Foto

Zirgs ar cūkas pakaļu

Viestarts Gailītis
26/03/2014 

Intervējot latviešu politiskā plakāta klasiķi (un reizumis arī publicistu) Juri Dimiteru viņa izvēlētajā vietā - franču maiznīcā Ģertrūdes ielā - liekas, ka saruna norit ar kontrakultūrā dzīvojošu jaunieti un nevis ar 66 gadus vecu vīrieti – viņa nepieradinātie sabiedriskie uzskati brīžiem ir tikpat sirreāli kā viņa darbi un viņš uztraucas, lai ar saviem viedokļiem nesatrauktu mammu. Par savu pēdējo divdesmit gadu lielāko izstādi "Lietu teātris", kas no 26. marta apskatāma Mūkusalas Mākslas salonā, Dimiters stāsta maz, jo par mākslu vispār runā nelabprāt – gluži pretēji kā par sabiedrību.

 Vai jūs spētu būt žurnālists?

Nekad. Par to esmu domājis. Skatos - žurnālisti raksta kafejnīcās un kur pagadās. Es vispirms rakstīto izdrukāju – ar lielām atstarpēm, lai redzētu. Skatos pēc formas. Kad bija rakstāmmašīnas, es spēju koncentrēties labāk, bet tagad, kad ir iespēja to nebeidzami labot, mana psihe ir kļuvusi diezgan nesakarīga. Apmēram kā gleznojot – uzmetumus rakstot, es taisu pilnīgi sirreālus sākumus. Teksts veidojas, veidojas, veidojas, kamēr noslīpējas. Man patīk tas process. Bet par mākslu man nepatīk runāt. Šausmas. Tagad ir tā mode teoretizēt – tie, kas raksta projektus un kas saistīti ar mākslu un arī paši mākslinieki ļoti labi iemanās nopamatot to, ko viņi dara, atrast to filosofisko argumentāciju. Man tas ir pilnīgi mīnusos aizgājis – es par to nerunāju, tikai pēdējā laikā cenšos atrast kaut kādu teorētisko pamatojumu savām idejām. Uz to spiež fakts, ka rakstītais vārds ir kaut kā uzvarējis. Ir ļoti daudz teoriju ap mākslu radušās.

Teorijas bieži ir sastinguši vārdi. Tas nācis ar konceptuālismu.

Tieši to es arī domāju.

Bet par mākslu jau var runāt ļoti dažādi. Jūsu pašu māksla – varbūt ne sirreālistiskās bildes, bet sociālkritiskās, ir diezgan skaidra pati par sevi .

Jā, lieki tur nekas nav jāpaskaidro un arī tajās sirreālajās bildēs es necenšos ielikt nekādas pārcilvēcīgas idejas. Sižeti ir diezgan vienkārši – lietu spēle, kas līdzīga kā Andersena pasakās. Bez šaubām, ja padziļināti skatās, tad katrs tur atradīs kaut ko citu.

Padomju laikā jūs bijāt publicists ar otu. Vai jums māksla vienmēr ir bijusi notiekošā atspulgs?

Runājot par plakātiem, jā. Manī vienmēr bijusi zināma tieksme mēģināt pateikt asāk un precīzāk. Plakāts atrada mani, nevis otrādi.  Ar savu domāšanu esmu tam piemērots.


Par kvalitāti, 1984

Plakātu māksla bija tik populāra tālab, ka spēja izteikt laikmeta garu?

Jā, no 60. gadu beigām līdz 80. gadu beigām tā bija. Vienkārši tīri tehniski notika ļoti daudz pasākumu, kas bija veltīti plakātam. Visās Austrumu bloka valstīs ar to darbojās milzīgs skaits indivīdu. Pat Irānā – šaha laikā – notika plakātu biennāles. Kur nu vēl poļu plakāti! Vēlāk lasīju, kāpēc Polijā plakātu māksla uzplauka. Ne jau tāpēc, ka viņi vēlējās taisīt plakātus. Patiesībā, sākot no 40. gadu beigām līdz pat 50. gadu sākumam poļu plakāts bija panīkuma stāvoklī, jo toreiz bija vēl tāds puskapitālisms, un valdīja komerciālais plakāts. Teātra un kino plakāts sāka attīstīties tikai tad, kad valsts asignēja naudu teātrim un kino. Tas pats notika padomju laikā šeit. Mēs netaisījām plakātus tikai šauru un ideālistisku apsvērumu vadīti. Notika dažādi konkursi – piemēram, plakātu konkurss par ugunsdzēsēju tēmu. Starp citu, arī šobrīd piedalos vienā ugunsdzēsēju rīkotā konkursā.

