Māra Brašmane. Foto: Kristīne Madjare

Normālā dzīve. Intervija ar fotogrāfi Māru Brašmani 5

Viestarts Gailītis
07/05/2014

Intervijā izmantotas fotogrāfijas no cikla “Pārmaiņu laiks”

Māras Brašmanes izstāde “Pārmaiņu laiks” no 9. maija līdz 1. jūnijam apskatāma LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā

Māras Brašmanes (1944) fotogrāfijas ir ikdienu apliecinošas. Tās ir viņas mentālā redzējuma vizuāla projekcija, kas trāpīgi sasaucas ar nesen presē publicēto “Latvijas laimes indeksa” pētījumu, kurā iezīmējas patērētājam neierastā atziņa, ka cilvēks var justies labi arī krīzes laikā. Interviju ar fotoveterāni, kura ļāvusi mums iepazīt viņas mīlēto Rīgu ar tās radošo ziedu jau kopš 1960. gadiem (“Manas jaunības pilsēta”), ievada papļāpāšana par zvirbuļiem, kas negaidīti apsēduši kafejnīcas terasi, parādoties apmeklētājiem ar maizītēm. Tā aizrunājamies par galvaspilsētas baložiem, kas gājuši mazumā pretēji ekspansīvajām vārnām, kuru skaits vērsies plašumā. “Tāds modelis ir visur – lielais aprij mazo,” saka fotogrāfe, kuras ekspozīcija “Pārmaiņu laiks” no 9. maija līdz 1. jūnijam būs aplūkojama Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā. Izstāde dokumentē muzeja galveno ēku īsi pirms rekonstrukcijas. Starp citu, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Māra Brašmane ir nostrādājusi divdesmit gadus (1984–2004), vēl pirms tam – Rundāles pilī.


Foto: Kristīne Madjare

Vai dzīvi uztverat kā izdzīvošanu?

Nē, es tā nedomāju. Es nezināju, ka man vajadzēs izteikties filozofiski. To varētu (Uldis) Tīrons ar (Ilmāru) Šlāpinu. Es reāli pieeju dzīvei, reāli (iesmejas). Vienkārši dzīvoju un daru savu darbu. Es esmu laimīgi atradusi to veidu, kā sev radīt prieku ar darbu – tā ir māksla, un tā arī visu mūžu esmu ar to nodarbojusies.

Jūs sakāt – laimīgi atradusi. Vai tas nozīmē, ka jūs nezinājāt, ko vēlaties, un meklējāt?

Principā nē, ievirze bija jau bērnībā. Mamma smējās, ka esmu vecmodīga. Mums bija tāda veca kumode, pārpirkta no kaut kādiem ļaudīm. Bijām bēgļu gaitās, un, kad atgriezāmies, visa iedzīve, protams, bija jau nezin kur, un visa sadzīve sākās no jauna. Mammīte no kaut kādiem cilvēkiem nopirka kumodi un sofā – vecās bildēs to var redzēt. Mēs dzīvojām komunālā dzīvoklī, un es teicu – tā kumode būs mana. Bija vajadzība pēc kaut kā sena, skaista, harmoniska (smaida). Tā mēs visu mūžu meklējam harmoniju – viens mūzikā, otrs mākslā, cits varbūt motociklus restaurējot un savedot kārtībā tos dzelžus.

Jūs sacījāt, ka bijāt bēgļu gaitās – vai variet precizēt?

Jā, es piedzimu Liepājā, 1944. gadā. Man bija desmit dienas, kad tētis pavadīja mammu, mani, trīsgadīgo brāli un gadu veco māsu uz kuģi (uz Vāciju). Pēc tam atbrauca viņš pats. Punkts, kur viņi bija norunājuši satikties, bija tāda Kistrīna Vācijā. Tur acīmredzot bija viņa darbabiedri. Tētis bija Liepājas ostas pārvaldnieks, un, kad nāca iekšā padomju karaspēks, bija skaidrs, ka tur nekas labs nevar būt. Mēs sabijām arī Polijā dažādās vietās, un mazais brālis ir dzimis tur. Pēdējā kara posmā visu laiku mainījās frontes līnija. Tad nokļuvām padomju armijas zonā, tā kā es atceļoju atpakaļ ar uzvaru par dzimteni un uzaugu šeit. Tēta māsa pa to laiku bija tikusi uz Rietumu zonu un vēlāk arī pāri okeānam.

