Olga Černiševa. Foto: Andrejs Strokins

Par ko čirkst ogle, par ko dzied metro 0

Krievu māksliniece Olga Černiševa par grafiku, video un vingrināšanos

Intervē Sergejs Timofejevs
09/07/2014

Olgas Černiševas izstāde “Baltas līnijas uz zemes, tumšas līnijas debesīs” Rīgas mākslas telpas Intro zālē skatāma līdz 24. augustam 

“Es visu laiku neatrodos mākslinieka statusā. Mākslinieka stāvoklī es ienirstu un iznirstu,” saka krievu māksliniece Olga Černiševa (Ольга Чернышева). Viņas plašā izstāde, kurā iekļauti divi lieli grafikas cikli un vesela videodarbu kolekcija, patlaban skatāma Rīgas mākslas telpā. Mūsu saruna norit turpat uz vietas, izstādē – darbu ielenkumā, un reizēm, it kā apstiprinot savus vārdus, Olga norāda te pa labi, te pa kreisi. Un tā vien liekas, ka viņas video ir grafiski, bet zīmējumi ir kā kadri no ogles kinolentes.

Olga dzimusi 1962. gadā Maskavā, bet 1986. gadā beigusi Valsts Kinematogrāfijas institūta kino mākslinieku nodaļu, kaut arī viņas specialitāte bija saistīta nevis ar pilnmetrāžas filmām, bet gan ar animāciju. “Viņas uzvedības stils mākslā ir animācija,” jau 1993. gadā par Černiševu rakstīja mākslas kritiķe un kuratore Jekaterina Djogota (Екатерина Дёготь), ar to, protams, saprotot ne jau īstas “multenes”, bet zināmu pieeju, par kuru tad arī gribējās mākslinieci iztaujāt sīkāk. Černiševas personālizstāžu ģeogrāfija ir visnotaļ internacionāla – Londona, Ņujorka, Brisele, Berlīne. 90. gadu vidū viņa vairākus gadus mācījās un strādāja Amsterdamā. Un tomēr viņa palikusi Maskavā un pagaidām netaisās no turienes aizbraukt. Viņai liekas interesants turienes “uzlējums”, šī faktūra, kas rokās sabirst, bet atstāj telpu arvien jaunām variācijām. “Drūpošs ogles krītiņš, uz papīra lapas nofiksēts melnu koka organisma atslāņojumu mākonis – tie jau paši par sevi stāsta par kaut kādu, savulaik trauksmes pilnu dzīvi, kas tagad kalpo jauniem mērķiem, pārstrādājot fizisko enerģiju metafiziskajā. Un šeit mēs, iespējams, uztveram šo “grafikas pēc visa” jēgu,” par Olgas darbiem raksta Rīgas izstādes kuratore, Sanktpēterburgas mākslas zinātniece Jekaterina Andrejeva.

Taču līdz oglei un tās “skaņai” mēs vēl nonāksim. Pagaidām atgriezīsimies izejas punktā, kurā vienlaicīgi aizsākas vairākas nozīmīgas līnijas.

Jūs mācījāties par kino mākslinieci?

Gan jā, gan ne gluži. Es pabeidzu Valsts Kinematogrāfijas institūta mākslas fakultāti, kurā gatavo kino māksliniekus. Bet fakultātē bija neliela atsevišķa nodaļa, kur mācīja māksliniekus multiplikatorus, un ar kinošņikiem mums bija kopīga mācību programma – visa, izņemot meistardarbnīcas. Mans meistars bija Vadims Kurčevskis (Вадим Курчевский); viņš 60. gados uzņēma leļļu filmu par to, kā krokodils iemīlējās govī – diezgan dzen-isku un atšķirīgu no tipiskās padomju multiplikācijas. Bet pati studiju programma bija samērā konservatīva – gleznošana un zīmēšana no rīta līdz vakaram.

Bet laikam taču gan animācija, gan mākslas studijas kopā ielika pamatus jūsu turpmākajai multimedijošanai?

