Bailes no tukšuma
Viestarts Gailītis
06/10/2011
Varētu teikt, ka Mārtins Krīds (Martin Creed, 1968) ir konceptuālisma iemiesojums. Šis britu mākslinieks un mūziķis 2001.gadā izpelnījās britu prestižāko laikmetīgās mākslas novērtējumu - Tērnera balvu. To viņš saņēma par darbu, kura būtība ir izteikta tā nosaukumā – Work No. 227: the lights going on and off, respektīvi tas sastāv no telpas, kurā ieslēdzas un izslēdzas gaisma. Visai likumsakarīgi – balvas piešķiršana šādam darbam toreiz izraisīja dažādas reakcijas un diskusiju par mākslas jēdzienu. Varbūt ne tik lielā mērā kā minētais, bet arī citi Krīda darbi savā nepretenciozitātē, sadzīviskumā un minimālismā ir pat komiski. Saruna ar Krīdu notika Tallinā, kur izstādē Continuum_the Perception Zone viņa slavenais darbs bija apskatāms līdzās virknei citu izteikti minimālu darbu.
Cik maksā uzstādīt Jūsu darbu Work No. 227: the lights going on and off?
(Iesmejas) Es tiešām nezinu, tiešām nezinu. Tam nepieciešams elektriķis. Vismaz pagātnē, kad to taisīju, es pieaicināju elektriķi. Tad vēl jānopērk slēdzējs, kas nepieciešams, lai gaisma ieslēgtos un izslēgtos. Tas maksā apmēram 70 sterliņa mārciņu (iesmejas).
Vai Jūs pelnāt ar šo darbu?
Es to esmu pārdevis, jā. Tā ir skulptūra trīs eksemplāros.
Un par cik Jūs to pārdevāt?
Ne es, bet galerija. Tērnera balvas uzvarētājeksemplārs ieguva apmēram 20 000 sterliņa mārciņu. Nesenākais maksā 160 000 – šķiet, ASV dolāru.
Un Tallinas kuratori – viņi maksā autortiesības?
Nē, es nepelnu naudu no šī darba izstādīšanas. Es tikai saņemu honorāru par lekciju.
Kas bija tie, kuri nopirka Jūsu darbu?
Pirms Tērnera balvas jau bija nopirkti divi eksemplāri – vienu no tiem iegādājās Modernās mākslas muzejs Ņujorkā. Šobrīd vienu pērk Teita galerija. Tas ir process, kas aizņem ilgu laiku – tā ir bieži, kad muzeji pērk. Man tas ir liels, dārgs darbs. Es pats no tā faktiski negūstu peļņu. Tirgus šādam darbam nav salīdzināms ar tirgu gleznām.
Jūs sacījāt, ka Jums tas bija dārgs darbs. Kādā izpratnē?
Darbs, kura cena sasniedz pārsimt tūkstošu dolāru man ir dārgs darbs. Saprotat, ko es domāju? Es to nedomāju metaforiski (iesmejas)...
Kāda bija Jūsu reakcija uz mākslinieci, kura protestējot pret Tērnera balvas piešķiršanu Jūsu darbam Work No. 227, the lights going on and off un pret glezniecības iemaņu izmiršanu, izšķaidīja ekspozīcijas telpās pret sienām olas? Ko Jūs domājat par šo viņas gājienu?
Man šķiet, ka es nesapratu, ko par to domāt (iesmejas).
Bet ko Jūs domājat par argumentu, ka tā nav māksla, ko Jūs darāt?
Es nevēlos strīdēties par šo jautājumu, jo man nepatīk veids, kā tiek lietots jēdziens “māksla”. Es sevi tajā kontekstā nesauktu par mākslinieku. Runāt par īstu un neīstu mākslu man liekas nav adekvāti. Es to darbu uztaisīju, un manās acīs tam bija jēga. Es tam ticēju tajā izpratnē, ka tā uztaisīšana palīdzēja man dzīvot. Man nerūp mākslas definīcija, es šo darbu esmu radījis un, protams, ka tas ir īsts! Man liekas mākslas definīcija ir, ka māksla ir tas, ko cilvēki izmanto kā mākslu.
Tas nozīmē, ka Jūs tomēr neesat pret pašu mākslas jēdzienu, kā tas reizēm tiek akcentēts?
Nē, bet man arī īpaši nepatīk lietot to jēdzienu, jo es nezinu, kas ir māksla. Es nezinu, kā to definēt, un tādēļ es nevēlos sevi saukt par mākslinieku. Attiecīgi, ja kāds par mani saka, ka es neesmu mākslinieks, es viņiem piekrītu (iesmejas)... Vai arī reizēm varbūt strīdos. Kas attiecas uz pārmetumu, ka šis mans darbs nav kā glezniecība – pirmkārt, es arī pats gleznoju gleznas. Turklāt šis darbs ir tāds pats kā glezna – tas ir krāsu aranžējums, uz ko skatīties. Ja tas nav pie sienas, tas nenozīmē, ka tas nav īsts. Arī Siksta kapela ir simulācija. Es gan saprotu, kādēļ cilvēki manu darbu sauc par minimālistu darbu, un es saprotu, kādēļ minimālistiski darbi cilvēkus reizēm dara dusmīgus.
