Udo Kitelmans. Foto: Sergejs Timofejevs

Absolūti. Udo Kitelmans 0

Intervē Sergejs Timofejevs
14/07/2014 

       Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu 

Grūti teikt, vai Udo Kitelmans (Udo Kittelmann) vārdu “absolūti” lieto tikpat bieži, kad runā vāciski, bet intervijas laikā, kas notika vienā no Berlīnes laikmetīgās mākslas muzeja Hamburger Banhof ēkām, kur atrodas viņa birojs, šis vārds skanēja ne reizi vien. Iesirmais, pašpārliecinātais vīrietis, kas pēc mūsu sarunas izgāja uzsmēķēt, pazīst drēbi jomā, kas saistīta ar to, kā un ko mēs redzam. Nevar nepieminēt, ka viņam ir optiķa izglītība. Udo Kitelmans ir Nationalgalerie direktors, un tās paspārnē ir vairāki muzeji. Gan tādi, kas izrāda 19. un 20. gadsimta, gan laikmetīgo mākslu. Nationalgalerie pakļautībā ir Alte Nationalgalerie, Neue Nationalgalerie, Hamburger Bahnhof, Museum Berggruen, Sammlung Scharf-Gerstenbergasn and Friedrichswerdersche Kirche.

Dzimis 1958. gadā Diseldorfā, kopš 1987. gada ir organizējis gandrīz 150 izstāžu. No 1994. līdz 2001. gadam bijis Kölnischer Kunstverein direktors, 2001. gadā kūrējis Vācijas paviljonu Venēcijas biennālē, kur Gregora Šnaidera projekts Totes Haus ieguva Zelta lauvu par labāko nacionālo paviljonu. Pēc tam Kitelmans atkal vadīja vienu no varenākajām vācu mākslas institūcijām – Museum für Moderne Kunst Frankfurtē, līdz 2008. gadā viņam tika piedāvāts amats Berlīnē. Viņš ļoti dziļi izprot māksliniekus, prot draudzēties un strādāt ar viņiem. Kitelmans ar prieku piekrita būt par Krievijas paviljona kuratoru iepriekšējā Venēcijas biennālē, jo piedāvājumu izteica sens viņa paziņa Vadims Zaharovs, Maskavas konceptuālists, kas pārcēlies uz dzīvi Vācijā. 


Neue Nationalgalerie ēka. Viens no Berlīnes muzejiem, kuru vada Udo Kitelmans

Kitelmans, sešu Berlīnes muzeju apvienības direktors, un Nikolass Serots, četru Tate galeriju Londonā un Liverpūlē vadītājs, dažkārt tiek dēvēti par ietekmīgākajiem mākslas institūciju vadītājiem Eiropā. Turklāt viņi abi turpina diezgan aktīvu kuratoru darbību. Intervijās Kitelmans uzsver, ka nebūt kuratoram viņam nozīmētu to pašu, ko pārstāt elpot: “Tieši pats process darbā ar māksliniekiem man dod to enerģiju, kas nepieciešama, lai es tiktu galā ar visu savu pienākumu kompleksu.”


Gottfried Lindauer. Tamati Waka Nene. Google Art Project

Turklāt viņš vienmēr ir gatavs meklēt tur, kur kartē vēl ir baltie plankumi. Tā par atklājumu daudziem kļuva, piemēram, Kitelmana sagatavotā Gotfrīda Lindauera daiļrades izstāde. Šis 19. gadsimta mākslinieks ir dzimis Čehijā, 1870. gados aizbraucis uz Jaunzēlandi un sācis gleznot vietējos maorus. Desmit gadus Kitelmans strādāja pie šī projekta, lai dabūtu atļauju, ka Lindauera darbi pirmo reizi pamet Jaunzēlandi. Kitelmans uzskata, ka nākotnē mākslas muzeju nozīmību lielā mērā noteiks to spēja atrast un piedāvāt skatītājiem vēl mazpazīstamu vai slavenu autoru mazāk zināmus darbus.

