Fransuā Ebēls. Foto: Niccolo Hébel

“Neko daudz par fotogrāfiju nezināju” 1

Intervija ar Arlas fotofestivāla ilggadējo direktoru Fransuā Ebēlu

Asnāte Sīmane
07/07/2014

Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu

Tieši šodien Francijā tiek atklāts 45. Arlas fotofestivāls, ko 1970. gadā nodibināja fotogrāfs Lusijāns Klergs (Lucien Clergue), rakstnieks Mišels Turnijē (Michel Tournier) un vēsturnieks Žans-Moriss Rokete (Jean-Maurice Rouquette). Festivāla izstādes būs apskatāmas līdz pat 21. septembrim.

Arla ir neliela romiešu laika pilsēta Francijas dienvidu Provansas reģionā. Lielāko gada daļu cilvēki te vada mierīgu un nesteidzīgu dzīvi. Viņi dzīvo vienkārši, bet ir apveltīti ar apbrīnojamu spēju šīs vienkāršās lietas novērtēt, baudīt un par tām priecāties ar daudz lielāku atdevi kā citur. Arī laiks te rit citādi un, šķiet, lēnāk nekā, piemēram, Parīzē. Te ir  laiks, lai satiktos, būtu kopā un apmainītos – vārda plašākajā nozīmē. Arlā ir sajūta, ka arī laime te ir ļoti vienkārša.

Visi šie elementi ir nozīmīgi arī Arlas fotofestivālā, kas uz neilgu periodu, vasaras pašā karstumā, nelielo, miermīlīgo pilsētiņu pārvērš līdz nepazīšanai – pēkšņi ielas ir ļaužu pārpildītas, kas dienās klīst pa neskaitāmajām izstādēm, bet vakaros skaļi sarunājās un malko vīnu Arlas centrālajā laukumā Place du forum. Arlas ģeogrāfiskais novietojums un pilsētas izmērs, kā arī jau pieminētais laika ritējums rada izcili piemērotu vidi lai sastaptos. Tieši tāds ir arī festivāla nosaukums – Arlas sastapšanās (Rencontres d’Arles).

Bet kas tad te īsti sastopas? Pilnīgi visi un visdažādākajos veidos – Arla ir tik maza un kompakta, ka visi kādā brīdī neviļus satiekas. Pirmkārt, Arlas festivāls, protams, aicina tikties fotogrāfus – gan savā starpā, gan ar publiku, kā arī citus foto nozares profesionāļus. Bet šeit arīdzan rodas tā brīnišķā sajūta, ka ir nojauktas jebkādas sociālās hierarhijas sistēmas – te pilnīgi nejauši kādā izstādē vai café ir iespēja uzskriet virsū pasaules mēroga zvaigznei un uzsākt vienkāršu sarunu. Šo satikšanās un kopā būšanas iespēju Arlas festivāls apzināti veido arī savas komandas iekšienē – festivāla sagatavošanas laikā visi tā darbinieki (gan administratīvie, gan tehniskie) ir aicināti pusdienot kopā festivālam speciāli ierīkotā brīvdabas ēdnīcā, bet vakaros notiek īpaši organizētas ballītes, kur tehniskie vīri ar lielu prieku izdancina biroja dāmas.

Arhīvā lasi interviju ar Arlas festivāla izpilddirektori Aurēliju de Lanlē (2012)

Par daudzām no šīm tradīcijām Arlas festivālam un arī pilsētai jāpateicas Fransuā Ebēlam (François Hébel, 1958), kurš ir bijis festivāla direktors pēdējos 12 gadus, bet pirmoreiz ticis uzaicināts to vadīt jau 1986. gadā. No 1987. līdz 2000. gadam viņš vadīja Magnum fotoaģentūru, lai 2001. gadā atkal atgrieztos pie Arlas festivāla grožiem. Pa šiem pēdējiem 13 gadiem Ebēls festivāla labā ir izdarījis ļoti daudz, un varētu pat teikt, – gandrīz vai saaudzis ar to. Tālab lielu šoku un sašutumu daudziem izraisīja Ebēla paziņojums 2013. gada novembrī par lēmumu festivālu atstāt. Šo izšķiršanos viņš pamatoja ar nespēju rast vienošanos konfliktā ar fondu LUMA un tā vadītāju Maju Hofmani (Maja Hoffmann) par Arlas festivālā galvenās norises vietas – industriālās vilcienu rūpnīcas teritorijas – tālāko likteni.