Vai tēvs tika sveikā cauri?

Jā, cik es saprotu, speciālisti bija vajadzīgi. Viņš bija būvinženieris, un viena daļa inteliģences bija izceļojusi, viena daļa izsūtīta, un speciālistus ļoti vajadzēja. Viņam bija grupa studiju un sporta biedru, kas viens otru stutēja. Tēvs Latvijas laikā bija aktīvs sportists – spēlēja bendiju, proti, hokeju ar bumbiņu un bija valsts izlasē. Tā kā viņš bija sportists, mēs mūžīgi slēpojām, gājām ar viņu sēņot baigos kilometrus. Tāda normāla, aktīva ģimenes dzīve – mammīte dziedāja, mēs dziedājām līdzi, kaut ko veidojām, spēles spēlējam.

Vai joprojām sportojat?

Ritenis jau divus gadus stāv pie galda kājas. Gaida (smaida). Psiholoģiski nespēju saņemties. Celiņi jau ir, mums Ķengaragā pat ir promenāde. Bet tas centrs mani biedē. Autovadītāji tomēr uzskata, ka viņi ir tie noteicošie. Un kur lai es droši novietoju to riteni? Bet citādi es labprāt braucu. Vajag iesākt – es jau zinu. Tagad tas ritenis ir nostāvējies nabadziņš, gaidīdams, kad es gribēšu braukt. Tas vienkārši ir iedzimtais slinkums. Bet es saņemšos!

Vai fotogrāfija jums vienmēr bijusi maizesdarbs?

Jā, lai arī skolas laikā man bija lielie sapņi par tēlniecību. Gāju keramikas pulciņā, VEF studijā, mīcīju mālus. Man likās vieglāk veidot, nekā zīmēt. Es sapratu, ka es nevienā skolā neiestāšos. Visas tās PSKP vēstures man briesmīgi nepatika – es nepratu vienkārši tā brīvi un vispārīgi runāt. Un vēl tas zīmējums man nepadevās. Tāpēc fotoaparāts bija kā tāds magnēts. Ar to es varēju zīmēt ar gaismu un ēnu.

Bet fotoaparāts jau arī neko neizdara tā īpašnieka vietā.

Protams, tur viss kaut kas ir jāzina. Es tagad pārlēkšu laikā. Kad sākās mūsu neatkarības laiks, beidzot pie mums parādījās Fuji un Kodak filmas. Tā bija kā slimība, kuru vajadzēja izslimot, jo krāsa bija tīra, dzidra, skaista. Līdz tam mums bija krievu filmas, kamēr diapozitīvu filmas bija dabūjamas tikai ar blatiem. Ja nestrādāji kādā nopietnā Vissavienības uzņēmumā, kurā bija fotodarbnīca, vai ja tev nebija pazīšanās – blata, šādas filmas dabūt nebija iespējams. Attiecīgi melnbaltās filmas bija reālākā iespēja, tālab ar to es sāku un joprojām turpinu. Jaunajā izstādē arī būs melnbaltas bildes, bet ne tikai. Kad nāca iespēja tikt pie šīm kvalitatīvajām krāsainajām filmām, tad nebija iespējams no tām atturēties, jo krāsas ir pasakainas. Kaut krāsainā fotogrāfija, protams, ir pilnīgi cita domāšana.


14.03/ 4.04/ 9.04/ 2013 (Krāsu atsegumi). 2013

Kādā izpratnē cita domāšana?

Krāsa pati ir elements, kuru jāprot parādīt. Tai ir galvenā loma. Melnbaltajā fotogrāfijā galvenās ir tonālās attiecības, zīmējuma līnijas.

Tātad jūs ar melnbalto fotogrāfiju strādājāt tādēļ, ka nebija kvalitatīvu krāsu filmu?

Nē, man tā vienkārši patika. Turklāt fotogrāfija nekad nav bijis lēts prieks, taču krāsu fotogrāfija bija īpaši dārga. Lai nodarbotos ar fotogrāfiju, bija vajadzīga profesionāla laboratorija un eņģeļa pacietība. Jā, fotogrāfija man ir iemācījusi pacietību. Agrāk biju ārkārtīgi nepacietīga un strauja savā dzīvē un raksturā, bet darbs iemācīja noskaņoties, sagatavoties, koncentrēties. Ir jābūt sagatavotam.