Un tas patiešām ir būtiski Berlīnei ar tās neticami piesātināto mākslas un kultūras dzīvi un notikumu un iespaidu aso konkurenci. Ja pagājušā gadsimta 70.–90. gados pilsēta piedāvāja iespaidīgu andergraunda, pamestu teritoriju un jaunu iespēju miksli, tad tagad Berlīne spēj savu pilsētnieku un viesu priekšā nolikt neticami bagātīgu gan vecās, gan jaunās mākslas spektru. Pēc intervijas es devos aplūkot izstādes, ko piedāvā viens pats Hamburger Banhof, un apskate izvērtās par lielisku pusdienu, kas pārpilna ar tik vareniem iespaidiem, ka pēc tam spēju vien pakistāniešu kafejnīcā un baudīt mango lassi. Un ne velti par mūsu pirmo sarunas tēmu kļuva Berlīne un tās pašreizējais statuss – ja ne galvenās, tad vienas no nozīmīgākajām Eiropas mākslas pilsētām.


Viena Hamburger Banhof telpām

Udo Kitelmans: Berlīne no ģeogrāfijas viedokļa ir Eiropas centrs. No tās salīdzinoši tuvu ir gan Parīze, gan Maskava. Berlīne jau ir bijusi mākslas galvaspilsēta pagājušā gadsimta 20. gados. Tagad pilsēta atkal pretendē uz šo lomu. Šeit dzīvo mākslinieki no visas pasaules, ne tikai Rietumu un Austrumeiropas, bet arī no Dienvidamerikas, ASV un Izraēlas. Tā ir ļoti internacionāla vide. Tajā pašā laikā pēc savas struktūras pilsēta joprojām ir gana komfortabla, un tajā vēl aizvien ir diezgan viegli dzīvot. Tās telpā eksistē ne mazums ideju par brīvību un nākotni. Šī ir atvērta vide – tātad tā ir labākā vieta, kur izpaust savu kreativitāti.

Manuprāt, šādi varētu divos vārdos raksturot Berlīni šodien. Ja runājam par nākotni – vēl kādu laiku pilsēta paliks tāda pati. Bet daudz kas būs atkarīgs, protams, no tā, kurp virzās pasaule kopumā. Var gadīties, ka pēc divdesmit gadiem uzrodas cita mākslas galvaspilsēta. Varbūt austrumos vai dienvidos, vai kādā citā šīs planētas vietā. Tiesa, nedomāju, ka tā varētu būt Austrālija – par tālu. Vēl aizvien nozīmīga loma ir tam, ka pilsēta gan ģeogrāfiski, gan politiski ir saistīta ar pārējo pasauli.

80.–90. gados te bija apbrīnojami spēcīga andergraunda kultūras ietekme. Tagad situācija ir mainījusies...

Vakar Berlīnē tika atklāta vērienīga ekspozīcija, kas veltīta Deividam Bovijam. Runās tika uzsvērts tas, cik svarīgi Bovijam bija atbraukt šurp un izdot te savus trīs visnozīmīgākos albumus. Jā, šī pirmām kārtām bija andergraunda skatuve. Un Bovijs atbrauca uz šo savdabīgo salu, pilsētu–salu, lai no kaut kā aizbēgtu un kaut ko atjaunotu sevī, uzzinātu ko jaunu. Sala, ko var aptvert ar vienu skatienu, ir laba vieta. Īpaši, ja šī samērā nelielā vieta ir pamatīgi uzlādēta ar politisko enerģiju. Berlīne vienmēr tāda ir bijusi. Un nesenā pagātnē vēl vairāk nekā tagad. Tad pirmo vijoli šeit spēlēja andergraunda skatuve, tagad šeit vairāk ir, es teiktu, populāra skatuve, kurai pievērsti skatieni no visām malām. To var raksturot arī kā gana komerciālu, tomēr tik un tā Berlīnē eksistē ne mazums paralēlu, apslēptu strāvojumu.


Deivids Bovijs Berlīnē sagaida savu 30 gadu jubileju. 1970. gadi

Jo it visur mūsu mazajā pasaulē lietas notiek ļoti līdzīgi. Vienmēr ir oficiālā un neoficiālā kultūra, kas kādreiz tik un tā iznāks virspusē un kļūs par līderi. Tieši tāpēc ir tik svarīgi rūpēties par šīm off-cultures. Nākotnes vārdā tās ir daudz svarīgākas par mums jau zināmajām.

