Damirs Muratovs. Foto: Vladimirs Jakušenko

Bednotaunas Hippy-End 1

Intervija ar Sibīrijas mākslinieku Damiru Muratovu

Intervē Sergejs Timofejevs
02/07/2014  

Izstāde “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas laikmetīgā māksla” Rīgas Mākslas telpā līdz 24. augustam

       Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu 

“Pēdējā laikā patiesība kaut kā noapaļojusies. Uz to var paraudzīties gan no vienas puses, gan no otras,” Damirs Muratovs saka, kad diktofons jau izslēgts un mēs pieceļamies no kādas Rātslaukuma kafejnīcas galdiņa – pāris soļu attālumā no Rīgas Mākslas telpas. Tieši pilsētas izstāžu zāles iespaidīgajā pazemes telpā kuratori Ieva Kalniņa un Vjačeslavs Mizins (Вячеслав Мизин) iekārtojuši plašu, interesantu un daudzveidīgu izstādi ar nosaukumu “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas laikmetīgā māksla”. Ieva Kalniņa domā, ka tā ir “reportāžmākslas” izstāde, proti, reaģē uz zināmiem aktuāliem procesiem – ne obligāti virspusē saskatāmiem, bet tomēr. Izstādes sibīriešu daļa patiesībā ne reizi vien jau bijusi apskatāma, taču tikai Krievijā. Un tur tā pazīstama ar nosaukumu “Sibīrijas Savienotās Valstis”. Gleznu ar šādu nosaukumu – savdabīgu cieņas apliecinājumu Džasperam Džonsam (Jasper Johns), dzīvespriecīgu, zaļu, egļainu un optimistisku, radījis Omskas mākslinieks Damirs Muratovs (Дамир Муратов). Uz mana ledusskapja tagad rotājas arī viņa dāvinātā magnētbildīte – Kubas karogs ar milzu sniegpārslu un uzrakstu Siberia. The Island of Freedom (“Sibīrija – Brīvības sala”).

Damirs dzimis 1967. gadā – mācījies, pabeidzis, zīmējis. Tomēr laikam jau viņa mākslinieka biogrāfijas nopietnā, mākslas kritiķu ievērības lokā nonākusī daļa sākās ar 2002. gadā tapušo ne pārāk nopietno, lai gan pieri saraukušo un iespaidīgo “ČeBurašku”, pēc kura viņš kļuva pazīstams ne tikai mākslas aprindās, bet arī sociālo tīklu plašajās ārēs. Apņēmības pilns, ar sarkanu zvaigzni greznotu bereti galvā un revolucionāra ieroci plecā, Muratova varonis – īstens taisnības cīnītājs – tolaik rotāja neskaitāmu interneta forumu avatārus. Viņam sekoja “MikkiMao”, “ČeHovs” un citi.

Arhīvā lasi:
Recenzija par izstādi Sibīrijas Savienotās Valstis” Sanktpēterburgā (2013)
Piesist vai nepiesist. Intervija ar Vjačeslavu Mizinu
Pēteris Bankovskis par izstādi “Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas laikmetīgā māksla”

Paralēli dzima arī Bednotaunas tēma; tas ir Omskas rajons, kurā dzīvo un strādā Damirs Muratovs. “Tā gluži vienkārši ir vieta, kur es dzīvoju: neliela ieliņa, kurā atrodas mana māja – privāts sektors ar savu ekosistēmu, pļēguriem un ļurbām. Visādi te pie manis apgrozās: teiksim, var ienākt santehniķis Vitja un palūgt cēneri; tikpat labi var ierasties kāda persona no Maskavas. Kaut kas patiess ir visos slāņos, un katram jau sava Bednotauna,” Damirs paskaidrojis kādā no savām intervijām. Bednotaunas (no бедность + town) karogs veidots no dažādu veikalu firmas masiņiem, kas, pussaburzīti un nepārprotami salasīti kādā atkritumu izgāztuvē, sakabināti cits citam virsū. Un liekas, ka šis arte povera jeb nabadzīgās mākslas princips – izmantot kā savas jaunrades izejvielu visdažādākos atkritumus un kiču – Damiram ir visnotaļ tuvs. Tāpat kā Pikaso ekspresivitāte vai dzenbudisma līdzību meditatīvais gars. Damirs savu namu būvē no visa, kas pagadās, un viņa rokās viss kļūst mājīgs – ne patētisks, bet personīgs, “šeit un tagad”. Un tāpēc ar viņu gandrīz uzreiz iznāk pāriet uz “tu” un sākt runāt par visu, kas iešaujas prātā.


