Kadrs no filmas “Pelikāns tuksnesī”

“Neiederīgs putns. Lūk, tā es jūtos” 3

Intervija ar Viesturu Kairišu par dokumentālo filmu “Pelikāns tuksnesī”

Rita Kaže-Zumberga
14/05/2014

Viestura Kairiša dokumentālās filmas “Pelikāns tuksnesī” Latvijas pirmizrāde
Kinoteātris Splendid Palace, Rīga
14. maijā plkst. 19.00

Pelikāns tuksnesī pāršķēla savas krūtis, lai ar asinīm pabarotu savus mazos putnēnus – tieši šī bibliskā metafora ir Viestura Kairiša jaunās dokumentālās filmas pamatā, kas ieved unikālajā un teiksmainajā zemē, ko dēvē par Latgali. Stunda un desmit minūtes kā atskaites punkts cilvēku ekstrēmai ziedošanās vēlmei, teju pilnīgai atrautībai no realitātes un skaistām dabas ainavām.

“Pelikāns tuksnesī” (Studija Lokomotīve, 2014) pirmizrādi piedzīvoja 28. aprīlī prestižajā kinofestivālā Visions du Réel Nionā, Šveicē, kur tika iekļauta pilnmetrāžas filmu konkursa programmā. Lai gan balva gāja secen, kāds noteikts ļaužu loks jau paspējis iepazīt šo vizuāli poētisko vēstījumu par mītiem apvīto Latvijas novadu. Nacionālo pirmizrādi skatītāji piedzīvos 14. maijā pievakarē, kinoteātrī Splendid Palace, kur atklāsies Latgales īpašā maģija un posts, pastāvīgā reliģijas klātbūtne, cilvēku ikdienas dzīves ritums, dabas diženums, dzīvība un nāve. Tas viss operatora Ginta Bērziņa notvertajos skatos savijas ar Gustava Mālera mūziku, radot pieminekli zemei, ko režisors sauc par mūsu zūdošo Atlantīdu. Splendid Palace repertuārā filma būs skatāma no 15. maija.

Viesturs Kairišs izsaka novērojumu, ka Latgale atgādina ūdeņiem ieskautu salu, bet reizēm tuksnesi, kurā ieputināts šķirsts ar izglābto cilvēci. Tur valdot visaugstākā garīgā spriedze Latvijā – katoļu reģions, kas pilns pareizticīgo, vecticībnieku un sagrautu jūdu dievnamu. Filma, kas tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Nacionālā Kino centra finansiālu atbalstu, ir vēstījums par kultūras un civilizācijas izzušanu, savas citādības zaudēšanu, taču vienlaikus tas ir Latgales cilvēku portrets.

Pēdējos gados režisors aktīvi veidojis operu iestudējumus Latvijā un Vācijā, tādējādi “Pelikāns tuksnesī” ir atgriešanās pie dokumentālā žanra pēc ilgāka pārtraukuma – pēdējā filma “Loengrīns no Varka Kruu” par Latvijas kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni tika pabeigta 2009. gadā. Pašlaik paralēli top mākslas filma “Melānijas hronika” – autobiogrāfisks stāsts par izsūtījumu, un dokumentālā filma “Neredzamā pilsēta” par Černobiļu Ukrainā un Visaginu Lietuvā.


Filmas “Pelikāns tuksnesī” reklāmas rullītis

Sarunā Arterritory.com Viesturs Kairišs nekautrējas atzīt grūtības filmas tapšanas gaitā un atklāj, ka spējis saskatīt pelikānu arī sevī.

Jums Latgale ir bērnības vieta, tagadnes vieta un noteikti arī nākotnes. Kādas ir pirmās spilgtākās ainas, ko atminaties par šo zemes stūri? Vai izdevās kaut ko no tā noķert filmā?