Vispār jau mēs tur saņēmām ļoti konservatīvu izglītību, gandrīz kā stājmākslinieki. Un kad es sāku strādāt patstāvīgi, man likās, ka es neizmantošu neko no tā, ko man mācīja institūtā. Bet pēc tam sapratu, ka tā gluži nav. Mums taču mācīja būt vizuāliem režisoriem. Tev no zila gaisa jārada vesela pasaule – gandrīz vienmēr no kaut kādām jau eksistējošām lietām, bet tev tās jāsacer un jāuzzīmē no jauna. Faktūra, plastika. Respektīvi, Vinnijs Pūks un Pekausis (Čeburaška) – tie ir kā divi atsevišķi universi. Jānoformulē sev kaut kāds pamatprincips, devīze, no kuras tālāk attīstās viss stāsts. Un pēc tam es sapratu, ka to izmantoju un pat apzināti atgādinu sev, ka nepieciešama tieši šāda pieeja.


Olga Černiševa. No sērijas Briefly. 2013

Piemēran, šie zīmējumi (Olga rāda uz ciklu “Briefly”) saistīti ar to, ka, braucot ātrvilcienā Sapsan no Maskavas līdz Sanktpēterburgai vai otrādi, visas lokālās zonas paslīd garām kaut kādā izplūdušā stāvoklī, un cilvēki, kuri stāv uz perona un gaida kaut kādu savu vietējo elektrisko vilcienu, pārvēršas par tādām plakanām pankūciņām. No vienas puses, tas ir ļoti vilinoši vizuālā ziņā – uzzīmēt bildīti, kura būtu reālistiska, bet tajā pašā laikā tomēr pati no sevis radītu abstrakciju. Man patīk, kad tādas nobīdes notiek pašā reālajā pasaulē.

Un realitāte jau pati par sevi arī ir abstrakta. Jūs to vienkārši uzzīmējat...

Jā, pietiek to vienkārši piefiksēt. Man negribētos pašai ņemt un pārvērst cilvēkus par akordeoniem, par ķemmēm. Bet tieši tā notiek, kad tu sēdi ātrvilcienā. Un tā tas ir arī kaut kādā sabiedriskā izpratnē. Teiksim, kad uz šī dzelzceļa notika [“Ņevas ekspreša”] sprādziens, atklājās, ka šīm zonām tiešām viss aiztraucas garām. Piemēram, Bologojē bija slimnīca, uz kuru aizveda ievainotos, un atklājās, ka tur nav pat marles saišu. Tā nu iekārtota valsts, tā iekārtota sistēma, ka šādu tukšo vietu ir ļoti daudz. Un cilvēki iet bojā zem tā paša Sapsan ātrvilciena, jo drošības sistēma nav pietiekami labi organizēta. Apmēram 15 minūtes pirms vilciens izbrauc cauri stacijai, tiek slēgti ceļi; cilvēki gaida, gaida, tad viņiem apnīk gaidīt un viņi mēģina tikt pāri sliedēm. Bet vilciens brauc diezgan klusi, un reizēm viss beidzas traģiski. Lūk, tāds ātrvilciens, kurš ignorē dzīvi, kas rit aiz logiem. Tā ir tāda kopīga problēma – visi kaut kur traucas, nekam citam nepievēršot uzmanību.


Olga Černiševa. No sērijas Briefly. 2013

Bet es nodarbojos ar to, ka fiksēju zināmas izmaiņas tieši tur, kur atrodos es. Man gribas “būt” tur, kur es esmu, nevis vienkārši pilnā ātrumā aizbrāzties garām.

