Foto: Arterritory.com

Emīlija Kabakova. Par “Dīvaino pilsētu” un brīnišķīgo dzīvi 1

Intervē Sergejs Timofejevs
19/05/2014

Foto: Arterritory.com 

Iļjas un Emīlijas Kabakovu instalācija “Dīvainā pilsēta” Parīzes Grand Palais apskatāma līdz 22. jūnijam

Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu

Augstu virs Grand Palais stikla griestiem un metāla ažūra konstrukcijām, kas balsta šo stikla un gaismas līdzsvaru, plīvo Francijas karogs. Zem stikla, nesošo konstrukciju pinuma apvītā telpā no baltām putuplasta sienām ir radīta pilsēta, uz kuru ceļu rāda milzīgs skanošs kupols – gigantiska sfēriska skanda, kas visu laiku mazliet maina savu apgaismojumu un raida vienmērīgu, mazliet svinīgu mūziku. Pašā pilsētā ir iespēja apmeklēt Kosmosa enerģijas centru, pavērot cilvēka satikšanos ar eņģeli, apskatīt vienmēr atvērtos vārtus no gaisa uz gaisu. Iļjas un Emīlijas Kabakovu instalācija “Dīvainā pilsēta” kļuvusi par projekta Monumenta jauno iemiesojumu. Kopš 2007. gada eksistējošā projekta ideja ir diženo un iespaidīgo Parīzes ēku Grand Palais uz laiku nodot konkrēta mūsdienu mākslinieka rokās, lai viņš tur radītu savu, kā saka Iļja Kabakovs, “totālo instalāciju”. Un te ir, kur izvērsties, – telpa 13 500 kvadrātmetru platībā ar 35 metrus augstiem griestiem. Monumenta zīmē te savus darbus eksponējis Anselms Kīfers, Ričards Serra, Kristians Boltanskis, Anišs Kapurs un Daniels Birēns. Šāds uzaicinājums, neapšaubāmi, ir atzinības zīme, novērtējums, ka sasniegta augstākā laikmetīgās mākslas latiņa, bet tajā pašā laikā tas ir arī izaicinājums. Gigantiska atbildība rast līdzsvaru starp “satura” un “ietvara” līmeni.

Šī atbildības nasta, kas uzgūla uz Iļjas Kabakova pleciem, īsi pirms izstādes atklāšanas, kad viss jau bija gatavs, viņu burtiski padarīja slimu. Mākslinieks gandrīz neizgāja no sava numura viesnīcā Le Meurice, kas atrodas tieši pretī Luvrai. Arī intervijas un paziņojumus medijiem sniedza viņa dzīvesbiedre un līdzautore, elegantā, smaidīgā, asprātīgā Emīlija Kabakova, kas pret mediju drudžaino rosīšanos izturējās mierīgi un ar cieņu. “Jums ir 45 minūtes,” viņa sacīja lielas televīzijas komandas šefam, kura vienība bija ieradusies Grand Palais filmēt. “Bet man vajag vismaz stundu,” vīrietis iebilda. “Jums ir 45 minūtes,” viņa smaidot strikti atkārtoja sacīto. Un visu cienītais televīzijas programmas autors bija spiests to pieņemt.

Mēs satikāmies un parunājām minētajā viesnīcā Le Meurice – dienu pirms Grand Palais tika atvērta publikai. Mums bija stunda, un tā paskrēja ļoti ātri un piesātināti. Emīlija Kabakova stāstīja, kā Monumenta vajadzībām tapa “Dīvainā pilsēta”, kā viņi ar Iļju visu mūžu patiesībā gājuši blakus, lai arī ne vienmēr kopā. Kad aizsūtīju viņai izlasīt gatavo intervijas tekstu, Emīlija atrakstīja, ka tā sanākusi slightly too sentimental. Droši vien tāpēc, ka viss notika nākamajā rītā pēc milzīgā projekta pabeigšanas un punkta pielikšanas. Tādā situācijā ir grūti palikt sausa un nesatricināma intelektuāļa pozīcijā.