Man vairāk ir kinematogrāfisko noskaņu, ko nekad neaizmirstu. Piemēram, skatos uz lauku, kur tālumā brauc traktors, ir pilnīgs klusums, un skaņa pie tevis atlido tikai pēc brīža. Reizēm kopā ar kādu gāju makšķerēt uz upi, kas bija tālu no mājām, un tur otrpus esošajā sādžā varēja dzirdēt skaņas, kā cilvēki dzen govis un tad slauc. Šādas precīzas atmiņas ar skaņu un bildi man ļoti patīk. Bet pārsvarā tomēr tie ir cilvēki – ģimene, vecvecāki – un visam pāri valoda. 

Filmā nekā no šī visa nav, tā ir par ko citu, bet par bērnības atmiņām varbūt kādreiz uztaisīšu spēlfilmu. “Pelikāns tuksnesī” ir mans mēģinājums kaut ko atrast, sameklēt. Reizēm, vienam braukājot pa Latgali, nav drosmes ielīst nezināmajās vietās, bet ar kameru piespiesties ir daudz vieglāk. Tas, kas mani Latgalē sajūsmina, ir tā bezgalīgā iespēja uztaustīt un atklāt. Jāatzīst, ka šīs filmas dēļ pats daudz ko redzēju pirmoreiz.

Pastāstiet par filmas tapšanas gaitu – cik daudz no svara bija organizatoriskā puse, cik – liktenīgi notikumi? Vai vietējie mierīgi uztvēra savu piedalīšanos kino tapšanā?

Jā, es mēģināju arī organizēt. Bija vairāki nepieejami vecticībnieku ciemi, kuros netikām iekšā. Vienreiz satiku kādu vīrieti un sarunāju, lai viņš ar āmuriem atnāk uzspēlēt uz sliedēm, – tieši tā kā viņi zvana zvanus. Kad jānotiek filmēšanai, viņš pēkšņi atteicās ierasties un viss izgāzās. Saņēmos un pie viņa aizgāju, kaut kā pierunāju, un šos labos kadrus tomēr izdevās notvert. Bet, protams, mēdzām braukt arī uz dullo; it kā daudz organizēšanas, taču nenoliedzami, ka veiksmes faktors noteica savu. 

Tā kā man bija ļoti svarīgi censties vizualizēt dievu, uzfilmēt šo nereālo sajūtu, biju priecīgs, kad izdevās apmeklēt izslavēto Kārsavas vecticībnieku draudzi, kur satiku harizmātisku priesteri, pie kura ļaudis dodas no tālām zemēm. Viņam piemīt tik enerģētiski spēcīga seja un smaids, ka, šķiet, tu jūti transcendenci un dieva klātbūtni. 


Kadrs no filmas “Pelikāns tuksnesī”

Bija arī interesanti gadījumi – pēc dievkalpojuma vietējā draudze mēdz ieturēt maltīti mazā mājiņā, bet man, ilgākā laika posmā viņus iepazīstot, bija zināms, ka to var darīt arī ārpusē. Pūlējos pierunāt uz šo otru variantu, kas noderētu filmēšanas vajadzībām, bet viena kundze mums uzsauca, ka slikts laiks, un uzsvēra visai grupai – Молитесь! (no krievu valodas – Lūdzieties!) Bet mēs jau neesam tie, kas strādā un lūdzas... Taču tad pēkšņi kā pēc plāna uzspīdēja saule, un pusdienošana tomēr notika dienasgaismā un arī kadri izdevās. (Smejas

Organizatoriski mums palīdzēja daudzi cilvēki – gan paziņas no katoļu baznīcas puses, gan iedzīvotāji kā Krišjāņa Norveļa mamma no Viļāniem. Bet bieži, lai kaut kur piekļūtu, situācijas vienkārši vajadzēja izprovocēt. Nevaru arī teikt, ka nebija scenārija, jo iepriekš biju tam veltījis laiku un aprakstījis vīziju. 

Safilmētais apjoms finālā bija apjomīgs, un, protams, daudz kas palicis aiz kadra, taču nav iemesla žēloties, jo “Pelikāns tuksnesī” ir pilnīga Latgales esence. Iztiekot bez problēmsižeta, tapis vizuāls, poētisks, skarbs un muzikāls kino.


