Dace Melbārde. Foto: Jānis Deinats (fragments)

“Pret jaunas infrastruktūras būvniecību izturos uzmanīgi” 0

Intervija ar Latvijas kultūras ministri Daci Melbārdi

Intervē Anna Iltnere
28/07/2014

Kad kā korķis no nikni sakratītas šampanieša pudeles savu amatu pērn rudenī bija spiesta atstāt toreizējā Latvijas kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, viņas vietu ieņēma Dace Melbārde – kā Nacionālās apvienības virzīta bezpartejiska pārstāve, un jaunajā amatā ir pavadījusi jau nepilnu gadu. Iepriekš vadījusi Britu padomi Latvijā, Latvijas Nacionālo kultūras centru un Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centru, 2013. gadā saņēmusi ceturtās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.

Melbārde ir erudīta radošo industriju jomā un aktīvi atbalsta tradicionālās kultūras vērtības kā Vispārējie Dziesmu un deju svētki, par kuru tradīcijas stiprināšanu pērn saņēmusi īpašu Ministra kabineta atzinību. Taču intervijas nobeigumā ministre godīgi atzīst, ka vizuālās mākslas lauciņā vēl tikai cenšas ielauzīties, tālab ik komandējumā apzinīgi apmeklējot laikmetīgās mākslas muzejus un ar teicamnieka sparu tūdaļ pat sāka lapot manis uzdāvināto žurnāla “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” numuru, sakot, ka tas viņai pat ļoti noderēs.

Pateicoties arvien sadzirdamākam sabiedrības pieprasījumam, uz ministres galda viena no prioritātēm līdzās koncertzālei ir arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja uzcelšana Rīgā, kaut joprojām piņķerīgs esot jautājums par tā atrašanās vietu, kā arī privāto investoru piesaisti, ņemot vērā, ka īsākai īstenošanas distancei nepieciešami patlaban jau pieejamie Eiropas līdzekļi, kuri uzliek savas prasības. Tostarp muzeja būvniecību ārpus pilsētas centra – teritorijā, kas alkst tapt atdzīvināta un sakārtota. Ja tomēr izlemtu būvēt pilsētas sirdī, tātad – jau no valsts, ne Eiropas kabatas, tad sava Laikmetīgās mākslas muzeja mums nebūs vēl vismaz piecus gadus, intervijā atzīst ministre, kur nu vēl uz Latvija simtgadi, kas klauvē jau pēc četrām ziemām. 

Kāda ir jūsu stratēģija attiecībā uz nacionālas nozīmes kultūras būvju attīstību Latvijā? Kādas ir prioritātes un problēmu lauki?

Vēlos sākt ar filozofisku uzstādījumu – pret jaunas infrastruktūras būvniecību es izturos uzmanīgi. Uzskatu, ka Latvijas kultūras nozarē šobrīd saskaramies ar dilemmu: nepietiekamu uzmanību veltām jau esošās infrastruktūras sakārtošanai un aktualizējām ļoti daudzus jaunus projektus vienlaikus. Mums ir jāspēj visiem kopīgi apzināties, ka Latvijas ekonomiskā izaugsme vēl tomēr nav tik strauja, lai īsā laikā varētu atrisināt visas problēmas. Tātad tas ir jautājums par prioritātēm. Turklāt jāapzinās arī virkne citu kultūras nozares vajadzību: tā ir cilvēku dzīves kvalitāte un viņu motivācija darbam, proti, atalgojums; kā arī kultūras procesa un tā daudzveidības nodrošināšana. Tas viss atrodas uz kultūrpolitikas galda un ir jāfinansē no valsts budžeta, vai arī jāmeklē citi līdzekļu avoti. Līdz ar to ir stratēģiski jāsaprot, kādas ir mūsu prioritātes.

Vienlaikus ir jāskatās, kas kopumā Latvijā notiek. Iedzīvotāju skaits samazinās, līdz ar to arī kultūras iestāžu pakalpojumu ņēmēju skaits samazinās. Protams, mēs varam domāt par to, kā vairāk strādāt ārvalstu auditorijas virzienā, un te ir jāsaprot, kas ir eksportspējīgs kultūras produkts. Tam savukārt ir jābūt roku rokā ar valsts un Rīgas pilsētas zīmološanas stratēģiju. Līdz ar ko visi aktuālie jautājumi ir jāskata ne tikai kultūrpolitikas griezumā, bet arī plašākā – visas valsts attīstības griezumā, ņemot vērā visas tendences, kādas notiek mums apkārt.