Damirs Muratovs. НЕфть-ДАфть. 2008 

Vispār jau tu esi no Toboļskas, bet dzīvo Omskā... 

Tas saucas – esmu divu galvaspilsētu iedzīvotājs. Zini, kā tas samurajs, kurš pārcēlās no Kioto uz Tokiju. Līdz revolūcijai Toboļska skaitījās Sibīrijas galvaspilsēta, bet Omsku savulaik par galvaspilsētu pasludināja admirālis Kolčaks. Tā nu iznāk, ka es esmu divu galvaspilsētu iedzīvotājs... Un es visu laiku domāju – no kurienes manī tāds lecīgums?! (Abi smejas.) Kaut kāds nesaprotams snobisms... Izrādās, lūk, no kurienes. 

Omska vēl joprojām jūtas kā galvaspilsēta? 

Nē, tagad galvaspilsēta ir Novosibirska – tas tā, neoficiāli. Novosibirska ir arī lielāka, kaut gan Omska jau arī ir miljona pilsēta. Nu, Omska ir tāda... teikšu godīgi, dīvaina pilsēta. Tāda ģeopatogēnā zona. Tur arī rodas visādi dīvaini personāži. Piemēram, Jegors Ļetovs (Егор Летов), dzejnieks Arkādijs Kutilovs (Аркадий Кутилов), Leonīds Martinovs (Леонид Мартынов). Vispār es esmu sācis iecietīgāk uztvert šo vietu. Pateicoties tiem pašiem sociālajiem tīkliem. Kā saka, mājas paliek mājas. 

Un kā tur izskatās?

Irtiša pārdala pilsētu uz pusēm. Ir kreisais krasts un labais krasts. Vairāk neko nemāku pateikt.

Padomju arhitektūra?

Jā, bet centrā vēl palikusi vecā, no pirmsrevolūcijas laika. Principā Omsku sāka celt apmēram reizē ar Pēterburgu. Mūsu vecuma starpība ir 14 gadi. Un ir vietas, kas Pēterburgu ļoti atgādina. Bet vispār... Ortega i Gasets rakstīja [esejā La Pampa... promesas] par ainavu kā solījumu. Nu lūk, Omska arī ir tāds solījums, ne ainava.

Pilsēta atrodas stepē. Katrai lielai pilsētai ir savs mērogošanas atskaites punkts. Taču Omskā nekādu virstoņu nav – nav iespējas paskatīties uz pilsētu no kalna vai kaut kā tamlīdzīgi, un skatiens visu laiku atduras pret namiem. Grūti novērtēt savu mērogu. Varbūt tāpēc omskiešiem tik zemas pašidentifikācijas spējas. Omskietis – man liekas, tā jau ir īsta mēme. Nesen lasīju – Omskā apturējuši brāķētu prezervatīvu partiju, 11 tūkstošus. Nu – kā tas ir? Kas tas ir – brāķa prezervatīvi? Mūždien te gadās kaut kādas pērles.

Es pat pantiņu reiz sarakstīju: “Brauc pie mums nomirt.” Nomirt – ne jau ar domu, lai vienkārši būtu beigts un pagalam, bet lai – fiu!... (klusi nosvilpjas). Reinkarnācijas punkts. Dīvaina pilsēta, jā, bet tā kā Brodskim – vai nu tenkas, vai metafizika. Es, teiksim, tagad esmu izvēlējies metafiziku. Ainava jau pati tevi pamazām noskaņo uz kaut kādu psihedēlisku dzīves uztveri. Tu sāc lietas uztvert ne vienkārši kā doto lielumu vai neizbēgamu likteni, bet... Še tev pilsēta; ko tur daudz ņemties – dzīvo nost!


Damirs Muratovs. Vērša galva. 2010 

Tad jau droši vien kļūst svarīgi, ka visa jau pastāvošā māksla – tā arī ir tā tava apkārtējā ainava, kā tu reiz sacīji kādā intervijā. Jo vietējā ainava...