Vai mākslu no Berlīnes tagad veido starptautiska komanda, vai tomēr noteicošā loma ir vācu māksliniekiem?

Nē. Māksla ir ļoti internacionāla. Pat ja ņemam mūsu pašu programmu – septembrī taisām Marianas Katarīnas de Balas šovu; viņa ir no Meksikas. Veidojam plašu ekspozīciju par Gotfrīdu Lindaueru, kurš 19. gadsimtā ieguva mākslas izglītību Vīnes akadēmijā, bet pēc kāda laika aizbrauca uz Jaunzēlandi un sāka gleznot lieliskus maoru portretus. Tā, sacīsim, ir mana atbilde, mans personīgais ieguldījums – veltījums globālajai domāšanai, kas eksistēja jau 19. un 20. gadsimta robežšķirtnē.


Helio Oiticica. Grande Núcleo (Grand Nucleus). 1960

Vai arī tad, kad sākāt kā kurators, uzreiz strādājāt ar starptautiskiem māksliniekiem?

Mani no paša sākuma ir interesējusi noturīgā Rietumnieciskā saite starp Vāciju un ASV. Bet jau 1996. gadā es kūrēju plašu Krievijas mākslinieka Vadima Zaharova izstādi. Ar Iļju Kabakovu un Eriku Bulatovu iepazinos pat pirms vairākiem gadiem. Tā ka jau kopš 90. gadu nogales tas, ko es daru, ir ar spilgti izteiktu starptautisku kontekstu, lai gan, jāteic, ka mani vienmēr ir interesējuši mākslinieki, kas nāk no nācijām un valstīm, kurām ir kaut kāda politiskā ietekme uz pārējo pasauli. No otras puses – tajos pašos deviņdesmitajos es pirmais Ķelnes Kunstverein parādīju brazīļu māksliniekus kā Helio Oiticica, Ernesto Neta un Cildo Meireles. Un, protams, Rikrit Tiravanija, kurš tobrīd jau bija guvis globāla līmeņa atpazīstamību. Tā ka starptautiskais konteksts ir bijis vienmēr.


Rirkrit Tiravanija, untitled (demonstration no. 145) 2007. Graphite on paper. Collection of Craig Robins, Miami, FL 

Kad sākāt kā kurators...

Viss bija pavisam citādi.

Kādā ziņā?

Kad es sāku, pat tāda termina “kurators” nebija. Un profesijas būtība, kuras aprises tikai iezīmējās, vēl neizjuta tik milzīgu tirgus ietekmi. Galvenais bija saredzēt mākslu, tikties ar māksliniekiem un pēc tam pieņemt lēmumu – vai gribu viņu atbalstīt, lai uztaisītu lielisku izstādi. Šis aspekts ir mainījies totāli. Tagad kuratori ir visur. Nevar ne saskaitīt. Tagad ir moderni būt par kuratoru.

Astoņdesmitajos gados, kad biji frīlanceris, tu pat iedomāties nespēji, ka ar to varēsi pelnīt iztiku. Tā bija cīņa par izdzīvošanu. Tagad mūsdienu māksla kļuvusi tik populāra, ka izveidojusi pati savu tirgu, ko var salīdzināt ar vērtspapīru tirgu. Un tieši mana paaudze ir radījusi pamatus tam visam. Mūsu mērķis bija laikmetīgo mākslu padarīt pēc iespējas populārāku un ar tās idejām iepazīstināt pēc iespējas lielāku daudzumu cilvēku. Bet tajos laikos, pat 90. gadu vidū, neviens nespēja aptvert, kurp tas viss virzās. Pirms 25 gadiem mākslas pasaule bija diezgan klusa vieta, kur aktīvi darbojās nemaz ne tik daudz ļaužu. Tagad tā ir diezgan traka, pilnīgi nekontrolējama vide.