Un kādēļ?
Tāpēc, ka es pats baidos no tukšuma. Es bieži jūtos, ka es neesmu nekas... Pamostoties no rīta jūtos tikai kā sajūtu un domu burbulis. Savā ziņā viens no iemesliem, kādēļ es radu šādus darbus, ir, lai sev palīdzētu un lai dokumentētu, ka ir kaut kas reāls. Jo es pats iekšēji visu laiku mainos, un tādēļ vēlos, lai ir kas konstants, fiksēts kā matemātisks vienādojums. Tas man palīdz dzīvot. Mani darbi man ir palīdzība dzīves navigācijā. Es baidos no tukšuma, un es domāju, ka tādi cilvēki fundamentāli ir – pārbijušies no tukšuma. Tās ir tēmas manā darbā – īstas tēmas.
Es zinu šos pašus argumentus pret minimālistu mūziku – ka tā ir pārāk vienkārša, piemēram, salīdzinot ar Baha mūziku. Es pieļauju, ka tie paši argumenti ir mākslā – minimālistu māksla neprasa tādus pūliņus kā “amatnieciskāk” tapusi tradicionālā glezniecība.
Tas nav arguments. Mani darbi top pūlēs. Es nogalinu sevi, taisot savus darbus. Iemesls, kādēļ es taisu minimālistu darbus ir fakts, ka es esmu apmulsis šajā pasaulē. Manuprāt, pasaule ir mulsinoša, tik daudz notiek visu laiku, ka es vēlos kaut ko vienkāršu. Nekādas muļķības, bet kaut ko tīru, kas spēj pateikt ko vienkāršu. Manās acīs vienkāršībai ir dimanta vērtība, un tas man prasa milzums darba, lai nokļūtu pie vienkārša rezultāta. Katru darbu es sāku ar visu pasauli. Es cenšos ar saviem mākslinieciskajiem līdzekļiem, pieejamo naudu un saviem ierobežojumiem iekļaut savā darbā visu pasauli. Un tajā es cenšos iekļaut sevi.
Tātad Jūsu darbi nav vienkārši slinkuma vai talanta trūkuma rezultāts?
Nēēē! Galīgi nē.
Tātad, ja Jūs uzskatītu to par vajadzīgu, Jūs spētu arī strādāt “amatnieciskāk”?
Es jau to daru, pavadot daudz daudz stundu pie saviem darbiem. Konkrētajā darbā [Work No. 227, the lights going on and off] ir viegli nodalīt tā veidošanas aktu, tas ir, elektriķa darbu, no tā dēvētā idejiskā darba. Bet vispār vairākumā gadījumu ir grūti nodalīt praktisko prasmi no kopējā tēla. Jo sevišķi gleznas ir labs piemērs šim problemātiskajam dalījumam [starp prasmi un ideju]. Praktiskās iemaņas man mācītas gan ģimenē, gan skolā – mans tēvs bija amatnieks, kas strādāja ar rotaslietām, un viņš vienmēr pulēja zeltu un sudrabu. Tā kā man vienmēr ir bijis tas amatniecības fons. Man šķiet, ka ir grūti nošķirt autonomi šīs divas lietas – amatniecību un tā dēvēto mākslu. Man allaž ir mulsinoši izskaidrot, kur un kā tās satiekas. Tāpēc es veidoju tādus darbus, kādi man tie ir. Savā ziņā Work No. 227, the lights going on and off ir neliels eksperiments, kurā es mēģināju analizēt darba tapšanas procesu. Un šajā procesā tad arī tapa šis darbs. Kad es to taisīju, es sev jautāju, – ko es vēlos šajā istabā? Un atbilde bija, – neko. Es gribu visu pasauli tajā. Es gribu redzēt tikai telpu un cilvēkus tajā.
Tajā gadījumā Jūs varējāt arī iztikt bez gaismas ieslēgšanas un izslēgšanas?
Nē, tad tā būtu kā jebkura cita telpa – gaismas slēgšanai ir dramatisks efekts. Tas ir tas pats, ko dara koncertos – lai būtu interesantāk skatīties, lai uzsvērtu to, uz ko tu skaties. Un es cenšos panākt uzmanību uz telpu.
Palūkojoties no otras puses – no mākslas patērētāja puses, vai ir kas tāds, kas tiek pasniegts kā “mākslas darbs”, bet ko Jūs personīgi par tādu neuzskatāt?