 
Emīlija Kabakova. Foto: Viktorija Fomenko īpaši Arterritory.com

Jūs tik tikko pabeidzāt montēt instalāciju. Kā jūtaties, kad viss jau ir gatavs?

Viss ir labi, esam pabeiguši, un tas viss beidzot ir saslēdzies kopā. Tagad ir nogurums, apmierinājums... kā vienmēr... Šī taču ir instalācija! Vēl vakar bija adrenalīns, šodien – jau atslābums.

Realizējot projektu Grand Palais telpā un izvietojot visu pa vietām, vai arī pati ēka kaut ko pielika klāt, mainīja plānus?

Protams. Kaut kādas detaļas mainījās vairākas reizes. Kad izvietojām sienas, kuras bija sagatavotas citā vietā un šeit tika tikai samontētas, sapratām, ka esam pārrēķinājušies, un piemetām vēl četrus metrus augstumā klāt. Kad samontējām Balto kapelu, bija redzams, ka telpa patiesībā ir nedaudz plašāka, nekā bijām domājuši, tāpēc nolikām vēl arī soliņu un pievienojām mūziku. Sākotnēji mūsu plānā nebija skanošā kupola. Pēc tam, kad apdomājām, kāda publika atnāks šurp un ka daļu no tās interesē tieši entertainment, arī bērnu būs daudz, – nolēmām, ka vajadzīgs kāds ļoti vizuāls elements. Pats kupols bija izdomāts 2004. gadā Mesiāna operas “Svētais Asīzes Francisks” vajadzībām, kupolā ir 2000 lampiņu, un tas saprogrammēts piecām operas stundām. Te ir iemiesota Skrjabina ideja par skaņas un gaismas atbilsmi. Programmu pārveidojām, un šeit mūzika skan pieklusinātākos toņos. Bet principā viss, kas bija iecerēts, ir izdarīts.

Vai šo var saukt par jūsu visuniversālāko projektu?

Mēs jau iepriekš bijām uztaisījuši “Projektu namu” – arī vērienīgu lietu ar milzum daudz dažādu konceptu. Bet “Projektu nams” – tās bija idejas, kā padarīt sevi pašu un pasauli labāku, kā vairot kreativitāti. Katrs projekts nāca it kā no sava mazā radītāja; tur bija 65 projekti un 65 varoņi – tādi izdomas un fantāzijas bagāti krievu meistari, kas grib mainīt šo pasauli. Proti, tādi personāži, kas kaut ko uzsāk. Bet “Dīvainajā pilsētā” šie visi ir globāli projekti: Baltā kapela, Melnā kapela, Kosmosa enerģijas centrs, Kreativitātes centrs, Vārti... par kuriem mēs ļoti ilgus gadus esam domājuši. Un te tie sakomponējas milzīgā globālā projektā.

Kāpēc jūsu pilsēta ir “dīvaina”?

Sākotnējais nosaukums, kā saprotat, bija “Utopiskā pilsēta”, bet vārds “utopija” ir jau tik ļoti novazāts. Arī Padomju Savienības sabrukuma laikā, kad sākās vispārējā eiforija. No vienas puses – brīvība, no otras – nav potenciālā ienaidnieka. Nu mums visiem sāksies laba dzīve. Un pēkšņi uzradās visas šīs “sīkās” problēmas, reliģiskie lokālie kari. Utopija atkal nepiepildījās. Šobrīd runāt par “utopisko” pilsētu ir vēl jo vairāk utopiski, vēl jo vairāk dīvaini. Mēs nevaram realizēt utopiju, tas ir acīmredzami, bet mēs varam turpināt sapņot par to un censties to radīt vismaz mākslā.

Gandrīz neviens vairs nerunā par nākotni, nav skaidras ainas par to, drumslās sašķīst pat šodienas attēls... Bet jūs tomēr cenšaties lūkoties uz priekšu?

