslapām, kuras būtu interesanti apmeklēt, un mums ar Alisi Tīfentāli izdevumā “Diena” bija rubrika, kur ieteicām šādu saturu. Es veidoju rakstus avīzei “Literatūra. Māksla. Mēs”, “Rīgas Balss” un nedaudz arī “Neatkarīgajai Rīta Avīzei”.
Komunikāciju zinātne tai laikā patiesībā izrietēja no žurnālistikas nodaļas, un attiecīgi es izvēlējos to, kas mani interesēja vēl bez fotogrāfijas. Kā jau zināms, akadēmiskā līmenī fotogrāfiju apgūt Latvijā nebija iespējams, arī uz ārzemēm vēl īsti nevarēja tikt – tas bija vai nu pārāk sarežģīti vai dārgi.
Vēl līdz šim es iztiku pārsvarā pelnu ar rakstīšanu gan žurnālistikā, gan reklāmā. Esmu reālists – ir pilnīgi skaidrs, ka fotogrāfija kā mākslas prakse nekādus līdzekļus neienes. Katrā ziņā ne tādus, lai spētu izdzīvot, kur nu vēl strādāt pie savām idejām. To nākas novērot, kad fotogrāfiem, kuriem vienīgā prasme un iztikas avots ir fotografēšana, nākas iziet uz dažādiem nežēlīgiem kompromisiem dzīvē, bildējot to, kas tam vispār neinteresē vai arī knapinoties un saskaroties ar lielām grūtībām centienos realizēt savas idejas.
Žurnālistika man ir lieliska iespēja nodarboties ar to, kas savā ziņā nekompromitē manu darbību mākslas fotogrāfijas lauciņā – man nav nevienam jāizdabā, es varu darīt tāpēc, ka gribu, nevis tāpēc, ka man vajag simts eiro.
Tajā laikā tapa arī tava fotosērija “Es, draugi, mīļākie un citi”.
Jā, tas bija mans pirmais nopietnais darbs. Sākotnēji tas tika izrādīts ārpus Latvijas.
Sanāk, līdz to varējām skatīt LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” izstādē “Negantnieki” 2012. gadā, pilnā apjomā tā publikai bijusi pieejama gan Berlīnē, gan arī citviet?
Pirms Berlīnes tā tika izrādīta vēl Lietuvā, Šauļos, 2002. gadā. [Personālizstāde Out and Home Šauļu Fotogrāfijas muzejā – E.S.]
Es domāju, ka šī sērija piesaistīja plašu uzmanību, jo, pirmkārt, tas bija kas aktuāls, un, otrkārt, vietējā vidē neviens īpaši nestrādāja momentuzņēmumu žanrā, nefotografēja savu sabiedrisko, tostarp intīmo dzīvi. Saprotams, ka tolaik daudziem tas šķita šokējoši, tomēr pasaulē tas bija jauns veids, kādā strādāja daudzi autori, un es iekļāvos šai vilnī.
Izstāde Berlīnē 2003. gadā notika laikā, kad Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā. Tur piedzīvoju, ka cilvēki nāk klāt un izsaka savu pārsteigumu par to, ka izrādās – pie mums viss izskatās tāpat kā pie viņiem, nav nekādu dramatisku atšķirību – visi tāpat tusējas, tāpat mīlējas. Tika izdots arī katalogs, kas ir vienīgais no maniem izdevumiem out-of-print, tas vairs nav pieejams dēļ tābrīža lielā pieprasījuma.
Rīgā šī sērija tā arī nekad nav pilnvērtīgi izstādīta, un sanāk, kā tu saki – tikai pēc teju desmit gadiem sērija “Es, draugi, mīļākie un citi” nedaudz plašāk tika atspoguļota izstādē “Negantnieki”.
Kā pēc bakalaura studijām nolēmi doties uz Londonu?
Vēlējos studēt ārzemēs, un kādu laiku tam gatavojos, krāju naudu. Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un, pateicoties tam, mācību maksa kļuva ap trim reizēm lētāka. Tolaik es, protams, neko daudz nezināju par izglītību ārzemēs – informācija bija mazāk pieejama un arī precedentu nebija pārāk daudz. Tagad var teikt, ka, piemēram, Anglijā nu jau mācījušies desmitiem jauno fotogrāfu, bet tad vienīgais zināmais fotogrāfs, kurš studēja ārzemēs, bija Ivars Grāvlejs.
