Kate Krolle. Foto: Kristīne Madjare

Kalnu kristāls Kate Krolle 0

Intervē Anna Iltnere
04/08/2014 

Foto no Kates Krolles personiskā arhīva – ekspedīcijas mirkļi un kadri no video darba

Kates Krolles izstāde “Mūsu sirdis pieder mums” izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā apskatāma līdz 31. augustam

Atklāšanas dienas rītā ierodos “Arsenālā” uz norunāto tikšanos ar jauno mākslinieci Kati Krolli (1984). Pa grandiozi augstajām kāpnēm, kas ved uz otrā stāva Radošo darbnīcu – kamerizstāžu telpu, man pretim pakāpienus steidzīgi mēro Kate – basām pēdām un baltā krāsā mērktu otu rokā. Rit vēl pēdējie steidzamie iekārtošanas darbi. 

Izstādes centrālā video instalācija “Mūsu sirdis pieder mums”, kurai uzbūvēta īpaša arhitektoniska konstrukcija ar ieslīpu un glancētu grīdu, ļaujot video spoguļoties, ir tapusi Le Fresnoy skolā (The National Studio for Contemporary Arts). Tā atrodas netālu no Francijas pilsētas Lilles, pie pašas Beļģijas robežas, un Kate tur studē jau otro gadu.

Le Fresnoy piedāvā aspirantūras izglītību, atbalstot starpdisciplinārus māksliniekus – mūziķus, kuri nodarbojas ar video; performanču māksliniekus, kuri ir arī fotogrāfi – īstā vieta Katei, kura nekad nav varējusi izšķirties starp grafiku, kino un video mākslu, jo īpaši tālab, ka uzsvars skolā likts uz eksperimentālo kino. “Kafkas māja,” tā studenti raksturojot īpatnējās arhitektūras mācību iestādi – stikla un metāla būri, kas projektēts, lai koridoru labirintā neviens pēc iespējas nesatiktos, smejas Kate. Le Fresnoy ēka būvēta 1920. gados kā multifunkcionāls atpūtas centrs ar kino zālēm, slidošanas laukumu, deju zālēm; īsāk sakot – kā vairākas “kastītes” vienā. 1990. gados ēka tika rekonstruēta, mazliet pārbūvēta un pielāgota skolas vajadzībām. Iepriekš Latvijas Mākslas akadēmijā Kate Krolle ieguva maģistra grādu Grafikas nodaļā (2010), bet pēc absolvēšanas ar vienvirziena biļeti aizbrauca uz Parīzi.

Video instalācija “Mūsu sirdis pieder mums” uz Latviju atceļojusi vien trīs dienas pirms atklāšanas, jo iepriekš – no 5. jūnija līdz 20. jūlijam – bija skatāma skolas darbu izstādē Panorama

Uz sarunu Kate mani ieved vienā no “Arsenāla” dienesta telpām, kurā uz palodzes burciņās rindojas sāls kristāli – pagaidām vēl ūdenī, pirms tiks izlikti ekspozīcijā. Rīgā skatāmo video darbu papildina divi zīmējumi un instalācija ar kristāliem, kurus māksliniece sākusi audzēt jau projekta tapšanas laikā. “Mani fascinē fakts, ka kristāli aug. Tāpat kā kalni – kaut kas tik monumentāls – patiesībā aug.” Apsniguši Kirgizstānas kalni ir vide, kurā Kate šīgada sākumā devās ekspedīcijā, lai uzņemtu pieminēto video instalāciju. Pēc sarunas man šķiet, ka pati Kate ir kā tāds sāls kristāls, kas apzināti un regulāri metas grūtās situācijās, cenšas izpeldēt, un rezultātā mainās pati, apaugot ar jaunu kristālu kārtiņu. 

Vasaras kveldes nogurdinātajiem augstais kāpiens uz Radošo darbnīcu būs tā vērts. Ne vien mākslas baudīšanai, noraugoties uz sniegotām kalnu virsotnēm, bet arī atvēsinoties. Video instalācijai īpaši izgatavotajā būvē ieplūst auksts gaiss. 

Ar kādu priekšstatu tu devies uz Kirgizstānu? 