…Vietējā ir tāda maķenīt apsvilusi. Saulaino dienu skaita ziņā Omska ir otrā pilsēta Krievijā, tūlīt aiz Krasnodaras. 300 dienas gadā spīd saule. Jēgas no tā, protams, visai maz. Pie mums kivi un banāni neaug. Un tomēr – saules ir daudz. 

Bet vispār jau tev dota brīvība pašam izvēlēties savu eju, savu tuneli. Un pēc tam pats iesi pa to tuneli uz priekšu. Es reiz naktī braucu uz mājām pa privāto sektoru un klausījos, kā elpo mājas. Dažas pa brīdim iekrācas, citas guļ rāmi kā mazi bērni. Naktī vajag ieklausīties pilsētā.

Un man grūti pateikt, vai tā ir mīlestība vai nav; es vairs nedomāju tādās kategorijās. Man ir interesanti ik reizi atklāt kaut ko jaunu. Un es jau neuzvedos kā kaut kāds novadpētnieks, vienkārši – parokos maķenīt smalkāk, maķenīt dziļāk. 

Bet mājas taču tu nezīmē?

Varbūt kādreiz sākšu zīmēt. Es savā prātā esmu nošķīris šo rajoniņu, kur dzīvoju; tā ir Bednotauna. Tur atrodas kaut kādas bāzes, kaut kādas dzelzceļa sliedes – īsāk sakot, industriālā zona. Bet es tur dzīvoju privātajā sektorā, kur visapkārt vieni vienīgi pensionāri. 

Bednotauna – tas ir gan tava bloga nosaukums, gan reāla vieta?

Jā, tā es viņu esmu nosaucis. Principā tas vienkārši ir mans lauciņš. Un visi pie tā jau ir pieraduši. 

Bet kā vizuāli objekti, ar kuriem var strādāt, tevi laikam vairāk piesaista popkultūras tēli un personāži. 

Kā gan citādāk? Pasaule jau tomēr pie mums iegriežas. Tikai pagaidām gan preču paskatā. Diez vai tā pie mums ieradīsies kaut kādu varenu kultūras vērtību formā. Bet preces jau arī tik un tā ir kāda cilvēka radītā dizaina, domas izpausme. Kaut kāda forma. Tā pie mums atnāk ķīniešu rotaļlietu vai vēl sazin kādu globālistisku sūdiņu veidā. Iesākumā tu pretojies, bet pēc tam saproti – tā taču Jarošenko glezna “Visur – dzīve” (Николай Ярошенко. Всюду жизнь). Un tāpēc tu sāc uztvert šo “visur – dzīve” pilnīgi normāli. Protams, var pret to izturēties ar nicinājumu. Var pateikt – es esmu pelnījis ko vairāk, es esmu cienīgs dzīvot Parīzē vai Marseļā. Tikai nicinājums ir postošs. Vajadzētu vairāk mīlēt. 

Un tomēr šo tavu vizuālo tēlu – šo Sibīrijas Savienoto Valstu karogu – pazīst, jādomā, vismaz puse Krievijas, ja ne puspasaule.

Es to saucu par nozīmju pārraidīšanu. Kaut vai tik sīku un savrupu. Turklāt es jau uzreiz pieslēdzu utilizācijas procesu. Piemēram, Van Goga “Saulespuķes” – cik laika vajadzēja, līdz tās sāka drukāt uz šķīvjiem? Es cenšos šo procesu paātrināt. Tiklīdz glezna gatava, es to uzreiz mēģinu izmantot tālāk kaut kādos suvenīriņos un tādā garā. Par šo lietu es kreņķi neķeru. Man patīk ar to nodarboties. Ne jau katrs ir gatavs nopirkt gleznu. Bet, piemēram, no krekliņa neatteiksies.


Damirs Muratovs. Māksla. Nelien! Apdraud dzīvību! 2007 

Proti, tev glezna svarīga nevis kā konkrēts objekts vienā eksemplārā, bet drīzāk kā attēls?

Jā, man svarīgs ir attēls. Man svarīgi, lai tas turpinātu ceļu – kaut kur vēl parādītos... 