Ko nozīmē būt sagatavotam? Liela daļa to bilžu, ar ko esat pazīstama, ir mirkļu vai situāciju uzņēmumi.

Tāpat jau bija jāspēj dabūt ārā maksimālo no tā ļoti vienkāršā padomju aparāta, kas nebija nekāds Hasselblad, vai kā tagad, kad jebkura tehnika ir pieejama, ja vien ir nauda un vēlēšanās. Tātad ir jāpārzina savs aparāts un jāzina, ko ar to nekvalitatīvo filmu tu iesāksi tumsā, gaismā, putenī vai lietū. Turklāt pat to slikto filmu nebija viegli dabūt. Otrkārt, ir jāpārvalda process, jo attīstot var sabojāt pilnīgi visu, kā arī jāprot nokopēt. Tādēļ arī padomju laikā iestājos klubā, jo tur bija iespēja satikt citus līdzīgi domājošos, redzēt katalogus, žurnālus, kas citādi nebija tik pieejami. Es laikam par krāsaino fotogrāfiju nemaz tā nesapņoju, jo man ļoti patika melnbaltā. Redzēju mūsu klubā, piemēram, Jāni Gailīti, kas nodarbojās ar krāsu solarizāciju. Vienreiz viņš mani uzaicināja nākt pie viņa par laboranti: kad es asistēju, taisot vienu bildi, tas prasīja divas stundas. Solarizācija nozīmē, ka viņam bija kādi 7–8  negatīvi, kurus viņš attiecīgi klāja un gaismoja, lai dabūt vajadzīgo efektu.

Izklausās pēc inženierzinātnes.

Bija jau arī, un lielākoties jau tie nebija cilvēki ar mākslinieka izglītību. Piemēram, (Ilmārs) Apkalns vai (Egons) Spuris nāca no inženierzinātnes un dizaina. Tolaik Latvijā fotogrāfiju nevienā izglītības programmā nemācīja. Tagad vismaz var iegūt kaut kādu pamatizglītību. Tādēļ es sapratu, ka ar fotogrāfiju ir jāiet strādāt, jo citādi kārpīšos kā tāds amatieris. Apstaigāju kaut kādas Rīgas fotodarbnīcas, domādama, ka strādāšu par laboranti. Tur redzēju, ka viņi caurām dienām štancē vienādas bildes. Tas mani nesaistīja, man vajadzēja ko citādāk. Tajā pašā klubā bija Pēteris Vanags, kurš strādāja Rundāles pilī, un vienu dienu viņš sacīja, ka viņam vajag laborantu. Es biju priecīga – Rundāles pils, kur pēta, attīra, nostiprina, restaurē. Ir šausmīgi interesants tas process, lai dabūtu gatavu tādu stilu, kāds reiz bijis. Kad man jau bija kādi 25, es atklāju, ka universitātē Lietuvā ir fotokurss. Bet es jau biju par vecu (iesmejas), jo tur bija tikai dienas nodaļa. Tagad ir modē mūža izglītība un, lai ko kurš domātu, es tomēr varu mācīties, ko vien gribu. Bet tajos laikos bija vai nu klātiene, vai neklātiene. Man jau bija 27 gadi, kad Kultūras darbinieku tehnikumā nodibināja kino un foto kursu. Tur arī iestājos. Visi mani apsmēja: “Ko tu tur darīsi!” Uz ko es atbildēju: “Bez bumaški ti bukaška, a s bumažkoj – čelovek.” [No krievu valodas – Bez papīra tu esi knislis, ar papīru – cilvēks. – red.] Tāds uzskats bija ļoti populārs, bet tam bija jēga. Viena lieta ir darbs, kurš dara to meistaru, bet jāzina arī tehnika. Es sapratu, ka tikai ar mācībām es sevi piespiedīšu lasīt tehnisko literatūru. Mūsdienās jaunietis nopērk digitālo kameru un tikai šauj, un lādē. Negribas ja lasīt to instrukciju – kāds jau droši vien izlasa, bet lielākoties vienkārši bildē un klibo uz savām kļūdām. Taču vajag arī studēt.

Praktiķiem reizēm rodas jautājums, ko tad vēl var iemācīties.

