Artūrs Punte. Foto: Kristīne Madjare

Pilsētas mitoloģija un dzejas roboti 0

Agita Salmiņa
25/06/2014 

Tekstgrupas “Orbīta” projekts “Rīgas dzejas karte”, kas tiek īstenots “Rīga 2014” ietvaros, ir netradicionāls veids, kā aplūkot pilsētu. Eksperimentu formā tiek radīta dzejas karte, kas darbojas ar esošiem urbānajiem mītiem un rada jaunus, iesaistot vietējos un ārzemju autorus. Gala rezultātā tiek poetizēti ne tikai kolorītie Rīgas apriņķi, bet arī atsevišķi to elementi – kafejnīcas, krustojumi un pagalmi. Radīti jau vairāk nekā 60 dzejoļi dažādu mediju formās – datorgrafikā, instalācijās, video, performancēs un mūzikā. Taču karte savu pilnību sasniegs 2014. gada izskaņā, kad tiks izveidota mājas lapa, kurā visus līdz šim radītos darbus varēs aplūkot vienkopus.

“Rīgas dzejas kartes” vadītājs ir dzejnieks Artūrs Punte (1977), kurš Cēsu mākslas festivālā, kas notiks no 11. jūlija līdz 9. augustam, Cēsu alus brūzī izstādīs multimediālu instalāciju “Dzeja interjerā”.

Artūrs Punte ir viens no tekstgrupas “Orbīta” dalībniekiem. Savu darbību grupa sāka 1999. gadā, apvienojoties pieciem krievu valodā rakstošiem Latvijas autoriem – Semjonam Haņinam, Sergejam Timofejevam, Vladimiram Svetlovam, Artūram Puntem un Žoržam Uaļļikam. Dzejnieku apvienība laika gaitā kļuvusi par multimediālu projektu, kas koncentrējas uz fotogrāfijas, video, mūzikas un dzejas  sintēzi. 

Lai iepazītos ar šodienas Rīgas “mītisko” tēlu un uzzinātu vairāk par Cēsu mākslas festivāla instalāciju “Dzeja interjerā”, uz sarunu aicinājām dzejnieku Artūru Punti.


Heidijas Haininenas projekts Sarkandaugavā 

Kur meklējama poētiskās kartogrāfijas izcelsme? Kā radās ideja par tās radīšanu Rīgā?

Poētisko karšu idejas aizsākumi meklējami rezidencēs Kopenhāgenā un Helsinkos, kurās izveidoju skaņas ainavu ar tekstu, radot savdabīgu pilsētas portretu (soundcloud.com/punte/k-benhavn, soundcloud.com/punte/helsinki). Plānoju darināt šādas skaņu ainavas arī vairākām Baltijas pilsētām. Taču šībrīža prioritāte ir Rīgas padziļināta izzināšana. Pirms kāda laika mēs – autorapvienība “Orbīta” – mēģinājām integrēt dzeju citos medijos, citos mākslas žanros. Tādēļ par tādu kā epilogu dzejas kartei izvēlējos Solvitas Kreses prezentāciju par apvienību “NSRD” [NSRD ir eksperimentālās mūzikas grupa 20. gadsimta 80. gados ar Hardiju Lediņu un Juru Boiko priekšgalā – red.], kas ir šī virziena aizmetnis.

Vai projektā mērķtiecīgi tiek apzināti visi Rīgas apriņķi? Pēc kādiem motīviem tiek veidots kartes tematiskais saturs?

Ģeogrāfiskā piesaiste Rīgai kā dzejrades poligonam ir drīzāk veids, kā šo projektu organizēt. Tas palīdz koncentrēties uz noteiktu formātu, un urbānā vide ir labs ģenerators – tā iedvesmo radīt darbus citu mediju ietvaros. Katrā ziņā mērķis aptvert visu Rīgu mums nav, turklāt process ir apjomīgs un ilglaicīgs. Ir arī darbi, kas nav piesaistīti kādai konkrētai videi, bet runā par abstraktām tēmām, piemēram, ielu krustojumiem.