“Rīga 2014” pasākumu laikā, ņemot vērā, ka notikumu ir ārkārtīgi daudz, varēja spilgti manīt, ka tādai intensitātei mums nav auditorijas. Daļēji tas saistīts ar to, ka ir viena ļaužu daļa, kuru kultūra vispār neinteresē. Tas savukārt ir jautājums par to, kā mēs audzinām jaunu kultūras auditoriju? Brīdī, kad jūs man vaicājat par nacionālas nozīmes kultūrbūvēm, visi šie pārējie jautājumi ir tepat klātesoši. Tālab es apgalvoju, ka pret jaunas infrastruktūras būvniecību izturos uzmanīgi, kaut tas nenozīmē, ka to neatbalstu. Ir segmenti, kur jauna kultūras infrastruktūra noteikti ir nepieciešama.

Kuri tad ir tie prioritārie segmenti, kur jaunas kultūrbūves tik tiešām ir nepieciešamas?

Par prioritātēm ir jārunā Rīgas kontekstā, jo, kopumā ņemot reģionos notiekošo, es uzskatu, ka tur attīstība ir vērtējama kā ļoti laba, varu tikai sākt uzskaitīt jau īstenoto. Paraugoties nacionālo kultūras vajadzību kontekstā, milzīgs trūkums Rīgā ir koncertzāle, ko spilgti izjutām koru olimpiādes laikā. Mums ir vajadzīga normāla, liela koncertzāle ar labu akustiku. Protams, ir lieliski, ka reģionos ir pieejamas jaunas būves – Latgales “Gors”, Vidzemes koncertzāle “Cēsis”, arī Liepājā būs jauna koncertzāle. Taču tās nevar pilnībā kompensēt iztrūkumu Rīgā – pilsētā ar savām muzikālajām tradīcijām un to tūristu apjomu, ko galvaspilsēta ir spējīga uzņemt.

Tāpat, protams, ir nepieciešams Laikmetīgās mākslas muzejs, kuru sastapsiet ikkatrā sevi cienošā valstī. Bet jautājums – par kādu naudu mēs šo muzeju un koncertzāli šobrīd varam uzcelt? Ir vairāk nekā skaidrs, ka valsts budžetā tādas naudas tuvāko piecu gadu laikā nav un nebūs. 

Ja mēs gribam un varam līdzekļus iegūt no citiem avotiem, tad tas ir jādara. Tas arī ir iemesls, kālab Kultūras ministrija šajā periodā ir ļoti cīnījusies par to, lai no Eiropas naudām mēs vairāk varētu iegūt tieši kultūras infrastruktūras attīstībai. Šobrīd ar Eiropas komisiju ir noslēgts partnerības līgums, līdz ar ko mums reāli ir iespējams attīstīt jaunas kultūrbūves, izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus. Mums gan ir jādomā arī par privātiem investoriem, jo to paģēr Eiropas komisijas prasības. Man liekas, ka tas ir tikai normāli, ka kultūras atbalsts ieplūst no dažādiem finanšu avotiem.

Iepriekš teicāt, ka tikai un vienīgi no valsts budžeta finansējot koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību, tuvāko piecu gadu laikā to īstenot nebūtu iespējams. Vai ar Eiropas komisijas līgumu šo termiņu ir iespējams saīsināt?

Kolīdz izdosies apmierināt visas tās prasības, ko Eiropas komisija ir izvirzījusi, lai līdzekļus piešķirtu, tā mēs varam ķerties pie projektu īstenošanas. Ir nepieciešams atrast jau pieminēto privāto investoru. Tāpat ir jādomā, kā pareizi apsaimniekot finansējumu, jo ir prasība, ka tas ir paredzēts maza mēroga projektiem, tātad būtu jādomā, kā varam strādāt pēc tāda kā klāsteru jeb puduru principa. Pats būtiskākais, ko Eiropas komisija vēlas, ir – lai šī jaunā kultūras infrastruktūra dotu impulsus dažādu Rīgas teritoriju attīstībai – ārpus centra. Kas nav nekāda unikāla prakse, ja paraugāmies pasaulē, kā arī kaut vai uz Gaismas pils piemēru, jo Nacionālā bibliotēka ir uzcelta vietā, kas savulaik bija vērtējama kā revitalizējama teritorija, bet šobrīd mēs tur redzam gluži citu attīstību.