Vienmēr var kaut ko iemācīties, jo visur ir specializācija. Piemēram, (māksliniece) Ineta Sipunova (režisoram Alvim) Hermanim taisa brīnišķīgas scenogrāfijas. Pamatā jau tā ir fotogrāfija. Bet viņa prot tik eleganti salikt to attēlu, samiksēt, un tur uzzied kaut kas pilnīgi fantastisks.


14.03/ 15.03/ 10.04/ 2013 (Purvīša zāle). 2013

Jūs pati joprojām izglītojaties?

Ja, esmu gājusi kursos. Vēl mani aicina pasniegt koledžā restauratoriem. Viens no priekšmetiem ir māka uztaisīt restaurējamā priekšmeta tehnisko pasi, un to es pasniedzu. Tie ir strikti noteikumi, nekāda māksla – tīri tehniska lieta. Un tā tas ir ar visu. Mums ir speciālisti portretisti, ir ainavisti, ir cilvēki, kas brīnišķīgi fotografē arhitektūru, žurnālisti un sporta fotogrāfi. To var tikai iemācoties. Piemēram, es nekad neesmu nodarbojusies ar aktu fotogrāfiju. Vienreiz mūžā to pamēģināju un redzēju, ka ir jābūt daudz komponentiem, lai to izdarītu kvalitatīvi. Tā ir ar jebkuru žanru.

Vai šobrīd bildējat ar digitālo fotoaparātu?

Šī izstāde ir uz filmas – melnbaltās un krāsainās. Melnbalto es attīstu pati, mājās vannasistabā – ļoti vienkārši, bet pēc tam nesu negatīvus skenēt un izdrukas jau taisa darbnīcā.

Kāpēc nepārejat uz digitālo fotogrāfiju?

Ar digitālo, manuprāt, nemaz nav vienkāršāk. Fotofilma ir ļoti plastiska, tai ir dziļums, vairāki slāņi. Lai es dabūtu digitālu kameru, kas spēj radīt tādu rezultātu, man ir jābūt bagātai vai daudz jāstrādā, lai to atpelnītu. Ne es to daru, ne es to darīšu – es vairs tik daudz nestrādāju. Arī filmu fotogrāfija ir ekskluzīvs vaļasprieks. Bet tas man dara prieku, un, kamēr spēju, es labāk nodarbojos ar to. Man ir arī pietiekami kvalitatīvs digitālais aparāts, bet tas ir tikai tādēļ, ka dzīve ir ļoti skaista un tajā viss kas notiek, un, piemēram, attiecībā uz ceļojuma piezīmēm es nezinu nevienu cilvēku, kurš ceļotu apkārt ar lielo statīvu un kameru. Tādos skrējienos ir labi, ka ir “ziepjutrauks” – man vajadzīgas tikai piezīmes, es krāju mirkļus. Man visu mūžu braucienos ar kori ir bijis jārūpējas, lai līdzi būtu vajadzīgie objektīvi, akumulatori, zibspuldzes un daudz filmu. Arī skolā man nepieciešams digitālais aparāts, jo tur ir jābūt līmenī, jāzina, kas notiek tehnoloģijās. Filmu ražošana pamazām apstājas un analogā fotogrāfija līdz ar to kļūst arvien sarežģītāka nodarbe. Piemēram, (fotogrāfe) Anda Bankovska kaislīgi mīlēja polaroīdu. Tas ir vienreizējs uzņēmums, attīstās gaismā, bet tā arī ir izmirstoša suga; tas pats notiek ar filmām. Bet es domāju, ka manam mūžam vēl pietiks.

Vai tematiski un tehniski jūsu fotogrāfijas laika gaitā ir piedzīvojušas izmaiņas?