Radot darbus “Rīgas dzejas kartei”, ierobežojumu autoram nav. Atskaites punkts ir nosacījums paturēt prātā dzejas tekstu vai vismaz atsauci uz to; darbs var būt izpildīts jebkurā medijā, tikai ne tradicionāli – ar melnu tinti un balta papīra rakstīts dzejolis; un noteikti jābūt ģeogrāfiskai piesaistei – maršrutiem, rajoniem, pilsētas daļām vai  pilsētas dzīvesstilam.

Rīgas dzejas kartē dzeja tiek improvizēta vairākās formās – kā performances, instalācijas, foto izstādes u.tml. Kādēļ nepieciešamas šīs dažādās izteiksmes formas? Kādas ir to attiecības ar dzeju?

Vienkāršoti raugoties, tā ir interese par aktuālo, kas šobrīd notiek. Sākotnēji pirmā pieredze šajā jomā bija ar tekstgrupu “Orbīta”, kad radījām dzeju ar muzikālu pavadījumu, jo abas iet roku rokā. Taču pēc tam nolēmām, ka jāturpina dialogs ar citiem medijiem, tālab veidojām dzejas video darbus un pat festivālus. Pateicoties krievu māksliniecei Annai Tolkačevai, ir radies tāds jēdziens kā “mediju dzeja”. Pats jēdziens nonācis apritē nesen, taču darbi figurē jau sen. Taču es to pat netiecos konceptualizēt – tas vienkārši notiek, dialogs starp dzeju un citiem medijiem vienkārši pastāv.

Esmu ievērojis, ka labākajos darbos mūzikas un dzejas tēli ir paralēli. Sākotnēji ir dzejolis, tam jau ir kādas iestrādes, un tad atrodas ceļš, kas saved abus kopā, piešķirot jaunu kvalitāti.

No māksliniekiem esmu dzirdējis piemēru, kad video ticis radīts kaut kam citam, taču vēlāk tas piesaistīs dzejolim – dabiski savienojās. Taču kopumā tas ir apzināts un mērķtiecīgs process. Tēlu savienošanas darbs ir atsevišķa radoša darbība.

Cik Latvijas dzejniekiem ir aktuāli radīt šādu starpdisciplināru dzeju?

Man ir sajūta, ka šīs idejas rodas salīdzinoši viegli, ir jau kādu laiku viņos krājušās un nu tiek īstenotas, pateicoties tam, ka pastāv šis tematiskais rāmis, kurā jāietilpst. Bieži vien tas ir liels mēģinājumu un eksperimentu ceļš, un ir liela daļa projektu, kuru iecere neattaisnojas.


Heidijas Haininenas projekts Sarkandaugavā 

Kāds ir ārzemju autoru priekšstats, asociācijas par Rīgu?

Mēs – projekta organizatori – sapratām, ka esam iesprostoti savas pilsētas mitoloģijā un ir nepieciešams izkāpt ārpus tās. Piemēram, Somijas māksliniece Heidi Haninena (Heidi Hänninen) Sarkandaugavu raksturo kā slēgtu vidi ar norobežotām rūpnieciskajām teritorijām. Un patiešām – no tās kopējās teritorijas tik neproporcionāli mazai daļai var piekļūt klāt! Arī britu māksliniece Annija Deivija  (Annie Davey) saskatīja kaut ko savu, analizējot centrāltirgus plastikāta maisiņus ar augļu dekoru. Mums tā ir ierasta lieta, taču viņa tajos saskatīja kaut ko īpašu – dizainu, pie kura kāds ir strādājis, ka tas ir kaut kas vairāk par minimāli nepieciešamo. Es, šķiet, to nekad neieraudzītu. Tāpat daudzi nepievērš uzmanību rūpnīcām. Rīgas centrs kādreiz bijis diezgan industrializēts. Un klasika rūpnīca patiesībā līdzinās pilij – tai ir žogs, mazi tornīši. Tas piesaistīja zviedru mākslinieka Matiasa Kristersona (Mathias Kristersson) uzmanību. Ārzemju autoriem pastāv šis atsvešinātais skatījums, un tāds bija arī mūsu mērķis – ne tikai atspoguļot jau esošos pilsētas mītus, bet iniciēt arī jaunu mītu radīšanu, atklāt vietas, kas līdz šim varbūt nebija iezīmētas. Svarīgi ir radīt jaunu pilsētas mitoloģiju, to aktualizēt.