Lieta tā, ka šodien visi sākuši skatīties pagātnē. Krievijā skatās uz Padomju Savienību. Kad cilvēki neredz nākotni, viņi pavēršas uz pagātni. Tā sāk mums šķist kā paradīze. Esmu runājusi ar jauniešiem, kas man ir teikuši, ka viss taču bija tik jauki, ko jūs mums te stāstāt? Viņi skatās vecās padomju filmas, kas veidotas, lai acīs pūstu ideoloģisko miglu. Tajās viss ir ideāli, cilvēki vai plīst aiz veselības, darbu viņi dara dziedādami, un, kad ved no lauka ražu, viņus pašus aiz tās nemaz nevar redzēt. Tas ir reālāk nekā dzīve, tā ir utopija. Kad jaunā paaudze to skatās, viņi saka: “Re, cik viņi bija laimīgi, kādas viņiem bija fabrikas, kā viņi strādāja, kādi viņi labi, tīri, apaļiem, sārtiem vaigiem.” Meitenes visas skaistules... Savukārt Rietumos lūkojas uz 50. gadiem: cik viss bija brīnišķīgi un stabili. Cilvēki grib just stabilitāti, pārliecību par rītdienu un savu bērnu nākotni. Tas ir tas, ko mēs visi esam zaudējuši šodien – visā pasaulē, ne tikai Krievijā. Tas ir biedējoši. Bet tik un tā ļaudis ilgosies pēc utopijas, paradīzes zemes virsū.

Viss, kas ar mums kā cilvēci notiek, nav īsti izprotams. Varbūt vēl aizvien atrodamies bērnības stāvoklī, neesam nobrieduši. Nesaprotam, ko mums iesākt šajā dzīvē, kāpēc šeit dzīvojam. Un es ceru, ka kultūra ir tas veids, instruments, kas var palīdzēt cilvēkam nonākt augstākā apziņas un esamības līmenī.

Šķiet, daļu no tā, kas šeit eksponēts, pilnībā varētu nodēvēt par konceptuālu skatu uz utopiju. Skatījumu it kā no iekšienes un arī no malas...

Mēs tā darām vienmēr – raugāmies it kā no iekšienes un arī no malas un cenšamies apvienot šos divus skatījumus. Tā ir mūsu darba specifika. To, ko darām, cenšamies uzlūkot arī no skatītāja, nejauša vērotāja pozīcijas. Šāda pieeja nav īpaši populāra mākslinieku vidū. Mums bija pat tāda epizode: aizgājām ciemos pie paziņas gleznotāja, un viņš mums rādīja savas gleznas. Jautājām: “Vai neesi mēģinājis palūkoties uz savu darbu no skatītāja skatpunkta? Kā viņš skatās uz tavām gleznām?” Paziņa prasa: “Kādēļ?” Protams, tā ir cita veida mākslinieciskā domāšana: esmu to uzgleznojis; tas viss notiek starp mani un audeklu, mani un Dievu. Un tas, kā un ko redz skatītājs, – jau ir viņa problēmas. Mēs uz šīm lietām raugāmies citādi. Mēs to visu darām skatītājam, un nav svarīgi, kurā laikā – vakar, šodien, rīt –, jo viņš būs vienmēr. Bet skatītājs ir ļoti daudzveidīgs, atšķirīgi būvēts – ļoti izsmalcināts un ļoti vienkāršs. Cilvēks ar kolosālu intelektuālo bagāžu un vispār bez tās. Un visi elementi un izpratnes līmeņi jāsaliek tā, lai publika tos spētu nolasīt. Tas attiecas gan uz gleznām, gan, protams, instalācijām. 

Pastāstiet, lūdzu, kā jūs darbojaties kopā! Kā strādājāt pie šī projekta?