Kādēļ izvēlējies studēt fotogrāfiju un kā nonāci tieši Vestminsteres universitātē?
Es izvēlējos tādu skolu, kas bija balstīta mazāk praktisku un vairāk teorētisku zināšanu apguvē. Tur cilvēkiem patika arī kaut ko palasīt. (Smejas) Maģistrantūras laiks pagāja ļoti ātri, un tā apjēga par to, ko tad tu īsti vēlies darīt, parasti atnāk vēlāk. Tā jau ir ar daudzām lietām – tu sāc ko novērtēt un saprast vien tad, kad tas ir jau beidzies. Studiju laikā daudz skatījos kino, un jo īpaši aizrāva franču jaunais vilnis, tostarp Žana Luka Godāra (Jean-Luc Godard) daiļrade. Man šķita, ka jātaisa kas pietuvināts trash kino žanra estētikai, un veidoju īsfilmiņas, kas sastāvēja no slaidšovos kārtotām fotogrāfijām. Tās bija kā priekšvēstnesis manam projektam “Epizodes”. Pēc studijām Anglijā paliku vēl pāris gadu. Pārbraucot mājās, tu savā ziņā atgriezies tajā pašā punktā, no kura aizbrauci, un jautā, kāpēc tad tu vispār kaut kur devies? Latvijā fotogrāfijā var darboties ar vai bez izglītības.
Cilvēki, kas nodarbojas ar fotogrāfiju, bieži vien studē maģistrantūrā, lai vienkārši iekļautos akadēmiskā vidē, bet pie mums jau akadēmiķu fotogrāfu nav. Ne Latvijas Mākslas akadēmijā, ne vienā citā augstskolā nav profesora, kurš būtu fotogrāfs, un ir skaidrs, ka fotogrāfija nav ne pētījumu lauks, ne akadēmiska nozare. Vismaz līdz šim nav bijusi, tagad situācija lēnām mainās.
Izvēloties braukt uz Londonu, galvenokārt jau gribējās nomainīt vidi, iegūt distanci no lietām, kuras līdz šim esi uzskatījis par viennozīmīgām, iemācīties tās novērtēt no jauna. Braukājot uz Latviju, es sāku fotografēt šķietami pašsaprotamo, kam neviens cits nepievērsās, jo likās pārāk garlaicīgi vai ikdienišķi. Tādā veidā aizsākās arī mana foto sērija “Amnēzija”.
Šī distance ļāva daudz ko novērtēt un radīja interesi par laikiem, kas ir pagājuši, nepelnīti norakstīti un īsti nav analizēti ne tekstuāli, ne vizuāli. Padomju liecības visu laiku ir bijušas deguna galā, bet par tām vietējie neinteresējas, jo eksotiku jau mēs esam raduši saskatīt kādos tuvākos vai tālākos ceļojumos nevis tajā, ko redzam dienu no dienas.
Sanāk, ka tev bija jāreanimē zudušie tēli vēl arvien pastāvošā postpadomju vidē?
Tā varētu teikt! Tas bija 2008. gads, kad es sāku veidot šo sēriju. Man bija trīsdesmit gadu jubileja, un sešu cilvēku kompānijā nolēmām to atzīmēt Moldovā; AirBaltic nupat bija atklājuši reisu uz Kišiņevu. Tā vide, jo īpaši Piedņestras seperātiskais reģions, ļoti atgādināja laikus, kas ietiecas vismaz divdesmit gadu senā mūsu valsts vēsturē, un uzjundīja bērnības atmiņas. Dažādi artefakti – telefonbūdiņas, pieminekļi, ēdnīcas – atgādināja dzīvu muzeju. Man radās jautājums, kā tas viss tiek aizmirsts? Ikdienas informācijas plūsma medijos vai sabiedriskajā telpā nav vērsta uz to, lai mēs atskatītos uz pagātni, īpaši Padomju laikiem – pretēji Ulmaņlaikiem, kas tiek cilāti un bieži glorificēti. Padomju periods tiek norakstīts loģisku iemeslu dēļ, jo šis mantojums traucēja veidot tādu identitāti, kas varētu iekļauties Eiropā un NATO. Bagāža, no kuras jāatbrīvojas.
No sērijas “Amnēzija” (2008)
Kā noritēja darbs pie sērijas “Amnēzija”?