Kādā savā senā tekstā rakstīju, ka māksla un tās institūcijas kopumā nevar būt labākas par pasauli, kurā tās eksistē. Mēs vienmēr esam sava laika bērni. Tagad mums ir mākslas pasaule, kas lielā mērā atspoguļo mūsdienu realitāti. Es varu tikai cerēt un pieļaut, šī mākslas pasaule atkal mainīsies, turklāt – ļoti drīz. Es vēl aizvien esmu pārliecināts, ka mākslas vērtība tiešā veidā nav atkarīga no tās cenas. Intelektuālā vērtība – lūk, tā ir svarīga. Un tagad ir jācīnās visiem iespējamiem līdzekļiem, lai situāciju no jauna izlīdzsvarotu.

Jūs sacījāt, ka māksla nav kontrolējama...

Nevaru nosaukt visus iemeslus, kāpēc tā noticis. Ņemsim par piemēru finanšu krīzi, kas nesen bija un, iespējams, nemaz nav beigusies. Tas tieši ir stāsts par to pašu zaudēto kontroli. Kad kas tāds notiek un nespējam novērtēt kopainu, viss beidzas ar haosu.

Bet vai mākslas pasaule ir kas tāds, ko var un vajag kontrolēt?

Nē, nē. Mākslu nevar kontrolēt, bet sistēmu, kā un kam tiek piešķirta vērtība, – var. Esam zaudējuši izpratni par to, kas ir patiesas vērtības, ne tikai vizuālajā mākslā, bet arī kopumā – mūsdienu kultūrā. Es teiktu, ka problēma eksistē vispārējā līmenī. Mākslas vērtības – tas tomēr ir par intelektuālo pieeju, kā jau teicu; par to varenību, ar kādu mākslinieka daiļrade ataino mūsu pasauli. Māksla, kas der tam, lai gleznu piekārtu virs dīvāna, – ar to ir par maz. Ar mākslas tīri estētisko ideju ir par maz. Reiz radītam, darbam mūsu pasaulē jāpaliek uz ilgiem laikiem. Tātad tam jāatspoguļo un jāreprezentē laiks, kurā tas radies.

Vai šis laika atspoguļojums katrreiz ir saistīts ar kādu īpašu mediju, kurā konkrētajā brīdī izpaužas šis laika gars (Zeitgeist)?

Divdesmit pirmā gadsimta pirmā dekāde lielā mērā bija video un filmu laikmets. Tagad atgriežamies atpakaļ pie glezniecības. Laiks atkal ir mainījies. Grūti prognozēt, kas būs pēc dažiem gadiem. Bet tā mākslas pasaulē ir bijis vienmēr. Vienmēr ir kāds medijs, kas pretendē uz līderpozīcijām. Un tik un tā divtūkstošajos, videolaikmetā, tūkstošiem un tūkstošiem mākslinieku vēl aizvien nodarbojās ar glezniecību.

Bet glezniecības atgriešanos zināmā mērā inspirēja galerijas un mākslas dīleri, kam vieglāk pārdot tieši šādu formātu...

Viss šajā pasaulē ir saistīts ar daudz un dažādām lietām un izjūt visdažādāko faktoru ietekmi. Protams, šo procesu ir ietekmējuši kuratori, galerijas, muzeji utt., utt. Nav pasaulē tādas jomas, kurā nebūtu jūtama kādu cilvēku ideju ietekme, kā to padarīt par labu biznesu. Es gribētu iztēloties pasauli, kuru neiespaidotu ne bizness, ne māka slēgt darījumus. Tā būtu pilnīgi cita pasaule, bet neesmu pārliecināts, ka – labāka. Nezinu, nezinu. (Smejas)

Laba ideja maksā simt tūkstošus eiro. Es varētu kļūt par superbagātnieku, jo spēju dienā producēt vismaz duci nesliktu ideju. Bet ir jāmaina vērtību sistēma. Manuprāt, tas būs virziens nākotnei. Cilvēkiem ar patiešām lieliskām idejām, kas mūs virza uz priekšu, ir jāsaņem vairāk par visiem. Un arī mākslinieki pieder pie šīs grupas.


Tomas Saraceno. Cloud Cities. Instalācija Hamburger Banhof

Vai redzat jaunajos māksliniekos to potenciālu, kas spējīgs mainīt pasauli?