1970., 1986. un 1987. gada festivālu plakāti

Šovasar festivālu kopā vada jau abi direktori – gan Fransuā Ebēls, gan viņa darba turpinātājs Sams Sturdzē (Sam Stourdzé), kurš iepriekš vadījis Elizejas muzeju Lozannā (Musée de l’Elysée) Šveicē. Pāris nedēļas pirms festivāla atklāšanas ar Fransuā Ebēlu Arterritory.com runāja par to, kas bijis, un par to, kas būs.

Kā jūs definētu Arlas festivāla identitātes kodolu, un vai tas ir mainījies kopš 1970. gada, kad festivāls tika nodibināts?

Patiesību sakot, nē. Tas ir tieši tāds pats, kā bija festivāla izveidošanas brīdī. Tas ir festivāls, ko radīja fotogrāfi, lai aicinātu piedalīties citus fotogrāfus. Un šodien tas ir festivāls, kas turpina aicināt fotogrāfus. Tā var šķist banāla nianse, bet daudzas kultūras institūcijas aicina fotogrāfijas un nevis fotogrāfus. Savukārt Arlā mēs patiešām  novērojam mākslas radīšanas procesa gaitu. Mēs nenodarbojamies tikai ar pagātnes analizēšanu. Jā, Arlā mēs runājam par bijušo, bet visbiežāk, kad to darām, tas ir ar nolūku dot kādu jaunu analīzi vai informāciju. Protams, mūsu darba esence ir strādāt līdzās māksliniekiem un parādīt viņu radīto ar tam raksturīgo visa jaunā trauslumu. Tāpēc varam teikt, ka festivāla pamatbūtība ir palikusi ļoti tuvu tā sākotnējam uzstādījumam.

Kā jūs raksturotu savas attiecības ar Arlas festivālu, ņemot vērā, ka šobrīd to pametat jau otro reizi. Pirmoreiz 25 gadu vecumā sarīkojāt 1986. gada festivālu, lai pēc Francijas premjerministra Raimona Barē lūguma atgrieztos 2000. gadā...

Kaislīgas. (Smejas)

Un nedaudz plašāk..?

Man patīk festivāla koncepcija, tāpēc ka tā būtība ir teatrāla. Citiem vārdiem sakot, māksliniekam ierasti ir patiesi grūti sastapties ar publiku, iegūt tās atsauksmes un atrasties pat vienā telpā ar skatītāju. Bet ņemot vērā, ka Arla nav galvaspilsēta, bet gan neliela provinces pilsēta, festivāla viesi mēro ceļu un tur apmetas. Pat ja viņi uzturas tikai dažas stundas, tas tāpat ir kas vairāk nekā pusstunda vai stunda izstādē. Tātad laiks festivālā ir ļoti nozīmīgs jēdziens, kas dod vietu apmaiņai, un tādējādi mākslinieks daudz lielākā mērā atrodas uz skatuves (mise en scène). Mākslinieks nokļūst uz skatuves festivāla atklāšanas nedēļā, kad notiek fotogrāfu un ekspertu publiskās sarunas, nakts fotogrāfiju projekcijas Arlas Antīkajā teātrī, konferences laikā, kā arī izstāžu izrādīšanas brīdī. Nekur citur šādas lietas nenotiek. Pēc festivāla atklāšanas nedēļas mākslinieks turpina būt uz skatuves, pateicoties izstāžu mediatoriem, kā arī pašai publikai – izstāžu apmeklētājiem, kas, sēžot Arlas kafejnīcās pie blakus galdiņiem un cits citu pat nepazīstot, pārrunā un komentē izstādēs redzēto, jo viņiem rokās ir viens un tas pats buklets. Un tas ir kas unikāls, tā notiek tikai Arlā. Arla patiešām pārvēršas par skatuvi, par teātra skatuvi.