Vai Eiropas komisijas prasība, ka līdzekļi var tikt piešķirti kultūras infrastruktūrai vien degradētās pilsētas teritorijās nozīmē, ka pilnībā tiek izslēgts variants par Laikmetīgās mākslas muzeju Vecrīgā, Rīgas Tehniskās universitātes nu jau bijušajās telpās?

Mēs varam šobrīd apskatīt dažādus variantus. Kultūras ministrijā ir izveidota darba grupa, kuras uzdevums ir izskatīt visas iespējas un dažādas sabiedrības iniciatīvas, viena no kurām ir jau pieminētā ēka Vecrīgā. Mēs esam veikuši ļoti pamatīgu pētījumu – šitik biezu (ar pirkstiem rāda ierindas grāmatas resnumu) par Laikmetīgās mākslas muzeja iespējamajām vietām Rīgā un cik apmēram katrā vietā tas izmaksātu. Ja mēs izlemtu par labu šai ēkai, tad vienīgie līdzekļi, par kādiem projektu īstenot, būtu no valsts budžeta, kas savukārt paredz visus tos apstākļus, kurus jau iepriekš nosaucu. Varbūt tomēr ir vērts muzeju īstenot kaut kur citur, izmantojot tās iespējas, kas ir pieejamas patlaban, proti, Eiropas naudu?

Kuri no biezā pētījuma variantiem patlaban šķiet visreālākie?

Ir iezīmētas teritorijas Torņakalnā, Andrejostā, Skanstes un Hanzas ielas rajonā, šķiet, ka bija vēl Klīversala un citas Rīgas attīstības teritorijas. Tālāk mums jāskatās, kurās no vietām mēs varētu dabūt privātu iniciatoru un kur visi nepieciešamie kauliņi saliktos kopā.

Bet runa tātad ir tikai par Rīgu? Ziņa, ka Laikmetīgās mākslas muzejs varētu tikt uzbūvēts Cēsīs, ir baumas?

Mēs nekad neesam atcēluši domu par to, ka tā ir Rīga. Tajā brīdī, kad Cēsis nāca klajā ar savu iniciatīvu, ka viņi gribētu dotēt savu Laikmetīgās māksla centru vai izstāžu zāli – pie viņu uzstādījuma kļūt par Latvijas kultūras galvaspilsētu tas man šķita tikai loģisks solis. Taču attiecībā uz Rīgu tas neko neizslēdz, tikai papildina kultūras kopainu. Ja paskatāmies citu attīstītu Eiropas valstu praksi, tad ir redzams, ka Laikmetīgās mākslas zāles un centri ir ne tikai galvaspilsētās, bet arī reģionu lielākajos centros. 

Es tiešām atbalstu, ka Cēsis nāk klajā ar šādu ideju, un esmu gatava viņiem palīdzēt meklēt iespējas, bet tas nekādi neatceļ nepieciešamību pēc Laikmetīgās mākslas muzeja Rīgā. Tāpat kā ne Latgales, ne Cēsu koncertzāle neizslēdz nepieciešamību pēc koncertzāles Rīgā, jo īpaši, ja uz savu pilsētu paraugāmies kā uz potenciālo Ziemeļu kultūras pērli, par ko nešaubīgi Rīga var kļūt. Ja mēs mērķtiecīgi gribam uz to strādāt, tad Laikmetīgās mākslas centrs vai muzejs ir viena no iztrūkstošajām lietām. Jā, tāds šobrīd ir arī vietējās sabiedrības pieprasījums un mums ir būtiski uz to reaģēt un radīt iespēju veidot radošāku sabiedrību.

Vai Rīgas koncertzāle vai arī Laikmetīgās mākslas muzejs varētu tikt īstenoti līdz Latvijas simtgadei jeb 2018. gadam?

Atkarībā no tā, cik ātri mums izdosies atrast partnerus un vienoties par vietu. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijā it visas nekustamo īpašumu lietas ir cieši saistītas ar iepirkumu procedūrām, kas ir galvenie šķēršļi ceļā uz būvniecības termiņu ievērošanu, ko piedzīvojām jau Gaismas pils celtniecības laikā un kas patlaban iekavē Okupācijas muzeja rekonstrukcijas gaitu. 