Vai tolaik arī ražošanas tehnoloģijas veicināja plakātu izrāvienu?

Nē, ražošanas tehnoloģijas nespēlēja būtisku lomu. Aptuveni 80 procenti no plakātiem, ko gatavojām, bija izstādēm – tātad vienā eksemplārā.  Bija republikāniskās izstādes, Baltijas republiku izstādes un Vissavienības izstādes. Un uz katru izstādi bija granti, tolaik saukti par līgumiem. Tātad bija cerība, ka plakātu kāds nopirks vai pasūtīs. Diezgan daudz manus plakātus (tostarp pat  tos trakākos) nodrukāja izdevniecība Avots. Tā bija māksliniekiem ļoti lojāla iestāde - partijas galvenā kultūras ideologa sieva - Aina Gore mums visus labākos plakātus nodrukāja. Un, ja ir nodrukāts, tad  ir iespēja to sūtīt uz visām ārzemju biennālēm. Uz to nebija nekādu aizliegumu oficiāli atzītiem tipogrāfiskiem darbiem. Savukārt ar mākslas darbiem bija tā, ka 60. gados to iespēju aizklapēja. Bet līdz tam ļoti daudzi mākslinieki pelnījās, sūtot mazus darbiņus saviem rietumu tautiešiem. Un tie viņiem pretim sūtīja paciņas. Mākslai vajadzēja būt apmēram bandroles lielumā. Mani vecāki meklēja pa visu māju mazas bildītes un sūtīja tās uz vienu adresi Zviedrijā un uz vēl vienu citviet. Pretim nāca uzvalku drēbes, kurpes – tāds īsts bizness bija (iesmejas). Tad tā iespēja tika "slēgta" un vajadzēja atļaujas prasīt. Mākslu nedrīkstēja sūtīt – izņemot no oficiālām izstādēm, bet tas jau bija jāsaskaņo ar Maskavu. Kad 80. gados sākās perestroika, viss mainījās.

Vai jūs plakātus drukājāt sietspiedē?

Dažus arī sietspiedē – varētu teikt, tādos pagrīdes apstākļos. Man vienam draugam bija sietspiedes darbnīca uz Elizabetes ielas, un tur tika iespiesti arī mani daži plakāti. Tur arī nelaiķis (Māris) Ārgalis iespieda savus Grafismus, kas toreiz bija ļoti slaveni. Bet sietspiede – iedomājieties maza telpa, nu varbūt 50 eksemplārus tur var nodrukāt, bet reālāk jau 20, jo visi tie darbi ir jāizkar pažāvēties. Priekšrocība bija, ka tos varēja izplatīt, un arī sietspiedes darbus es sūtīju uz izstādēm.


 Dialogs, 1982

Bet kā jūs gatavojāt unikālos eksemplārus?

Ar akrila krāsām. Es pirmais Latvijā sāku strādāt ar akrila krāsām, kuras faktiski toreiz nebija pieejamas. Visi plakātisti strādāja ar guašu un temperu, kas ir klasiskās plakātu krāsas, bet tās ir tādas, kas mazgājas nost, pasmērējot ar roku. Mans patēvs Ojārs Ābols bija viesnīcas "Latvija" galvenais mākslinieks, kad to cēla. Somi piegādāja visas krāsas un dažādus apdares materiālus, un akrila krāsas glabājās mucās. Un viņš tikai no tām atlēja un nesa mājās trīslitru bundžās. Ar tām akrila krāsām es kādus desmit gadus strādāju. Bet sāku es ar eļļu, jo tas bija zināms protests pret pastāvošajiem kanoniem, ka plakāts ir jātaisa gaistošās, vieglās tehnikās. Eļļa ir stabila tehnika, tāpēc tā mani interesēja – neviens tā netaisīja plakātus. Tā es pāris plakātus uztaisīju eļļā un pēc tam pārgāju uz akrilu, lai gan man tā bija sarežģītāka tehnika, jo strādāju ar tādām maigām pārejām. Eļļā tās ir viegli uztaisīt, bet akrils ļoti ātri žūst. Savukārt akrils ir labs, ja - kā ierasti - viss notiek pēdējā brīdī un rīt jānodod darbs. Ja glezno eļļā, tad tas būs slapjš, jo eļļa žūst ilgi, bet akrils jau no rīta ir sauss.