Kadrs no filmas “Pelikāns tuksnesī”

Vai sižeta neesamība režisoru pārrada par mākslinieku, kam iecerētās sajūtas uz skatītāju jāmāk pārnest citās formās?

Režisoram vienmēr ir jākļūst par mākslinieku, kurš uzbur vīzijas. Bet, šķiet, filmā kāda sižetiskā līnija tomēr ir – parādās dzīvība un nāve, izzūdošais eksistences veids, uz kristīgo reliģiju tendēta sabiedrība, kura īstenībā tāda nav – uz to nomērķēts tikai mans fokuss. Vēsts par zemi, uz kuru nākam, par kuru mums jāpaliek; šai vietai kristīgā ideoloģija pienākas organiski.

Kā filmā atspoguļotas Latgales tik daudzās reliģiskās pārliecības?

Filma ir diezgan “jēzuscentriska”. Mazliet parādu rituālus, īpaši vecticībnieku un katoļu, bet nekādās niansēs neiedziļinos, jo šī nav reliģiska filma, lai paskaidrotu, kas katrai no reliģijām ir svarīgs. Drīzāk tā ir konkrētu sajūtu apkopojums – par miršanu un Lieldienām, kur Jēzus tiek sists krustā un pēcāk augšāmceļas jeb atdzimst. Kaut kā likumsakarīgi liekas, ka Jēzus var būt jebkurš cilvēks un jebkurš cilvēks var būt Jēzus. Nepieķeroties dogmām, vairāk ļāvos cilvēciskiem brīžiem, kur atklājas ekstrēmas reliģiskās vērtības – cilvēki gaida dievu un augšāmcelšanos, bet tajā pašā laikā pārdzīvo miršanu.

Savstarpēji Latgales ļaudis par reliģiskajām atšķirībām pārāk nerunā. Līdzās pastāvēšana ir dabiska. Lai gan bērnībā sadzīviskā līmenī esmu uzjautrinājies par gadījumiem, kad, sievietei apņemot vīru no Rīgas, vietējie mēdza bez ļaunuma sacīt: “Apprecējusi to velna ļutaru!” Neapspriežams variants, velna luterāņi! (Smejas) 


Kadrs no filmas “Pelikāns tuksnesī”

Saistībā arī traģiskiem vēstures notikumiem jūs esat izteicies, ka ir sajūsminoši novērot, ka persona paceļas pāri drausmīgiem apstākļiem un triumfē kā cilvēks. Vai novērojāt līdzības arī šī kinodarba tapšanas laikā?

Katrā ziņā man tas būtu svarīgi. Savā ziņā šī ir jocīga filma – galvenais varonis ir zeme, kas praktiski ir neiespējams uzdevums. Vienīgais personāžs ir Jēzus, kura dažādos atveidus es rādu ar baznīcu palīdzību. Tādējādi būtu labi, ja Latgale paceltos pāri savam ārējam sabrukumam, kas tur valda un ir spēcīgi jūtams, bet vienlaicīgi to saglabātu, lai nezaudētu savu šarmu – vietām ar šo depresīvo nožēlojamību, skumjām, bet vietām ar mežonīgo skaistumu šī zeme paceļas pāri ikdienišķajam. 

Pēdējoreiz, uzturoties divus mēnešus Ķelnē, izjutu tādu iekšējo nogurumu, ka vispār nespēju izturēt, domāju, kas ir tas radikālais, kas man ir jādara ar savu dzīvi, lai stāvētu tam visam pāri, lai nebūtu jābrauc uz vairākiem mēnešiem prom. Sapratu vienu, ja man būtu vairāk laika, es dzīvotu Latgalē un nodotos radošajam darbam, taču pagaidām nolēmu, ka pārvākšos uz turieni, kad būšu vecs cilvēks, un pāriešu uz latgaliešu valodu, kura, jāatzīst, bērnībā padevās viegli, bet šobrīd man ir ļoti vāja. Un ja draugi mani sapratīs, tad brauks ciemos. Tas ir mans plāns un mans iekšējais latgaļa radikālisms, ko es neesmu līdz galam aptvēris. Reizēm pats sevi identificēju ar pelikānu tuksnesī, taču ne kristietības nozīmē – manī nav mesiānisma, bet vairāk jūtos kā spilgts, nesaprotams un vietēji neiederīgs putns pilnīgi svešā vidē. Lūk, tā es jūtos.