Kā vīruss...

Aha, kā vīruss. Piemēram, es daudz esmu domājis par tādu kultūru kā hiphops. Kā tas gadījies, ka džeki no Dienvidbronksas kaut kādā neilgā laika sprīdī pamanījušies iekarot visu pasauli? Tagad jau laikam hiphopu dzied katrs, kam nav slinkums. Gluži vienkārši viņi pratuši izdomāt universālu ritmu. Vai, piemēram, regejs no kaut kādām kriminālās Trenčtaunas dzīlēm. Arī universāls ritms. Un man tas liekas interesanti kā...

Universāls tēls...

Jā, kā universāls tēls. Vai arī Manu Čao (Manu Chao). Nevar teikt, ka tā būtu nez kāda dziļā dzeja. Un tomēr – cilvēki reaģē uz viņa universālo ritmu. Tas man šķiet tāds interesants mehānisms. Bet es netaisos ar saviem karodziņiem iekarot vai piestūķēt pilnu pasauli. Tas drīzāk ir eksperiments. 

Radīt universālu tēlu – skaidrs, ka tā nav nekāda joka lieta. Vai tev izstrādāta kaut kāda sava metodoloģija?

Diez vai. Tas viss notiek taustoties, pēc izjūtas. Emocionalitāte – tas ir pavisam kas cits, visi šie wow! un wow-wow! Bet sajūtas – tu vienkārši saproti, ka, lūk, to vajag izdarīt, bet to gan labāk ne. Okama bārdas nazis: kāpēc bez kādas vajadzības vairot būtības? Te ir smalki jājūt: te vajadzētu pavairot, bet tur – labāk, lai paliek, kā ir.


Damirs Muratovs, Peldētājas un kosmonauts. 2007 

Bet pati Sibīrijas Savienoto Valstu ideja... Vai to kāds uztver nopietni?

Jā, un es par to ļoti brīnos. Bet Omskā, starp citu, cilvēki pret mani izturas visnotaļ adekvāti. Neviens man nav pateicis neviena slikta vārda, visi tikai priecājas. Bet tā jau arī ir kaut kāda teritorijas iezīmēšana. Tu iezīmē un it kā pasaki: “Tas ir mans. Un piedevām tas varbūt vēl arī.” 

Mēs jau tagad vispār dzīvojam kaut kādā tektonisko plātņu saskarsmes punktā. 20. gadsimts ar savām vērtībām un zināmiem stereotipiem lēnītēm vien tomēr sāk atkāpties. Mēs saprotam, ka atnācis 21. gadsimts ar visiem saviem pričindāļiem, iPhone, internetu un visu pārējo. Un vai nu tu godīgi sēdi un gaidi tajos 90. gados, kā tas puisēns no Leonīda Panteļejeva stāsta, kurš deva godavārdu un tagad gaida, kad viņu palaidīs vaļā – vai arī sāc kaut ko darīt un pieņem  21. gadsimtu visā krāšņumā, ar visu tā tempu. Vajag tikai mazliet sažmiegties. Saspiest visu līdz zīmes līmenim. Citādi, ja staipīsi līdzi visas savas pekeles, noteikti kaut kur iesprūdīsi.


Damirs Muratovs. Karogs. 2011 

Un kas tad, neskaitot tehnoloģijas, vēl tāds jauns uzradies?

Man liekas, ka nekas. Cilvēks jau tā iekārtots, ka viņam viss balstās uz tiem trim vaļiem – paēst, pagulēt un atražoties. Pagaidām to vēl neviens nav atcēlis. Cilvēki vēl aizvien dirn kafejnīcās, vēl aizvien guļ un vēl aizvien mīlējas. Un viss pārējais jau pakārtots šiem trim galvenajiem punktiem.

Apkārtējā ainava mainīsies, bet cilvēks savā būtībā – diezin vai. Bet tas ir mans viedoklis. Kas un kā īsti notiks, to es neņemos teikt. Neesmu futurologs, kaut gan “Futurāmu” skatos. (Smejas

Lai nu kam, bet nostalģijai gan es neļaujos, tajā skaitā – negremdējos ilgās pēc padomju pagātnes. Dzirdot [Jurija Antonova] dziesmu “Sapņi piepildās un nepiepildās” (Мечты сбываются и не сбываются), man asaras acīs nesariešas. Kas bijis, bijis. Mums priekšā vēl tik daudz neizzināta un neatklāta, ka būtu stulbi veltīt savu brīvo laiku kaut kādai nostalģijai.