Es būtu priecīga, ja līdz simtgadei mēs varētu īstenot kaut vai minimālo programmu, piemēram, sarīkojot spāru svētkus vai ieliekot pamatakmeni. Galvenais ir virzīties uz priekšu.

Eiropas kultūras galvaspilsētas gads ir bēdīgi slavens ar to, ka vairāki muzeji Latvijā ir slēgti uz rekonstrukciju. Vai 2018. gadā neuzkāpsim uz tā paša grābekļa, simtgadi svinot zem kailām jumta spārēm? 

Sarunas sākumā minēju, ka mums ir jādomā arī par jau esošās infrastruktūras sakārtošanu, un, piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rekonstrukcija virzās uz priekšu ļoti raiti. Muzejam ir jābūt atvērtam līdz 2015. gada beigām. Šis projekts, starp citu, ir viens no piemēriem, kā veiksmīgi izmantot Eiropas naudu, apvienojumā ar valsts un pašvaldības atvēlētajiem līdzekļiem. Tāpat esam ielikuši Ventspils koncertzāles pamatakmeni, un šobrīd tiek izstrādāts tehniskais projekts, kur koncertzāle tiek apvienota ar mūzikas skolu, kas iepriekš atradās avārijas stāvoklī. Nospraustais realizācijas mērķis ir 2018. gads. Vakar [intervija notiek 23. jūlijā – red.] Ministru kabinetā aizstāvējām Jaunā Rīgas teātra (JRT) rekonstrukcijas projekta budžetu kvalitatīvai un pilnīgai ēkas rekonstrukcijai Zaigas Gailes arhitektu biroja vadībā. Projektu plānots realizēt līdz 2017. gada rudenim. Vienlaikus ar to, ka JRT uz rekonstrukcijas laiku pārvācas uz Tabakas fabriku, arī tur patlaban tiek ieguldīti līdzekļi telpu remontam un pielāgošanai. Turklāt tas mums uzliek uzdevumu jau tagad domāt par nākamajiem Tabakas fabrikas īrniekiem, kad teātris šo ēku kompleksu pametīs. Katrā ziņā arī Tabakas fabrika būs pieejama kultūras telpa uz Latvijas simtgadi. Tāpat tiks pabeigts Okupācijas muzejs ar Nākotnes Namu un memoriālu. Arī Rīgas pilij līdz 2018. gadam jābūt pilnībā renovētai, un Pulka ielas krātuvei. 

Kad plānots pabeigt Pulka ielas krātuves projektu?

Šobrīd notiek projektēšana, un ir jāsaprot, kādi būs nākamie soļi. Par šo krātuvi man, godīgi sakot, ir vislielākais uztraukums, jo patlaban nav skaidrs, kā kopumā attīstīsies Latvijas ekonomika. Kā zināms, Eiropas savienība grasās vienoties par jaunām sankcijām pret Krieviju, kuras pretsankcijas savukārt visvairāk skar robežvalstis, tātad arī Latviju. Līdz ar to patlaban atrodamies nogaidošā pozīcijā.

Vai saasinātā situācija saistībā ar Krievijas un Ukrainas konfliktu var atsaukties arī uz Kultūras ministrijas budžetu, ņemot vērā aizsardzību kā valsts šābrīža prioritāti?

Kā minimums tas ietekmēs to, ka nākamjā gadā mēs nevaram cerēt uz īpašu budžeta pieaugumu – ne tikai kultūras nozarē, jo arī citām ministrijām ar to ir jārēķinās. Mēs diezgan atklāti jau tagad to sakām kultūras darbiniekiem, viņus sagatavojot. Kaut, protams, ceram uz pieaugumu filmu nozares un kultūrkapitāla fonda budžetā, jo jau pavasarī tas tika ielemts. Taču nezinām, kas notiks ģeopolitiski un kā situācija vēl var mainīties. 

Kādu jūs saredzat Tabakas fabrikas tālāko attīstību pēc tam, kad 2017. gada nogalē to pametīs Jaunais Rīgas teātris? 

Es tur gribētu redzēt stabilu ģenerālnomnieku – atbilstošu Tabakas fabrikas attīstības vīzijai, proti, veidoties par radošo industriju kvartālu un inkubatoru. Esam izcīnījuši, ka nākamajā ministrijas plānošanas periodā būs iespēja no Eiropas iegūt naudu tieši radošajām industrijām, tālab Tabakas fabrikā tiktu izveidots inkubators jauno uzņēmumu atbalstam. Taču klātesoši būtu arī pirmsinkubācijas un pēcinkubācijas stadijas piemēri. Mūsuprāt, ģenerālnomnieks varētu būt kāda no kultūras augstskolām.