Ir ļoti grūti paskaidrot, kā mēs strādājam. Visi zina, ka es negleznoju. Es nemāku, un tas nav vajadzīgs! To lieliski dara Iļja. Pēc profesijas esmu mūziķe, arī pēc būtības – jau kopš triju gadu vecuma –, un es pat iedomāties nevarēju, ka dzīvē darīšu ko citu. Bet emigrācija, dažādi manas dzīves maršruti to ir mainījuši. Kādu laiku es slaistījos, kaut ko, protams, darīju, biju saistīta ar antikvariātu un gleznu tirgu, biju konsultante šajā jomā. Un man šķiet, ka tikšanās ar Iļju mūs abus kaut kā sakoncentrēja. Noticis tāds divvirzienu process. Mēs domājam diezgan līdzīgi, kaut arī esam gana atšķirīgi cilvēki. Iļja ir ļoti nervozs un ļoti piesardzīgs cilvēks. Viņu visu laiku pavada baiļu sajūta – varbūt tas nāk no bērnības vai no pieaugušā dzīves. Man dzīve tā nav paguvusi iespiest asti durvīs. Vai arī – teiksim tā – lai kā dzīve mani sistu, rodas tikai vēl lielāka pretestību. Pamēģiniet man pasacīt “nē!”. Es nolēkšu no jumta, ja man pateiks, ka to darīt nedrīkst. Un Iļja droši vien ir tas, kurš mani tur, lai es nelēktu no šiem jumtiem.

Mēs ļoti daudz sarunājamies. Esam intelektuāli diezgan līdzīgi. Turklāt Iļja ir gana negatīvs, bet es esmu ārkārtīgi pozitīvs cilvēks. Varu slīgt depresijā tikai vienu dienu. Pēc tam ceļos un dodos uz priekšu, jo nav citas izejas – visu savu dzīvi man ar visu ir bijis jātiek galā pašai. Iļja savā iztēlē zīmē drīzāk drūmas nākotnes ainas, arī manā galvā vispirms notiek kas līdzīgs, bet pēc tam es saprotu, ka tās ir manas iedomas, ka realitātē var izdarīt tā, lai tas nenotiktu. Un tā arī cenšos darīt. Tā arī ir mūsu atšķirība.

Kad strādājam, Iļja nāk ar kādu ideju, es arī izsaku kādu domu. Mēs to apspriežam un tālāk jau sākam kaut ko plānot. Iļja zīmē skici, veido kaut kādus uzmetumus. Es cenšos tur neiejaukties. Kad strādājam pie projekta realizācijas, esam līdzās visu laiku. Tā ir ļoti piesātināta dzīve. Te, Parīzē, daždien intervijas man bija no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Iļja pašlaik nesniedz intervijas, jo slikti jūtas. Bet viņš strādāja pats. Un te nu ir sekas – Iļja sēž savā numurā un neiet laukā. Tā ir ļoti liela nervu slodze.

Kas vēl? Viņš negatavo ēst. Es gatavoju. Viņš nemazgā veļu, es mazgāju. (Smejas.)

Varbūt jūs uz instalācijām raugāties vairāk no telpas viedokļa?

Mēs kopā labi raugāmies. Kad tikko sākām, es, iespējams, telpu uztvēru labāk nekā gleznas. Manā ģimenē ir arhitekti, un man šī joma ir tuva. Bet no gleznām man vienmēr ir bijis bail, jo es esmu mūziķe, un vizuālais aspekts man ir bijis mazāk svarīgs. Tagad es jau varu apgalvot, ka redzu gleznas, jo ir iekrāta milzīga pieredze – jau gandrīz 30 gadu. Es esmu ļoti viegli mācāms cilvēks, es māku mācīties. Bet, protams, savu viedokli es paužu apmēram šādi: “Zini, man šķiet, ka te kaut kas nav pareizi, ka te nav īsti labi... Nu bet paskaties pats...” Iļja ļoti daudz glezno. Viņš vienmēr ir daudz gleznojis. Bet agrāk tās vairāk bija konceptuālas gleznas, tagad ir otrādi – koncepts ir atkāpies, un priekšplānā iznākusi glezniecība. Ir milzīgs daudzums gleznu. Un nav svarīgi, ka es esmu sieva. Šajā ziņā esmu ļoti skarba kritiķe – tie patiešām ir ļoti labi uzgleznoti darbi, ļoti profesionāli un ļoti interesanti. Tajos visos arī ir koncepts, bet tas tagad paslēpies aiz glezniecības. Ir milzīga atšķirība starp 1960.–90. gadu un šodienas gleznām.