Damirs Muratovs. No cikla “Ja viņi dzīvotu Sibīrijā”

Bet tavas gleznas ar popzvaigznēm provincē un uz lauka. Tā taču ir senā padomju mīta reinkarnācija – par to, kā bītli Sarkanajā laukumā dziedājuši utt.

Zini, es nupat atcerējos savu tēvu – kā viņš pārnāk no maiņas rūpnīcā, ieslēdz teļļuku, bet tur rāda kaut kādu Sopotu-82 un uzstājas Karels Gots. Un tēvs saka: “Šito vajadzētu atsūtīt pie mums uz cehu. Es gribētu gan redzēt, kā viņš pie mums uzdancotu.” Ne jau tāpēc, ka man uzmāktos kaut kāda nostalģija pēc padomju būšanas; es vienkārši esmu īstenojis tēta sapni – iemetis visas tās popzvaigznes šajā vidē. Man nav īpaši nopietna attieksme pret tādām lietām. Katru rītu vajag mosties ar domu, cik tu vakar biji smieklīgs. Visādā ziņā man tā patīk labāk, citādi jau var “iecikloties”, un tad personīgā svarīguma apziņa tevi novedīs pilnīgā dirsā. 

Bet tomēr – kaut kas taču tev ir arī ļoti svarīgs? 

Svarīgs? Nu, gaiss, protams. Tā ir pēdējā narkotika, no kuras mēs atsakāmies. 

Starp citu, man teica, ka tu nedzer. Nekad neesi dzēris? 

Nu kā nu ne – kā visi mākslinieki. Vienkārši apriebās. Visas tās iedzeršanas sāk atgādināt melnbalto kino. Mums armijā, ja nebija atvesta jauna filma, vienādiņ vien rādīja “Ļeņinu Polijā”. Vienkārši tā klubā vienmēr bija pa rokai. Tu atnāc: “Ko šodien rāda?” – “Ļeņinu Polijā.”” Un iedzeršanas arī ir tādi “ļeņini polijā”. 

Bet liekas, ka daudziem vajadzīgs kaut kāds dopings. Un tev?

Dzīve jau arī ir jaudīgs dopings. Pasaule tomēr ir brīnišķīga, lai cik rupja un nedraudzīga tā reizēm nebūtu – tik un tā. Māksla jebkurā gadījumā ir mēģinājums apturēt šo pasauli. Ja tu pret šo pasauli izturies nevis tenku, bet metafizikas līmenī... Es tev vēlāk pateikšu, kāds ir mans dopings. (Abi smejas.)

Pasaule, kurā pastāv “Sibīrijas Savienotās Valstis” – tā ir kaut kāda ideālā pasaule? 

Visdrīzāk tas ir mēģinājums paņemt pašu labāko, kaut kādu savu kvintesenci. Skaidrs, ka tā ir savā ziņā spēle. Un tomēr, es cienu valstis, kuras spējušas kaut kādā veidā realizēties, apliecināt sevi. Mēs jau tikai pēc tam uzzinām, ka tās sevi apliecinājušas uz citu rēķina. 

Bet mana pasaule eksistē pēc augštundras un lejastundras principa. Pastāv garu valstība un fetišu, zīmolu un tamlīdzīgu lietu valstība. Un es cenšos tās neapvienot. Man bija cikls “Sibīrijas psihedēlija” – pie mums jau bez psihedēlijas nevar iztikt. Turklāt šo tēmu pastiprina pie mums savulaik pastāvējušo teicamo psihedēlisko komandu mūzika. Vispār – galvenais, lai ienāk kaut kādas jaunas strāvas – caur kino, mūziku, grāmatām. Un tad tavs vilciņš sāk griezties. Ja neieplūdīs nekādas jaunas strāvas, tas sāks ik pa laikam apgāzties – nokrist uz sāniem.