 Es nedomāju, ka māksla maina pasauli. Bet tā var palīdzēt paraudzīties uz pasauli citām acīm un mainīt to, kā mēs domājam. Protams, māksla joprojām paturēs šo lomu. Un, jāatzīst, ka mums vajadzīga daudz augstāka kreativitātes pakāpe nekā tā, kas ir pašreiz. Mums vajag daudz vairāk fantāzijas un iztēles.

Pieņemts runāt par to, ka jaunā māksla atstāj arvien vairāk vietas skatītāja fantāzijai, neuztiepj viņam savu redzējumu...

Domāju, tas ir tāpēc, ka apkārtējā pasaule kļūst aizvien funkcionālāka un aizvien vairāk kontrolējama. Un tas nogalina fantāziju. Bet fantāzija, iespējams, ir galvenais, kas izceļ cilvēku apkārtējā pasaulē. Bez fantāzijas nav nākotnes.

Kā jūs izvēlaties māksliniekus, kā izlemjat, kurus ir vērts atbalstīt?

No paša sākuma man ir vienkārši paticis strādāt ar māksliniekiem. Bet būtība ir izpratnē, apziņā, kā tu kā kurators vari transformēt šo mākslu, lai skatītājs iegūtu savu atslēgu uz šo pasauli. Vispār runa ir par to, kā mudināt cilvēkus domāt. Un to, ka jāizstrādā stratēģija, kā to izdarīt. Dažkārt to var sasniegt ar kaut kā aizkustinoša palīdzību, dažkārt nepieciešams kairinātājs, pat provokācija. Tomēr gan emocionālajai, gan intelektuālajai daļai skatītājs jāmudina uz pārdomām.

Kurš mākslinieka tips jums tuvāks?

Neierobežoju savi ne ar kādu īpašo stilu vai virzienu mākslā, kas pašlaik ir vairāk vai mazāk populāra. Ļoti mīlu māksliniekus, kam piemīt spilgti izteikta individualitāte. Man patīk tie, kas, atvainojos, netaisa visādus mēslus attiecībā pret oficiozo diskursu. Viņi nepieder pie sistēmas, nepūlas kļūt par tās vai citas grupas locekļiem. Viņi rada paši savus tīklojumus.

Tātad lieta drīzāk ir personībā, ne stilā.

Absolūti. Absolūti, tāpēc ka personība ir tā, kas rada stilu. Ja personību veido stils, tad kaut kas notiek nepareizi.

Kad pirmo reizi ieinteresējāties par Krievijas mākslu?

Ai... Tas ir diezgan sens stāsts. Viss notika pats no sevis. Man nebija tāda plāna – ir laiks interesēties par krievu māksliniekiem. Pēc Berlīnes mūra krišanas satiku ļoti daudz mākslinieku no otras puses. Tas bija īpaši jaudīgs brīdis. Varēja iepazīties ar modernajiem nonkonformistiem no bijušās socnometnes. 80. gadu beigās 90. gadu sākumā uznāca neprātīgs krievu mākslas modes vilnis, kas pārņēma gan galerijas, gan izsoļu namus. Un pēc pieciem sešiem gadiem... pat ātrāk... viss beidzās. Tāpēc ka uz šī viļņa nespēja izveidot pastāvīgu mākslas tirgu.

Es daudz esmu lasījis krievu literatūru, un, manuprāt, ja gribi rast skaidrību par Krievijas mākslu, ir ļoti svarīgi, pārzināt krievu literatūru, īpaši – 19. gadsimta. Ir jāmāk lasīt starp rindām. Krievu mākslai piemīt daudzslāņaina metaforisko nozīmju sistēma. Rietumu kultūra šādā izpratnē ir daudz vienkāršāka.

Tiešām?

Jā, jā. Jūs varat to viegli saprast viens pret vienu. Krievu māksla prasa daudz vairāk fantāzijas. Protams, grūti vispārināt, bet, ja pamēģina... Krievu māksla ir bijusi atkarīga no politiskās un sabiedriskās situācijas. Bija jāiemācās slēpt, nepateikt līdz galam. Un fantāzija, iztēle, vīzijas – slēpjas aiz metaforu slāņa.

