Foto

Raela Artela: Bezpajumtnieku smaka mākslā

Viestarts Gailītis
04/10/2011 

No 24. septembra līdz 30. oktobrim mākslas centrā kim? Rīgā notiek Austrumeiropas laikmetīgās mākslas izstāde “Pēc sociālistu statujām” (After Socialist Statues). Tā ir otrā izstāde igauņu kuratores Raelas Artelas (Pērnava, 1980) veidotajā ciklā “Tava perifērija ir mans centrs” (Your Periphery Is My Centre). Pirmā izstāde – Lost In Transition – notika Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā, Tallinā, šīgada vasarā. Tās ietvaros bija skatāmi arī latviešu fotogrāfa Arņa Balčus darbi. Savukārt cikla trešā izstāde novembrī notiks Bjalistokā, Polijā, ar, citu starpā, mākslinieka Kaspara Podnieka piedalīšanos.

Raela Artela 2003. gadā absolvēja Igaunijas mākslas akadēmiju, ir organizējusi izstādes ne vien Igaunijas pilsētās, bet arī Ņujorkā, Lisabonā, Amsterdamā un Varšavā, bet no 2004–2008 gadam Tartu vadīja eksperimentālu projektu telpu Rael Artel Gallery: Non-Profit Project Space. Artela ir Tartu laikmetīgā mākslas festivāla ART IST KUKU NU UT radošā direktore.

Uz īsu sarunu par postpadomju telpu mākslā pirms autobusa atiešanas Raela Artela ierodas ar pusstundas kavēšanos (iepriekšējā vakarā tika atklāta izstāde) kopā ar mākslinieci Flo Kaesaru, ko viņa “atvedusi” līdzi no Igaunijas. Mākslinieces izvēlētā “Gustava Emīla šokolādes” kafejnīca ir adekvāta sarunas vieta – izsapņots lokālā biznesa sapnis, kas avarējis globālajā krīzē.

Kādi ir iespaidi no izstādes atklāšanas?

Man liekas, ka labi. Daudzi cilvēki atnāca, šķita, ka viņi bija diezgan ieinteresēti darbā. Tas bija mans pirmais šovs Latvijā, jauna pieredze tādā ziņā.

Jūs uzaicināja kim?

Mani uzaicināja [direktore] Zane [Onckule].

Un deva Jums pilnīgu rīcības brīvību, lai definētu tēmu?

Jā, protams, tā ir kuratora darba ideja. Citādi viņi varētu to darīt paši. Viņi uzaicināja mani, un es piedāvāju izstādes tēmu un arī veicu mākslinieku izvēli.

Šajā izstādē svarīgi ir sociālie un vēsturiskie aspekti, ne tā?

Jā, savā ziņā. Nosaukums “Pēc sociālistu statujām” attiecas uz laiku, kad vēsturiskās sociālistisko varoņu skulptūras tika novāktas no pilsētas laukiem un ielām, un izstādes jautājums ir, kas ir noticis ar pilsētas telpu pēdējos 20 gados.

Vai kādi no darbiem bija veidoti speciāli šai izstādei?

Jā, viens tika veidota speciāli šai izstādei – to veidoja Flo Kasearu. Nosaukums ir “Bēgšana Rīgā”. Video darbs tika taisīts Tallinā, bet tad mēs domājām, ka ir nedaudz jocīgi ierasties ar to šeit, jo tas neko neizteiks vietējai mākslas auditorijai, un mēs nolēmām darbu veidot pa jaunam Rīgā.

Vai šeit to bija iespējams realizēt, pateicoties kādām līdzībām starp Tallinu un Rīgu?

Flo Kasearu: Tas nav par pilsētu, tas ir vairāk par pašu aktu. Ātra un bīstama traukšanās ar automobiļiem naktī, un paralēli tiem skrien šis iedomātais baltais zirgs. Tas ir poētisks darbs, kas faktiski ir iespējams jebkurā pilsētā. 

Vai postpadomju telpa ir atšķirīga no nepadomju telpas?

Jā, manuprāt, ļoti atšķirīga. Vecajā Dienvidslāvijā ir plaši lietots un trāpīgs apzīmējums par postpadomju telpu – turbo-kapitālisms. Vecajās kapitālistu valstīs pārmaiņas ir notikušas stabili un pakāpeniski un mazāk vai vairāk pārdomāti. Tai pat laikā postpadomju valstīs ir notikušas ātras pārmaiņas, kuras neviens nav līdz galam pārdomājis. Procesi visā Austrumeiropā ir bijuši līdzīgi – kā privatizācija un ģentrifikācija. 

