Palūkoties uz gleznu citādāk 0

Intervija ar igauņu mākslinieci Meriki Estnu

Intervē Annika Tūtsa Tallinā
21/07/2014 

Foto no izstādēm: Annika Tūtsa

Izstāde “Merike Estna un Esmu glezna” KUMU muzejā Tallinā skatāma līdz 2. novembrim

Kopš jūnija un līdz 2. novembrim Tallinas mākslas muzeja KUMU 5. stāva galerijā, kas allaž atvēlēta laikmetīgajai mākslai, ir skatāma izstāde “Merike Estna un Esmu glezna” (Merike Estna and I am Painting), kas patiesībā ir divas atsevišķas, savā starpā cieši saistītas izstādes. Viena no tām ir Merikes Estnas personālizstāde “Zilā lagūna” (kuratore Kati Ilvesa), bet otra – starptautiska glezniecības izstāde “Esmu glezna”, kuras kuratores ir Kati Ilvesa un Merike Estna; tajā skatāmi Franka Amerlāna, Ei Arakavas, Kerstinas Brečas (Kerstin Brätsch), Džeimsa Ferisa, Annijas Emonas-Otas (Annie Hémond-Hotte), Justes Kostikovaites (Justė Kostikovaitė), Kristi Kongi, Krisas Lemsalu, Nikolā Partī (Nicolas Party), Katinkas Pilšeres (Katinka Pilscheur), Džona Rafmena (Jon Rafman), Dena  Rīsa (Dan Rees), Samaras Skotas (Samara Sott), Simona Daniela Tegnandera un Tāvi Tuleva (Taavi Tulev) darbi.

Abas izstādes savijas un saplūst kopā, veidojot maģisku telpu, kurā iespējams pilnīgi viss – glezna var būt jebkas. Merike Estna gan savā gleznotājas, gan kuratores darbā sev izvirzījusi uzdevumu dekonstruēt vispārpieņemtos uzskatus par to, kas ir glezniecība, un iziet ārpus jebkādām konservatīvām robežām, lai mēģinātu saprast, kas tad īsti ir glezna. Viņas provokatīvie un rotaļīgie darbi met izaicinājumu skatītāja priekšstatam par glezniecību un sagādā vilinošu vizuālo un telpisko pārdzīvojumu. Izstādi papildinās grāmata, kas nāks klajā 4. septembrī.

Mākslas muzeja KUMU 5. stāvā patlaban aplūkojamas divas izstādes – jūsu personālizstāde “Zilā lagūna” un starptautiska gleznu izstāde “Esmu glezna”, kuras kuratores esat jūs ar Kati Ilvesu. Kāda ir abu izstāšu galvenā doma? 

Viena no galvenajām lietām šo izstāžu struktūrā ir pārklāšanās – lietas novietotas cita citai virsū. Pirmkārt jau viena no izstādēm tiešām pārklājas ar otru vai atrodas tās iekšpusē. Otrkārt, darbi novietoti cits uz cita. Piemēram, gleznas piekārtas pa virsu sienas gleznojumam. Vai arī gleznojums ir uz grīdas, un cita mākslinieka objekti salikti tam virsū. Izstādes galvenā ideja ir šādu slāņu veidošana, radot jaunas kombinācijas un dialogus. Varbūt varētu teikt, ka nolūks bijis izārdīt tradicionālo izstādes formātu, kurā ikvienam darbam atvēlēta sava autonoma platība un zināma nošķirtība, šādā veidā parādot gleznas paplašināto telpu. Galvenais jautājums ir – kas ir glezna un kas tā varētu būt, un šī izstāde parāda vairāku laikmetīgo mākslinieku piedāvātās pieejas.

Šī izstāde parāda laikmetīgās glezniecības specifisko raksturu. Kādas, jūsuprāt, ir tās būtiskākās īpatnības? 