Kadrs no filmas “Pelikāns tuksnesī”

Kā filmā manāma šī latgaliešu ekstrēmā ziedošanās?

Noteikti mirkļos, kad cilvēks lūdzas. Vēl prātā nāk traks mācītājs, kurš solīja pasaules galu jau 2013. gadā, un, lai arī citu neatzīts, pārbūvē veikalus par baznīcām, jo atļaujas būt diezgan ekstrēms. Kad apzināti devos vizītē, atradu viņu mazā, aizkrautā mājiņā, kur viņš klusībā mani dikti vēroja, tad iedeva savu sarakstīto dzejoļu grāmatu un lika lasīt. Es pieņēmu viņa spēles noteikumus, šķita, ka viņš mani pārbauda. Un tā kā esmu studējis runu pie Arnolda Liniņa, tad, pievakarē sēdēdams pie šī vīra uz kaut kādas plīts, centos no sirds to saturu deklamēt, lai gan dzeja bija diezgan neizprotama. Centos godīgi no teksta loģikas viedokļa, pūlējos ar varu ielikt domu un lasīt, bet jāsaka kā ir – saturs bija sviests un tur nebija ko analizēt. Bet viņš tikai māja ar galvu – jā, jā, un vēroja. Un es nesapratu, vai viņš pārbauda savu dzeju vai mani? (Smejas) Šādi brīži ir visskaistākie, kas neparādās nekādās filmās.

Filmu tā arī veidoju – bez personiskās attieksmes. Man vienkārši patīk šie cilvēki, kas ir tik skaisti, radikāli un droši savās izpausmēs, man patīk viņi, kuri kaut kādā sarūsējušā tonzelī krista savus pāris mēnešus vecos zīdaiņus, kas liekas teju kā slepkavības mēģinājuma forma. Un citi cilvēki viņiem uztic savus bērnus, un varu galvot, tur droši vien neviens nav noslīcis un visi ir laimīgi. Mani tas aizrauj, lai arī savu bērnu nedotu bāzt tādā tonzelī, bet no otras puses – ja es būtu vecticībnieks, kāpēc gan lai to nedarītu?  Tādus viņus mīlu un filmēju.


Kadrs no filmas “Pelikāns tuksnesī”

Atzināties, ka filmas tapšanas procesā bijāt satraucies, ka neizdosies attēlot iecerēto, montāža bijusi mokoša. Vai bija vairāki virzieni, kā interpretēt nofilmēto materiālu?

“Pelikāns tuksnesī” ir par gadu aizkavējies darbs, kas vairākkārt pārmontēts, jo jebkurš kadrs varēja būt jebkurā vietā, bet kaut kā tomēr izdevās stāstu izveidot, kaut grūti un mokoši. Filma mani tik ļoti nomocīja, ka nesapratu, ko es tajā dokumentālajā kino vispār daru? Ir jau džeki, kas atrod kādu sāpi un šajā žanrā urbj, bet mani tas neinteresē. Mēģināju radīt vēsti no īstām lietām, kā esmu pieradis spēlfilmā vai uz skatuves – ja gribu, izveidoju situāciju. Taču šoreiz sanāca mocīšanās ar materiālu, kuram centos piešķirt māksliniecisko dimensiju un citu vērtību. Kad jau šķita, ka šis ir nekam nevajadzīgs darbs, nāca patīkams novērtējums no dokumentālā kino festivāla, kura pārstāvji ārkārtīgi vieglos un liktenīgos apstākļos filmu paķēra, tikko bijām paspējuši to izlaist. Parasti ceļš uz starptautisku atzinību ir lēnāks – sākotnēji tiek domāts, kur filmu piedāvāt, pieteikt, reizēm vispār nav atsaucības. Ierasti tas ir ilgs process.