Daudz braukāju pa Latviju, skatījos, kas ir pieejams, kādas lokācijas varētu izmantot. Ņemot vērā, ka tas viss bija jāinscinē un budžets bija ierobežots, es nevarēju izdomāt kaut ko pilnīgi no jauna. Dažas vides jau biju atradis avīzēs. Piemēram, šis attēls (izstādes “Amnēzija” katalogā norāda uz darbu “Bez nosaukuma #1”, 2008) ir no Gaiļezera slimnīcas patvertnes – vietas, kas uzbūvēta, lai tur slēptos atomkara gadījumā. Ieraugot šo interjeru līdzās kādam rakstam, es sazinājos ar slimnīcu un guvu pieeju telpai, lai tur uzvestu kādu situāciju, kas būtu tieši saistīta ar tās sākotnējo funkciju. Šeit konkrēti atveidojām civilās aizsardzības paraugstundu.
Arī par milici es izlasīju avīzē (“Bez nosaukuma #4”, 2008). Uzzināju, ka ir tāds kungs, kurš aizraujas ar Padomju laiku tehniku un ir sev izgatavojis formastērpu. Atradu viņu caur kādiem autoklubiem, uzrunāju, un viņš bija atsaucīgs, kā jau pārsvarā visi. Es gāju arī uz arhīviem, skatījos fotogrāfijas un meklēju iedvesmas avotus. Idejas rodas nejauši, piemēram, apmeklējot Motormuzeju un ieraugot rotaļu mašīnīti, atminējos, ka ar tādu braukāt bija katra bērnības sapnis. (“Bez nosaukuma #12”, 2009).
Lai to attīstītu par ļoti plašu projektu, kuru veidotu kādas piecdesmit fotogrāfijas, būtu nepieciešamas nopietnas finanses. No tā, ko varēja izdarīt dažu gadu laika posmā, tapa pavisam nedaudz – padsmit fotogrāfijas. Kaut katra no tām ir pašpietiekama, tā spēj izdzīvot individuāli –pretēji atsevišķiem projektiem, kur ārkārtīgi svarīga ir darbu sekvence – virkne, kuru, piemēram, ietekmē tās eksponēšanas veids, izmēri, un tikai skatot vienkopus, var gūt iecerēto priekšstatu.
No sērijas “Amnēzija” (2008)
Kāda ir izmantotās tehnikas nozīme?
Tehnikai, protams, ir ļoti liela nozīme. Tā var mums palīdzēt vai arī kavēt iegūt iecerēto rezultātu. Ja es strādāju momentuzņēmumu žanrā, tad skaidrs, ka man nepieciešama momentuzņēmumu kamera, un ja es vēlos panākt kādas noteiktas kvalitātes, es neizvēlēšos nebūt ne sliktāko 35 milimetru filmas kameras modeli.
Tagad es bildēju ar vidējā formāta kameru Mamiya 7. Latvijā ar to strādā ļoti daudz fotogrāfu. Es mēdzu fotografēt arī ar digitālo kameru, bet pārsvarā tikai to, ko nevaru nobildēt uz filmas – kādu reportāžveida darbību vai ko ļoti tumšos apstākļos.
Bet digitālo kameru tu izmanto arī, lai veidotu skices.
Jā, arī, bet lielā mērā, ja tu strādā uz vidējā formāta, tas visdrīzāk nozīmē to, ka fotografējamais objekts vai ainava būs statiska. Tu īsti nevari būt mobils – fotofilmā ir desmit kadri. Tu vari bildēt skatus, portretus, bet ir ļoti daudz kā tāda, ko nofotografēt nemaz nav iespējams. Ja tu kā fotogrāfs uzliec sev šos ierobežojumus un turies pie konkrētas kameras, tad, protams, ir lietas, kas paliek nenotvertas. Ja visi fotogrāfi strādātu uz vidējā formāta, tad netiktu atspoguļots nekas, kur ātri mainās darbība – ne sports, ne kādi politiska rakstura notikumi, izklaides. Uz filmas jau arī nebildēsi tāpat vien – pa labi, pa kreisi.
Kā tas maina un ietekmē fotogrāfu paradumus?
Bieži vien autori, tāpat arī es, kļūst atkarīgi no tehnoloģijām un sāk sevi kaut kādā veidā ierobežot. Sāc uzskatīt, ka vidējais formāts ir tas, no kura sanāk tā īstā māksla, un uz digitālā taisi tikai skices, lai gan tas reizēm ir nepamatoti un abu veidu tehniku var izmantot tiem pašiem mērķiem.