Jūs vairākkārt pieminat teātri un teātra skatuvi. Arī savā pēdējā ievadrakstā, kas publicēts Arlas festivāla mājaslapā, jūs festivālu salīdzināt ar teātri, performanci, ar savveida parādi, pat cirku. Vai gan fotogrāfija nav statisks medijs?

Nu, Arlā ne tik ļoti. Mēs rādām daudz fotoprojekciju – īpašs fotogrāfiju izrādīšanas formāts, ko sākumā fotogrāfi nesaprata, bet tagad viņiem tas ļoti patīk. Bieži pievienojam arī mūziku. Vairāki fotogrāfi kā Hiroshi Sugimoto šo uzdevumu – fiziski rādīt, stāstīt un iepazīstināt publiku ar savu daiļradi Arlas Antīkajā teātrī – veikuši īpaši spilgti. Tātad tas ir reāls inscenējuma darbs. Bet pat vienkārši fakts, ka mēs esam spiesti katru reizi būvēt izstāžu sienas, ir salīdzināms ar teātra izrādes dekorāciju radīšanas procesu. Proti, mēs to pārrunājam ar katru fotogrāfu jau no paša sākumā, mēs viņiem jautājam: “Kas tev ir vajadzīgs?” Mēs fotogrāfam nesakām: “Lūk, tu esi spiests savus darbus izstādīt šeit.” Mēs jautājam: “Ko tu vēlētos?” Saskaņā ar katra fotogrāfa vēlmēm mēs izraugāmies vispiemērotāko pilsētas vietu un skicējam, kā tur varētu izbūvēt izstāžu sienas. Citās institūcijās uzstādījums ir aptuveni tāds: “Mums ir četras sienas, viens gaitenis, un to mēs arī izmantosim.” Kamēr mūs interesē, ko pieprasa pats projekts?

Vai jūs teiktu, ka Arlas festivāla kā mākslas notikuma veiksmes pamatā ir tieši jūsu pieminētais laika jēdziens un tā ģeogrāfiskais novietojums – attālināts no metropoles Parīzes? Ko tas nozīmē festivālam?

Nē. Es tomēr domāju un ceru, ka festivāla veiksmes pamatā ir tā mākslinieciskā kvalitāte (smejas) un tas, ka katrs festivāla izlaidums ir no jauna veidots un tātad citādāks nekā iepriekšējie, ka gads no gada atšķiras. Arī tas, ka mēs atļaujamies uzdot jautājumus, kas dažreiz tiek uztverti kā provocējoši vai pat stulbi, vai es nezinu kādi vēl. Bet mēs jautājam. Tādējādi Arlas festivāls ir vieta, kur cilvēkiem ir iespēja apstrīdēt un analizēt savas estētiskās un pat politiskās izvēles vai viedokļus. Jo katrā programmā vienmēr esmu mēģinājis iekļaut arī nedaudz politiska rakstura jautājumu. Arlas festivāls ir... pirmkārt jau vieta brīvdienām un jautrībai, bet tā ir arī vieta pārdomām.


2001., 2002. un 2014. gada festivālu plakāti

Un kā visā šajā iekļaujas arlēzieši?