Kāpēc muzikālajā celiņā ir tieši Gustavs Mālers?

Lūk, vienā reizē, staigājot pa mežu Latgalē, iespējams, lasot sēnes, pēkšņi nāca apjausma: johaidī, tā taču ir Mālera “Dziesma par zemi”! Fantastiska simfonija, kas ir vairāk nekā skaņdarbs. Neatceros, tieši kurš slavens cilvēks atbildēja uz pilnīgi triviālo jautājumu, ko ņemtu līdzi uz vientuļas salas, bet viņš sacīja, ka tā būtu šī dziesma. Arī filmas apakšvirsraksts varētu būt vienkārši “Dziesma par zemi”. It īpaši ceturtā daļa Der Abschied – atvadu elēģija, ārprātīgi ģeniāla mūzika, kas ietver sevī smeldzi, dzidrību, šķiršanās sāpīgumu un ceļa motīvu.


Kadrs no filmas “Pelikāns tuksnesī”

Arī spēlfilma “Melānijas hronika” tiek filmēta Latgalē. Vai tā ir apzināta atgriešanās? Jūs tik organiski sajūtat tieši konkrēto ainavu, ka nespējat par filmēšanas vietu izraudzīties, piemēram, Kurzemes āres?

Lai kā es visur meklētu filmēšanas vietas, vienalga tās atrodas Latgalē; acīmredzot ir pievilkšanas spēks. Tagad, dzīvojot ilgāku laiku prom no mājām, man fiziski pietrūkst šīz zināmās ainavas, gribas atgriezties Latvijā, bet tieši tur. Savā nogurumā pilnīgi ar katru šūnu uztveru, cik ļoti ilgojos pēc tās dabas, skaudri izjūtu, ka tā ir mana garīgā fizioterapija, tas ir mans tuksnesis. Un, iztēlojoties vietu, kur aiziet no visa apkārtējā, nekad neesmu domājis tuksnesi kā īstu tuksnesi vai džungļus, vai kalnus, bet gan Latgali. 

Zinot, ka šobrīd joprojām norit darbs pie divām filmām, vai negribas operas iestudējumus mazliet pagrūst malā?

Gribas. Un lai arī ļoti patīk darīt gan vienu, gan otru, un, iespējams, varbūt kādu laiku varētu tā turpināt, tomēr atgriežos pie domas, ka varbūt vajadzētu kaut ko nolikt malā. Būtu liela vēlme dzīvē uztaisīt vēl vismaz četrus, piecus tādus neaptverama plašuma darbus kā “Melānijas hronika”, bet tas prasa tik daudz enerģijas un laika, ka es prātoju, kā gan es to varētu izdarīt? Kā apvienot?

Bet par dokumentālo kino varu godīgi atzīt, ka es pametu šo žanru. Nevaru izturēt, ka ir tā jāmokās. Lai ar to strādā dokumentālisti, kuriem patīk uztaustīt problēmas. Pabeigšu “Neredzamo pilsētu” un tad aiziešu, taču lai spēkā paliek atruna, ka fantastiskas idejas gadījumā tomēr kaut ko vēl uztaisīšu! (Smejas

Splendid Palace
Elizabetes iela 61
Rīga, Latvija
www.splendidpalace.lv

Mario Marions - 21.05.2014 14:43
R.R. , pusaizmidzis, vot tā ir lielā sērga. gulošie jau apkārt nestaigā un automātiski nerosās
R. R. - 14.05.2014 21:53
lai tik perās, vismaz kāds nav aizmidzis
viens no viņiem - 14.05.2014 19:27
ko tas Kairišs vienmēr perās