Tā nu iznāk, ka ir kaut kāda abstrakta zīme, kas vienlaicīgi ir arī pietiekami daudznozīmīga. Mani interesē šīs saiknes – tas, kā zināmi dzīves atskaites punkti pēkšņi izpaužas kaut kā plastiski. Domāju, ka tieši tas arī ir mans multiplikatora rūdījums – kaut arī jāteic, ka pie paša animācijas kino ražošanas procesa mēs īpaši radināti netikām. Man bija viens neliels darbiņš, kuru vajadzēja uztaisīt, lai saprastu, kā strādā fāzētājs. Katra fāze – viens kadrs. Tev viss jāizrēķina, bet kopā to visu saliks jau profesionālis. Un, lūk, fāzētājs, kuram bija ar mani jāstrādā, uzkāpa uz korķa. Viņš visu salika kopā jau pirms paša eksāmena. Es pat nepaspēju noskatīties, kas tur beigās sanācis. Tēma mums bija Oļešas “Trīs resnvēderi”; vajadzēja izdomāt kaut kādu asprātīgu pavērsienu. Un es izdomāju tādu pavisam vienkāršu triku: virtuvē ienāk pavāra māceklis, iebāž gaļas mašīnā baloniņu, sparīgi griež rokturi, un no mašīnas izlido vesels bars mazītiņu baloniņu. Pienāk skate, es stāvu un nervozēju; komisija palaiž manu darbu. Ienāk pavāra māceklis ar baloniņu, iebāž gaļas mašīnā un sāk griezt rokturi. Griež, griež, bet nekas nenotiek. Es stāvu pilnīgi bāla. Un tad pēkšņi vienā brīdī sāk lidot baloniņi – kā burbuļi no purva dibena. Sanāca smieklīgi. Un šis misēklis, ka es iepriekš nepaspēju noskatīties savu darbu, patiesībā nostrādāja man par labu. Šis princips, kuru, protams, nekādi nav iespējams iepriekš ieprogrammēt, manos darbos gadās bieži. Pašā sistēmā notiek kaut kādas kļūdas, un tās tiek piefiksētas...

Piemēram?

Man ir tāds vairāk vai mazāk pazīstams cikls “Brīnuma gaidās” (В ожидании чуда). Fotogrāfijās ir sieviešu mohēras cepures, ļoti līdzīgas, piemēram, kaktusiem. Tu sēdi un redzi, ka tavā priekšā ir kaktuss. Un kad tu sāc ar to strādāt, tad saproti: jā, tā ir ziedēšana, turklāt reta; šajā cepurē tik daudz ielikts, un reizēm tā ir arī ļoti durstīga. Ja mani pamanītu ar fotoaparātu rokās, sarunas gandrīz noteikti būtu diezgan asas.

Ņujorkā, piemēram, nevienam nav iebildumu mazliet pafotografēties. Tur cilvēkiem ir sajūta, ka viņi uzreiz tādā veidā nonāk kaut kādos medijos. Bet Krievijā tu fotografē, un cilvēks tūlīt nolemj, ka visticamāk ar viņu kaut kas nav kārtībā.

http://www.arterritory.com/images/main/Brochet%20Chernyshova%20V%20ozhidanii%20chuda%20650.jpg
Olga Černišova. Brīnumu gaidot. 2000

Varbūt viņš jūtas kā jūsu ķīlnieks...

Jā, un man bija tāds posms, kad es vispār nevarēju taisīt portretus. Bija uznākusi kaut kāda aizture. Un tad es bildēju no mugurpuses šo sēriju ar cepurēm.

Man liekas, ka šī iekšējā neaizsargātība, kas liek cilvēkiem negatīvi reaģēt uz to, ka jūs viņus fotografējat – tā vispār jums ir ļoti būtiska. Teiksim, grafikas ciklā “Cilvēki, kurus sargā soliņš” (Люди, защищённые лавочкой), jūs aktīvi iejaucaties un aizsargājat katru no varoņiem ar kādu priekšmetu.

Vai varbūt drīzāk cenšos uztaustīt pati savu vai mūsu kopējo neaizsargātību. Tā nu iznācis, ka šajā ciklā cilvēki lielākoties nav no pašiem pārtikušākajiem. Un tomēr tas nav gluži par “nabaga ļaudīm”, bet drīzāk par to, ka mēs visi meklējam kaut kādu aizsardzību. Teiksim, daži aizsargājas ar mobilajiem telefoniem. Es pati sevi esmu pieķērusi – ja gadās kāda neveikla situācija, es tūlīt sāku knibināties ap savu telefonu. Un tu pat lāgā nezini, ko īsti tu tur meklē. Bet tu centies aizsargāties.

Pārslēgt kanālu...