Pati svarīgākā īpatnība laikam gan ir robežu izzušana. Gleznas robežu paplašināšanās aizsākās pirms vairākām desmitgadēm: tagad glezna vairs nav tikai uz audekla; tās telpa ir milzīga, un dažādi mediji tajā pārklājas. Tātad atbilde uz jautājumu “kas ir glezna?” ietver dažādas pieejas. Piemēram, vai tā ir glezna tad, ja jūs izmantojat krāsu? Vai varbūt arī objekts var būt glezna? Vai glezniecības apvienojums ar keramiku kā Krisas Lemsalu darbos? Vai varbūt tā ir glezna, ja izskatās pēc gleznas, lai gan krāsa nemaz nav izmantota – kā Dena Rīsa plastilīna glezniecībā? Vai Frenka Amerlāna gleznas, kas ir ķīmiskas reakcijas rezultāts? Izstāde nesniedz vienu atbildi, taču piedāvā plašu iespēju dažādību.

Vai šis divu izstāžu pārklāšanās veidošanas process bija vienkāršs? Vai tas bija tā ieplānots jau pašā sākumā? 

Sākās ar to, ka Eha Komisarova (Eha Komissarov) uzaicināja mani izveidot KUMU savu personālizstādi, un zināmā stadijā mēs nonācām pie idejas, ka vienlaicīgi varētu parādīt arī grupas izstādi. Man likās, ka, ja es strādāju pie abām, tad klasiskais nošķiršanas princips kļūst bezjēdzīgs, un drīzāk vajadzētu abas izstādes sapludināt kopā. Tā tas veidojās, un man liekas, ka šis princips funkcionē gluži labi. Tomēr man par lielu pārsteigumu pats process bija daudz sarežģītāks nekā pirms tam likās. Neraugoties uz to, es uzskatu, ka šī kuratora darba pieredze ir sevišķi noderīga, jo, pateicoties tai, es tagad daudz labāk novērtēju visus kuratorus, ar kuriem kopā esmu strādājusi. Tagad es daudz skaidrāk redzu mūsu darba otro pusi un saprotu to daudz labāk. Bija brīdis, kad man pat gribējās uzrakstīt atvainošanās vēstuli visiem kuratoriem, ar kuriem līdz šim esmu sadarbojusies. 

Jūsu personālizstādes nosaukums ir “Zilā lagūna”. Kas glezniecībā ir šī “zilā lagūna”? 

Tas ir nosaukums, kas sākotnēji var likties vienkārši dzejisks, tomēr man tas apzīmē vietu, kas varētu pastāvēt, bet realitātē neeksistē. “Zilā lagūna” izstādē ir instalācija, kas sastāv no daudzām sīkām daļiņām; tās visas ir gleznas – uz cepurēm vai citiem apģērba gabaliem, uz diegiem un gaisa pūtējiem, televizora ekrāniem un citiem priekšmetiem. Tās rada telpu, kurā visi šie objekti tiecas kļūt par gleznām – gleznām, kas izsaka jautājumu: ko mēs varam saukt par gleznu? Kādas ir iespējas?

Kas jūsuprāt definē gleznu? Jūs savā darbā esat pakāpeniski atbrīvojusies no naratīva un glezniecības figurālā aspekta; jūs esat atteikusies no audekla. Vai krāsa ir tā, kas definē gleznu? Vai varbūt gleznošanas process? 

Es lielākoties strādāju ar krāsu. Lai atrastu atbildi uz šo jautājumu, kas ir glezna, esmu gleznojusi ar krāsām uz audekla, un es esmu gājusi arī tālāk. Tātad – jā, es personīgi strādāju ar krāsu, bet šī izstāde nodemonstrē daudzas citas pieejas. Nedomāju, ka krāsa ir tas, kas gleznu padara par gleznu, un neuzskatu, ka krāsai tur obligāti jāpiedalās. Viss atkarīgs no pieejas; nepastāv viena vienīga atbilde. Domāju, ka tāda ir laikmetīgās glezniecības īpatnība – tā vairs neieņem kaut kādu izolētu pozīciju, un tehnikas tagad brīvi tiek jauktas. Glezniecība ir paplašinājusi savas robežas, un glezna var būt jebkas. Es domāju, ka gleznu vai gleznotāju par tādiem padara paša mākslinieka vēlēšanās savu darbu vai sevi tā pozicionēt. 

Vai kaut kādas robežas vispār pastāv? 