Vai jums ir svarīgi, ka “Dīvainā pilsēta” tapusi tieši Parīzē?

Vispār jau, protams, ir svarīgi. Šeit bijušas mūsu lielākās izstādes. Pompidū centrā 1995. gadā uzcēlām “Mēs te dzīvojam”, pēc tam bija “Projektu nams”, tagad – “Dīvainā pilsēta”. Pirmā un pēdējā ir pašas nozīmīgākās un vērienīgākās, un abas saistītas ar Krieviju. Pirmā bija par to, kas notiek Padomju Savienībā, – par visiem tiem solījumiem, starp citu, arī par utopisko pilsētu, kuru tika solīts uzbūvēt. Un, lūk, tā eksistē gleznā, un blakus – divi stāvi drupu. Cilvēki pastāvīgi dzīvo vagoniņos, kam bija jābūt tikai pagaidu mītnēm. Viss nepabeigts, pusdarīts, un tikai gleznā redzama žilbinoša pilsēta. Tas bija Pompidū. Tagad ir pilsēta, kas īstenota savā mākslinieciskajā formā, bez visām tām padomju niansēm, bez sadzīves elementiem, – tīri mākslinieciska, dīvaina, uz pārdomām un idejām rosinoša un daudzas asociācijas raisoša. Lūk, tāds milzīgs loks no 1995. uz 2014. gadu. Gandrīz divdesmit gadu pagājis. Un tā ir pavisam cita telpa, vēriens un novēršanās no padomju pagātnes. 

Vai jūs bieži esat Krievijā?

Tur mums nav nemaz tik daudz izstāžu... 

Vai jums nešķiet, ka tur it kā nav līdz galam noformējusies kaut kāda jauna realitāte, kas ideju un emociju līmenī varētu konkurēt ar padomju laikos bijušo? Varbūt tieši te arī meklējama pašreizējo problēmu būtība...

Ziniet, man nesen bija saruna ar kādu kinocilvēku, kurš bija ieradies mūs filmēt. Pēkšņi es pārliecinājos, ka Padomju Savienība, kā bija solījusi izveidot jaunu pasauli un jaunu cilvēku, tā ir arī to izdarījusi. Kad iepazinos ar šo cilvēku, sapratu, ka uztveru viņu kā padomju varas gados mainītās domāšanas un ģenētikas iemiesojumu. Mēs to īsti līdz galam pat neaptveram. Tas ir cilvēks, kas nevienam neuzticas – un neuzticas arī pats sev. Viņš skatās uz tevi, klausās tevī un saklausa to, ka tu melo. Viņam šķiet pilnīgi nepieņemami, ka otrs cilvēks var teikt to, ko domā, un runāt atklāti. Man nekad nav problēmu ar Rietumu žurnālistiem, jo mēs runājam kā līdzīgs ar līdzīgu, sakām patiesību. Bet, runājot ar to konkrēto cilvēku, es redzu, ka viņš melo. Kāpēc? Viņš cenšas iepatikties, viņam šķiet – ja izdosies pieskaņoties, izklāties man pie kājām, tad es kā sieviete vai kā cilvēks tūlīt izkusīšu un sākšu stāstīt ļoti intīmas lietas. Dabiski – es tā nedarīšu, intīmās lietas ir intīmas, tā ir mana dzīve. Bet jautājumi, kas tiek uzdoti, dziļākajā būtībā ir ļoti agresīvi, provocējoši. Rietumos arī mēdz uzdot neērtus jautājumus – ko jūs domājat par politiku, Putinu, Ukrainu? Es vai nu izvairos, vai atbildu – atkarībā no tā, kā uzdots jautājums un kāda atbilde tiek gaidīta. Bet konkrētajā gadījumā es saprotu, ka tā ir provokācija. Un tas jau notiek zemapziņas līmenī. Cilvēks pat neapzinās, ka tā dara. Es sacīju tam kinodarbiniekam: “Jūs mani izaicināt, lai es kļūtu par agresīvu cilvēku. Es neesmu agresīva persona: skarba, bet ne agresīva. Jūsu filmā tiks parādīts nepievilcīgs tēls – un tas neatbilst patiesībai.” Viņš man atbildēja šādi: “Kad jūs runājat, jūs mēdzat aizdomāties, un skatītāji sapratīs, ka jūs melojat.” – “Bet vai jums nav ienācis prātā, ka es klusēju tāpēc, ka man vajag padomāt par to, ko jūs man vaicājat? Es nevaru spontāni atbildēt. Es neesmu ne oratore, ne aktrise, es esmu cilvēks, kurš domā, ko saka...” Man šķiet, ka šis jaunā cilvēka tips ir radīts un atbrīvoties no tā būs ļoti, ļoti grūti; tas jau ir ģenētiski.