Kurš no darbiem ir ietekmējis jūsu redzējumu par Rīgu?

Liels potenciāls ir Rīgas geto tematikai. Tā ir tāda neapzināta vieta, neizprasta pilsētas daļa, kas tik maz apskatīta. Nesenākajai “Rīgas dzejas kartes” performancei Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Inga Gaile izveidoja darbu, kur savijas viņas emocionālie dzejas teksti ar sauso holokausta statistiku. Tajā mirklī es sapratu, ka geto temats mākslas vidē nav vēl tik kultivēts kā citas Rīgas vietas. Redzot šo performanci, radās pirmā mēģinājuma sajūta, un sapratu, ka par to runāt var vēl daudz.

Ko nākotnē plānots darīt ar poetizēto Rīgas karti ?

Šie pasākumi – performances, izstādes, video darbi – ir kā atskaites punkti par to, kas ir padarīts. Galvenais mērķis ir mājas lapa, kas kalpos kā mediju dzejas katalogs un kuru realizēsim šīgada izskaņā. Tā būs kolekcija, uz kuru varēs skatīties divējādi – gan kā uz poētiku par Rīgu, gan kā vispārīgu skatījumu uz pilsētu, neveicot nekādas atsauces par konkrētu ģeogrāfisko vietu.

Vai pēc digitālās kartes radīšanas plānots to papildināt?

Tehniski tas ir iespējams. Taču, manuprāt, 60 līdz 70 radītie darbi ir pietiekams daudzums noslēgtai, pilnvērtīgai un visaptverošai kolekcijai, kas atspoguļo Rīgas mīta esenci šajā laikmetā. Tas nekādā gadījumā nav pētniecisks projekts! Jau šobrīd man rodas sajūta, ka kopējā aina ir skaidra. Atbilde uz jautājumu, ko var izdarīt ar dzeju -  ir rastas. Šajā posmā vairāk vai mazāk ir aptverti visi iespējamie paņēmieni. Pēc projekta visdrīzāk būtu jāietur pauze vienas paaudzes garumā, lai atkal radītu jaunus darbus, jaunus mītus.

Kādi pasākumi “Rīgas dzejas kartes” ietvaros vēl šogad plānoti?

Vēl šogad notiks foto izstāde, pareizāk sakot – izstāde, kas orientēta foto virzienā. Tajā piedalīsies trīs rezidenti, kuri īpaši šim gadījumam radījuši foto darbus. Šajā projektā tika piesaistīts arī latviešu fotogrāfs un kinorežisors Mārtiņš Grauds, kurš nekautrējās fotogrāfijā iesaistīt arī tekstu. Redzēsim, kāds paņēmienu potenciāls ir šiem četriem fotogrāfiem! Savukārt dzejas dienu laikā septembrī būs skatāmi darbi, kas radīti video. Gribu īpaši uzsvērt, ka tie nav izteikti darbi fotogrāfijā vai video, bet kaut kas starpdisciplinārs un grūti definējams.

“Rīgas dzejas karti” noslēgsim ar starptautiska sastāva koncertu, ar dalībniekiem no Somijas, Krievijas un Lietuvas, kā arī vietējiem māksliniekiem. Tas būs jaudīgs koncerts, kura pamatā būs mūzika un dzeja.


Heidijas Haininenas projekts Sarkandaugavā 

Kurš Rīgas apriņķis jums pašam ir vistuvākais?

Tas ir Grīziņkalns. Rajons, ko es pazīstu no bērnības – bieži gāju pastaigāties uz Ziedoņdārzu un 1905. gada parku. Tam piemīt savs tēls, ko pārsvarā rada kriminālās ziņas, bet tā ir arī vēsturiska Rīgas daļa – proletāriskās revolūcijas šūpulis. Apbrīnojumā kārtā to visu var nolasīt, esot tur uz vietas. Ir interesanti Grīziņkalnu “lasīt” un pēcāk radīt stāstus.