Ir dzirdēta versija tieši par Latvijas Kultūras akadēmiju kā nākamo Tabakas fabrikas ģenerālnomnieku.

Jā, es ļoti atbalstu šo variantu. Arī tālab, ka Kultūras akadēmijai lieti noderētu Jaunajam Rīgas teātrim specifiski pielāgotās telpas. Vēl akadēmijas trumpis ir pārnozaru raksturs – tā gatavo menedžerus, skatuves mākslas un kino speciālistus, līdz ar ko viņu pārraudzībā ir plaša profila speciālisti.

Viens no Latvijas Kultūras akadēmijās uzdevumiem ģenerālnomnieka statusā būtu organizēt radošā kvartāla dzīvi. Izglītības iestāde, jūsuprāt, to spētu? 

Kultūras akadēmijai jebkurā gadījumā ir jāveido sadarbība ar citām augstskolām, piemēram, ar ekonomikas kompetenci. Patiesībā visām Latvijas augstskolām ir jāslēdz sadarbības līgumi, jādomā par starpnozaru programmām. Mūsu valsts šajā ziņā ir visai konservatīva, bet ir jākļūst progresīvākiem. Starp citu, to paredz arī nākamajā plānošanas posmā pieejamie Eiropas līdzekļi, citādi skolas uz šo finansiālo atbalstu nemaz nevar pretendēt, un vienām pašām tām ir ļoti ierobežotas līdzekļu iespējas.

Ar ko jūs skaidrotu, ka neviens no radošajiem kvartāliem vai klāsteriem Rīgā joprojām nav attīstījies tādā līmenī, kā tika izsapņots pirmajā “Radi!” nedēļā 2012. gadā? Tālāk par maziem veikaliņiem, kafejnīcām un atsevišķām iniciatīvām, kas te uzrodas, te izplēn, nekādi netiekam.

Tur ir vairāki apstākļi. Pirmkārt, nav bijis atbalsta instrumenta mazām uzņēmējdarbības formām, jo Eiropas līdzekļi tam agrāk nebija paredzēti. Otrkārt, netika izveidota kopīga sadarbības platforma. Radošās industrijas Latvijā ir attīstījušās sadrumstaloti. Tas, ko es mēģinu piespiest Kultūras ministrijā izdarīt, un līdz kam sekmīgi esam nonākuši, ir Radošo industriju padomes izveidošana, kurā kopā sanāk dažādu nozaru pārstāvji, kuri ceļus krusto arī ikdienā, tomēr līdz šim nav vēl radījuši platformu, lai risinātu kopīgas lietas. To mēs vēlamies beidzot īstenot. Tieši tālab gribētos, lai Tabakas fabrika attīstītos kā daudznozaru mītnes vieta, kuras dažādie iemītnieki pamazām savstarpēji sadarbotos. Pasaulē šādi radošie tīkli ir apliecinājuši, ka tieši starpdisciplinaritāte ir to pievienotā vērtība.

Paturpinot par iemesliem, kālab veiksmīgs radošais kvartāls Latvijā vēl nav īstenots, jāmin arī biznesa plāna trūkums. Atceroties Tabakas fabrikas konkursa laureātus – projektu “Stacija”, kas bija ļoti labs, problēmas sāka parādīties attīstības stadijā, jo nav cilvēka, kas varētu iesniegt labu biznesa plānu, lai virzītos uz priekšu. Tik tikko apmeklēju Helsinkus, kur bijušā depo stacijā ir izveidota Culture Factory. Tā ir absolūti privāta iniciatīva – radošā klāstera pamatā ir biznesa plāns. Kamēr latvieši ir pieraduši gaidīt, kad visas viņu ieceres tiks nodotētas. Protams, es gribētu, lai nākamajā plānošanas posmā tiktu paredzēta kāda “sēklas” nauda, ar ko sākt, bet jāsaprot, ka valsts nauda nav vienīgie iespējamie līdzekļi. Man pašai liekas, ka vienkārši nav vēl atradusies gana spēcīga komanda, kas radošā kvartāla projektu Latvijā uzņemtos un darītu, saskatot biznesa iespējas. Culture Factory nav vienīgais piemērs pasaulē, kad to īsteno privāta iniciatīva. Tādu ir daudz.