Biju daudz lasījusi par to, kā tur ir. Mani pievilka fakts, ka dažādas ticības ir savstarpēji sajaukušās un ka nav vienas skaidras reliģijas, kam viņi sekotu. Sākotnēji Kirgizstānā bija izplatīts šamanisms, totēmisms un animisms. Pēcāk “pāri gāja” ortodokss, bet patlaban oficiālā reliģija ir islāms, kaut joprojām valda mikslis. Viens ir par to lasīt un stāstīt, bet pavisam kas cits – piedzīvot klātienē. Ekspedīcijas laikā dzīvoju vienā ģimenē kalnu ciematiņā, un varēju novērot cilvēku savstarpējās attiecības, sievas un vīra pienākumu sadali, ko spēcīgi ietekmē iesakņojušies uzskati. Lielākoties tie nāk no islāma, bet ir virkne lietu, kas pilnībā “neierakstās”, jo tiek piekoptas senas tradīcijas, pārmantotas no paaudžu paaudzēm. 

Mana interese un sākotnējais pamudinājums, kālab vispār uz Kirgizstānu devos, bija tieši šamanisms – piedzīvot savveida metamorfozi, simbolisku rituālu. Man līdzi bija pašrocīgi izgatavota galvas rota, ko izstādē variet aplūkot. Iecere bija Kirgizstānā atrast kādu vietējo sievieti, kura būtu gatava ar mani iet kalnos un kameras priekšā ar šo rotu izpildīt simboliskas darbības. Tas, protams, nebija īsts šamaņu rituāls ar nonākšanu transa stāvoklī. Tāds nebija mērķis. Pats svarīgākais man bija, lai šī rota, kas fiziski tikai atgādina rituāla vai reliģisku objektu, bet patiesībā nav nekas – manās un uzmeklētās sievietes – Aitgulas – acīs, pateicoties tam, ka es ticu, kļūtu par ko īpašu. 

Ja godīgi, nebiju pat iedomājusies, ka šīs ekspedīcijas ietekme uz mani būs tik liela; ka šī drīzāk simboliskā rīcība un amatiera kronis izraisīs kaut ko tik īstu. Mums ar Aitgulu bija trūcīgas iespējas sazināties valodiski, jo krievu valodu viņa tikpat kā neprata. Bet starp mums izveidojās tik īpašs kontakts, ka valoda bija lieka. Viņa man pat neprasīja, kāpēc es to daru, ko es vēlos ar to panākt. Šķita, ka viņai tāpat viss ir skaidrs un ka viņai pašai ir svarīgi piedalīties. 


Publicitātes foto

Kāpēc tieši Kirgizstāna?

Le Fresnoy pirmajā gadā katram studentam bija dots uzdevums strādāt pie iecerēta projekta rakstīšanas un plānošanas, lai pēcāk ar skolas piešķirtu budžetu to arīdzan īstenotu. Temats, par kuru biju sākusi domāt, ir ticība jeb noticēšana sev – cik vienkārši ir to apņemties, bet cik grūti – izdarīt. Paralēli viena mana draudzene antropoloģe devās uz Kirgizstānu rakstīt doktora disertāciju. Mani ieinteresēja palasīt par šo vietu ko vairāk, un tādējādi nonācu līdz šamanismam, turienes ticību sajaukumam, kā arī – mani suģestēja Kirgizstānas sniegotie kalni. Nezinu kālab, bet jau iepriekš biju nolēmusi, ka savu projektu man jāīsteno tur, kur ir lieli, sniegoti kalni. Sapratu, ka tā ir laimīga sakritība, un man turp jābrauc.

Pie sakritību virknes atklājās, ka mans kursabiedrs reiz Stambulā iepazinies ar režisoru no Kirgizstānas – Aližanu Nasirovu, ar kuru sazinājos e-pastā, lai varētu noskaidrot detaļas un tādējādi saplānot braucienu. Komunikācija gan izvērtās savdabīga. Aizrakstīju virkni jautājumu, ko man vajadzētu noskaidrot, viņš solīja palīdzēt, bet pazuda. Līdz saņēmu vēstuli, lai es tikai pasakot, cikos būšu lidostā, viņš atbrauks pretim, un tikai tad visu saplānosim. Man neatlika nekas cits, kā paļauties.

Līdzi brauca operators, pēc tautības francūzis, kuram krievu valoda ir sveša, un tā bija vienīgā valoda līdzās vietējai mēlei, ar kuru Kirgizstānā iespējams sazināties. Rezultātā šis operators patiesībā devās kaut kur – nezin kur, filmēt kaut ko – nezin ko, satikt – nezin ko un dzīvot – nezin kur. Piedzīvojumu netrūka, bet kopumā viss noritēja veiksmīgi. 