Rezumējot līdz šim radītos darbus un to vēstījumu, ko tie stāsta par Rīgu. Kādas raksturīpašības ir izkristalizējušās?

Rīga kā pilsēta ir mājīga, taču vienlaikus tā ir vientuļo cilvēku pilsēta. Tā it kā ir vienota, kompakta vieta, taču tajā pat laikā ir jūtama atsvešinātība. Ne katru reizi, kad sastopi paziņu, tu apstājies uz ielas, lai parunātu – pilsēta piešķir savveida distancētību. Rīgas tēlam piederīga ir vientulība, kas sabiedrībā pastāv.

Daudzos darbos pieminēti laikmeta uzslāņojumi. Lauku Rīga, industrializācijas posms, padomju laiki – mūsdienās tas viss ir klātesošs, mēs vienlaikus dzīvojam vairākos vēsturiskos laika posmos.

Dzejnieks apskata mirkli, bet piesauc to, kas te bijis pirms tam, kas ir pazudis vai  transformējies. Varbūt, ka tas ir sastopams katrā pilsētā, taču Rīgā tas ir izteikti. Pilsēta ir tāds kā koks, kas apaug un apaug. Rīga īsti nemainās – fabrikas, piemēram, pārtraukušas darbību, taču netiek uzreiz pārbūvētas, tās ilgi stāv nemainīgas. Citā, ekonomiski aktīvākā pilsētā, sen jau būtu notikušas pārmaiņas. Berlīnes pilsētvidē, piemēram, pat liecības par Berlīnes mūri vairs nevar īsti pamanīt.

Šogad sadarbībā ar Jēkabu Volatovski piedalīsieties Cēsu mākslas festivālā ar instalāciju “Dzeja interjerā”. Kāda ir tās pamatkoncepcija? 

Manuprāt, tas ir valodas instruments, kas dara ar dzeju to, ko nevar paveikt uz papīra, tiek galā ar nodrillēto sintaksi. Publikai tas būtu jāizjūt drīzāk kā jēgpilnas vides veidojošu ierīci, nevis kā ziņojuma nesēju.

Instalācijā tiks radīti tādi kā retrofutūristiski “dzejas roboti”, kas vienlaicīgi iemieso iluzoru dzejas  iegūšanas, piesavināšanās iespēju – apmeklētājs dzejoli var paņemt un aiznest uz mājām, padarīt to  par privātīpašumu, par interjera daļu, ko baudīt un parādīt citiem. Savā ziņā tās ir elitāras ierīces, kuras var lietot komfortablai dzejas patērēšanai.

Kā jūs skaidrotu apzīmējumu “retrofutūristisks”? 

Šie “dzejas roboti” ir veidoti ar rokām no raupjiem materiāliem, izmantojot novecojušas tehnoloģijas. Futūristiski tie varēja izskatīties pirms kādiem simts gadiem, mūsdienās tie drīzāk izskatās “monstrozi”. Proti, tie nav smalki, rūpnieciski ražoti, bet ir palieli objekti, kas veidoti no rūsoša metāla. Tiem ir dubulta daba - no vienas puses tas ir ”tehnoloģisks produkts, no otras - tā ir ne visai izdevusies “prece”.


Foto: Kristīne Madjare

Kas ir idejas - sasaistīt dzeju ar ikdienu un sadzīves priekšmetiem - pamatā? Un vai vienmēr dzeja saistāma ar pieminēto komfortu? 

Dzejas roboti  iemiesojas korpusos un  citos tehnoloģiskos risinājumos, kas atsaucas uz ierasto sadzīves tehniku, kas savukārt ir radīta komforta veidošanai. Pati dzeja, protams, nav komfortabla,  drīzāk objekti ir veidoti tā, ka tie paredz savu ”izmantošanu/pielietojumu” mājas apstākļos, interjerā -  plauktā vai  uz kumodes, piekarināti pie sienas - kā sadzīves sastāvdaļa. Tas paredz lietotāju -  atšķirībā no, piemēram, gleznas vai skulptūras, tiem ir regulēšanas rokturi  vai iespēja izraut vadu no rozetes un to izslēgt.