Arlas iedzīvotāji to visu izmanto un gūst labumu pilnā mērā. Kad es ierados Arlā, bezdarba līmenis bija 18 procenti. Pateicoties festivālam, tas ir samazinājies līdz 12 procentiem, kas atbilst Francijas nacionālajiem vidējiem rādītājiem. Patiesībā tā ir apgriezta līkne valsts globālajiem rādītājiem: kamēr Francijā kopumā bezdarba līmenis paaugstinājās, Arlā tas kritās. Jau par to vien Arlas iedzīvotāji ir ļoti priecīgi. Nākamais rādītājs, ko varam salīdzināt, liecina, ka valsts līmenī kultūras iestādes apmeklē vidēji 5 procenti francūžu pēc oficiālās statistikas, bet Arlā tie ir attiecīgi 10 vai 12 procenti, tātad tas ir drīzāk labs rādītājs. Es uzskatu, ka Arlai gandrīz par visu būtu jāpateicas fotogrāfijai. Brīdī, kad tika izveidota Arlas Nacionālā fotogrāfijas augstskola (L'école nationale supérieure de la photographie, dibināta 1982. gadā), Arlā nebija nevienas pēcvidusskolas izglītības iestādes. Visi jaunieši bija spiesti doties studēt uz Montpeljē, Marseļu vai Parīzi. Kopš Foto skolas izveidošanas Arlā atvērtas vēl vairākas augstākās izglītības iestādes, jo mēs pierādījām, ka tas ir iespējams. Pēc festivāla Arlā ieradās arī Actes Sud [viena no nozīmīgākajām grāmatu izdevniecībām Francijā – A.S.], Harmonia Mundi [ievērojama Francijas skaņu ierakstu kompānija – A.S.] un tagad fonds LUMA un Van Goga fonds. Tas ir brīnišķīgi. Iepriekš Arla bija pazīstama kā bagāta vēstures mantojuma pilsēta, tomēr tas bija tāds nedaudz snaudošs vēstures mantojums. Tagad tas ir dzīvs. Tas ir lieliski.

Festivāls ir arī Arlas iedzīvotāju lepnība, viņi ar to identificējas, vai ne tā?

Jā, es tā domāju. Turklāt daudzi Arlas iedzīvotāji vai pat gandrīz visi ir vismaz kādu dienu pie festivāla strādājuši. Jauneklis, kas Arlā atvēra nakts klubu, senāk bija Lusijāna Klerga (Lucien Clergue) asistents; meitene, kas izveidoja roka festivālu, ir bijusi mana asistente utt. Arlā viss ir šādi. Pēc festivāla beigām taksometru šoferi nomaina mašīnas pret jaunām. Tā ir kā neliela pasaule, kurā viss ir saistīts.


Arlas fotofestivālā 2011. gadā

Atskatoties vēsturē, viens no jūsu trumpjiem, atveseļojot Arlas festivālu 2000. gadu sākumā, bija veiksmīga budžeta stratēģija. Kā jūs to panācāt?

Ouh là (vai, dieniņ), tur ir daudz sastāvdaļu. Jāsāk ar to, ka es atļāvos uzņemties daudz risku, tostarp arī tieši finansiālā ziņā. Tāpat es centos investēt tajā, kas man kādā konkrētā brīdī šķita nozīmīgs foto pasaulē, sevišķi fotogrāfijas inscenēšanā (mis en scène) un izglītībā. Šeit jāpiemin, ka 90. gadu beigās tikko bija izveidojies fotogrāfijas tirgus, kas pirms tam nepastāvēja, un tā rezultātā daudzi bija apsēsti ar augsti novērtētām fotogrāfijām tieši naudas izteiksmē. Bet mēs tajā brīdī teicām: pasaulē ir arī ļoti daudz fotogrāfiju, kas nav daudz vērtas naudas izteiksmē, bet tik un tā ir mākslinieciski vērtīgas un interesantas. Tātad bija nepieciešams fotogrāfijas lauku atvērt un skatīt plašāk – tas bija pirmais svarīgais punkts. Tāpēc mēs ieguldījām naudu, aicinot strādāt izstāžu kuratorus, kas bija attiecīgo jomu eksperti. Tā bija investīcija. Tāpat mēs veicām daudz darba pedagoģijas jomā. Publika ir jāizglīto, un nevis, lai norādītu “šis ir labi vai slikti; melns vai balts”, bet gan, lai parādītu veidu, kā fotogrāfiju uzlūkot citādi. Šī nolūka dēļ mēs ieguldījām daudz darba publiskās fotogrāfu un ekspertu sarunās, izstāžu izrādīšanas formātos utt. Kas no tā visa strādāja? Grūti pateikt. Galvenokārt, vismaz es tā ceru, pārsteigums par programmu. Proti, cilvēki nāk, lai redzētu fotogrāfiju, bet ne jau lai redzētu melnbalto vai 50. gadu humānistu fotogrāfiju. Mēs viņiem parādām ko tādu, kas viņus pārsteidz. Mēs viņus “aizvedam” citur, dodam iespēju sapņot – tas ir tas, kas strādā.