Vai ir kāds starpgadījums, kas visspilgtāk palicis atmiņā? 

Pirmkārt jau pats sākums – kameras statīva meklējumi. Sava mums nebija līdzi, un, tā kā izmantojām filmu kameru, statīvam bija jābūt smagam un lielam. Caur neskaitāmām taujāšanām nokļuvām Kirgizstānas kinostudijā, kur septiņkārt bija jārunā ar direktoru, kamēr viņš saprata ko un kālab mums vajag. Sākumā vēl nebiju iejutusies, ka vietējiem visai nepieņemama ir situācija, kad sieviete atrodas uzņemas vadību. Iepazīstoties spiedu roku un stāstīju, kas man nepieciešams, bet uz mani teju vai neskatījās, un visa komunikācija notika ar pieminētā režisora Aližana starpniecību. Pie statīva tikām.

Kad pirmajā filmēšanas dienā grasījāmies ar zirgiem kāpt kalnos, vispirms bija jāatrisina, kā to smago statīvu transportēt. Zirgu saimnieks teica, ka viņam esot ideja, un atnāca ar ēzeli, kuram statīvs tika uzsēdināt mugurā kā jātnieks, trim kājām nostiepjoties gar sāniem. Dziļajā sniegā ēzelis gan pusceļā līdz vēderam iestiga un vairs netika uz priekšu. Piedevām pūta īsteni skarbs vējš. Mums līdzi bija vairāki vietējie palīgi, kurus lūdzām pieskatīt zirgus, kamēr paši ar operatoru Viktoru pagājām gabaliņu tālāk kājām, lai nofilmētu vienu skatu.

Es brienu ar kameru pa priekšu, esmu jau gandrīz sasniegusi iecerēto vietu, kad atskatos un secinu, ka Viktora vairs nav. Izrādās – ielūzis zemē līdz pleciem. Redzama ir tikai galva ar pižiku. Man caur prātu izskrien doma, ka esmu atvilkusi nabaga francūzi uz šo nekurieni un pakļāvusi nāves briesmām, kamēr fonā vietējie palīgi locās aiz gardiem smiekliem par iebraucēja likstu. Viss, protams, beidzās laimīgi. 

Runājot par darba pamattēmu – ticību sev – vai guvi uz vietas kādu noderīgu atklāsmi? 

Jā, gūtā pieredze manī noteikti kaut ko mainīja. Pirmkārt kontakts ar Aitgulu man šķita īpašs, jo šķita kā ārpus laika un telpas. Vēl arī fakts, ko es reti kuram esmu stāstījusi – Aitgula filmēšanas laikā smagi saslima. Gaisa temperatūra bija starp –22 un –32 grādiem pēc Celsija, bet viņai galvā metāla kronis… 

Pārdzīvotais mani spēcīgi ietekmēja. Ja līdz šim notikumam bija tā, ka uz attiecībām ģimenē, uzskatiem par lomu sadalījumu un hierarhiju noraudzījos no malas, to vienkārši pieņemdama, – kā ierasti darām, nonākuši svešā kultūrā, – tad pēkšņi es no aizkulisēm tiku iemesta ģimenes dzīves centrā. Pirms tam es pieņēmu to, ka Aitgula nesēž ar mums pie viena galda, bet visu laiku apkalpo un ar meitām pusdieno blakus istabā, kamēr vīrs mājās nedara neko. Dienā, kad viņa saslima, mana novērotāja loma mainījās.

Pārnācu mājās pēc skaņas ierakstīšanas un atradu Aitgulu guļam pie krāsns un kratāmies drebulī. Ieraugot mani, viņa cēlās un teica, ka esot jāgatavo vakariņas. Uzstāju, lai viņa guļ, ka es visu izdarīšu, bet viņai tas nebija pieņemami, jo esmu ciemiņš, un atļaut man rīkoties būtu kā apliecinājums, ka viņa ir slikta namamāte. Bet tajā pašā laikā viņa ļoti labi saprata, ka situācija nav normāla, taču uzskati dara savu. “Tas ir liktenis,” Aitgula man teica. Tā kā viņai bija patiesi slikti, es teju ar varu noliku viņu gulēt, izmisumā liku rokas uz karstās pieres un dziedāju šūpuļdziesmas. Tas viss nāca teju automātiski un daudz nedomājot – teju kā pirmatnēji instinkti, folkloras bāze, kas izrādās katram no mums kaut kur dziļumā glabājas, un konkrētā situācijā tu saproti, ka tev tā enerģija ir jānodod.