Digitālo fotogrāfiju savu mākslas projektu veidošanā sāku izmantot salīdzinoši vēlu, apmēram pirms desmit gadiem. Piecus, sešus gadus mana ikdienas kamera bija digitāla. Saražotais bilžu apjoms ir neaptverams, un neko no tā es īpaši neesmu nekur izmantojis, izņemot savu blogu. Tagad nu jau kādu pusgadu es ikdienā bildēju maz, bet man vienmēr līdzi ir mazā filmu kamera un iPad – kadriem, kurus nepieciešams izmantot uzreiz sociālajos tīklos vai Fotokvartālā.
Ir interesanti piefiksēt ikdienu un vidi, kas mainās. Man bail, ka pēc desmitiem gadu būšu līdzīgā situācijā kā ar sēriju “Amnēzija” – būšu aizmirsis lielu daļu nenovērtēto lietu. Mums liekas, ka pastkastīte, kas tur stāv pie tās mājas sienas vai šīs glāzes, vai lampas ir garlaicīgas un tepat vien būs, bet skaidrs, ka viss mainās, un šādas fotogrāfijas, iespējams, rosinās tādu pat nostaļģiju kā šobrīd kadri no Padomju laika. Tāpēc esmu bildējis ielas, mājas un sadzīviskus priekšmetus, kaut šobrīd vide mainās daudz lēnāk nekā starp deviņdesmitajiem un divtūkstošajiem gadiem. Veco laiku fotogrāfijās mēs redzam skatus, kur varbūt īpaši nekas nav izmainījies, bet, pievēršot uzmanību automobīļiem, varam novērot, kā tie ietago laiku.
Kā praktizējošs mākslinieks tu esi uzņēmies arī gana nopietnu amatu – portāla Fotokvartals.lv galvenā redaktora vietu, kas prasa nemitīgu sekošanu līdzi aktualitātēm šajā jomā gan Latvijā, gan ārzemēs. Kā tas ietekmē tavu radošo praksi?
Es domāju, ka man ir viens no labākajiem darbiem fotogrāfijā Latvijā. (Smejas) Mani var tikai apskaust. Man ir piemērota izglītība savu pienākumu veikšanai, un vēl papildus tam esmu praktizējošs fotogrāfs. Pirmā lieta, ko varu minēt, ir tā, ka pateicoties šim amatam, pēdējos gados mani bieži aicina uz portfolio skatēm ārzemēs. Tajās autori prezentē savus darbus, un tu vari sniegt viņam kādus ieteikumus vai labojumus, apmainīties ar pieredzi vai izteikt kādu sadarbības piedāvājumu. Šogad biju Spānijā, Anglijā un braukšu vēl uz Zviedriju.
Citu autoru darbu vērtēšana man palīdz saskatīt vājās vietas manis paša darbos, jo patiesībā jau tie žanri vai tēmas, ko šodien visi fotografē, lielos vilcienos ir divu veidu – visbiežāk ļoti dokumentāls stāsts par mazo, nereti dzimto ciematu, mikrorajonu vai nostūri un abstrakts tēlojums – biežāk melnbaltu, kontrastainu, graudainu impresiju salikums, ikdienas mirkļi, akti un personīgi pārdzīvojumi apvienojumā ar dabas skatiem. Protams, ir izņēmumi, bet šīs divas pieejas dominē visur, arī Latvijā. Arī es ar attiecīgiem projektiem varētu sevi piesaistīt pirmajam žanram, un tad man nākas atskārst, ka patiesībā jau nevienu neinteresē tas tavs mazais ciemats, tāpēc ir jāatrod veids, kā runāt par vietu, kas tev pašam ir svarīga, kā padarīt to saistošu arī citiem. Ideāls parasti ir apvienot savu personīgo pieredzi ar kolektīvo vēsturi, bet tas nav viegls uzdevums, un ar to visi cīnās, arī es.
Tagad es strādāju pie projekta par Zilupi. Tāpat kā projekts “Uzvaras parks” nav tikai par Uzvaras parku, tāpat arī “Zilupe” nebūs tikai par Zilupi, lai gan runa, protams, ir par konkrētu vietu. Ir jāmāk paskatīties uz sevi no malas, nevar pieņemt, ka tas, ko tu dari, ir kaut kas fantastisks un visiem saprotams. Lai projekts būtu konvertējams un piedāvājams ārzemju publikai, tam ir jābūt tehniski profesionāli nostrādātam un sižetiski pietiekami āķīgam.