Stūrītis mākslinieka mājās Omskā. Foto: rodinkanakarte.ru

Man ļoti iepatikās tava cikla nosaukums: “Viss aizbirs ar mūsu ciedru skujām”...

Negribētos demonizēt Sibīriju, bet Ai Veivejs jau arī visu piebārstīja ar sēkliņām. Šis cikls – 10 gleznas – bija pirmais mēģinājums apzināt sevi šajā telpā. Kāpēc es te esmu, kādēļ es te esmu. Un tā es aizgāju tālāk pa šo ceļu. Vispirms šis cikls, tad – “Omskas suvenīrs”, tādas važas... 

Kāds labi pateica, ka province tik ļoti baidās atpalikt no galvaspilsētas, ka reizēm to pat apdzen. 

Vai var runāt par kaut kādu īpašu Sibīrijas mākslas kustību?

Tas viss tieši šobrīd vēl tikai veidojas. Viss vēl ir tikai iedīglī.

Pagaidām tas ir vairāk mīts nekā realitāte? 

Mīts? Mēs esam nākuši šai pasaulē, lai Kafka kļūtu par īstenību. (Smejas) Viss notiek kaut kādos līmeņos. Pastāv tāda lieta kā Maskavas konceptuālisms. Kāpēc nevarētu uzrasties arī Sibīrijas ironiskie konceptuālisti? Kā to lieliski noformulējis Saša Šaburovs (Александр Шабуров)...

Tu pieminēji jaunas strāvas. Bet kādas filmas tu skaties?

Es pēdējā laikā esmu uzķēries uz dokumentālajām. Īpaši par 60.–70. gadu kultūru. Man liekas, tas vispār bija zelta laikmets. Viņi izsmēla kultūras augsnes auglīgo slāni uz kādiem 50 gadiem – pa tukšo, līdz ar nagiem. Mūsu paaudzei klājas sarežģīti – visu laiku iznāk ierakties tur, kur šie jau visu izmīdījuši. 80. gados tam visam pienāca gals; izveidojās jauna šķira, kurai arī savajadzējās savas izklaides. Un tad radās gan disko, gan visāda citāda estrāde. Seriālus es neskatos. Noskatos trīs vai četras sērijas, bet tālāk kaut kā nesanāk. Uz kino eju reti. Bet vispār man patīk Rauls Ruiss (Raúl Ruiz) un Alehandro Hodorovskis (Alejandro Jodorowsky): cienu čīliešus. Viņi tur, pašā pasaules malā, pamanās taisīt kaut kādu dīvainu kino.

Vispār interesanti – it kā viss jau sen pateikts, bet kāds izvelk dienasgaismā pavisam jaunas cilvēka attiecības ar vidi. Īpaši tagad, kad mēs tuvojamies kaut kādai pavisam savādākai robežai. Tu padomā – pirms 100 gadiem principā notika tieši tas pats. Katru dienu nāk klāt kaut kas pilnīgi jauns. Katru dienu britu zinātnieki atklāj kaut ko pilnīgi jaunu. (Abi smejas.)

Šai globālajā, globālajā, globālajā pasaulē tādi lokālitātes punkti iegūst kaut kādu īpašu nozīmi.

Tas ir neizbēgami. No vienas puses, tu priecājies, ka tavā pilsētā ienācis kaut kāds tur McDonald's; no otras – tu taču saproti, ka mammas pīrādziņi ir labāki. No vienas puses, tu saproti – wow, es tagad esmu tāds kā visi! No otras – nemaz negribas būt tādam kā visi. Un te nu katram jāizdara kaut kāda izvēle. 

Bet kāpēc par Sibīrijas māksliniekiem dzird vairāk nekā, piemēram, par krasnodariešiem?

Acīmredzot, viņi vēl nav savākušies visi kopā, nav izlēmuši, ko iesākt ar Krasnodaras intelektuālo domu. Kaut gan – tur ir, piemēram, grupa Recycle.

