Olga Sviblova. Foto: Jeļena Avdejeva

Olga Sviblova – krievu laikmetīgās fotogrāfijas māte 3

Intervē Sergejs Hačaturovs Maskavā
22/04/2014 

Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu

2011. gadā franču laikraksts Le Journal des Arts Olgu Sviblovu iekļāva 100 pasaules ietekmīgāko mākslas cilvēku sarakstā. Šogad šīs pašas Umberto Allemandi Publishing Ltd licences tīkla laikraksta The Art Newspaper Russia reitingā viņa ir to simt personu galvgalī, kuras apveltītas ar vislielāko ietekmi Krievijas mākslas tirgū. Sviblova šajā sarakstā ieņem pirmo vietu. Multimediju mākslas muzeja (MMM) direktore Olga Sviblova ir krievu mūsdienu mākslas un laikmetīgās fotogrāfijas māte. Tieši pateicoties viņas iedvesmojošajai darbībai, fotomāksla no palīgnozares izaugusi par krievu kultūras pamatvērtību. Fotobiennāles organizēšana, Fotogrāfijas muzeja vadīšana, vēstures fotoarhīva izveidošana, Rodčenko skolas kūrēšana, Krievijas programmu izstrāde lieliem starptautiskiem festivāliem, palīdzība māksliniekiem, aizmirstu vārdu atklāšana un laikmetīgās mākslas pasaules līmeņa zvaigžņu aicināšana uz Krieviju – visus šos uzdevumus trauslā, skaistā sieviete risina spoži un talantīgi. Nesen notikušajā otrajā gadskārtējā The Art Newspaper Russia prēmijas ceremonijā Sviblovas MMM tika atzīts par Gada muzeju.

Intervija, lai pārrunātu MMM lielā ceļa posmus un grūtības, ko sagādā nodarbošanās ar mūsdienu mākslu Krievijā, notika plašajā Olgas Sviblovas kabinetā Multimediju mākslas muzejā Ostoženkas ielā. Apstākļi, kādos norisinājās saruna, bija pietuvināti kaujas apstākļiem. Stundas laikā diktofons fiksēja arī vairāk nekā desmit zvanu no dažādiem abonentiem. Atvainodamās un nervozi smēķēdama, Olga Sviblova apsprieda visdažādākos jautājumus gan ar Krievijas Federācijas prezidenta administrācijas pārstāvjiem un biznesa haizivīm, gan slaveniem māksliniekiem un modes dizaineriem. Visu laiku paralēli pievēršoties zvaniem, Olga spēja sniegt skaidras un precīzas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem un paralēli vēl arī skaņā balsī izrīkot muzeja darbiniekus. Šāda prātam netverama darba organizācija viesa pārliecību, ka laikmetīgā māksla Krievijā eksistē par spīti visam un pateicoties atsevišķu pašaizliedzīgu cilvēku enerģijas koncentrācijai.

Multimediju mākslas muzejs darbojas jau 18 gadu un tik tikko ir kļuvis par laureātu nominācijā Gada muzejs otrajā gadskārtējā The Art Newspaper Russia prēmijas ceremonijā. 18 gadu – tas jau ir briedums. Caur kādiem vēstures laiku lokiem muzejs ir izgājis?

Doma izveidot Maskavā fotomākslas festivālu – Fotobiennāli – radās 1995. gadā Parīzē. Šis lēmums bija mēģinājums izzināt situāciju laikmetīgajā Krievijas mākslā, ar ko biju nodarbojusies kopš 1983. gada. Realitāte bija tāda, ka strādāt ar laikmetīgo mākslu Krievijā bija ne vien grūti, bet, maigi sakot, pat neiespējami. Astoņdesmitajos gados notikušais straujais uzplaukums deviņdesmito gadu pusē bija pārvērties stingā stagnācijā. Nebija nedz valsts institūciju, kas atbalstītu laikmetīgo mākslu, nedz tirgus (Krievijā tas vēl nebija paguvis izveidoties, bet Rietumos padomju neoficiālās mākslas tirgus sabruka deviņdesmito gadu sākuma krīzē). Attiecīgi – sešdesmito gadu beigu un septiņdesmito gadu sākuma padomju andergraunds pēc veiksmīgajām izstādēm astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā gan PSRS, gan ārzemēs izrādījās esam ārpus valsts. Arī daudzi jaunie mākslinieki, kas ieguva popularitāti uz pārbūves viļņa, aizbrauca, iegūstot ārvalstu stipendijas. Tie, kas palika Maskavā, vai nu mainīja profesiju (kļuva par dizaineriem, arhitektiem u.c.), vai dzēra. Diemžēl Maskavā neveidojās ne publika, ne kritika, kas spētu uztvert laikmetīgo mākslu. Respektīvi – komunikācija ar sabiedrību bija minimāla. Tāpēc pirmais Fotobiennāles uzdevums bija piesaistīt publiku ar fotogrāfiju, kas ir tai pieejamāka, accessible. Turklāt uzdevums bija izstādīt tos māksliniekus, kas ir palikuši valstī un spēj strādāt ar jaunajiem medijiem – fotogrāfiju un video.