No sērijas “Uzvaras parks” (2014)
Ko tu vari pateikt par fotomākslas kopainu Latvijā?
Darbs Fotokvartālā pēdējos trijos gados man ir radījis apjausmu par fotomākslas vides apmēriem – tā ir daudz mazāka nekā varētu šķist. Interese patiesībā ir salīdzinoši neliela. Var pieņemt, ka no jaunās paaudzes kādi seši, septiņi spējīgi autori ir gana mazai valstij, bet mums trūkst infrastruktūras, kas šo talantus spētu izauklēt. Nav izglītības sistēmas, kas garantētu pēctecību un nodarbotos ar to, ieliekot mūsu vēsturi kādā pasaules kontekstā. Arī mūsu paaudze paliks aizmirstībā, ja nebūs neviena, kas to izcels. Pagaidām tas viss gulstas uz pašu fotogrāfu pleciem.
Arī es kā žurnālists cenšos darīt, ko varu, lai Latvijas fotogrāfus ieliktu kopējā kontekstā. Mēs salīdzinoši daudz rakstām par ārzemju fotomākslu, jo ir svarīgi sekot līdzi šīm aktualitātēm, saskatīt pretstatus, turklāt ar ziņām par latviešiem šo saturu nemaz nav iespējams aizpildīt. Caur portāla angļu versiju pēdējos gados esam piesaistījuši ievērojamu skaitu jaunu lasītāju, piedāvājot informāciju pēc līdzīga principa, tāpat arī daudz fotogrāfu sūta savus portfolio.
Pēc drukātā žurnāla pāriešanas interneta formātā dzima Fotokvartāla gadagrāmata. Arī tai esi idejas autors un galvenais redaktors.
Uz fotopapīra uzkopētas bildes vai grāmatas un kataloga formāts ir viens no dabiskiem fotogrāfijas reprezentācijas veidiem, un Fotokvartāla gadagrāmata radās no nepieciešamības parādīt labāko no šodien prakstizējošiem autoriem. Diemžēl valsts tam nemīl piešķirt finansējumu, izdošana prioritāšu sarakstā foto nozare ir pēdējā vietā. Arī tad atvēl vien pirmsnāves albumiem – ķieģeļiem, kur atspoguļots viss dzīves laikā sastrādātais. Jaunajiem fotogrāfiem savas sērijas parādīt drukātā formātā nav viegli, tāpēc man bija svarīgi radīt šādu propagandas produktu Latvijas laikmetīgajai fotogrāfijai. Internetā viss ir pakļauts straujai informācijas plūsmai, pēc divām nedēļām jau esi aprakts ziņu gūzmā, kamēr izdevums ir savā veidā mūžīgs, iespiests laikā. Tradīcija noteikti tiks turpināta, kaut viss atkarīgs no finansēm.
Šajā ziņā svarīgs ir arī saturs. Ko tu vari pateikt par jauno fotogrāfu paaudzi, kuru tev ir iespēja iepazīt, strādājot par pedagogu ISSP?
Es pasniedzu ISSP tā sauktajā ziemas skolā jau kopš paša aizsākuma. Jāsaka, ka pēdējos astoņos gados nav bijis izteikta metiena, ar to domājot vienu paaudzi, no kuras daudz maz vienlaicīgi izceltos spēcīga grupa jauno talantu. Klātnācēju ir tā – pa vienam. Ir naivi cerēt, ka no šīs skolas nolīs jauno fotogrāfu lietus, jo mūsdienās cilvēkiem bildēšana visbiežāk ir kā vēl viens komunicēšanas paveids. Reti kuram fotogrāfija interesē tādā mērā, ka viņš būtu gatavs tai pilnībā atdoties, taisīt regulāras izstādes, izdot katalogus. Pērn es lasīju lekcijas arī Rīgas Stradiņa universitātē, bet par jaunajiem medijiem, ne fotogrāfiju.
Kā tu redzi fotogrāfa Aļņa Stakles jaunizveidoto bakalaura programmu fotogrāfijā RSU, kurā pirmie studenti tiks uzņemti šajā rudenī? Tā ir pirmā reize, kad Latvijā fotogrāfiju varēs apgūt akadēmiskā līmenī.