Daudz laika pagāja, līdz Rietumos saprata, ka, piemēram, Maļeviča “Melnais kvadrāts” nav abstrakcionisms. Bet tā tika apgalvots diezgan ilgi. Protams, tas nav tā. “Melnā kvadrāta” parādīšanās bija saistīta ar sabiedriskām un politiskām idejām. Absolūti.

Un bija arī noteikta saikne ar ikonu gleznošanu. Ikonās Svētie raksti, pati grāmata, ļoti bieži tiek atveidota kā melns kvadrāts. Kas tad tas ir? Kurp tas mūs ved?

Uzskatu, ka nākotnē mēs veltīsim vairāk laika tam, lai iemācītos skatīties uz mākslu. Un pēc tam domāt par to. Nevis otrādi. Mākslai vispirms ir jātiek ieraudzītai. Tāpēc mums vajadzīgas “domājošas acis”. Jo smadzenes pašas nespēj redzēt.


Udo Kitelmans 55. Venēcijas mākslas biennālē 2013. gadā

Jūs kaut kā vairāk interesējaties tieši par Maskavas konceptuālistiem?

Jā, sākumā noteikti. Viņiem jau bija visas tās konceptuālās stratēģijas, ar ko biju pazīstams Rietumu mākslā. Tur nebija nekādas eksotikas. Arī nekādas folkloras. Nekad neaizmirsīšu pirmos Kabakova darbus, ko redzēju, un viņa bērnu grāmatas. Tas bija lieliski! Un tajā pašā laikā šajos darbos vienmēr klātesošs bija jautājums: “Hei, vai jūs spēsiet saskatīt manī kaut ko vairāk par to, kas ir virspusē?”

Jūs kūrējāt arī Vadima Zaharova projektu pēdējai Venēcijas biennālei. Kāda ir jūsu pieredze kopdarbā ar Krievijas pusi?

Jāteic, ka vissarežģītākais moments bija tieši darbs ar pašu Vadimu, kas ir fantastiski labs mākslinieks. Bet mākslinieki vienmēr ir sarežģītas personības. Un jo interesantāks ir mākslinieks, jo sarežģītāks viņš ir. Jo viss stāsts ir par idejām un to, kā tu fokusējies uz kaut ko. Bet viss pārējais, jāteic, bija ļoti viegli. Absolūti. Nevienu mirkli neviens nebremzēja mūsu ar Vadimu idejas. Ne reizi.

Uzskata, ka Maskavas konceptuālisms kļuvis pārmēru modīgs un sācis aizēnot citus virzienus Krievijas mākslā...

Saprotu, ko jūs ar to domājat. Tas jau ir vecs stāsts. Sanācis tā, ka bija vajadzīgi 20 gadi, lai pēc nopelniem novērtētu Maskavas konceptuālistu paveikto. Tas viņus tagad padara populārākus nekā jebkad agrāk. Domāju, ka šī grupa un interese par to kļūs par savdabīgu platformu, lai izprastu, ka patiesībā daudz vairāk lietu notika un notiek Krievijā. Bet vispirms vajadzīga platforma, bāze. Jums ir jāzina, no kurienes nākat. Es nešaubos, ka šī lieta jau pieder pie vēstures. Jo tā taču notiek vienmēr un visur.

Jūs nedrīkstat aizmirst, kas ir jūsu tēvs, kas māte. Ja to neatceraties, ar jums kaut kas nav kārtībā, jūs esat apmulsis. Un pēc tam vajadzīgs zināms laiks, lai pārvarētu vecāku ietekmi. Jums vēl aizvien ir ciešas attiecības ar viņiem, bet ne tādas kā bērnībā. (Pauze) Skaisti teikts, vai ne? (Smejas)

Tomēr, manuprāt, Rietumos vairāk vai mazāk zina tikai par tiem pašiem konceptuālistiem un politiski aktīvo mākslu...