Ņemot vērā, ka Tabakas fabrika ir Kultūras ministrijas pārraudzībā, vai tas tomēr neparedz kaut vai daļēju, bet regulāru finansējumu no ministrijas budžeta?

Ja mēs Tabakas fabrikas tēriņus segtu pilnībā, tad tas vairs nebūtu radošo industriju piemērs. Daļējs finansējums izpaustos ar to, ka Tabakas fabrikā ieietu kāda valsts iestāde, piemēram, augstskola, kas savā darbībā jau izmanto valsts līdzekļus. Bet es uzskatu, ka vienlaikus radošajam kvartālam ir jāpilda arī inkubatora funkcija, kurā tiktu īstenotas dažādas uzņēmējdarbības formas. Pilnībā dotēta vieta nav radošā industrija, jo to spēks tomēr ir spējā pelnīt. Protams, tā kā Latvijā un vēl jo vairāk Rīgā tirgus ir ļoti mazs, tad daļēji kvartāla darbība būtu jāatbalsta ar kādiem blakus līdzekļiem, bet ne pilnībā. 

Atgriežoties pie mākslas – sāpīgs un joprojām neatrisināts jautājums ir Latvijas Mākslinieku savienības kolekcija ar virkni izcilu darbu, kas līdzekļu trūkuma dēļ tiek glabāti mākslas darbiem nepiemērotos apstākļos, tos fiziski sabojājot. Tā kā runa ir par nacionālu kultūras vērtību, ne tikai savienības īpašumu, kā arī to, ka valstij ir kolekcijas pirmpirkuma tiesības, vai Kultūras ministrija tomēr neuzskata par savu pienākumu glābt krājumu no bojāejas? Kāds ir risinājums? 

Tas ir jautājums par Laikmetīgās mākslas muzeju un tā kolekcijas veidošanas stratēģiju, jo ir skaidrs, ka savienības īpašumā ir izcili laikmetīgās mākslas darbi. Vēl viens no risinājumiem ir pilnveidot Valsts kultūrkapitāla fonda finansējuma realizēšanas virzienus, jo patlaban skaidri redzams, ka akūti trūkst programmas muzeju krājumu restaurācijai. Šābrīža kultūrpolitikā un kultūras budžetā nav pietiekama finansējuma nacionālā mantojuma atjaunošanai. 

Tad viens no risinājumiem, kuru jūs saskatāt, ir tāds, ka daļa no Mākslinieku savienības krājuma nonāktu Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā? 

Tas patiesībā ir jau Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas veidošanas politikas kompetencē. Protams, nākotnē ir vēl iespēja izskatīt, vai savienības darbi nevarētu tikt uzglabāti topošajā Pulka ielas krātuvē. Taču es negribētu skriet notikumiem pa priekšu.

Īsāk sakot, naudas trūkuma dēļ Kultūras ministrija nebūtu gatava izpirkt Mākslinieku savienības kolekciju? 

Es domāju, ka ministrijai vispār nebūtu jānodarbojas ar kolekcijas atpirkšanu. Tas ir jādara kādam no muzejiem, kas nodarbojas ar šo funkciju atbilstoši savai kolekcijas vākšanas politikai. Ministrijai ir vienkārši jāstrādā uz to, lai būtu Laikmetīgās mākslas muzejs, lai būtu speciālisti, kas ar to var nodarboties, kā arī, kā jau minēju, raudzīt, vai daļu no kolekcijas nevarētu glabāt Pulka ielā.

Kāds ir jūsu skatījums par kultūras mediju stāvokli Latvijā? Vai Kultūras ministrija nav iecerējusi nākotnē kā plašāk finansiāli atbalstīt to darbību? 