Kopš astoņdesmito gadu beigām pasaules laikmetīgā māksla vēršas pie fotogrāfijas kā viena no vadošajiem medijiem. Tāpēc Fotobiennālē varējām parādīt Kristianu Boltanski, Aneti Mesažē, Sendiju Skoglundu, Nenu Goldinu, Sindiju Šērmeni un citus māksliniekus, kuru darbi Krievijā nebija zināmi. Fotogrāfija jau 20. gadsimta sākumā bija kļuvusi par nozīmīgu mediju tāda modernisma virziena izveidē kā sirreālisms. Tas pats notika arī 20. gadsimta beigās.

Otrs noteicošais faktors Fotobiennāles radīšanai bija sociālā situācija Krievijā deviņdesmito gadu vidū. Sabiedriski politiskās un ekonomiskās formācijas nomaiņa pēc PSRS sabrukuma lika transformēt arī pamatvērtības. Tā bija šoka situācija – ļaudis bija apjukuši, kā no laivas izmesti. Intensīvi tika meklēti ceļi valsts attīstībai, bet tā nav iespējama, ja nezinām savu un pasaules vēsturi. Tomēr tieši vēsturē (gan Krievijas, gan pasaules) bija daudz balto plankumu. Padomju cilvēki vairāk nekā pusgadsimtu bija dzīvojuši mītos. Mīts, ka esam vislaimīgākie, pārbūves gados pārvērtās atziņā, ka esam visnelaimīgākie. Fotogrāfija bija ideāls veids, kā parādīt ļaudīm viņu pašu vēsturi (līdz pirmajai Fotobiennālei 1996. gadā Krievijas muzeji un arhīvi gandrīz nemaz neveidoja fotoizstādes, pat ja to krājumos bija daudz fotogrāfiju, un pirmām kārtām – cara laiku). Parādot pasaules vēsturi fotogrāfijās, varēja ne vien piedāvāt mainīt estētiskās paradigmas, bet arī iepazīstināt ar dzīvesveidu Anglijā, Vācijā, Francijā, Itālijā u. c. Jo, saprotot citus, labāk izzinām paši sevi.

Jau iecerot Fotobiennāli, man bija skaidrs, ka cena, kas man būs jāmaksā, ir – dzīve. Nebiju pārliecināta, ka esmu tam gatava. Nebiju pārliecināta, ka man pietiks spēka. Nebiju pārliecināta, ka spēšu dzīvot ar mīļoto vīru Olivjē Morānu starp divām valstīm. Zināju, ka būs jāiet cauri sienām... Starp citu, pēc 18 gadiem nav kļuvis vieglāk.

Tajā laikā Kostja Ernsts, žurnāla Matador izdevējs, uzdeva man nointervēt leģendāro fotogrāfu Anrī Kartjē-Bresonu. Tas bija aģenta 007 līmeņa uzdevums. Tajā laikā Anrī Kartjē-Bresons jau piecpadsmit gadu nebija sniedzis nevienu interviju. Man izdevās ar viņu satikties. Pēc trīs stundu sarunas ar šo diženo cilvēku – intervijas beigās viņš paņēma rakstāmo ar zelta spalvu, saviem garajiem, aristokrātiskajiem pirkstiem pielaboja dažas līnijas savu zīmējumu katalogā un uzdāvināja to man – es sapratu, ka nerīkot Fotobiennāli es nedrīkstu. Ar Kartjē-Bresonu mēs pēc tam daudzus gadus draudzējāmies, un saskarsme ar viņu, kā arī ar Rodčenko ģimeni man deva spēku turpināt darbu – par spīti visam.