Kā lai saka – intereses mainās, līdz sāk nodarboties ar kaut ko profesionāli. Pirms darba Rundālē es biju amatieris, kas staigāja ar savu Zenit un tēva pirmskara aparātu, fotografēju, attīstīju un iestājos klubā. Tas bija tāds amatiera sirdsprieks. Kad esi sapratis, ka tas ir kas vairāk par sirdsprieku un gribas ar to nodarboties nopietni, tad darbā iemācies strādāt profesionāli. Tā ir milzīga atšķirība. Man uzreiz bija iespēja strādāt ar cita veida tehniku. Protams, procesi netiek atcelti, tu tāpat attīsti un kopē. Bet principā tu visu laiku pilnveidojies. Piemēram, Rundāles pils muzejā bija viss – ēka, pils, kolekcijas, glezniecība, alva, sudrabs, koks, restaurācija... Un tas viss ir jāfiksē. Kaut ko pateica priekšā kolēģi, tomēr galvenais bija grāmatas, pēc kurām varēja pētīt, kā ko darīt. Piemēram, ļoti noderēja grāmatas, kas bija rakstītas Maskavas Kino institūta studentiem. Bibliotēkās bija arī mazas fotoamatieru rokasgrāmatiņas. Medīju un meklēju, kur vien varēja.

Jūs esat pazīstama kā sociālās dzīves dokumentētāja, taču patiesībā lielāko daļu jūsu darbadzīves aizņēma statiskie objekti?

Jā, vienbrīd likās, ka es nekad mūžā nespēšu veikt neko saistītu ar mākslu, jo visa tā tehniskā un profesionālā darbība apēda. Varbūt, ka vīrieši spēj būt reizē tehniski un radoši, bet no manis tas ir prasījis diezgan daudz. Bet nekas jau nekur nepazūd – kad spēj atbrīvoties no pienākumiem, tad paliek iegūtās prasmes. Jāspēj tik tās pielietot.


26.04/ 2013 (Pagrabs). 2013

Vai grāmatas “Manas jaunības pilsēta” materiāls tapis laikā, kad jūs staigājāt apkārt kā entuziasma pārņemts amatieris?

Jā, tas bija tieši tas laiks. Šķiet, ka es biju sapratusi, ka man vajag “savākt” Rīgu ar visām tās noskaņām, kas redzamas fotogrāfijās. Tā arī bija izvēle – vai nu tu biji pareizi domājošs pilsonis un stājies pareizajās institūcijās, kas pavēra vieglāko ceļu, vai nu arī tu attīstījies pats un darīji to, kas tev sirdij tuvs. Fotogrāfija bija kā tāds izdzīvošanas veids. Citam tā varbūt bija glezniecība. Man, piemēram, ļoti patika dokumentālais kino, kas mums bija brīnišķīgi labs. Tā nu es skatījos tās filmas un domāju, ka es gribētu radīt fotogrāfijas par tāda veida Rīgu. Kā pēc 30 gadiem izrādījās, man tas bija izdevies. Ikdiena padomju valstī neskaitījās nekas – galvenais bija tavi ieguldījumi komunisma celtniecībā, darbs, pirmrindniecība, saukļi. Visi smīkņāja, bet godīgi strādāja. Bet galu galā ikdiena jau bija tā vienīgā dzīve un tur bija tik daudz skaista. Tādēļ gribējās to iemūžināt – manās bildēs ir gan virsnieku kundzītes, gan smukas jaunas meitenes, kas bija ļoti modernas, jo mēs visi kaut ko šuvām un adījām. Un mēs visi par kaut ko interesējāmies – tas mūs saveda kopā. Tā bija savveida kopa, kurā varēja sadzīvot – vienam teātris, otram kino, trešajam literatūra, spēj tik tam visam sekot līdzi.

Jūs pārsvarā bildējāt radošo vidi?

Ar viņiem es jutos vislabāk. Mana māsa gāja pantomīmas ansamblī. Arī mazais brālis tajā piedalījās, un es gāju līdzi un kaut ko fotografēju. Tā pamazām ar viņiem sapazinos. Citkārt aizgāju uz “Kazu”, un tur jau tādam jaunam skuķim pievērsa uzmanību. Vārdu sakot, viss ļoti normāli attīstījās.

Nebija tā, ka jūs pazina kā cilvēku, kas vienmēr staigāja ar fotoaprātu.