Ir daudz darbu, kas man nepatīk, bet es neteiktu, ka tā nav māksla. Es vienkārši domāju, ka uz jautājumu, vai kaut kas ir, vai nav māksla, nav atbildes. Tas ir nepareizs jautājums.
Šķiet, ka senāk cilvēkiem bija skaidrāki uzskati jautājumā, kas ir un kas nav māksla.
Jā, iespējams.
Kāpēc Jūsuprāt tas ir mainījies?
Acīmredzot senāk cilvēki sevi mānīja (iesmejas). Es nezinu...
Acīmredzot cilvēki senāk domāja savādāk kādu noteiktu iemeslu dēļ.
Baznīcas spēks bija savādāks senāk.
Vai ieejot relatīvisma laikmetā esam zaudējuši ko labu?
Es nelietotu vārdus labu vai sliktu. Kad es augu, mani ģimenē mācīja, ka mūzika un māksla ir laba, bet nauda ir slikta. Es neizmantotu tik morālus vērtējumus šajā jautājumā. Taču viena lieta, ko es varētu teikt – daudz no tā, kam ir birka “laikmetīgā māksla”, ir mēsls.
Piemēram?
(Iesmejas) Es nevēlos precizēt... Es vienkārši saku, ka tajā ir daudz mēslu. Laikmetīgā māksla man šķiet ļoti šaura niša, un mākslas galerijas ir ļoti nocietinātas vides. Un tas mani uztrauc. Daži cilvēki saka, ka jebkas var izskatīties labi mākslas galerijā. Un diemžēl zināmā mērā tas tā ir. Piemēram, Džefs Kūnss – man viņš ļoti patīk, bet viņš var uztaisīt jebko, ielikt to mākslas galerijā, un tas izskatīsies labi. Es nevēlos būt šādā aizsargātā vidē ar gariem darbu paskaidrojumiem. Teiksim, ir daudz grūtāk spēlēt ģitāru vai zīmēt bildes uz ielas. Tā ir daudz sarežģītāka vide. Es tagad runāju metaforās, bet man ļoti patīk vērot lietas kustībā. Un attiecīgi man patīk strādāt citās vidēs kā galerijas. Daļēji tādēļ es spēlēju mūziku, jo es neticu darbībai tikai vienā jomā. Kad es braucu uz kādu svešu pilsētu, mākslas galerijas nav pirmā vieta, uz ko es vēlos doties.
Jūs varētu minēt Jūsu darbību citā teritorijā kā galerijas?
Kā jau sacīju, es spēlēju mūziku un man patīk strādāt publiskajā telpā. Piemērs ir mans darbs Edinburgā [Work No 1059, the Scotsman Steps].
Jūs sacījāt, ka Jūs ģimenē mācīja, ka nauda ir slikta. Jūs joprojām tā uzskatāt?
Nē, nauda ir neitrāla. Es vēlos būt brīvs, un nauda zināmā mērā dod brīvību. Tai pat laikā man nevajag daudz naudas, lai darītu savu darbu.
Vai Jūsu darbam “Mātes” [milzīgs neona uzraksts Mothers, kas draudīgi griežas tieši virs apmeklētāju galvām] ir saistība ar Jūsu māti?
Acīmredzot (iesmejas).
Kāda bija viņas reakcija uz to?
Man liekas, ka viņa bija šokēta. Priecīga un reizē šokēta. Esmu taisījis vairākas skulptūras un allaž pirmais jautājums ir bijis, vai attēlot konkrēto fenomenu lielu vai mazu. Konkrētajā gadījumā es domāju – ko lai es uztaisu, kas būs liels? Respektīvi, es sāku ar vēlmi uztaisīt lielu skulptūru, nevis attēlot māti. Un tad man prātā iešāvās mātes (iesmejas).
Jums arī ir skulptūra-uzraksts Viss būs labi. Vai to veidojot Jūs atainojāt savu dzīves redzējumu, vai arī mierinājāt sevi?
Pavisam noteikti mierināju sevi.
Vai Jūs jūtat savas skotu saknes?
Jā, jūtu.
Kādā veidā?
Es aizbraucu no Skotijas tieši tādēļ, ka vēlējos būt pats par sevi, prom no ģimenes. Bet, esot prom no Skotijas, es savu skotiskumu ļoti sajūtu. Runāju kā skots, tagad, kad bārdu audzēju, izskatos kā skots. Satiekot skotus, es jūtu tuvību un reizēm arī, ko viņi teiks – to es nevaru ciest. Es nevaru ciest, ka esmu nevis es pats, bet skots (iesmejas).
Jūs vēlaties būt vienreizējs – gluži kā visi citi?
(Iesmejas) Tieši tā!
Vai Jūs esat apmierināts ar attīstību Rietumu pasaulē?
Dzīve ir grūta, es bieži jūtos kā mēsls, bet pasaule ir ļoti interesanta vieta – lai kur jūs dotos.