Arī es šai jaunajā programmā pasniegšu fotogrāfiju. Jācer, ka, pateicoties tai, pēc gada vai diviem situācija Latvijā fotomākslā būs mainījusies. Ja būs pieprasījums (kas noteikti būs), veidosies konkurence.
Tavos projektos atklājas dažādi sociāli un politiski aspekti. Vai tev ir svarīgi paust savu viedokli par aktuālām tēmām, fotogrāfijā atspoguļojot kritisku reakciju uz notikumiem sabiedrībā, kultūrā un politikā?
Nekas jau nav objektīvs. Mākslas fotogrāfija vienmēr būs personiska, subjektīva, lai arī par ko tā būtu. Vienmēr esmu sekojis līdzi norisēm politikā, ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē, tāpēc arī man sanāk par to reflektēt savos darbos.
Alise Tīfentāle izstādes Sense of Place (2014) katalogā tavā daiļradē atspoguļoto tematiku nosaukusi par latviskās ainavas “otru pusi”.
To varētu formulēt kā interesi par to, kas notiek sētas pusē nevis pie fasādes. Mani interesē lietas, kas tiek maz reprezentētas. Protams, es ietekmēju veidu, kā tiek parādīta konkrētā vide vai cilvēks – es izvēlos fragmentu, leņķi, apgaismojumu.
No sērijas “Uzvaras parks” (2014)
Tāpat tu strādāji ar “Uzvaras parku”. Vai vari pastāstīt vairāk par šo projektu?
Pati ideja par sēriju dzima pirms diviem gadiem, lai gan 9. maija pasākumus Uzvaras parkā ik gadu es bildēju jau kopš 2008. gada. Ja godīgi, man nekad nelikās, ka par to veidošu izstādi, jo tāds tīri dokumentāls norišu vērojums man likās pārāk garlaicīgs. Ar kādu arhitektu cita projekta sakarā mēs runājām par vietām, kas ir pretrunīgas un ārkārtīgi daudzslāņainas gan no arhitektoniskā viedokļa, gan politiskajiem un sociālajiem kontekstiem. Uzvaras parks bez šaubām ir viena no šīm pretrunām vispiesātinātākajām vietām. No vienas puses tas ir viens no Rīgas vislabāk iekārtotajiem un plānotajiem parkiem – vasarā cilvēki pastaigājas ar suņiem, skrien, ziemā slēpo. No otras – tā kodols ir Uzvaras piemineklis, kuru latvieši vēl arvien uzskata par krievu šovinisma iemiesojumu, Padomju okupācijas simbolu. Tāpat arī 9. maija svinības latvieši izjūt kā draudu savai identitātei, un patiesībā uz šo teritoriju iespējams reducēt vai visu Latvijas vēsturi. Ulmaņlaikos Uzvaras parks sākotnēji tika iecerēts kā latviskuma iemiesojums – tur plānoja būvēt Dziesmusvētku estrādi. Jau bija uzsākta ziedojumu vākšana. Vieta, kurā bija paredzēts ieliet latviešu kultūras pamatus, būtu kļuvusi par vienu no nācijas simboliem, pretstatītu Brīvības piemineklim, kas slējās Daugavas pretējā krastā. 1985. gadā tika uzcelts Uzvaras piemineklis. Tā nosaukumā tika iekļauts vārds “uzvara”, neskatoties uz to, ka Uzvaras parks tā tika nodēvēts par godu Latvijas Neatkarības cīņām. Tā ir vēl viena no pretrunām.
No sērijas “Uzvaras parks” (2014)
Mans projekts aizsākās kā interese par vietu, bet izvērtās kā stāsts par tautu kopumā, par latviešu attieksmi pret citādo – kolektīvā līmenī domājot citas tautības (latviešu gadījumā – krievvalodīgajiem), pretējo dzimumu (vīrieša gadījumā – sievieti). Sērija ir savā ziņā piesātināta ar politiku, nāvi, seksu. Pavadteksta autors, RSU asociētais profesors Sergejs Kruks, šajā foto sērijā saskatīja vienus vienīgus fallus un vagīnas. (Smejas)
Lai gan ir skaidrs šis kopējais pētījumu lauks, man vēl arvien ir daudz neatbildētu jautājumu. Fotogrāfiju virkne veidota intuitīvi. Izdzirdot nosaukumu “Uzvaras parks”, skatītājam, iespējams, traucēs šis personiskais priekšstats vai aizspriedumi, bet patiesībā stāsts ir par cilvēku, kurš nekad nebūs noslēgts teikums.