Žvikt, un kaut kādā čaulā iekšā. Tādas lietas mani vispār ļoti interesē – attālums starp cilvēkiem un tas, kā iekārtota pasaule. Bet cilvēki skrandās jau vienmēr ir ļoti izteiksmīgi. Tāpēc es ļoti mīlu Rembrantu; viņam vienmēr ir kaut kādas savandītas, sapluinītas faktūras. Viss vienmēr it kā drusku čaukstīgs. Un cilvēki nonāk kaut kādā dabiskā fāzē, kad uzvelk tādas drēbes, un tā mēdz būt ļoti skaista. Reizēm bomži stilojas 1960. gadu štātēs no humānās palīdzības punktiem.

Kad viss ir pēc noteikta parauga, viss iepriekš ieprotokolēts – ar to ir grūtāk strādāt. Man patīk viss, kas nav īsti noregulēts.


Olga Černiševa. Cilvēks, kuru sargā sega. 2012

Bet kā cilvēku var aizsargāt sega?

Nu saprotams, ka, ietinies segā, tu esi lielākā drošībā nekā bez tās. Katram bērnam skaidrs, kā aizsargāties ar segu. Var taču uztaisīt telti.

Un tad šīs šūpoles – kā lietas mums kļūst vērtīgas vai bezjēdzīgas. Tu nonāc situācijā, kad nauda vai kredītkarte vairs īsti nevar palīdzēt. Bet kaut kas cits gan. Tāda dzīves plastika...

Ja tu esi mākslinieks, un piedevām vēl krievu, tad bieži slīdi pa kaut kādu vertikāli. Tu nonāc dažādos sociālajos slāņos, dažādās sociālajās programmās. Dažādas vērtību sistēmas un priekšstati. Tāpēc ļoti uzkrītoša kļūst to nosacītība. Piedevām vēl es kādā brīdī sapratu, ka man ļoti svarīga mākslas vēsture. Tāpēc prātā uzkrājušies neskaitāmi attēli, un dažas lietas rodas vienkārši asociatīvi. Piemēram, video, kas saucas “Baltas līnijas uz zemes, tumšas līnijas debesīs” (Белые линии на земле, чёрные линии на небе) – tas būtībā ir mans protests, mans drausmīgais aizkaitinājums par to, ka Maskavā pietiek paskatīties pa logu, lai ieraudzītu, ka visas debesis pilnas ar kaut kādiem vadiem. Katrs, kam nav slinkums, katra internetkompānija uzskata par savu pienākumu pārvilkt pāri tavai mājai savu kabeli. Un tas ļoti nospiež.
No otras puses, Tretjakova galerijā bija liela Deinekas (Александр Дейнека) izstāde, un tur es ieraudzīju satriecošu grafiku, tušas zīmējumu: cilvēki slidotavā, un viss ledus sašvīkāts ar tādām baltām līnijām no slidām. Un tur arī ir šī realitātes pāreja abstrakcijā, kas raksturīga māksliniekiem, kuri uz glezniecību aizgājuši no grafikas, kā Deineka – un kuri no nosacītības iet pie realitātes.

Man šis darbs ļoti iepatikās, un, kad es paskatījos pa logu un ieraudzīju cilvēkus, kas stiepj šo vadu, tūlīt paķēru videokameru, jo man ļoti iepatikās, kā baltais vads organizē uz asfalta kaut kādu līniju.

Velk līniju...

Jā, jā, un es sāku filmēt. Pēc tam izrādījās, ka viņiem ar šo līniju tur norit cīņa – ka tas viss viņiem tik viegli nemaz nepadodas. Un ka to vadu liek un liek uz asfalta tādās baltās nullēs. Tad es pēkšņi sapratu, ka tas taču ir kārtējais kabelis. Beigās es vienkāršu pavērsu kameru uz augšu, un viss darbs beidzas ar to, ka pēc baltajām līnijām uz zemes jūs redzat melnās līnijas debesīs. Un tas jau arī ir stāsts (varbūt ar zināmu piepūli to varētu nosaukt par simbolisku) par to, ka mūsu šīszemes darbi te, uz zemes mums liekas balti, bet debesīs jau tik un tā tie izskatās melni.

Tie vēl ir arī “Volgas strūdzinieki”...