Tātad Jūs varat nodalīt tādu kopumu kā Austrumeiropas māksla?

Jā, man tā šķiet. Kā kuratorei, mans galvenais fokuss ir bijušās Austrumeiropas manas paaudzes mākslinieki. Un šī izstāde bija laba iespēja saprast, kā mākslinieki nolasa realitāti un kāda veida stāsti dzimst viņu iztēlē šajā reģionā.

Jūs minējāt Austrumeiropu – vai Igauniju pie tādas pieskaitāt, ņemot vērā, ka valsts prezidenta Ilvesa līmenī politika ir to norobežot no Austrumeiropas un pieskaitīt Ziemeļeiropai?

Jā, tas ir ļoti dīvains uzstādījums. Šovasar arhitektūras žurnāls Maja palūdza vienu tekstu no manis par arhitektūru bijušajā Austrumeiropā. Es uzrakstīju to rakstu, un viņi uzlika apakšvirsrakstu – Go East. Ir dīvaini ko tādu dzirdēt par bijušo Dienvidslāviju un Poliju, kad mēs paši faktiski esam austrumos. Tas, ka Igaunija un Latvija bijušajā PSRS bija vairāk attīstītas un PSRS tajās investēja vairāk resursus, nepadarīja tās rietumnieciskākas.

Vai, Jūsuprāt, Eiropas rietumos un austrumos ir atšķirīgas laikmetīgās mākslas tendences un tēmas?

Tās ir attīstījušās savā laikā. 90. gados mums bija eksotisks statuss. Rietumu kuratori bija pārņemti ar ideju te atrast “dārgumu istabu”. Savukārt šejienes mākslinieki, tam pateicoties, bieži nemaz necentās meklēt savu identitāti, bet savā veidā pielāgoties rietumu kuratoru gaidām. Tas man liekas tagad ir mainījies līdz ar globalizāciju un starptautisku mākslas tīklu izveidošanos. Jautājumi, ar kuriem šejienes mākslinieki strādā, ir ļoti dažādi, un tā šis reģions kļūst līdzīgāks tā dēvētajiem rietumiem. Man liekas, tagad jau ir diezgan grūti vispārināt.

Vai nav tā, ka šajā reģionā vairāk klātesoša ir vēsturiskā interese? Es zinu jaunus māksliniekus, kas strādā ar vēstures jautājumiem, paši pat neatceroties padomju vēsturi, bet to uzklausot no saviem vecvecākiem. Es nezinu, vai rietumu jaunos māksliniekus šobrīd nodarbina, piemēram Otrā pasaules kara mantojums.

Man liekas, ka visa Vācija strādā ar nacistu pagātni! (Iesmejas.) Ir daudzi mākslinieki, kas strādā ar vēstures jautājumiem – arī rietumos.

Vai Jūs jau iepriekš zinājāt māksliniekus, kas aicināti izstādē? Kā Jūs viņus izvēlējāties?

Jā, protams, es zinu šos māksliniekus un viņu darbus. Runājot par tēmas realizāciju, es domāju par darbiem, kas iederētos tajā interesantā veidā. Respektīvi, es domāju par māksliniekiem, kas varbūt nav tipiski, bet kam ir potenciāls ilustrēt tēmu. Piemēram, Frančiseks Orlovskis no Polijas. Viņam ir vairākas intervences publiskajā telpā. Viņš apmainās ar drēbēm ar bezpajumtniekiem, protams, “līdzi ņemot” visu to smaku. No šīm drēbēm izstādē ir uzcelta telts.

Jūsu iepriekšējās izstādes nosaukums – Lost in Transition, rada nostalģiskas asociācijas.

Manuprāt, tas ir jautrs nosaukums! Pamatā ir ideja par ciklu “Perifērija ir mans centrs”, un tā ir attīstījusies, realizējot vairākas pasūtinātas izstādes Austrumeiropā. Es nemāku strādāt ar daudz dažādām tēmām, man jāstrādā lielākas tēmas ietvaros, kas tiek pakāpeniski attīstīta. Tas ļauj fokusēt. Minētais projekts faktiski tika taisīts 20. gadskārtai kopš izgāzās [komunistu reakcionāru] apvērsums 1991. gada 21. augustā. Puča neveiksme ļāva attīstīt nāciju valstis un kapitālismu, bet es nevēlējos vien svinēt šo nacionālo momentu. Mani vairāk interesēja fakts, ka skarbajā pārejas laikā bija daudzi zaudētāji. Otrs izstādes jautājums bija, vai mēs joprojām esam “zuduši” pārejas apjukumā. Tad otrā, Rīgā notiekošā izstāde ir par pilsētvidēm postsociālistu pasaulē un trešā notiks, Bjalistokā, Polijā.