Šajā izstādē es esmu apskatījusi daudzus iespējamus variantus. Atklāšanā mums bija glezna kā ēdiens un dzērieni; izstādē mums ir darbi, kurus var valkāt, vai arī kuros var ieiet un kuriem var pieskarties. Mums ir glezna uz grīdas – glezna, pa kuru var staigāt; mums ir gleznas kā grāmatas, kuras var šķirstīt. Ir tik daudz dažādu iespēju. Protams, es par šo izstādi esmu daudz domājusi. Man liekas, ka robežu nav. Robežas ir sen izzudušas, un tāpēc man likās tik svarīgi izveidot Igaunijā šādu izstādi. Domāju, ka Igaunijā nav bijis daudz izstāžu, kurās skatāma šāda veida glezniecība, kas šķērso tradicionālās glezniecības robežas un iznāk daudz plašākā gleznieciskā telpā. 

Šāda darbu pārklāšanās un gleznu neierastais izvietojums – robežu sapludināšana – bieži mulsina publiku. Skatītāji nav raduši bradāt pa gleznu vai to valkāt un ēst. Un reizēm tas var likties arī mazliet nežēlīgi – piemēram, tas, kā jūs esat sagriezusi audeklu. Jādomā, ka tas ir tīšuprāt? 

Mani ārkārtīgi kaitināja glezniecības nepraktiskā un izolētā loma, un es gribēju šo tradīciju lauzt. Es gribēju parādīt glezniecību jaunā gaismā – paskatīties, kas paliek, ja mēs noņemam gleznu no sienas un pieskaramies tai. Kādas tad ar to veidojas attiecības – kā cilvēki to vērtē? Vai arī – kā interpretēt gleznu, ja tā vairs nav tik izolēta no ikdienas dzīves? Tādi ir jautājumi, kas mani nodarbina… bet atbilžu man nav. Tie visi ir eksperimenti, un es vienmēr vēroju, kāda ir cilvēku reakcija. Šajā izstādē es gribēju izveidot veselu telpu ar šķēršļiem, kas jūs aicina vai pat spiež kaut kādā veidā mijiedarboties: vienkārši nav iespējams tam visam vienkārši iziet cauri. Man liekas interesanti provocēt skatītājus un pavērot, kā viņi uzver šos darbus.

Jūs esat strādājusi instalācijas, video, tekstilmākslas, performances un citos žanros, tomēr apzināti un nelokāmi pozicionējat sevi kā gleznotāju. Kāpēc jums ir svarīgi savā darbā uzsvērt tieši šo glezniecības aspektu? 

Tas man ir svarīgi, jo dažus pēdējos gadus mani visvairāk nodarbinājuši mēģinājumi atrast jaunu pieeju lietām tieši caur glezniecību. Glezniecība ir medijs, ko vēl joprojām uztver ārkārtīgi konservatīvi – galvenokārt kā krāsu uz audekla. Tāpēc tas ir labs veids, kā risināt daudz vispārīgāko jautājumu par nepieciešamību atrast jaunu pieeju zināmām novecojušām idejām. Šajā ziņā glezniecība man noteikti ir apsēstība un izaicinājums, jo tas nekādā gadījumā nav pats vieglākais medijs, ar kuru varētu strādāt. 

Jūs esat teikusi, ka glezniecība kā mākslas veids jūs bieži noved līdz frustrācijai. 

Jā, reizēm tā tik tiešām notiek. Tā ir nebeidzama cīņa, lai izdarītu to, kas ir iespējams, un saprastu, vai tas vispār patiešām ir iespējams. 

Šī frustrācija parādās arī vienā no izstādes video instalācijām, kurā jūs spārdāt gleznu, ar kuru kopā ceļojat. 

Jā, šis darbs “Ceļojums ar gleznu” ir pārdomas par manām attiecībām ar glezniecību vairākos atšķirīgos līmeņos. Pirmkārt, tas pagriež ar kājām gaisā ainavu glezniecības ideju – uzgleznotas ainavas vietā ir glezna ainavā. Otrkārt, darbs pievēršas laikmetīgā mākslinieka dzīvei. Tajā bieži ir daudz ceļojumu, bieža dzīves vietas maiņa, utt. Mākslinieka dzīve nav īpaši stacionāra. Šajā video glezna ir mana ceļabiedrene – reizēm vienīgā, un tas nozīmē, ka pār to tiek izgāztas arī visas manas emocijas. Kad es februārī biju rezidentūrā Ziemeļnorvēģijā, tur visu laiku bija ļoti tumšs, un mani arvien vairāk pārņēma šāds bezspēcīgs izmisums – kā jau arī redzams video.