Jā, es ļoti mīlu krievu reālismu, krievu peredvižņikus. Viņi tomēr bija sava laika avangardisti...

Jūs mācījāties arī Amsterdamā?

Jā, Karaliskajā akadēmijā. Tur drīzāk ir vide nekā mācības, atsevišķas darbnīcas. Pret tevi jau izturas ne gluži kā pret studentu. No otras puses, Holandē ir tik daudz  mākslinieku, ka tur kaut kā pat neērti sacīt, ka tu jau arī... It kā no tevis nekas cits nebūtu iznācis...

Cik ilgi jūs tur bijāt?

Es tur pavadīju divus gadus un pēc tam vēl taisīju vairākus projektus – daudz uz turieni braukāju.

Neradās vēlēšanās pārcelties uz dzīvi?

Uz Amsterdamu – nē. Holande nav man domāta. Man nav, par ko žēloties. Man tur ir labi sakari. Vienkārši man tas neder.

Jums ir svarīgi palikt Krievijas kontekstā?

Jā, laikam jau. Pirmkārt valodas dēļ. Man ļoti svarīgi, lai katra lieta kaut kā sauktos. Tieši cita valoda man apzīmē ārzemes. Tāpēc man bija tik interesanti atbraukt uz Rīgu, kur cilvēki uzvedas nekrieviski, bet krievu valoda dzirdama ļoti bieži. Man ļoti svarīgi, lai katrai lietai būtu kāds noteikts vārds; šis valodas plastiskums – kad vārdus samet kaudzē, savirknē citu aiz cita, un to nozīme mainās... Es vispār nesaprotu, kā top tulkojumi – kā vispār kaut ko var pārtulkot.

Reizēm es tomēr apsveru iespēju pārcelties, tīri aiz praktiskiem apsvērumiem. Man vēl joprojām Maskavā nav darbnīcas. Es zinu, cik maksā darbnīca Berlīnē un kāda tā ir, un es zinu, ka Maskavā es vienkārši nobeigšos, ja mēģināšu par tādu naudu iekārtot tādu darbnīcu. Bieži gadās, ka es atgriežos no ārzemēm pēc kādas izstādes, un man ir visādi plāni; es saprotu, ka vajag ar zobiem un nagiem turēties pie savām prioritātēm... Maskava cilvēku nokausē. Tur nav iespējams katru dienu strādāt, jo visu laiku jārisina bezgalīgas problēmas. Tur nav viegli dzīvot, bet citur laikam es vienkārši nespēju.


Olga Černiševa. Cilvēks, kuru sargā dūmi. 2012

Un tomēr jums ir pieredze, ko nozīmē dzīvot un strādāt Eiropā. Vai ir starpība tajā, kā pret savu profesiju attiecas krievu un, nosacīti izsakoties, “Rietumu” mākslinieki?

Ziniet, Maskavā tagad ir jauno mākslinieku paaudze, kas strādā jau ļoti eiropeiski. Proti, no pirmā acu uzmetiena grūti pateikt, no kurienes ir darba autors. Viņi nav īpaši piesaistīti kaut kādām lokālām lietām. Ja paskatās Ņujorkas Vitnijā (The Whitney Museum of American Art), tad tur ir tāda paša tipa darbi. Tādas skulptūras no visa kā. Un šis “viss kas” – tas ir ļoti internacionāls materiāls. Pat ja tie būtu celtniecības atkritumi – tie vienalga būs ņemti no lielu korporāciju ēku būvlaukumiem. Pēc šiem atkritumiem nepateiksi, vai tie ir vietējie vai nē.

Globālie atkritumi...

Jā, globālie. Kā kartupeļi no McDonald’s – pēc garšas nevar saprast, no kurienes tie nākuši. Principā manu aprindu un paaudzes mākslinieki pēc savas pieejas ir savādāki, jo cilvēki nav pieradināti pie iekļaušanās kaut kādās sabiedriskās sistēmās, bet paši savas dzīves jomā ir diezgan brīvi. Un bieži vien viņi paši uz savu roku izgudro kaut kādus divriteņus, jo pēkšņi atklājas, ka viņiem nav zināmi kaut kādi būtiski momenti mākslas vēsturē.