Tā būs par māksliniekiem, kas dzīvo perifērijās, laukos, mežā, un jautājumu, kā viņi saistās ar mākslas pasauli. Piemēram, Kasparu Podnieku, kurš dzīvos Drustos, un viņa kolēģiem, kuri dzīvo no centriem promesošās vietās. Es domāju, ka mākslinieki, kuru darbi ir izstādīti “Pēc sociālistu statujām”, spēj savādāk attiekties pret vēsturi. Viņi ir dzimuši ap 1990. gadu un spēj atrast jautrākus veidus, kā apspēlēt vēstures tēmu. Man arī ir jādomā par auditoriju – lai nebūtu vien problēmas un šausmas, kas atbaidītu potenciālu auditoriju.

Ir grūti kontrolēt to, ja mākslinieki izvēlas tādas tēmas.

Es kontrolēju diezgan daudz no tā, kas notiek izstādes zālē.

Izstādes zālē notiekošo var kontrolēt, bet darbu?

Jā, jā, arī darbu, jo es to pasūtu. Tur reti ir nejaušības.

Bet Jūs taču nekontrolējat darba saturu?

Protams, ka es to kontrolēju.

Vai tas nav nedaudz viņpus Jūsu “jurisdikcijas”?

Nē, man ir tiesības pateikt, kā darbs tiek izmantots.

Bet tad kādēļ Jums ir jālīgst mākslinieki – varbūt darīt to labāk pašai?

Es sameklēju māksliniekus, kuri strādā ar noteikto jautājumu. Es neticu lielai mākslas brīvībai. Process allaž ir kompromiss, un jārod ceļš uz sarunām. Es esmu atbildīga par izstādi. Tādēļ es kontrolēju katru momentu, kā top darbs un kas notiek izstādē. Citādāk es nevarētu parakstīties zem izstādes. Protams, tu vari būt superdemokrātisks, bet rezultāts bieži nebūs labs. It īpaši grupu izstādē ir svarīgi kontrolēt procesu un koordinēt to.

Ko Jūs likāt darīt, piemēram, Flo Kaesaru, ko esat atvedusi sev līdzi no Igaunijas?

R.A.: (Iesmejas.) Es viņai palīdzēju strādāt un domāt.

F.K.: Viņa man lika transplantēt manu darbu uz Rīgu. Es pati to nekad nebūtu darījusi.

R.A.: Kādam ir jābūt augstākai pozīcijai, un es savukārt esmu atkarīga no māksliniekiem. Es nespētu uztaisīt nevienu izstādi bez sadarbības ar mākslinieku. Tās ir abpusējas attiecības. Es neesmu muzeja kuratore, kas saliek kopā kolekciju.

Jūsuprāt, šis ir interesants laiks mākslai?

Jā, mēs piedzīvojam pēdējās robežšķautnes attiecībā pret pārējo pasauli. Drīz viss reģions tiks normalizēts, integrēts lielajā globālajā ainā. Šis ir pēdējais laiks par to runāt. 

Pati globālā situācija ir ļoti neskaidra. Tā ka šādā perspektīvā grūti runāt par normalitāti, kurā integrēties.

Jā, bet drīz šis reģions darbosies uz līdzīgiem procesiem kā tā dēvētā attīstītā pasaule – lai kādi tie būtu, labi vai slikti. Un izmaiņas pēc būtības nav ērtas – tas nozīmē mainīt dzīvesveidu, domāšanu. Tas nav jādara vien indivīdiem, bet visai sabiedrībai kopumā. Un vienmēr ir cilvēki, kas nespēj panākt izmaiņas. Ir piemēram, jauna šķira – bezpajumtnieki, cilvēki, kuri nespēja pielāgoties pārmaiņām. Un jaunajai sistēmai nerūp tie, kas netiek līdzi. Tā no tiem distancējās, kā distancējas no bezpajumtnieku smakas. Arī sociālie mērogi mainās – ir superbagātie un cilvēki, kam nav gandrīz nekā.


Raela Artela. Foto: Ansis Starks