Jūsu pēdējā laika gleznas ir pasteļkrāsu un ritmisku elementu atkārtojumu sajaukums, kas uzvedina uz domām par zināmu apsēstību, tomēr atstāj arī rotaļīgu iespaidu. No kurienes tas nācis? 

Iemesls šiem pastelīgajiem toņiem ir tajā, ka es nāku no ļoti tradicionālas glezniecības skolas – tāda ir mana izglītība. Pat, ja šos toņus lieto tradicionālajā glezniecībā, tie nekad neparādītos šādos salikumos. Bet galvenais – es gribēju redzēt, vai šāda cukuraina kombinācija var nostrādāt nopietnā eļļas gleznā uz audekla. Es gribēju izkāpt no tradīcijas un tikt projām no visa, ko tik ilgi biju mācījusies. Man likās, ka tā ir vienīgā pareizā izvēle. 

Tātad būtībā tas ir dumpis? 

Iesākumā noteikti bija – vismaz mazliet. Nolūks bija lauzt tradīciju un neko nereproducēt. Un to nebija viegli sasniegt. Tāda veida ritmiskie motīvi, ko es izmantoju, parasti asociējas ar lietišķo mākslu un daiļamatniecību. Lai gan arī glezniecībā šo principu izmanto vismaz pēdējos 50 gadus, tas tomēr nav pats izplatītākais paņēmiens. Bet tas ir tikai pirmajā līmenī. Visi darbi šajā izstādē, īpaši grupas izstādē, ir izaicinājums skatītājam, un tos iespējams uztvert vairākos atšķirīgos līmeņos. Lielākoties skatītāju pārsteidz negaidītā materiālu izvēle, bet es no sirds ceru, ka cilvēki spēs paskatīties tālāk par pirmo vizuālo iespaidu un ieraudzīt, ka darbos ielikts tik daudz vairāk. 

Savā mākslinieces karjeras laikā jūs ne reizi vien esat mainījusi virzienu. Vai tiešām galvenais iemesls ir tāds, ka jums ātri kļūst garlaicīgi?

Man nenoliedzami viss ātri apnīk, bet varbūt tas ir tāpēc, ka es esmu jauna māksliniece un meklēju to, kas man ir pats svarīgākais. Laikam jau man ir paradums rūpīgi izrakties cauri visam, kas mani interesē. Varbūt kādam citam māksliniekam liktos daudz dabiskāk veltīt katram eksperimentam dažus darbus, bet es vienmēr katrā jautājumā iedziļinos pamatīgi. Tāpēc arī veidojas šie cikli vai zināmi periodi. Viens no maniem pamatprincipiem ir neieslīgt atkārtojumos, bet pilnīgi iespējams, ka turpmāk pārmaiņas būs saskatāmas daudz smalkākās niansēs. Iemesls tam varētu būt arī fakts, ka es jau ļoti agri sāku piedalīties izstādēs, un šis process, kurā es kļuvu par mākslinieci, vienmēr norisinājies visu acu priekšā. 

Vai jūs kādreiz arī atskatāties atpakaļ? Teiksim, vai jūs tagad vēl reizēm gleznojat aktus, vai arī šī fāze jums jau palikusi tālā pagātnē? 

Patlaban negleznoju. Bet es esmu domājusi par to, vai kādā brīdī tas man atkal nevarētu kļūt interesanti. Es lielākoties gleznoju ciklos. Paņemu vienu jautājumu, pamatīgi to iztirzāju un tad eju tālāk. Es atrisinu jautājumu un pāreju pie nākamā.


Merike Estna 

Vai jau esat domājusi, kurp dosieties no vietas, kur atrodaties patlaban? Vai jūs jau esat atrisinājusi šo jautājumu un esat gatava pāriet pie nākamā? 

Domāju, ka tagad sekos pārtraukums. Darbs pie šīs izstādes bijis ļoti ilgs. Sākotnējā ideja dzima aptuveni pirms diviem gadiem, un tā īsti intensīvi mēs pie tās esam strādājuši vismaz gadu. Pēdējos trīs mēnešus vispār nav bijis ne brīža atpūtas. Domāju, ka man vajadzīgs laiks to visu pārdomāt un mazliet atpūsties. 

merike.estna.com