Izstādes "Tērners, Monē un Tvomblijs. Vēlīnie darbi" kurators Džeremijs Luisons

Mākslinieka (ne)mirstība – Džeremijs Luisons 0

Intervē Anna Iltnere
10/10/2011

Kā jau Arterritory.com rakstīja iepriekš, Stokholmas Modernajam muzejam šis ir īpašs gads, jo 8. oktobrī ir atklāta nozīmīga izstāde “Tērners, Monē un Tvomblijs. Vēlīnie darbi”. Cits citam līdzās eksponēti pēdējo 150 gadu trīs nozīmīgāko gleznotāju šedevri. Ja laikmetu nesakritības dēļ viņiem nekad nebija lemts satikties, tad šogad britu kuratora Džeremija Luisona (Jeremy Lewison, 1955) vadībā Viljams Tērners, Klods Monē un Sajs Tvomblijs ir metonīmiski pulcēti uz sarunu. Ir radīta dialogu iespēja starp mākslinieku darbiem, kuri šādā autoru trijotnē parādās pirmoreiz. 

“Tērners, Monē un Tvomblijs sastapās ar līdzīgiem izaicinājumiem: modernitātes ienākšanu un tās ietekmi uz kultūru; novecošanas procesiem; to, cik būtisks vai nebūtisks ir mīts un vizuālās mākslas vēsture; kā gleznai pārtapt par netiešu mājienu mākslu; par redzes mainīgo dabu; un to, kā glezna spēj iemiesot vispersonīgākās emocijas un sentimentu,” izstādes pavadošajā grāmatā raksta Džeremijs Luisons, ilggadējs Tate muzeju kompleksa Lielbritānijā kolekciju direktors, bet kopš 2002. gada profesionāls padomdevējs jautājumos, kā veidot labu mākslas (tostarp laikmetīgās mākslas) kolekciju, ar ko nodarbojas savā privātuzņēmumā Jeremy Lewison Limited.

Darbs pie izstādes veidošanas noticis 6 gadus, stāsta Luisons. Vislielākās grūtības sagādājusi iespēja atrast laika periodu, kad gan Tērnera, gan Monē un Tvomblija darbi būtu pieejami un neatrastos kādās citās skatēs. Negaidīta bijusi arī Saja Tvomblija nāve šovasar augustā. “Sākotnējais koncepts bija radīt izstādi, kas nav tikai par pagājību, bet kurā piedalās arī viens dzīvs mākslinieks, kas dialogus ar Tērneru un Monē piesaistītu tagadnei. Skumjais notikums ieviesa korekcijas,” izstādes atklāšanā atklāj britu kurators.

Sarunā ar Arterritory.com Džeremijs Luisons stāsta, kādi dialogi veidojas starp Tērneru, Monē un Tvombliju, kāpēc izvēlējies izrādīt tieši mākslinieku vēlīnos darbus un kāds tam sakars to, ka visi trīs nodzīvojuši garu mūžu, kā arī, kādas ir glezniecības pozīcijas mūsdienās.

Par ko ir galvenā saruna starp Tērnera, Monē un Tvomblija darbiem, kas lika Jums aizdomāties, ka šāda izstāde būtu iespējama?

Tas, ko es saredzēju, ir romantisma nozīmes turpinājums. Piemēram, modernisms romantismu nelauž, kā tas varētu sākumā šķist. Tieši pretēji – modernisms ir romantisma izplešanās. Arī autentiskuma meklējumi, kas ir modernisma atslēgas pazīme, sākotnēji parādās romantismā, arī ideja par pašizteiksmi (self-expression), izteikt sevi caur krāsām, gleznu. Ja paraugāmies, kā gleznoja Tērners, kā gleznoja Monē vai Tvomblijs – viscaur redzama šī pašizteiksme. Vienojošais faktors ir arī tēmas: mīlestība, sekss, rīts, zaudējums, nāve, nostaļģija – tās ir romantisma pamattēmas.

Atklāšanas runā Jūs minējāt interesantu aspektu, proti, stāstījāt, kāpēc Jūs pievērsāties tieši mākslinieku vēlīnajiem darbiem. Vai varat, lūdzu, to izklāstīt plašāk. 

Mani interesē, kas nodarbina vecāka gadagājuma cilvēkus. Un vai tas, kas vecumā nodarbina māksliniekus, ir tas pats, kas nodarbina mani vai Jūs, mums novecojot. Neapšaubāmi – piezogoties vecumam, zaudējot vecākus un citus tuvus līdzcilvēkus, sāc apjaust, ka vairs neesi nemirstīgs, kā varbūt likās, kad biji jauns. Un līdz ar nāves iespējamību, rodas spilgta apjausma, ka laiks iztek. Mirstīgumam kļūstot par spēcīgu emociju, cilvēki meklē veidu, kā šai izjūtai tikt pāri. Katram ir stratēģija, kā ar to sadzīvot. Un šīs izstādes ietvaros mani interesē, kādu iespaidu mirstīguma apziņa atstāj uz mākslinieku. Viens no aspektiem varētu būt spriedums, ka, ja jau laiks nav mūžīgs, tad varbūt neveltīt tik daudz enerģijas detaļu izstrādei, galvenais ir paust ideju. Kolīdz ideja gleznā ir pausta, tā – “man ir vēl tik daudz citu ideju prātā, ka steigšus ķeršos pie nākamās, nav svarīgi, cik pabeigts ir iepriekšējais darbs...”. Pabeigtība ir akūts jautājums. >>