Nē, kaut arī tie, kam vajadzēja zināt, droši vien to zināja. Bet to jau neafišēju – biju tāda pati pelēka kā citi, un līdz ar to nepievērsa uzmanību. Lai gan pāris reizes bija kāds atspulgs, cita realitāte, ieplīsis stikls, ko es gribēju fotografēt, bet garām gāja kāds oficieris un saka, - eto ņeļzja! [No krievu valodas – to nedrīkst! – red.], un gribēja raut man ārā filmu. Kaut kā no viņa atkratījos. Tikko parādījās jebkas, kas varēja nomelnot šo gaišo padomju dzīvi, tā uzreiz gribēja dot pa kaklu. Vienmēr bija jāskatās pa plecu, jādomā, ko dari. Galu galā te bija Baltijas Kara apgabala štābs, un oficieru bija pa pilnam. To vienkārši grūti iedomāties, cik daudz te bija armijas. Un tad jau nezini, kas tev iet pa priekšu, vai velkas nopakaļ. 

Jūs bieži lūdzāt, lai jums pozē, vai tvērāt spontānus mirkļus?

Man bija iekšējs protests pret pozētām bildēm. Protams, man tās ir, bet tikai tādas, kurās cilvēks jūtas brīvi, jo man vienmēr ir gribējies visus iemūžināt dabiskus un brīvus, nevis sastingušus kā nobijušos trusīšus. Es bildēju cilvēku tad, kad man liekas, ka viņš ir tieši tāds, kādu viņu pazīstu, dabisks. Vai kad izpaužas raksturs, vai ir kāda interesanta situācija. Bet tas nav vienkārši. Ir cilvēki, kurus es līdz šim neesmu spējusi nofotografēt, jo viņi neļaujas. Vai nu paši uzliek masku, vai sastingst.

Kādēļ jūs negājāt strādāt par preses fotogrāfu?

Tādēļ, ka esmu pārāk kautrīga. Man šausmīgi nepatīk grozīties pa priekšu. Man patīk, ja es varu būt ar visiem kopā, būt viens no kolektīva un tomēr atainot, kā redzu es. Preses fotogrāfam jāpiemīt tai aknai vienmēr būt iekšā notikumu epicentrā.


14.03/ 15.03/ 25.04/ 2013 (Restaurācijas darbnīca). 2013

Tātad esat pārvarējusi nepacietību, bet ne kautrīgumu?

Kaut kādā veidā jau esmu pārvarējusi arī kautrīgumu (smaida), dzīve iemāca visu ko. Kautrību man iemācīja pārvarēt darbs koledžā ar jauniešiem, jo tur visu laiku jābūt mundram. Bet sākumā mani viss šausmīgi uztrauca – ja dzirdēju kādu čaboņu, šķita, ka kāds šķirsta grāmatu, pārbaudot, vai es pareizi stāstu. Bija jāiemācās pasniegt to, ko es zinu, jāspēj sevi pārvarēt.

Bet ir taču bijusi vajadzīga zināma drosme, lai nobildētu kādu svešu kompāniju?

Es neeju klāt svešām kompānijām, vienīgi, ja redzu, ka cilvēks ir vēlīgs.

Tad jūs biežāk fotografējat neuzkrītoši?

Tagad esmu ļoti uzmanīga, jo šie laiki māca piesardzību. Cilvēki ļoti uztraucas, ja fotografē bērnus – laukos nē, tur cilvēki jūtas drošāk. Jā, mums visiem ir savas tiesības, bet šis tas tiek pārspīlēts. Kāda tur dokumentālā fotogrāfija, ja es iešu un prasīšu atļauju? Harmonija ir izjaukta. Nevainības laikmets ir pagājis. Cilvēki ir kļuvuši rafinēti. Ārzemēs ir vieglāk fotografēt nekā šeit.

Ko jūs rādīsiet izstādē “Pārmaiņu laiks”?

Tas ir pērn aptuveni divu mēnešu laikā tapis fotogrāfiju cikls, kurā fotogrāfēju Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Tas jau bija gandrīz iztukšots līdz atslēgu nodošanai restauratoriem. Tukšs muzejs ir tas, ko jūs redzēsiet.

Tātad cilvēku fotografēšana jums nekad nav bijusi noteicošā?

Nē, cilvēks man vienmēr ir svarīgs, bet tikpat svarīga man ir bijusi pilsēta kā dzīvs organisms un daba. Tas viss ir līdzvērtīgi. Cilvēki nekur nav pazuduši. Kaut ko daru, kad tam nobriest nepieciešamība. Kā ar šo muzeju – tu pēkšņi saproti, ka ir lietas, kas ir jāizdara. Nav tā, ka es izdomāju un piesaku projektu un tikai tad to taisu – tas man ir gandrīz neiespējami, jo vienmēr iejaucas citas iespējas un profesionāli uzdevumi.