Ir izzudusi līdzcietība pret cilvēkiem, līdzjūtība pret otru. Īpaši tas redzams pēc pārbūves. Agrāk, senajā Krievijā, ja kaut kur tika vesti ieslodzītie, sievietes skrēja viņiem klāt, deva ēdienu, dalījās ar maizi. Bija kaut kāda līdzcietība – pat padomju laikos. Mēs Maskavā dzīvojām komunālajā dzīvoklī, sievas virtuvē mēdza lamāties savā starpā, bet, tiklīdz kaut kas notika, acumirklī visas nostājās plecu pie pleca. Jo saprata, ka izdzīvot var tikai visi kopā, ka visi ir režīma upuri. Bet šodien šī solidaritāte ir zudusi.

Pēc tam, kad 1991. un 1992. gadā biju Krievijā, ilgi uz turieni nebraucu, jo mani satrieca milzīgais daudzums bērnu un vecīšu uz ielas. Un tas notika valstī, kur tik daudzus gadu desmitus tika sludināts, ka bērni ir mūsu nākotne un vecie ļaudis – pagātne. Es nespēju abstrahēties no redzētā tā, kā to uztver Rietumos, – “viņi tā vienkārši dzīvo, tā pieraduši: badā un aukstumā”. Tātad visa šī ilgus gadus potētā morāle ir bijusi virspusēja un viegli iznīcināma. Manā bērnībā tā nenotika, arī jaunībā – ne; es aizbraucu no Padomju Savienības, kad man bija divdesmit pieci.

Jūs ar Iļju esat dzimuši vienā pilsētā – Dņepropetrovskā?

Var pat teikt, ka esam dzimuši vienā ģimenē. Viņš ir manas mammas brālēns. Tāpēc es viņu pazīstu visu savu dzīvi. Mūsu ģimene pārcēlās uz Maskavu, kad man bija pieci, Iļjas ģimene – kad viņam bija deviņi vai desmit gadi. Iļjas mamma man dažkārt lūdza aiziet uz viņa darbnīcu paskatīties un pēc tam uzrakstīt, kā viņam tur klājas. Tā tas turpinājās vairākus gadus. Vispār jāteic, ka mēs pa šo dzīvi esam gājuši kaut kā paralēli un viens otru uzmanīgi vērojuši. Kad nolēmu emigrēt, tieši Iļja bija tas, kurš mani iesēdināja vilcienā, jo neviena cita nebija. Atnāca, atnesa kaut kādus zīmējumus un teica: “Tas tev.” Es kā audzināts cilvēks vaicāju – kam tos nodot? Viņš atbildēja: “Nevajag nevienam nodot, es tos dāvinu tev! Ja klāsies grūti, varēsi pārdot.” Pie vilciena viņš man atzinās mīlestībā. Es, protams, sakreņķējos. Un aizbraucu. Bet tos darbus nepārdevu, lai cik grūti man dažbrīd klājās. 