Pārnāca mājās vīrs un bija patiesā šokā, ka ciemiņš mazgā traukus, un jautā man, kur ir Aitgula? Es saku, ka viņa guļ, jo ir slima, uz ko viņš, protams metās istabā viņu modināt. Es steigšus iestājos durvīs un tālāk pār slieksni viņu nelaidu. Man bija pilnīgi vienalga, kā tas no malas izskatās. Teicu, ka Aitgula ir slima un ka viņai ir jāguļ. Vīra acīs redzēju iekšējo cīņu – vairāki noteikumi savstarpēji “uzkarās”. No vienas puses – sieva nedrīkstētu gulēt, no otras – es esmu ciemiņš, un mani ir jāciena. Cilvēcīgums tur pat nevienā mirklī neieslēdzās, bet to, ka viņa jāved pie ārsta un jāliek slimnīcā, es panācu, ka, būdama viesis, vairākas reizes dienā to uzstājīgi pieprasīju. Šis notikums mani ir ļoti ietekmējis. Turklāt atgriežoties es sāku vilkt visu pieredzēto kopā un atklāju sakritību, ka viena no šamanisma metamorfozes rituāla būtiskām daļām ir iziet cauri slimībai un bezapziņai jeb transam.

Vai šādā situācijā tev nebija pārdomas, vai gan tas viss ir mākslas vērts? Vai nebija vājuma brīdis mest augsto mērķi pie malas, redzot, ka cilvēks nonāk slimnīcā? 

Tieši tā, tajā brīdī mani vairs pilnīgi neinteresēja nekāds “mākslas vārdā”. 

Bet video instalācija tomēr ir īstenota. 

Tas bija iekšējs cīniņš ar sevi. Brīdī, kad esi gatavs visu mest pie malas, vienlaikus saproti, ka tu jau esi tas, kurš visus šos cilvēkus ir ievilcis savā projektā, viņi visi šeit atrodas tevis dēļ, un tā ir tava atbildība – novest iesākot līdz galam. Man bija pilnīgi “pie kājas”, ka tas tiek darīts mākslas dēļ; svarīgākais bija cienīt to, ka arī citi iegulda savu dvēseli un tic tam, ko tu esi iecerējis īstenot. 

Tik grūts, kā šis projekts, man neviens cits nav bijis. Nemitīgi bija kādi šķēršļi un barjeras. Galu galā skolas piešķirtais budžets tika iztērēts, un telpisko konstrukciju, kurā instalācija ir apskatāma, man bija jābūvē pašai  savām rokām. Brīžiem likās, ka es to vairs nevaru un kam tas ir vajadzīgs? Bet acīmredzot man to vajag! Man savā ziņā patīk strādāt fiziski grūtu darbu, kur jānes kas smags. (Smejas)

Cik zinu, viens no šķēršļiem bija instalācijas atvešana uz Latviju, kam pietrūka naudas, tālab vāci ziedojumus ar crowdfunding palīdzību, kas nav ierasta prakse laikmetīgās mākslas darbu īstenošanā… Vai izdevās? 

Jā, tas, ko Rīgā redzēsiet, te nonācis, pateicoties savāktajai naudai. Kaut, protams, ziedotāji pamatā bija ģimene, draugi un paziņas. Bet jāteic, ir ļoti grūti sev pārkāpt un lūgt naudu. Sūtīt vēstules, aģitēt... Jutos kā tāds nabadziņš pie baznīcas, kamēr garām iet paziņa, uzsit uz pleca, pasmaida un novēl man veiksmes, kaut naudu atlicināt var reti kurš. Un tu viņus pilnīgi labi saproti, bet tajā pat laikā pats ar izstiepto roku jūties nožēlojami. 

Patlaban jau otro gadu tu studē Le Fresnoy centrā. Taču attiecības ar Franciju tev veidojušās jau senāk. 