“Pārmaiņu laiks” nebija plānots projekts?

Nē, tajā summējas muzejā ilgi nostrādātais laiks ar mīlestību pret šo namu, tā saturu un ļaudīm. Jebkuras izmaiņas ir neatgriezeniskas. Domāju, ka šīs izstādes motivācija ir faktors, ka savulaik esmu strādājusi Rundālē pie restaurācijas, kā arī apziņa, cik svarīgi ir saglabāt lietas. Darbs Rundālē man palīdzējis saprast daudz ko.


26.04 (Sardzīte). 2013

Bieži piedzīvoju, ka, ejot garām vietām, kur vēl tikko bija vecas ēkas, nožēloju, ka tās neiemūžināju, vēl pirms tās tika nojauktas.

Tādēļ jau jaunībā es fotografēju visādus pakšķus, kamēr mani pamācīja, lai labāk ņemu vienu ielu ar visu tās dzīvi. Bet acīmredzot manī nebija tik daudz mērķtiecības, lai iemūžinātu tikai vienu ielu. Manā darbā nav tādu “taisno līniju”. Tāpēc arī esmu fotografējusi koka mājiņas, to noskaņu. Masveidīgs ir kļuvis process, kad deformē vecās mājas – teiksim, izcērt jūgendstila mājai lielu vitrīnu, lai labāk redzētu preci. Bet arhitekts taču apzināti to bija projektējis ar noteiktām ailēm un durvīm. Tādēļ gribas nodokumentēt, noķert mirkli, pirms lietas iet zūdībā.

Vai, jūsuprāt, Rīga ir piedzīvojusi lielas pārvērtības?

Jā un nē. Daudz kas ir zudis, ko būtu varējuši saglābt. Bet daudz ir arī sakoptā. Laiks ir tāds, kāds tas ir. Un tieši tāpēc es cenšos to dokumentēt. Ejot uz Tallinas ielu kopēt bildes, es pastaigāju pa Lienes ielu, Valmieras ielu, kur man ikdienā galīgi nav ko meklēt. Ar svaigu aci kaut ko ieraugu un atkal sakrāju krājumiņu – kur ir kaut kādi tukšumi, kur kādas drupas, kur vēl kaut kāda gleznaina vietiņa, kur ir kāda saliņa. Es neesmu eksperts, bet es to Rīgu tiešām ļoti mīlu.

Kas jūs valdzina Rīgā?

Tā ir mana pilsēta. Protams, primāri ir Liepāja, kur esmu dzimusi (iesmejas), bet esmu tur tik maz bijusi, ka tās ir manas ilgas un sapņi. Bet Rīgā esmu augusi un konstatēju, ka tomēr esmu pilsētniece, lai gan pēc Rundāles perioda man bija ļoti grūti pierast pie trokšņa un pilsētas gaisa. 

Kas ir tās īpašības, kuru dēļ jums Rīga ir patīkama?

Rīga ir mājīga, pie labas gribas to var izstaigāt. Es dzīvoju (Maskavas) forštatē, Ķengaragā, ellē ratā, bet reizēm aizeju līdz “Molam” un, kad līdz centram nieks vien palicis, tālāk braucu ar sabiedrisko transportu (iesmejas). Vienīgi gribētos, lai to pilsētu sakārto tā, ka ir iespējas pastaigāties pa abiem Daugavas krastiem visā garumā vai peldētavas ierīko. Lai tos kokus necērt tik daudz, bet lai labāk iestāda kādu jaunu. Lai mazāk būtu autostāvvietu, bet vairāk parciņu. Lai ienestu dzīvo dabu – kā Tallinā, kur viņi mēģina to zaļumu paturēt katrā kriksītī.

Man reizēm liekas, ka Rīga dzīvo uz veciem lauriem ar tās daudzveidīgo vēsturisko arhitektūru un tāpēc atļaujas par sevi nerūpēties. Piemēram, Tallinā ir skaista vecpilsēta, bet apkārt nekā īsti nav, un tāpēc viņi cenšas radīt iespējami daudz un labu jauno arhitektūru.