Kad Iļja izbrauca no PSRS, jūs pabijāt ļoti daudzās pilsētās, tomēr izvēlējāties apmesties Ņujorkā.

Es tur dzīvoju kopš 1978. gada. Arī Iļja toreiz uzstāja – mēs apprecēsimies un nopirksim sev tur dzīvokli. Ņujorkā nopirkām sev loftu. Bet uzturējāmies tur diezgan maz, jo visu laiku bijām izbraukumos. Cilvēki, kas nāca pie mums, vaicāja: “Vai jūs tik tikko esat ievākušies?” – “Nē, mēs te jau divus gadus dzīvojam.” – “Bet kastes?” – “Ai, mēs vienkārši lidostā dzīvojam.”

Kā jūs pārcēlāties uz Longailendu?

1996. gadā mēs tur ieradāmies pie kāda viesos. Iļja pēkšņi sastinga un paziņoja: “Es gribu to māju.” Tā nebija liela, celta 1918. gadā. Uz lieveņa šūpuļkrēslos atpūtās divi jauki vecīši – tā ap deviņdesmit. Sacīju Iļjam, ka mums vispirms jānoskaidro, cik tā māja varētu maksāt, jo naudas mums nemaz nebija tik daudz. Viņš ietiepās, un es aizgāju noskaidrot: “Atvainojiet, lūdzu, mūs, bet mēs gribētu šo māju nopirkt.” Saimnieki paskatījās uz mani kā mazliet traku un teica: “Bet mēs māju nemaz nepārdodam...” – “Jā, es saprotu.” Pārrunas ilga trīs nedēļas, un mēs māju nopirkām.

Tiesa gan, šie ļaudis piekrita ar vienu noteikumu – ka es to nekad nepārdošu. “Es tev šo māju pārdodu, un tu to mīlēsi tā, kā to darīju es,” mani piekodināja iepriekšējā saimniece. Es atbildēju, ka, protams, mīlēšu, tikai “droši vien nespēšu tieši tā kā jūs”. Viņi mums atstāja visu iedzīvi – mēbeles, dažādus sentimentālus nieciņus. Tajā namā vēl ilgi bija jūtama to cilvēku dzīve, viņu piemiņa un atmiņas. Tagad šī māja ir vairāk mūsu nekā viņu.

Pirmais, ko izdarījām, izveidojām Iļjam darbnīcu. Māju pārbūvējām un pamatus nostiprinājām tikai pirms septiņiem gadiem, kad radās līdzekļi. Neesam jau miljonāri...


Foto: Viktorija Fomenko īpaši Arterritory.com

Longailenda droši vien ļauj atjaunot to enerģijas patēriņu, ko visu laiku pieprasa šis process – izdomāt projektu, realizēt to...

Tā ir darba vieta, mūsu dzīves vieta, un mēs tur strādājam. Režīms mums ir dzelžains. Ceļamies ļoti agri, es vēl agrāk par Iļju, jo man daudz jāstrādā ar Eiropu. Mums ir viens asistents. Viņš ir bijušais mūziķis no Volodjas Tarasova projekta. Apbrīnojams cilvēks, kas jau vienpadsmit gadu ir ar mums kopā. Viņš palīdz ar organizēšanu. Īpaši – attiecībā uz detaļām. Un to ir milzums. Viena lieta ir, kad cilvēks uzglezno audeklus, tie tiek piekārti pie sienas un mākslinieks atnāk uz atklāšanu un pieņem apsveikumus. Pavisam cita – savākt milzīga mēroga projektu. No Amerikas ar mūsu paveikto tika izsūtītas 65 kastes. Baltajā kapelā ir sešas gleznas, un katra no tām sastāv no četrām vai sešām daļām. Milzums modeļu, zīmējumu, nelielu priekšmetu. Šis ir neticami sarežģīts projekts.

