Izstādes "Tērners, Monē un Tvomblijs. Vēlīnie darbi" kurators Džeremijs Luisons

Monē esot teicis, ka, viņaprāt, nav pareizi mākslas darbu censties saprast, ka tas esot velti, ka svarīgāk esot mākslu mīlēt. Kāda ir Jūsu kā mākslas vēsturnieka pieeja mākslas darbiem? Vai Monē rosinātai metodei pievienojaties?

Mana atslēga ir darbu just. Ja es darbu jūtu, tad es varu arī piekļūt tā nozīmei. Protams, ir atsevišķas mākslas formas, kas paģēr intelekta iesaisti, piemēram, kādi konceptuālisma paraugi, kur nav tik svarīgas izjūtas, drīzāk kāda rēbusa, mīklas atminēšana. Bet mākslā, kas skatāma šai izstādē, noteicošās tomēr ir emocijas. Ja tās sajūti, tad tā jau ir ieejas biļete. Un, kad esi mākslas darbā “iegājis”, tad vari tajā tapt absorbēts, un rezultātā – arī to saprast.

Vai piekrītat viedoklim, ka laikmetīgas mākslas ainā glezniecība saglabājas kā viens no spēcīgākajiem mākslas medijiem? 

Drīzāk tā ir viens no daudziem mākslas medijiem, bet pilnīgi noteikti nekur nav zudusi. Pērnā gadsimta 70. gados uz konceptuālās mākslas fona cilvēki mēdza skandināt, ka glezna ir mirusi, pēcāk aktivizējās video māksla un atkal cilvēki glezniecību centās apbedīt, lai arī tai laikā joprojām radās jaunas un brīnišķīgas gleznas. Esmu pārliecināts, ka arī šī izstāde iedvesmos virkni jauno gleznotāju, ka tie atkal izjutīs glezniecības spēku un atjaunošanos. Patiesībā viens no maniem mērķiem, šo izstādi veidojot, ir mudināt cilvēkus jaunā, citādākā veidā palūkoties uz, piemēram, Monē vai Tērnera gleznām. Mēs esam tik raduši uz Monē darbiem skatīties neskaitāmās reprodukcijās, ka vairs nemaz nesaredzam pašus darbus, tas pats attiecas uz Tērneru. Bet, tos izvietojot līdzās Tvomblija gleznām, skatītājiem, iespējams, “atsvaidzināsies” skats un izdosies no jauna saskatīt Monē gleznās ko vairāk par mākslas vēstures uzslāņojumu. Šī izstāde nav mākslas vēstures mācībstunda, kur darbi izvietoti hronoloģiski vai kā tamlīdzīgi. Veidoju šo skati kā eseju vai pat kā dzeju. 

Virkne izstādes mākslas darbu ir no privātkolekcijām. Kāds ir Jūsu viedoklis – vai mākslai ir jābūt publiskai vai privātai? Vai tā ar kaut ko tomēr atšķiras no citiem īpašumiem, paģērot tiesības uz publisku pieeju? Jo īpaši, ja runa ir par mākslas vēstures šedevriem.

Domāju, kamēr privātkolekcionāri darbus ir ar mieru izīrēt vai aizdot izstādēm, tikmēr tur nekādas problēmas nesaskatu. Galu galā – tie darbi ir šeit, Jūs tos brīvi varat apskatīt! Ja tie tiktu slēpti no publikas acīm, tad tas būtu jau problēmjautājums par pieejamību. Taču kapitālisma pasaulē – ja Tev ir nauda, Tev ir teikšana. Tam nevar pretoties. Bet es visu mūžu esmu strādājis muzejos, tāpēc mana pārliecība ir dalīties – lai viss ir pieejams. Arī šī izstāde ir iespēja dalīties ar darbiem, darīt tos publiski pieejamus, lai arī daļa no tiem ikdienā atrodas privātkolekcijās.

Jūs esat profesionāls padomdevējs, kā veidot labas kolekcijas. Pēc kādām pazīmēm Jūs atšķirat graudus no pelavām, proti, darbus ar potenci uz mūžību no sezonālām veiksmēm, – jo īpaši runājot par jaunajiem māksliniekiem?

Pirmkārt, es, protams, pēc iespējas cenšos būt informēts par jaunajiem māksliniekiem un mākslinieku izaugsmi vispār. Taču es uzticos arī tādai spējai kā instinkts. Fakts, ka vairāk nekā 30 gadus esmu nostrādājis muzejos, veidojot un pārraugot kolekcijas, nozīmē, ka man ir izveidota tāda kā “acs” jeb ķēriens. Bet tajā pašā laikā izmantoju arī ausis, klausos, ko cilvēki runā, apmeklēju virkni izstāžu un tad izdaru izvēles. 

Jūs teicāt, ka tiecaties būt informēts par māksliniekiem. Vai tas nozīmē, ka arī mākslinieka personībai ir izšķiroša loma?

Ne tik ļoti pašai personībai. Protams, ka personība ir tā, kas runā caur mākslas darbu. Taču nekad neizdaru izvēli par labu kādam mākslas darbam, balstoties uz to, vai man patīk vai nepatīk kāds konkrēts mākslinieks. Tas man nav izšķiroši. Svarīgākā ir mākslas darba kvalitāte. Lai es kādu mudinātu, kādam ieteiktu iegādāties to vai citu darbu, tam ir jābūt atšķirīgam, citādam, unikālam. 

Arhīvā lasi:
08/10/2011 - Teorija :: Mākoņu gleznotāji – Tērners, Monē, Tvomblijs
07/10/2011 - Intervija :: Modernais direktors – Daniels Birnbaums
30/09/2011 - Ziņas :: Tērners, Monē un Tvomblijs Stokholmā