Olga Sviblova un Leonīds Bažanovs. 1996. Foto: Sergejs Borisovs

Pirmā Fotobiennāle notika 1996. gada pavasarī. Tā tika sagatavota puskomunālā dzīvoklī, kur es toreiz dzīvoju. Palīdzēja vīra dāvanas. Pirmais bija fakss. Otrais – dators. Šo biennāli veidojām kopā – četri domubiedri. Pilsēta piekrita mums piešķirt izstāžu telpas. Es orientējos uz lielāko franču fotomākslas festivālu modeļiem: uz Starptautisko Parīzes fotogrāfijas mēnesi, Starptautiskajiem fotogrāfu saietiem Arlā, Visa Pour L’Image Perpiņanā. Noderēja pieredze, ko biju guvusi, strādājot pie laikmetīgās mākslas izstādēm. Līdz deviņdesmito gadu vidum biju izveidojusi vairāk nekā 50 ekspozīciju. Kad pirmā Fotobiennāle sāka darbu, redzēju, ka ir milzum daudz ļaužu, kam šādas izstādes ir vajadzīgas. Par Krievijas mākslinieku laimi tikt izstādītiem lielākajās galvaspilsētas ekspozīciju zālēs pat nerunāšu. Tad atcerējos Sent-Ekziperī teikto, ka esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Kļuva skaidrs, ka Fotobiennāle būs jāturpina. Un Maskavā būs jāceļ fotogrāfijas muzejs.

Kad tas tika atvērts? Kad iesākās otrs muzeja vēstures posms?

1996. gada novembrī. Martā notika biennāle, un novembrī tika atklāts muzejs. Vasarā pirms došanās atvaļinājumā uz Franciju uzrakstīju piedāvājumu Maskavas Kultūras departamentam izveidot Krievijā pirmo fotogrāfijas muzeju. Kā iespējamo vietu minēju mazo pašvaldības zāli Ostoženkas ielā. Tobrīd tās bija drupas, bet – ideālā vietā: centrā, piecu minūšu gājienā no Puškina Valsts Tēlotājas mākslas muzeja, blakus – divas metro stacijas. Rudenī atgriezusies atradu pozitīvu atbildi un piedāvājumu kļūt par direktori. Sava izstāžu telpa Ostoženkas ielā mums ir kopš 2000. gada. Pirms tam izstādes veidojām un festivālus rīkojām citās ekspozīciju telpās. 1997. gadā Maskavas 850 gadu jubilejā organizējām festivālu “Maskava Krievijas un ārzemju fotogrāfu acīm”. Toreiz, piemēram, Puškina Valsts Tēlotājas mākslas muzejā, izstādījām Viljama Kleina, bet pēc gada turpat – arī Kartjē-Bresona darbus. Papildus otrajai Fotobiennālei sarīkojām festivālu “Sports fotogrāfijā”. Turklāt visus reklāmas stabus (un to bija tūkstošiem) ielās aplīmējām ar baneriem par sporta tēmu. Šie reklāmas vairogi ielu un prospektu malās nostāvēja kādus sešus gadus. 1998. gadā pilsētas mērs Jurijs Lužkovs pieņēma lēmumu rekonstruēt un būvēt muzeju – Maskavas Fotogrāfijas namu. 2010. gadā jaunais muzejs vēra savas durvis apmeklētājiem.


Multimediju mākslas muzeja ēka

Kad sākās kolekcijas un arhīvu komplektācija?

1995. gadā, kad uz gadu iestājos darbā Maskavas vēstures muzejā. Tad arī sāku vākt kolekciju. Pirku fotogrāfijas gan Maskavas muzejam, gan iecerētajam fotogrāfijas muzejam. Pašlaik MMM vākumā ir vairāk nekā 130 000 vienību, un tā ir visnopietnākā kolekcija – sākot no dagerotipiem līdz laikmetīgās mākslas darbiem, kas fotogrāfiju izmanto kā mediju. Arī fotofestivālu modelis izkristalizējās tajā pašā laikā. Pirmkārt, Maskava ir lielpilsēta, tāpēc jābūt lielam notikumam. Otrkārt, mūsu biennāles vienmēr veido trīs pamattēmas. Tām ir jābūt atbilstošām pasaulē un valstī notiekošajām aktualitātēm. Treškārt, proporcionālā attiecība: 50–60 procentu ārzemju autoru projektu un 50–40 procentu no Krievijas. 1996. gada Fotobiennāle pirmo reizi parādīja Krievijas fotoarhīvu materiālus. Tagad Maskavā valsts un privātajās institūcijās ir vairāk fotoizstāžu nekā jebkur citur. Biennālē tiek domāts arī par līdzsvaru starp fotogrāfijas vēsturi un laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas tā dēvēto augšanas punktu (pusi uz pusi). Arī ārzemju projektu daļā ir vieta gan zvaigznēm, gan jaunatnei. Rūpīgi ievērojam trīs parametrus: Krievijas – ārzemju; laikmetīgā māksla – klasika; zvaigznes – jaunie autori vai autori, kas jāparāda publikai.