Ko jūs jūtat, kad eksponēšana ir pabeigta un instalācija ir jāizjauc?

Esam pie tā pieraduši – nav jau pirmā reize. Dažkārt kādu instalāciju nopērk muzeji. Vakar pie mums uz Grand Palais bija atnākusi Brazīlijas kultūras ministre, paskatījās un pēc tam savam visu muzeju direktoram teica: “Mums tas viss jāņem!” Pēc tam viņa man prasīja, cik tas maksā. Teicu: “Pašlaik uz šo jautājumu atbildēt nevaru.” Lai arī es zinu, cik daudz naudas projektā esam ieguldījuši, es taču pati to naudu vācu. Muzeju direktors tad noteica: “Jā, Baltā kapela man ļoti patika. Rekomendēsim kādam to nopirkt...” Savukārt ministre izlaboja: “Nevis rekomendēsim, bet pateiksim!”

Tā ka ir cerība, ka kaut kas tiks nopirkts, lai arī parasti šādi lieli projekti nav pieprasīti. “Projektu namu” savulaik nopirka Vācijas valdība. Izstāde notika Ņujorkā, un uz turieni bija atbraucis kāds Vācijas ministrs un paziņoja, ka viņi pērk visu projektu. Pēc tam Maskavas izstāžu centrs Garage palūdza atvest un izstādīt “Projektu namu” pie viņiem. Vācieši atteicās un paziņoja, ka tas ir viņu nacionālais dārgums.

Sanācis tā, ka mēs ar Iļju esam arī Japānas nacionālā vērtība jeb nacionālais dārgums, jo esam saņēmuši imperatora prēmiju. Tie, kas to saņem, uzreiz iegūst šādu statusu. Nu vismaz kaut kur mūs uzskata par dārgumiem! (Smejas) Japānā mums ir daudz darbu, pieci sabiedriskie projekti, kas tautas aptaujā atzīti par labākajiem sabiedriskajiem projektiem valstī.

Vai jums ir kāda sava reālā “ideālā pilsēta”, jūsu pilsēta?

Es pat nezinu. Es visu laiku pa dzīvi sitos. Man ir pilnīgi vienalga, es varu iznākt no visdārgākās pils un rīt iziet uz ielas un sākt jaunu dzīvi – tādas ir manas sajūtas. Jo man bērnībā nav bijis normālu māju, mani vecāki tika apcietināti, kad es vēl biju maza meitene. Tāpēc man ir pilnīgi vienalga – kur mēs dzīvojam, kurp braucam. Es jūtos lieliski arī šajā viesnīcā, jo tā ir ļoti ērta. Mājas – tā ir mūsu māja, bet es pat nezinu, kas man kurā skapī stāv. Nu stāv un stāv – mani pilnībā neinteresē, kā; es nepieķeros lietām. Kad agrāk kaut kur pārcēlāmies, man bija svarīgi pārvest bērnus, grāmatas un klavieres, un viss – es jau biju prom. Iļja, protams, ir mazliet vairāk piesaistīts mājām, jo tur ir viņa darbnīca. Tā ir viņa dzīve. Šeit, Parīzē, viņš jau cieš. “Gribu gleznot,” Iļja saka. Atbildu: “Pieķeries zīmējumiem!” Viņš atteic, ka grib gleznot. Nekas, pārbrauksim mājās – varēs gleznot!

www.grandpalais.fr

Ieva Pelēce - 19.05.2014 17:48
Lieliska intervija! Kas pats interesantākais - bija sajūta, ka Iļja arī turpat klāt un piedalās :))