Kad es uzturējos Holandē, kur izrādījās, ka viņiem ir milzīgs bars mākslinieku, man tas bija diezgan sāpīgi. Tolaik Krievijā (tas bija kāds 1994. vai 1995. gads) būt māksliniekam – tas bija kaut kas īpašs, gandrīz vai misija. No vienas puses, tu biji neaizsargāts – nebija ne valsts pasūtījuma, ne arī kolekcionāru. No otras puses, tu nevienam neko nebiji parādā. Peldi kā tāda skaidiņa jūrā, bet apkārt plosās vētra. Un pēkšņi es sapratu, ka var taču palikt Holandē – kļūt par pasniedzēju, katru dienu iet uz darbu. Man vienalga māksla tā īsti nepieder pie vispārējās kultūras kategorijas. Es pret to attiecos diezgan romantiski. Savu lomu spēlē arī tas, ka es neesmu saņēmusi speciālu “laikmetīgā mākslinieka” izglītību. Tagad mums ir, piemēram, Rodčenko mākslas skola un citas vietas. Bet es nezinu, ko nozīmē būt profesionālam māksliniekam – kā veidot attiecības ar mākslas iestādēm. Man likās, ka būt māksliniekam Krievijā – tas ir tā maķenīt nenormāli. Tu brauc vilcienā, un ceļabiedri tincina, sak, ar ko tu nodarbojies? Turklāt daudzi mākslinieki nezīmē. Es laikam zīmēju, lai kaut kā izlīgtu ar sabiedrību (smejas).

Man bija izstāde Krievu muzejā; tur bija daudz video. Bet es tik un tā iekļāvu arī zīmējumus. Man gribējās, lai skatītājam rastos pret mani uzticība. Var jau ar skatītāju strādāt savādāk – iegāzt viņam pa pauri, apžilbināt, apdullināt, sarīkot kaut kādu provokāciju. Mani tomēr interesē gudri skatītāji, ar kuriem gribētos parunāt, nevis sadot viņiem pa galvu.

Bet Holandē, protams, ir ļoti labi mākslinieki, visīstākie “cilvēki ar otu rokā”... Bet pati realitāte tur ir tāda mazliet... Holandē nav savu pasaku un spoku. Nezinu, varbūt “uzlējums” nav tik stiprs savārījies, mazāk rūgšanas procesu nekā Krievijā. Laikam neesmu par Holandi sapratusi kaut ko ļoti svarīgu, ko varbūt varēja saprast. Bet māksla viņiem tāda sterila, cool – vienkārši man tas neder. Lai gan Krievijā man pēc tam teica, sak, tev parādījusies kaut kāda holandiešu maniere; tāda vēsa attieksme pret visu, bez nosodījuma. Var jau būt, es nezinu. Par sevi jau grūti saprast.

Kādā no savām intervijām jūs teicāt, ka jūs interesē “sociālā ģeometrija”. Kas tas tāds?

Es ar to domāju attālumu starp cilvēkiem. Un to, ka mēs, no organiskās pasaules nākuši un tik apaļi, visu laiku tomēr bāžam sevi kaut kādos taisnstūros un tur arī dzīvojam. Lūk, šī cīņa starp mīksto un cieto. Vēl man ir daudz zīmējumu ar parakstiem, kas saistīti ar telpu. Teiksim, cikls “Sveši padomi” (Чужие советы) – cilvēku figūras ar ģeometriskiem lekāliem.

Tie mākslinieki, kuri man patīk – kad tu skaties uz viņu darbiem, tajos var redzēt, ka viņi saprot, kā izteikt ideju nevis aprakstošā veidā, bet ar pašu darbu, ar struktūru un plastiku. Ja tu runā par tukšumu, tev tas jāattēlo. Šīs parādības metafizikai jābūt iekļautai darbā. Kompozīcija nedrīkst būt nejauša.

Šis sociālais konteksts – vai jūsu darbos tas vienmēr ir?

Vienkārši nekur jau tas viss nepazūd. Nav jau tā, ka es par to īpaši piedomātu. Bet ja tu dzīvo tik blīvā pilsētā kā Maskava, kur sociums uz visa atstāj savas pēdas, kur nav nevienas brīvas vietas, kur tu paskaties uz debesīm, bet tur viss sašvīkāts ar vadiem...