Runājot par pārsteigumiem – kad bijāt festivāla direktors pirmo reizi, 1986. gadā – 28 gadu vecumā, jūs tajā “ievedāt” krāsaino fotogrāfiju. Kā jums radās šī ideja, un kā tā toreiz tika uzņemta?

Nu... (neliela vilcināšanās). Šodien es varu atklāt to, ko nedrīkstēju atzīt toreiz: es neko daudz par fotogrāfiju nezināju. Man tātad nebija piekļuves melnbaltā laikmeta metriem. Tāpēc brīdī, kad man piedāvāja veidot programmu, es nolēmu aicināt savas paaudzes fotogrāfus, kuri tolaik tieši sāka strādāt ar krāsaino fotogrāfiju. Tā tikpat labi varēja būt izgāšanās, bet šie fotogrāfi izrādījās ļoti talantīgi un šodien jau kļuvuši par zvaigznēm. Tāpēc tagad mēs par to runājam, un tas ir lieliski, bet tajā brīdī atkāpās puse no festivāla valdes locekļiem un pienāca nosodošas vēstules no dibinātājiem. Toreiz tas netika sevišķi labi uzņemts, tostarp arī lēmums veidot izstādes pamestā industriālajā zonā [lielākā daļa Arlas festivāla izstāžu notiek Francijas SNCF vilcienu rūpnīcas angāros – A.S.]. Tā bija pirmā reize Francijas vēsturē, kad izstādes notika šādā vietā. Šodien katrs muzejs vēlas apdzīvot kādu pamestu industriālo zonu vai rūpnīcu. Savukārt man industriālā zona bija apstākļu spiests risinājums, jo nebija vietas izstādēm. Manā rīcībā tobrīd nebija ne baznīcas, ne citas telpas [kas šodien tiek izmantotas Arlas festivāla izstādēm A.S.]. Toreiz Arlas Arheoloģijas muzejs (Musée départemental Arles antique) vēl nebija uzcelts, tālab visas baznīcas bija piepildītas ar seniem sarkofāgiem un veciem akmeņiem. Man nācās izgudrot, kur izstādes rīkot, un izgudroju arī! Šodienas kontekstā tas tiek uzlūkots kā pioniera gājiens, bet toreiz daudziem tas šķita kā skandāls, dažiem – uzdrīkstēšanās, bet katrā ziņā tas nebija viegli.


Arlas fotofestivālā 2007. gadā

Mūsdienās moderno tehnoloģiju straujās attīstības rezultātā fotografēšanas process ir kļuvis ļoti vienkāršs un katram pieejams. Vai, jūsuprāt, tas vulgarizējis šo mākslas mediju?

Ak jā, tas ir patiesi brīnišķīgi. Es domāju, ka vārds “vulgarizēt” ir ar nicinošu pieskaņu, kas šeit nav īsti vietā. Pārmaiņas devušas iespēju fotogrāfiju praktizēt ikvienam, kamēr iepriekš tas bija “bagātnieku sports”. Rezultātā radošuma izpausmes vērsīsies plašumā. Protams, vienlaikus būs daudz pilnīgi nederīgu piemēru, bet tas nav tik svarīgi. Tas ir tāpat kā visās mākslās. Salīdzināsim, piemēram, ar dziedāšanu. Fotogrāfija ir pārvērtusies par ko līdzīgu dziesmai: ir cilvēki, kas dzied šķībi, mazgājoties dušā, un tad ir tādi, kas dzied operā, bet starp abām galējībām ir vesela virkne cita veida izpildītāju. Vienā dienā viņi izdomā un izlaiž repu, citā dienā panku un vēl citā hip-hopu. Tieši tas patlaban notiks ar fotogrāfiju, un tas ir lieliski.