Vai, veidojot izstāžu programmu, ņemat vērā skatītāju, viņa evolūciju laikā? Jo, pateicoties jūsu muzejam, fotogrāfija ir kļuvusi par kultūras pamatvērtību un darbs ar skatītāju mūsdienās kļuvis skrupulozs un smalks.

Protams. Kad veidojam izstādi, veicam ļoti daudz socioloģisko pētījumu. Izzinām, kuri mediji ir nozīmīgākie skatītāju piesaistei, apgūstam dažādus veidus, kā komunicēt ar viņiem. Ikreiz cenšamies izdarīt tā, lai vienā izstāžu telpā būtu projekti, kas gan sader cits ar citu, gan kontrastē. Lai ir spriedze. Kad vēroju publiku, saprotu, ka ir masu skatītājs un ir profesionālis, kas uztver smalkas jēgas nianses un metaforas. Mēs eksponējam Blūmenfeldu un blakus liekam Geriju Vinograndu. Viens sešdesmito gadu beigās beidza savu karjeru, otrs tikai sāka. Un šī līdzāspastāvēšana nosaka tēmu – “tēla vizuālā vara (visual power) un līdzekļi tās sasniegšanai” (Blūmenfelda gadījumā – pilnīga izteiksmes līdzekļu kontrole, katrs jauns darbs – inovācija; savukārt Vinograndam – jo nejaušāk, jo precīzāk). Fotobiennāles uzbūves principi paliek nemainīgi, lai arī tie attīstās. Bet materiāla prezentācijas kultūra, protams, evolucionē.


Muzeja iekšskats

Par vēl vienu robežšķirtni var uzskatīt festivāla “Mode un stils fotogrāfijā” atklāšanu 1999. gadā.

Jā, lai gan šis festivāls patiesībā īpaši neatšķiras no Fotobiennāles un arī notiek reizi divos gados. Tā ka fotopavasaris Maskavā ir katru gadu. 1998. gadā uznāca krīze, bija defolts. Togad uztaisījām divus festivālus: Fotobiennāli un “Sports fotogrāfijā”. Bijām iekrituši bedrē. Nauda no valsts un partneriem kontā ienāca tikai pēc defolta. Bet mums bija jānorēķinās ar saviem apakšuzņēmējiem. Muzejs, kam bija tikai divi gadi, nevarēja atļauties nevienu piekrāpt, aizbildinoties ar makroekonomisko situāciju. Esmu bezgalīgi pateicīga savam vīram, franču uzņēmējam un mecenātam Olivjē Morānam, kurš man palīdzēja un turpina palīdzēt it visā: gan morāli, gan finansiāli, gan radoši. Viņš vienkārši samaksāja manus parādus. Un tas glāba muzeju. Tomēr krīzes laikā valdīja pilnīga nomāktība, un, par spīti visam, es nolēmu pret krīzi cīnīties ar svētkiem. 1999. gada pavasarī sarīkojām festivālu “Mode un stils fotogrāfijā”. Krīzes laikā pirmais, ko apcērp, ir kultūra. Bet jābūt otrādi – jo tieši kultūra palīdz izdzīvot grūtos laikos. Kopš 1999. gada festivāls “Mode un stils fotogrāfijā” ir kļuvis regulārs. Galvenais idejiskais uzsvars tajā ir stils. Atšķirībā no Fotobiennāles, kurā ir trīs tēmas, šeit ir viens tematiskais fokuss. Piemēram, kādā no festivāliem izstādes grupējās ap tematiku “Cirks kā dzīve un dzīve kā cirks”. Bet pagājušajā gadā izvērsām tēmu “Skaistums: mīti un inspirācija”. Protams, problematizējām arī utopiju rašanās jautājumu. Viena no pašreizējās Fotobiennāles tēmām ir Looking up – “Skats augšup” – par skatu debesīs, par panorāmiska redzējuma iemantošanu, apvāršņu paplašināšanu, pie reizes – arī par glābiņu no skumjām un drūmām domām.