Tallina ir paraugs un arī Viļņa. Kad tā gatavojās Eiropas galvaspilsētas statusam, cik perfekti iebūvēja vecajā pilsētā jaunās mājas, nemanāmi. Var tikai priecāties. Mums ir daudz vairāk sabojātā. Ir atsevišķi skaisti elementi, bet pamatā jaunā arhitektūra ir kā Triangula Bastions (11. novembra krastmalā). Kādas tik nebija runas– būs glīta pāreja un redzēs vecos mūrus un visu. Bet uztaisīja virsū tādu lielu krupi. Tāpat kā Stockmann – uzsēdināja pelēku masu. Tagad tas Stockmann ir nekāds, patiesībā to varētu nojaukt – ne viņš funkcionē, nekā. Bet cik neatlaidīgi pie mums tas viss tiek panākts, iekaro to pilsētas teritoriju, bet nekā tur beigās nav. Par to visvairāk žēl. Varbūt tas pastiprina manu mīlestību pret koka mājiņām un tiem pagalmiem, kur esmu augusi. Pagalms bija tāda vide, kur mamma tevi varēja droši palaist un savākt. Tas, kas notiek ar pilsētu, man ļoti sāp. Jācer uz kaut ko labāku. Kad uz Kalnciema ielas par godu NATO samitam uztaisīja Potjomkina fasādes, tas vismaz aizgāja dziļumā, jo tie zēni (brāļi Dambergi) ir uzņēmīgi. Mazpilsētas darbojas labāk – piemēram, Valmiera, Cēsis vai Ventspils. Rīgai vajadzētu par sevi vairāk parūpēties, bet tas nemazina manu mīlestību. Tās ir manas sajūtas. Es esmu emocionāla – ko tur darīt?

Jūs joprojām vērojat apkārtnotiekošo un dzīvojat ar tādu pašu interesi kā agrāk?

Patiesībā jā. Gaidot šo interviju, es pierakstīju kādas Kurta Fridrihsona domas, ko izlasīju viņa brīnišķīgajā izstādē. Viņš bija teicis, ka vienmēr vajadzētu būt atvērtam. Laikam ritot, mēs noslēdzamies. Protams, tā dzīve ir, kāda tā ir, te viņa tevi paglāsta, tad riktīgi uzdod, un tu saraujies, savelcies, izaudzē adatas, bet vajadzētu būt atvērtam. Mēs spējam būt gaiši, dedzīgi – vismaz jācenšas būt. Es cenšos būt. Mūsdienās vairāk nekā senāk ir iespējas izpausties. Tagad valdība skandē – cīnāmies ar krīzes sekām. Bet es un mani laikabiedri esam uzauguši ar krīzi. Visu mūžu krīze ir bijusi fonā, tādēļ vienmēr vajadzējis būt mundram. Tāpēc ar prieku pieņemam katru jaunu dienu. Visi dzīvoja savu dzīvi, es tāpat. Vecie instinkti gan traucē, ir fobijas, kas sēž dziļi iekšā. Tā (padomju) sistēma cilvēkus veiksmīgi kropļoja. Taču katram ir līdz kam tādam jānonāk, lai saprastu, cik viņš patiesībā ir laimīgs. Cilvēki domā, ka uzreiz jābūt vidusšķirai. Mēs esam uzauguši ar malkas apkuri, ēdiens bija “porcijās” – tik cik bija, tik bija. Bet izdzīvot varēja vienmēr. Un kam ir darba tikums, tas vienmēr darbu dabūs. Ir jāgrib dzīvot, darīt, tad kaut kas var būt. Jāmāk dzīvot, vienalga kāda krīze. 

Torņa iela 1 (2. stāvs)
Rīga, Latvija 
www.lnmm.lv/lv/arsenals

students . - 08.05.2014 10:57
Noteikti aiziešu
Pauls B. - 08.05.2014 08:36
Noslēpumainā Brašmane!
acīgā skaistule - 07.05.2014 18:23
Māksliniecei vairāk jābildē krāsu foto. Lieliska krāsu izjūta! Skaisti!
neko nezina - 07.05.2014 16:17
normāli reizēm ir vislabāk. harmonija un līdzsvars. liekas, ka Brašmane atradusi "pareizo" nulles punktu. jāiet būs paskatīties, kā tas izskatās. :)
turists . - 07.05.2014 16:10
Prieks par tādu cilvēcisku, piezemētu un "normālu" sarunu