Tātad jūs uzskatāt, ka fotogrāfijas joprojām augošā pieejamība un procesa vienkāršība ir vēlams attīstības virziens? Vai jums nav nedaudz bail, ka tas varētu mazināt fotogrāfijas māksliniecisko vērtību?

Nē, mani tikai nedaudz uztrauc tas, ka būs jāaplūko vēl daudz vairāk fotogrāfiju, lai atrastu ko jaunu un interesantu. Tas būs ļoti laikietilpīgs process, un tālab būs nepieciešami ātri strādājoši eksperti ar “labu aci”. Bet ja būs pietiekami daudz šādu acīgu un ātru ekspertu, kuri turklāt būs ar mieru strādāt ar “dzīvajiem” un nevis “mirušajiem” –liela daļa ekspertu izvēlas strādāt ar jau aizsaulē esošajiem fotogrāfiem, jo viņiem netīk “radītāja ciešanas”, – tad būs iespēja sastapties ar fantastiskiem piemēriem. Kad pirms trim gadiem veidojām izstādi From Here On, tas bija no tiesas aizraujoši.

Man šķiet, ir daudz fotogrāfu, kuri tika atklāti tieši Arlā un pēcāk kļuva par pasaules mēroga zvaigznēm...

Nē, fotogrāfi sevi atklāj paši.

Bet Arla viņiem palīdz...

Nē, jo reāli ir tā: vienā rītā tu saproti, kā vēlies būt mākslinieks, un tas ir ļoti drosmīgi, tas ir ļoti sāpīgi un ļoti grūti. Ir ļoti maz tādu, kas to iztur un kuriem izdodas, bet tik tiešām pirmais, kas atklāj mākslinieku, ir viņš pats. Mums dota ir vien īpašā veiksme ar viņiem sastapties. Tā ir patiesi brīnišķīga veiksme.


Arlas fotofestivālā 2010. gadā

Jā, bet jūs tomēr šiem jaunajiem māksliniekiem palīdzat izsisties. Arla ir kā atspēriena punkts...

Jā, mums ir laime būt par institūciju, kas dzīvo un kurā māksliniekiem (kas ne vienmēr tā ir bijis) ir vēlēšanās izstādīt savus darbus. Tas, protams, mums glaimo, bet tomēr ir jāpatur prātā, ka drosme ir mākslinieku pusē.

Māksla šodien ir arī milzīgs bizness. Kāda vietā tajā ir fotogrāfijai?

Fotogrāfiem tie ir ļoti labi jaunumi. Citiem vārdiem sakot, tas ir papildus finanšu līdzekļu avots, kura iepriekš viņiem nebija. Agrāk vairums fotogrāfu pelnīja iztiku, strādājot modes un rūpniecības sfērā vai fotografējot kāzu portretus. Šodien tam klāt nākusi iespēja pārdot arī savas bildes, un tā ir laba ziņa. Taču kā jau katrā tirgū, ir lietas, kas ir pārāk augstu novērtētas, bet citas – pārāk zemu, bet tas nav tik nozīmīgi. Tādi ir tirgus likumi. Svarīgākais ir nejaukt mākslu ar tirgu. Robežai jābūt skaidri noformulētai. Mūsu mērķis Arlā ir vērot fotogrāfijas vēsturi, fotogrāfijas mākslas vēsturi tās rašanās procesā. Mēs neaplūkojam to, kā tiek rakstīta mākslas tirgus vēsture. Mākslas mesē Paris Photo turpretim tiek vērota fotogrāfijas tirgus vēstures attīstība. Viņu pamatnodarbošanās un mērķis nav “rakstīt” fotogrāfijas mākslas vēsturi. Vienkārši skaidri jāsaprot, kas ko dara , – tas ir ļoti papildinoši.