Nekad nevajag aizmirst, ka tikai pirms 25 gadiem bija divas Eiropas – Rietumu un Austrumu. Situācija ir mainījusies, bet, lai tas notiktu pa īstam, tik un tā vajadzīgs laiks. Pat, ja dzīvojat Berlīnē, jūs izjutīsiet atšķirību starp Rietumiem un Austrumiem. Un tas ir pēc 25 gadiem, vienā pilsētā. Kā tad vispār lai runā par pasauli kopumā, ja tā bija sadalīta uz pusēm? Tikai debesis savieno mūs.

Ir jābūt pacietīgiem. Jā...

Jūs runājat par to, kas pašlaik notiek politikā? Ka tas ir tiešā veidā saistīts ar pagātni?

Tas, kas notiek pašreiz... Es nespēju iedomāties, ka var notikt kas tāds. Ziniet, kad pirmo reizi lidoju no Frankfurtes uz Riodežaneiro, sapratu, cik maza ir šī pasaule. Super-tiny. Un, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, tā kļūst vēl mazāka, vēl aptveramāka. Tagad mēs dzīvojam telpā, kas ir savstarpēji daudz vairāk saistīta. Esmu pārliecināts, ka katrs indivīds ir tikai gabaliņš no šīs kopainas. Ka mums vajadzīga izglītība un drosme nostāties ar seju pret savu vēsturi, lai virzītos tālāk. Tajā pašā laikā pasaule, kurā dzīvojam, kļūst arvien sarežģītāka, un mēs esam tik ļoti atkarīgi no politiķiem, kuri uzņemas atbildību par mums. Ja no vēstures būtu jāgūst galvenā mācība, tad tā būtu: “Cilvēki, sarunājieties!” Pasaulei ir vajadzīgs miers.

No vienas puses – pasaule kļūst sarežģītāka, no otras – it kā atgriežas diezgan arhaiskas formas, pat politikā...

Jā, tas mani biedē. Jā... (Pauze.)

Vai mēs varam tam kaut kā pretoties, vai tas ir mūsu spēkos?

I have a dream so to say... I have a dream. But what’s going on makes me speachless. Speachless, yeah. Es domāju, katram ir jāpapūlas, lai notiekošais nekļūtu vēl biedējošāks. Absolūti. Jā.

Bet atgriežoties pie mākslas. Kas mums – Baltijā, Krievijā, Skandināvijā – būtu jāzina par laikmetīgo vācu mākslu?

Es nekad neesmu domājis par mākslu šādās kategorijās. Vācu māksla, krievu māksla... Es domāju, ka mēs visi vairāk vai mazāk runājam vienā valodā. Un es nekad savā dzīvē neesmu veidojis izstādes pēc nacionālā principa – tikai vācu mākslinieku vai tikai krievu, vai tikai turku. Es ticu individualitātei. Ir bijis tikai viens izņēmums. Ķīniešu fotogrāfu izstāde, kur pamatā bija dokumentālās fotogrāfijas. Izstādes nosaukums bija “Humānisms Ķīnā”. Jūs taču saprotat, par ko tā bija?

Bet māksla taču var pārstāvēt nevis valsti, bet vietu?

Jā, protams. No tā nevar aizbēgt – no vietas, kur esi dzimis. Tas ir tas pats stāsts par tēvu un māti. Pat tad, ja esat nolēmis no viņiem novērsties, jūs nekad pilnībā neatbrīvosieties no viņiem. Personība vienmēr zina, no kurienes tā nāk, no kādas realitātes. Un nav vienas vienotas realitātes mūsu pasaulē. Ir tūkstošiem realitāšu – lūk, tas šo pasauli padara tik sarežģītu.

Labi, tad nerunāsim par vācu mākslu, bet mākslu no Berlīnes. Vai sekojat līdzi, kas rodas jauns un interesants?

Tas ir viens no maniem pienākumiem. Bet te notiek tik daudz, ka es noteikti kaut ko esmu palaidis garām. Nevienu nesaukšu vārdā, es nekad tā nedaru. Katrā gadījumā nav kāda viena pamatvirziena vai kustības, par kuru varētu teikt: “Lūk, tā ir Berlīnes māksla.” Nē, par laimi, nav.