Zini, es nejauši izlasīju Dmitrija Baviļska (Дмитрий Бавильский) interviju ar Jeļenu Meļņikovu-Grigorjevu (Елена Мельникова-Григорьева), semiotiķi no Tartu universitātes, un viņš arī uzdeva viņai tādu jautājumu – sak, ko tad iesākt, ja visapkārt viss tikai atražo sevi? Un viņa atbildēja: “Piekopt dzīves jaunradi (жизнетворчество)”. Man tas iepatikās. Tu mēģini uztaisīt grāmatu vai, teiksim, filmu no sava mūža, no tev atvēlētā laikmeta. Tā ir tava personīgā gara evolūcija. 

Bet kādu pietiekami spilgtu savas dzīves jaunrades epizodi tu varētu pastāstīt?

Nu kaut vai to, ka es atrodos šeit, Rīgā – tā jau ir pietiekami spilgta epizode! (Smejas) Es pēdējo reizi biju ārzemēs 1992. gadā. Pēc tam audzināju bērnus, mālēju kaut kādas bildes. Nu, tagad esmu atbraucis.


Damirs Muratovs. Čeburaška. 2002

Un kā tev te patīk?

Man te ir labi. Vispār jau man visur ir labi. Man vienkārši patīk staigāt pa pilsētu. Te ir kaut kāda drošības sajūta. Cilvēki pārvarējuši savas bailes. Cilvēki dzīvo. Bauda dzīvi. Māmiņas vizina ratiņos bērnus. Braukā velosipēdisti. Mēs dzīvē daudz enerģijas patērējam siltuma uzturēšanai. Tas nav mazsvarīgs faktors. Visu laiku nākas kalt ragavas vasarā, īpaši, ja tu dzīvo privātajā sektorā. Ziemas mēdz būt bargas. Daudz apkārt nepaskraidīsi. Tāpēc jau mēs ierīkojam savu personīgo ainavu turpat dzīvoklī... Tu te jebkurā brīdī vari notīties uz Tallinu vai Viļņu, vai kaut vai uz Parīzi... Bet, ja mēs paskatāmies uz Omsku, tur 700 kilometru rādiusā vispār nav lielu pilsētu. Un tālāk jau – Tjumeņa un Novosibirska.

Un tomēr, neraugoties uz šiem sūrajiem apstākļiem, sibīriešu māksla nebūt nav drūma. Tieši šis apstāklis laikam kaut kādā mērā ir tās popularitātes noslēpums. 

Sibīriešu māksla ir dzīvespriecīga. Mums Sibīrijā taču nav bijis karu. Iedzīvotāju blīvums ir mazāks. Pie mums reāli sajūtams, ko nozīmē brīvība. Izej no pilsētas un viss: pa labi – taiga, pa kreisi – taiga. Un kurš tad tur vienmēr uzturējis politisko klimatu? Dekabristi un visi citi, kas izsūtīti par politiskiem likuma pantiem. Aizbraucu apciemot tēvu Toboļskā; mēs aizgājām apskatīt seno cietumu – īsts cietoksnis ar visām kamerām. Bija tur kaut kāda 19. gadsimta poļu revolucionāra kamera. Un viss aprakstīts – tik un tik ilgi viņš brauca šurp pa etapu, pēc tam nonāca Toboļskā. Tad viņam noņēma važas, un nedēļas laikā pie viņa paciemojās viss vietējais sabiedrības krējums, sākot ar gubernatoru un beidzot ar kaut kādu vietējo inteliģenci – jo tas taču ir tik interesanti! Cilvēks atbraucis no otras pasaules malas. 

Un man liekas, ka šie trimdinieki tur sākotnēji arī nodarbojās ar izglītošanu – atvēra skolas un tādā garā. 


Damirs Muratovs. Foto: Sergejs Timofejevs

Tas, ko tu stāsti, tiešām atgādina kaut kādu nomaļu amerikāņu štatu...

Jā, ir kaut kas kopīgs, es jau arī saku. Milzīga kolonija, uz kuru cilvēki vai nu bēga, vai tika izsūtīti. Tikai vēlāk, jau Padomju Savienības laikos, šos plašumus sāka pa īstam apdzīvot. Un tik un tā... Es, piemēram, nezinu, kas notiek Habarovskā. Vai Čitā. Līdz Irkutskai apmēram zinu, bet tālāk – arī man tā ir terra incognita. Es tur vēl neesmu ielīdis.

Kārlis Romanovskis - 02.07.2014 12:49
Sakarīgs vecis