Olga Sviblova – Krievijas paviljona kuratore Venēcijas biennālē 2009. gadā. Foto: Sergejs Hačaturovs

Kad radās vēl viena vēsturiska notikuma – Fotogrāfijas skolas radīšanas – ideja?

Skolu sākām veidot kopš 1999. gada, pat agrāk – kad sapratu, ka fotogrāfijas robežas ir jāpaplašina. No 2001. gada mūsu oficiālais nosaukums ir Laikmetīgās mākslas multimediju komplekss (tagad strādājam ar Multimediju mākslas muzeja/Maskavas Fotogrāfijas nama brendiem). Veidojot skolu, noderēja ārzemju pieredze – Francijas un ne tikai. Pirmām kārtām, pateicoties Francijai, kur radās pirmās fotoskolas, izdevās pārliecināt Maskavas mēriju, ka arī mums šāda skola ir vajadzīga, un attiecīgi iegūt tai telpas un atbilstošu aprīkojumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Krievijā tajā laikā līdzīgu mācību iestāžu nebija.

Gatavojoties skolas atklāšanai 2005. gadā, es jau sapratu, ka fotogrāfijas robežas ir jāpaplašina. Tāpēc atvērām Aleksandra Rodčenko vārdā nosaukto Fotogrāfijas un multimediju skolu. Vairākus gadus pētījām ne tikai fotoskolu, bet arī laikmetīgās mākslas un jauno mediju skolu pieredzi. Gatavojām programmas. Pirkām grāmatas skolas bibliotēkai. Izraudzījāmies pasniedzējus. Rezultātā mūsu beidzēji un studenti šodien ir it visur: viņi ir Krievijas divu visprestižāko laikmetīgās mākslas balvu – prēmijas “Inovācija” un Kandinska prēmijas – nominanti un laureāti. Šogad divi mūsu studenti kļuva par World Press Photo laureātiem. Rodčenko skolas studenti un beidzēji piedalās Krievijas un starptautiskajās biennālēs. Rodčenko skola ir mūsu lepnums. Mēs to gatavojamies attīstīt. Veidojam “Rodčenko skolu +” – mācību metodisko centru bērnu un pieaugušo papildizglītībai.


Olga Sviblova. Foto: Jeļena Avdejeva

Kā nodarboties ar laikmetīgo mākslu Krievijā mūsdienās – reakcijas un cenzūras uzplūdu laikā?

Turpināt darīt savu darāmo. Tomēr jāatzīst, ka cenzūras izpausmes ir jūtamas. Ar līdzīgiem jautājumiem esmu saskārusies jau iepriekš – no ārzemju plašsaziņas līdzekļiem. Cenzūra ir visur, jo ļautiņu, kas gatavi aizliegt, ir vairāk nekā to cilvēku, kas atbildīgi raugās nākotnē plaši atvērtām acīm. Saskaroties ar cenzūru, vienkāršāk par visu ir sarīkot skandālu un uz trim minūtēm kļūt par varoni. Sarežģītāk ir veidot dialogu un pamatot savu viedokli. Es pieturos pie otrā varianta. Dažkārt nākas veidot dialogu ar cilvēkiem, kas nesaprot vai negrib saprast. Bet tas nenozīmē, ka dialogs nav iespējams. Laikmetu nevar izvēlēties. Bet vēsture, kā zināms, attīstās pa spirāli. Māksla, neapšaubāmi, atspoguļo laiku, tā sociālās un politiskās reālijas. Laba māksla apsteidz laiku. Tajā [mākslā] ir eksistenciālā komponente, kas runā par mūžīgajām vērtībām. Māksla ir teleskops, kas vērsts nākotnē. Un ir jāmāk izlasīt mākslinieka vēstījumu un jāpalīdz publikai to saprast. Ir svarīgi nekrist panikā, saglabāt māksliniekus, audzināt un piesaistīt cilvēkus, kuri spēj mīlēt un saprast mākslu. Vienmēr vajag strādāt tagadnē nākotnes labā.

mamm-mdf.ru

Džordžs Klūnijs - 23.04.2014 12:30
Paldies! Vērtīgi
Elmārs Trumpis - 22.04.2014 20:22
inspirējoša neatlaidība. kārtējais pierādījums, ka visa pamatā ir spēcīgas, harzimātiskas personības. un tikai tad viss pārējais.
acīgā skaistule - 22.04.2014 14:40
Šo lūdzu pārsutiet Latvijas Fotografijas muzejam, kā obligāto lasāmvielu