Īsi pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas nekāda darba un līdz ar to arī naudas īsti nebija, tālab nospriedu – ja man naudas nav te, tad bez naudas varu dzīvot arī citur. Man gribējās aizbraukt uz lielāku pilsētu, bet tepat Eiropā. Apsvēru trīs variantus – Londonu, Berlīni un Parīzi. Londonā dažus mēnešus studiju laikā biju jau dzīvojusi, un man īsti nepatika. Berlīnē savukārt bija pārāk daudz draugu, kas neradītu sajūtu, ka esi aizbraucis prom no visa. Tālab izlēmu par labu Parīzei, nopirku vienvirziena biļeti un par lielu šoku draugiem un ģimenei īsi pirms Ziemassvētkiem un savas dzimšanas dienas – aizbraucu. 

Caur paziņu paziņām sarunāju, ka divas nedēļas varu dzīvot pie vienas meitenes. Savā dzimšanas dienā, kas iekrita trešajā dienā, kopš biju Parīzē, es raudāju. Taču atgriezties arī nebiju gatava, jo tas būtu pāri manam godam, ņemot vērā, cik skaļi biju paziņojusi par došanos prom. Tā es paliku un meklēju darbu. Tobrīd likās, ka bija tiešām grūts periods. Bet tagad, attinot atpakaļ, secinu, ka tas bija ārkārtīgi vērtīgi, kaut tā arī īsti neiedzīvojos. Divu nedēļu laikā, nezinot franču valodu, caur sludinājumu atradu darbu. Man bija dzeltens ritenis ar lielu kasti priekšā, un es izvadāju sviestmaizes un zupas. Atceros, ka kāds klients man prasīja sāli, un es nesapratu, ko viņš man jautā. (Smejas) Lēnā garā biju spiesta apgūt sarunvalodu. Divu gadu periodā Parīzē pavadīju gandrīz pusotru gadu. Pa starpu man bija viens projekts Somijā, aizbraucu ekspedīcijā uz Sibīriju, un pēcāk atkal atgriezos Parīzē. Tomēr vienā brīdī pazuda jēga tur sisties, nevienā konkrētā jomā pat neienirstot, tādēļ atgriezos mājās – tieši Ziemassvētkos. Un man likās, ka nodzīvošu te līdz rudenim. Biju nolēmusi, ka vēlos atkal studēt, tāpēc šajā periodā nolēmu atrast kādu skolu Francijā, kur gribētu mācīties. Viena Parīzē satikta videomāksliniece man bija ieteikusi Le Fresnoy, jo tur nav uzsvara uz vienu noteikti mākslas mediju, kas man šķita kārdinoši. Latvijā gatavojos iestājeksāmeniem un tiku uz interviju, pēc kuras mani uzņēma. Tā jau otro gadu mācos Le Fresnoy, bet ko darīšu pēcāk – vēl nezinu. 

Nobeigumā vēlējos tev jautāt par rokrakstu. Instalācija “Patiesība ir vienkārša” (2012), ko Survival Kit 4 festivālam veidojāt kopā ar Ati Jākobsonu un kas tik izvirzīts arī Purvīša balvai 2013, citu festivāla darbu vidū izcēlās ar to, ka bija ārkārtīgi skaista. Arī šī video instalācija ir droši nodēvējama par patiesi skaistu. Ko tev nozīmē skaistais mākslā? 

Estētika man ir ārkārtīgi svarīga. Reizēm pat kaitinoši nepieciešama. Bet es to drīzāk definētu kā lietu kārtību, kas izriet no manas būtības. Tas notiek instinktīvi – ja nav smuki, tad nav kārtībā. Es ļoti ilgi varu cīnīties ar līnijām, kas man nepatīk, pat ja neviens cits to nekad nepamanīs. Arī šajā video instalācijā – uz arhitektoniskās būves grīdas ir līnijas, kas atspoguļo kristāla šķautnes. Es pavadīju nu ļoti daudz laika, lai izdomātu, tieši kā tās līnijas vilkt. Pat ja neviens tām nepievērsīs uzmanību, man tā ir tiekšanās pēc harmonijas.

***

Kad izslēdzu diktofonu, Kate Krolle man atzīst, ka parasti tik atklāti nerunājot, bet pēdējās dienas esot miega badā, kas, iespējams, padarījis runīgāku. “Stāstot par Kirgizstānā pieredzēto man joprojām vēderā savelkas kamols.”