Intervijā jūs runājāt par to, ka būt māksliniekam – tas jums ir īpašs stāvoklis, kurā jūs ieejat un pēc tam no tā atkal iznākat. Man kā cilvēkam, kurš raksta dažādus tekstus, tas ir ļoti saprotami...

Man ne sevišķi patīk tādi mākslinieki, kuri visu laiku to uzsver – kuriem taisni uz pieres rakstīts, ka viņi, lūk, ir mākslinieki. Man liekas, ka tas paņem ļoti daudz iekšējā spēka. Labāk to pataupīt. Tas, protams, ir tāds prieka pilns uzrāviens, kad tev kaut kas izdodas. Bet nav iespējams tādā stāvoklī palikt visu laiku. Kad es fotografēju, tad cenšos nedomāt par to, kā izskatos: lēkšoju kaut kur pa ceļu vai kaut kur mēģinu ielīst. Tādā stāvoklī nav iespējams dzīvot pastāvīgi. Jāpasaudzē apkārtējie cilvēki.


Olga Černiševa. Vilciens. 2003

Rīgas izstādē ir diezgan nopietna video retrospekcija. Kādā mērā video jums ir pilnīgi atšķirīgs medijs? Kāda ir šī darba specifika?

Strādājot ar video, es dievinu to momentu, kad tu montē un iznāk kaut kāda aizķeršanās ar skaņu. Un tu visu dienu strādā pie vienas frāzes, un tā visu laiku atkārtojas un atkārtojas. Es vispār mīlu atkārtošanos. Man ir daudz darbu par treniņiem, par vingrināšanos. Tāpēc, ka atkārtojumos kļūst redzama šī nelielā esamības atšķirība, šī rutīna.

Bet zīmējums arī sagādā lielu prieku. Turklāt ir vietas, kur mani vispār uzskata tikai par videomākslinieci. Maskavā nemaz nav tik daudz cilvēku, kuri redzējuši manus zīmējumus. Bet tagad es esmu sākusi vairāk zīmēt, un tieši ar ogli. Agrāk gan es ogli ciest nevarēju, īpaši to čirkstēšanu uz papīra. Bet ar ogli var ļoti ātri uztaisīt vidi, un man ļoti patīk zīmēt ar ogles krītiņu. Tagad es esmu sākusi biežāk rīkot zīmējumu izstādes. Varbūt tāpēc, ka laikmetīgās mākslas teritorijā zīmējums atkāpies uz otro plānu.

Bet man gan liekas, ka parādījusies arī tendence atgriezties pie “roku darba”.

Es esmu piedalījusies daudzās grupu izstādēs, un cilvēki mani ir teikuši: “Vai dieniņ, tu zīmē? Cik savādi. Kāpēc?”

Varbūt, ka Krievijā tā nav. Bet mums portālā, teiksim, bija intervija ar zviedru kuratoru Sūni Nūrdgrēnu (Sune Nordgren), kurš ļoti daiļrunīgi izteicās par atgriešanos pie amata.

Vēl tas ir arī pats efektīvākais atlases veids. Te nebūs nekādu lieku detaļu, kā reizēm gadās fotogrāfijās un video. No otras puses, strādājot ar video, man patīk, ka tas reizēm pats sāk tev piespēlēt kaut kādas dāvanas – kaut kādas detaļas, ko pats neizdomāsi. Piemēram, tai stāstā par cilvēkiem un kabeli – tur pēkšņi nez no kurienes uzrodas zils baloniņš; tas lēkā viņiem nopakaļ, it kā gribētu iet šiem strādniekiem līdzi, bet pēc tam pēkšņi ņem un aizlido. Baloniņa vērtība ir tieši tajā, ka tas uzradās no zila gaisa. Neviens to neizdomāja.