Kādas emocijas jūsos valda, nododot festivāla vadību nākamā direktora rokās?

Vadības nodošana notiks ļoti viegli, tālab ka festivālu nododu savam draugam (Sam Stourdzé) un ļoti augstu vērtēju to, ko viņš dara. Problēma ir tā, ka viņam nāksies saskarties ar to, kas lika man pieņemt lēmumu aiziet, proti, ka pastāv vairāk nekā liela neskaidrība ar turpmāko izstāžu vietu. Viss, ko 13 gadu laikā esam uzbūvējuši un izveidojuši, tiek lielā mērā iznīcināts tāpat kā visi ieguldījumi, ko esam veikuši šo gadu laikā. Tātad vai nu viņam būs ļoti īsā laikā jārada citas, jaunas izstāžu vietas un piedzīvojumi, vai arī pilnībā jāmaina festivāla koncepcija. Tad jau redzēsim, ko viņš izlems darīt, bet katrā ziņā Sams ir augsta līmeņa profesionālis, un vadības nodošana notiks visnotaļ draudzīgi.


Arlas fotofestivālā 2010. gadā

Ko darīsiet pēc Arlas?

Domāju, ka darīšu to pašu, bet citur. Bet es noteikti neveidošu vēl vienu Arlu citur. Strādāšu pie dažādiem ar fotogrāfiju saistītiem notikumiem. Ir ļoti daudz iespēju. Pagājušogad es izveidoju programmu Boloņā Foto/Industria, kas veltīta fotogrāfijas saiknei ar darba, uzņēmumu un ražošanas industriālo pasauli. Mēs radījām septiņpadsmit izstādes desmit brīnišķīgās Boloņas vietās. Šī programma guva lielu atsaucību, tāpēc mani uzaicināja to veidot atkal, katru otro gadu. Nākamais notiks 2015. gada oktobrī. Tāpat man, iespējams, būs projekti Riodežaneiro un citviet. Arla ir Arla. Nevar uztaisīt Arlu citur.

Vai domājat, ka Arlas festivālu var zināmā mērā uzskatīt par Francijas vizītkarti un atpazīšanas zīmi?

Tā ir daļa no unikālās franču arodprasmes. Veids, kā Francijā tiek organizēta kultūras dzīve un kā tā tiek darīta pieejama publikai – tā patiesi ir īpaša franču inženierija. Atliek vien paskatīties tepat apkārt. Aviņonā ir teātris [slavenais Aviņonas festivāls – A.S.], Ēksanprovansā ir Liriskā māksla [Liriskās mākslas festivāls – A.S.]. Visi trīs kopā mēs reģionam piesaistām kolosālu skaitu cilvēku, kas uz šejieni brauc no visas Eiropas. Lūk, tieši mani draugi no Boloņas man saka: “Jūs, francūži, protat veidot kultūras mārketingu, ko mēs, itāļi, neprotam.”. Tiesa, tālab tā ir franču arodprasme. Šī iemesla dēļ ir jāaizstāv “neregulārie” darbinieki (intermittents du spectacle Francijā ir īpašs ar likumu piemērots statuss māksliniekiem un mākslas nozares tehniskajiem darbiniekiem, kas viņiem ļauj strādāt noteiktu skaitu stundu gadā, bet atlikušo laiku saņemt algu no bezdarba pārvaldes institūcijas – A.S.].


Fransuā Ebēls. Foto: Niccolo Hébel

Pēc visiem šiem gadiem, ko esat pavadījis Arlā, vai uzskatāt sevi vismaz nedaudz par arlēzieti?

Jā, domāju, ka esmu Arlas imigrants. Man nav akcenta... (Smejas

www.rencontres-arles.com 

Kārlis Romanovskis - 07.07.2014 22:35
Smalki! paldies!