4. Maskavas laikmetīgās mākslas kurators Pēters Vēbels. Preses foto

“Ja pasauli nepārrakstīsi tu, tā pārrakstīs tevi” 0

Intervē Anna Iltnere
04/10/2011 

4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles, kura Krievijas galvaspilsētā notiek no 22. septembra līdz 30. oktobrim, kuratora kārtā šogad iecelts Pēters Vēbels (Peter Weibel, Vācija, 1944). Viņa izglītības spektrs sniedzas no kinematogrāfijas līdz medicīnai un matemātikai, loģikai, bet par bāzes staciju gala beigās izvēlēta mūsdienu māksla ar interesi par konceptuālo un jauno mediju mākslu, eksperimentālo kino un arī valodu, kā par mākslu runāt. Šīgada Maskavas biennāles koncepts, pēc kura vadoties Vēbels veicis darbu atlasi, ir – “Pārrakstot pasaules” (“Rewriting Worlds”).

Biennāles centrālajā skatē piedalās 64 mākslinieki no 33 valstīm, tostarp arī Gints Gabrāns no Latvijas un Timo Toots no Igaunijas. No pasaules slaveniem vārdiem var minēt Olafuru Eliasonu (Islande/Dānija), Gerhardu Rihteru (Vācija) un Ai Veivei (Ķīna). Sarunā ar Pēteru Vēbelu bija iespēja uzzināt gan par “pārrakstīšanas” ideju, gan laikmetīgās mākslas attīstību un lomu mūsdienu pasaulē, kā arī to, kālab Vēbels jau vairākus gadus neapmeklē Venēcijas biennāli.

Preses konferencē Jūs minējāt, ka ar šo izstādi vēlaties radīt skaidru nošķīrumu starp moderno mākslu un laikmetīgo mākslu. Kādas būtu galvenās atšķirības starp abiem mākslas periodiem? 

Precīzāk – vēlos izcelt nošķīrumu starp neprecīzu izpratni un to moderno mākslu, kas ir šodien pāraugusi laikmetīgajā mākslā. Ierasts ir uzskats, ka modernā māksla ir abstraktā glezniecība, kas aizsākusies 1915. gadā līdz ar Kazimiru Maļēviču un objekta izslēgšanu no reprezentācijas. Es tam nepiekrītu. Jau 1913. gadā Marsels Dišāns reālu objektu pasludināja par mākslas darbu – pirmo reizi mākslas vēsturē; tas bija graujošs notikums. Uzskatu, ka moderno mākslu raksturo reprezentācijas aizstāšana ar realitāti. Ja agrāk tika gleznoti ķermeņi, tad modernā mākslā ķermeņi tiek apgleznoti un rodas bodiārts; ja agrāk tā bija ainavu (landscape) glezniecība, tad modernā mākslā ienāk landart, mākslinieki fiziski iejaucas ainavā, maina to. Agrāk gleznās atainoja gaismu, sauli, varavīksni, bet vēlāk ienāk jau reāla gaisma, ir gaismas instalācijas. Tas, ko agrāk mākslā reprezentēja, tagad ir reāls. Un ir nepareizi postulēt, ka modernā māksla akcentē krāsu un formu brīvību bez piesaistes realitātei. Tātad pirmais kritērijs būtu reprezentācijas aizvietošana ar realitāti.

Akadēmiskajā glezniecībā par augstu meistarību uzskatīja spēju atveidot, teiksim, cilvēka seju tā, ka tā šķita kā īsta un nevis uzgleznota. Mērķis tātad – perfekta imitācija, ko iespējams panākt, ja nerodas nekāda izmantoto instrumentu un paņēmienu klātbūtnes sajūta. Lai neredz otas triepienu, bet redz ādu. Taču 19. gs. vidū daļa gleznotāju apjauta, ka vēlas rīkoties citādāk. Un attīstījās modernā glezniecība, kuras mērķis bija priekšplānā izcelt tieši paņēmienus, instrumentus, kā reprezentācija ir īstenota. Ja akadēmiskajā glezniecībā mērķis bija rādīt uzgleznoto seju kā dzīvu un klātesošu, tad modernisti nāca jau ar uzstādījumu parādīt, kā seja ir konstruēta. Kritiķi tolaik pareizi norādīja, ka, veroties Monē gleznās, neredzi cilvēkus, bet redzi otu. Tātad modernā māksla sākās ar to, ka uzrādīja, kā attēls tiek radīts. Sekoja virkne mākslinieku, kas vairs negleznoja no dabas, bet gan no fotogrāfijām, kas tolaik bija attīstījusies tehnoloģija un arī bija uzskatāma par instrumentu. Arī Endijs Vorhols nav uzgleznojis nevienu pašu gleznu. Visi viņa darbi ir sietspiedes, kopijas no fotogrāfijām. To var attiecināt arī uz visu popārtu kopumā. >