Kad tu uzņem “dokumentāli” un kaut kas izdodas – tieši šī alianse, ko [savā esejā] “Hašišs Marseļā” apraksta Benjamins (Walter Benjamin, Hashish in Marseilles)... Tu pēkšņi saņem kaut kādu dāvanu kā apliecinājumu tam, ka esi pieslēdzies kaut kādai rezonansei. Bet ja taisa ar varu, fotošopā, ja kaut ko tīšām novāc – tā ir tāda pati atšķirība kā starp mīlestību un... “pakalpojumiem”.

Mani ieinteresēja tas, ko jūs sacījāt – ka jums patīk atkārtošanās. Man liekas, tas vispār šobrīd ir ļoti nozīmīgs fenomens. Pat tādā pop-formā kā gif’i vai coub’i...

Tad sāk strādāt nianses. Un vēl man programmā ir darbs, kas saucas “7 vingrinājumi” (7 упражнений). Tajā vientuļas figūriņas dara visādas dīvainas lietas – vai nu pašaizliedzības, vai arī aizmiršanās stāvoklī; tie abi man liekas ārkārtīgi interesanti. Bet runājot par niansēm... Es reiz braucu metro un pēkšņi skaidri sadzirdēju kora dziedāšanu – vismaz man tā likās. Un es iedomājos, ka metro vagonu var izmantot kā tādu skaņu monādi, kā rezonatoru. Es toreiz braucu pa [Maskavas] metro Apļa līniju (Кольцевая линия), kurā mums pagaidām ir 12 stacijas.

Ierakstīju vilciena skaņu visā līnijas garumā, un tagad mēs ar komponistu Žeņu Dovidaiti mēģinām ar šo materiālu strādāt. Un tas sauksies “12 sapņa pozīcijas” (12 Positions in a Dream). Un vēl Apļa līnija ir vienīgā, kurā bezpajumtniekiem aukstā laikā ļauj gulēt. Citās metro līnijās viņus neielaiž. Un visu šo apli viņi var mierīgi gulēt. Bet man rudenī Antverpenē būs izstāde; tur būs apaļa, cilindriska zāle, un es gribu tur uztaisīt instalāciju – 12 fotogrāfijas ar cilvēku, kurš metro guļ un it kā dzird šo mūziku. Tie būs 12 gandrīz vienādi skaņdarbi, bet katrs tomēr mazliet savādāks.

Mēģinājums radīt kaut ko, kas visu laiku atkārtojas – varbūt tas ir mēģinājums izveidot savu laika sistēmu. Laiks jau arī ir ciklisks, un kad mēs izpildām kaut kādas darbības, kas atkārtojas – tās arī ir kā mazas laika sistēmiņas.

Tik dziļi gan es neesmu aizdomājusies, lai spriestu par laiku. Laiks jau vispār ir bīstama lieta... (smejas) Bet par vingrinājumiem gan, tas nu noteikti. Tāpēc, ka ar vingrinājumiem var daudz ko mainīt – ja tu vēlies kaut ko mainīt. Bez tiem nevar iztikt. Un tur arī negaidīti paveras daudz kā interesanta. Es reiz ieraudzīju gleznu, kura mani vienkārši satrieca – Jeilas kolekcijā ir viens Degā, kas saucas “Pāragrs starts” (Le faux départ). Un tajā redzams zirgs, kas jau sācis lēcienu, bet jātnieks viņu mēģina apturēt. Ja tā padomā, savā dinamikā tā ir pārsteidzoša glezna. Ir lietas, pie kurām es ik pa laikam domās atgriežos. Un šo darbu es vienmēr atceros. Viss jau gandrīz uzņēmis ātrumu un tad piepeši apstājies. Kaut kāds klusuma punkts. Un tas ir Degā, kuru es līdz tam uzskatīju par samērā virspusēju mākslinieku. Viņš ir ļoti talantīgs un daudz paveicis mākslas vēsturē, bet nav viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem. Bet pēkšņi šis hop! – un viss sastingst. Tā ir vēl viena vingrināšanās nianse, kad jāšaubās par to, kas ir izdevies un kas – nē. Un tad šajā sistēmā nav obligāti tiekties uz to, lai kaut kas izdodas, bet no tā, kas nav izdevies, var pēkšņi nonākt kaut kādā jaunā koridorā.

 


Olga Černiševa. Foto: Andrejs Strokins

www.olgachernysheva.ru