Kultūras ministrija jau sniedz atbalstu. Ir gan programmas Valsts kultūrkapitāla fondā, gan Kultūras ministrijas rīkoti konkursi kultūras mediju atbalstam. Jā, tā nauda nav liela un noteikti nav pietiekama. Taču iespēju robežās strādājam, jo tas nešaubīgi ir viens no būtiskiem virzieniem, kādā ir jāvirzās, jo ir pilnīgi skaidrs, ka kultūras mediji nevar izdzīvot tirgus apstākļos. Turklāt man liekas, ka drīz runa būs par jebkura rakstošā medija izdzīvošanas krīzi, ne tikai kultūras, un valstij tie būs jādotē. Kultūras ministrija patlaban atbalsta Satori.lv, Fold.lv, konkursos tiek noskaidrots arī, kuram no laikrakstu kultūras pielikumiem sniegt finansiālu atbalstu. Valsts kultūrkapitāla fonds nozaru ietvaros regulāri atbalsta kultūras periodiku. Līdz ar ko teikt, ka ministrijas atbalsta nav vispār, nebūtu īsti pareizi. Drīzāk ir vērts papētīt, kāda ir pašreizējā auditorija un cik vispār ir kultūras mediju lietotāju. 

Kultūras ministrija nupat izsludinājusi iepirkumu par Latvijas laikmetīgā dizaina izstādes idejas koncepciju un realizāciju Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē laikā 2015. gadā. Pieteikumu iesniegšanas termiņš ir 5. septembris. Ņemot vērā, ka izstādes notiks jau 2015. gada pirmajā pusē – kālab konkurss tiek izziņots tik nesavlaicīgi? 

Cik es zinu, tad jau šobrīd pie izstādes veidošanas, pamatojoties uz Dizaina padomes stratēģiju, aktīvi strādā Kultūras ministrija, kas diezgan daudz konceptuālā ziņā ir jau izdarījusi, arī atradusi norises vietas. Tas viss ir iestrādāts nolikumā, un konkursa pieteikuma iesniedzējam ar to vairs nav jānodarbojas. Tāpat arī izstādes plānotais saturs ir nevis jaunradīti dizaina darbi, bet gan veiksmīgākie Latvijas dizaina piemēri un sasniegumi drīzāk retrospektīvā griezumā. Līdz ar to es teiktu, ka termiņš ir pat ļoti normāls.


Foto: Jānis Deinats

Kad tiks izsludināts konkurss par Latvijas ekspozīcijas veidošanu 56. Venēcijas mākslas biennālē, kas sāksies jau nākampavasar?

Konkurss ir jau izsludināts.

Nekur neesmu manījusi informāciju. Vai Kultūras ministrijas mājaslapā tā ir pieejama? Pie jaunumiem katrā ziņā publicēta nav. 

Jā, ir izsludināts jau jūlija vidū, ja pareizi atceros [17. jūlijā – red.]. Termiņu precīzi nenosaukšu [29. augusts – red.], bet ir plānots, ka septembra beigās vai oktobra sākumā mēs paziņosim konkursa rezultātus, kas ir aptuveni tāpat kā 2012. gadā. 

Kur var atrast informāciju? 

(Ministre no priekštelpas paaicina savu padomnieci sabiedrisko attiecību jautājumos – Dagniju Grīnfeldi, kurai vaicā) Ministrijas mājaslapā neesot atrodama informācija par plānoto iepirkumu saistībā ar Venēcijas mākslas biennāli.

Dagnija Grīnfelde: Pie iepirkumiem informācija noteikti ir, bet kolēģe, kas ir atbildīga, bija uz slimības lapas, tālab ir notikusi komunikācijas kļūme un informācija vēl nav izplatīta. Bet kuru katru brīdi, faktiski jau rīt relīzei ir jātiek izsūtītai. [24. jūlijā, tātad nākamā dienā pēc intervijas, Kultūras ministrijas mājaslapā publicēta konkursa relīze - red.]

Igaunija šogad pieņēma lēmumu konkursu izsludināt pusgadu ātrāk nekā parasti – nevis vasarā, bet jau janvārī. Līdz ar ko mākslinieks un projekta komanda ir jau izraudzīti, un šis papildus laiks, protams, ir liels ieguvums ekspozīcijas izstrādē. Tā kā Venēcijas mākslas biennāle ir regulārs notikums ar iepriekš paredzamu norises laiku, vai Latvijas Kultūras ministrijai nav doma konkursu izsludināt laicīgāk? Vai tas ir tik sarežģīti?

Dace Melbārde: Tā ir absolūti iespējama lieta – jo ātrāk, jo labāk! Es domāju, ka par to ir jāizrunā Mākslas padomē.

Tātad tā ir Mākslas padomes atbildība? 

Nē, tā nešaubīgi ir Kultūras ministrijas atbildība, vienkārši ir jāizrunā, kādi ir ieguvumi, ja sākam vēl laicīgāk. Neredzu nekādu problēmu to īstenot.