Žēl, ka vairāk netop plakāti, jo tā ir demokrātiska un pieejama mākslas forma.

Jā, bet no otras puses - tirgus ar savu komerciju ir nogalinājis ar roku veidoto, radošo plakātu. Taču galvenokārt jau vainojama datortehnoloģijas. Uz ielas redzamie plakāti ir tīrā komercija - tur nekāda lielā māksla netiek taisīta.

Ar datoru var uztaisīt arī ļoti māksliniecisku plakātu.

Var, bet ar datoru arī katrs bērns var uztaisīt plakātu 15 minūtēs.

Bet kāds tas izskatīsies?

Arī mani pēdējos divdesmit gados tapušie plakāti ir taisīti ar datoru. Tā ir ātrāk, bet plakāts kļūst bezpersonisks. Arī manējo tīri formāli vairs nevar atšķirt no kāda cita. Varbūt vienīgi pēc domāšanas veida, bet ne pēc formas. Tas ir progresa rezultāts.

Par komerciālo plakātu negribu piekrist – ar biedriem organizējam mūzikas festivālu "Skaņu Mežs" un vienmēr pievēršam uzmanību tam, kā plakāts izskatās. Tā tapšanas process mākslinieka rokās.

Protams, es nerunāju globāli. Ir ļoti labi plakāti radušies pēdējos gados, bet tas nenotiek masveidīgi.

Teiksim, eksperimentālajā mūzikā plakātam ļoti pievērš uzmanību, jo tā ir margināla joma, un tādēļ ir svarīgi to izcelt vizuāli.

Šajās jomās - jā. Bet tās ir ļoti nedaudzas un šauras sfēras. Tāpat Ilmārs Blumbergs turpina taisīt plakātus, bet tas ir ļoti maz, salīdzinot ar to plakātu daudzumu, kādu viņš radīja agrāk.

Vai "Lietu teātrī" varēs apskatīt kādus oriģinālos plakātus?

Jā, tur daži vecie plakāti būs - akrils un kādi eļļas plakāti. Jauno gan, laikam, nebūs neviena.

Tātad esat "pa lielam" attālinājies no plakātiem?

Nē,  aptuveni līdz 2009. gadam darbojos ļoti aktīvi, bet tad secināju, ka esmu pievērsies visām tēmām un par visām esmu kaut ko pateicis. Man vienkārši vairs nav tēmu.

Jo visi jūsu sociālie plakāti seko zināmai formulai?

Tie ir attiecināmi uz visiem laikiem. Tas, kas taisīts 1985. gadā, der arī tagad un otrādi. Par visu esmu izbļaustījies, kas man sāpējis.

Jums ir sāpējusi netaisnība, kas ir iebūvēta pasaules kārtībā?

Jā, netaisnība, politiskā vara kā tāda. Tas, kā tā veidojas, mainās un kā tā maina cilvēku. Arī cilvēks pats par sevi. Fakts, ka savā būtībā tas  tūkstošus gadu ilgajā attīstības laikā sevišķi tālu nav ticis. Tikai mobilie telefoni mainās un tādas lietas. Līdzko tiek skarts kaut kas fundamentāls, tā dzīvnieciskais cilvēkā uzreiz atmostas. Tas nekur nav pazudis.

Jūs esat vīlies cilvēkā?

Nē, ne vīlies. Es vienkārši esmu sapratis, kas cilvēkā ir 50 procenti zvēra un tikai 50 procenti cilvēka. Kaut kā tā. Mans viens no pēdējiem plakātiem – lai  arī  nu jau kādus sešus gadus vecs, ir "Politiskais dzīvnieks". Ideāli mums ir – kā trakojošs zirgs cilvēks skrien uz nākotni, bet tā cūkas pakaļa velk atpakaļ.

Šajā izpratnē jebkura sistēma vienmēr būs jūsu kritikas objekts.

Jā, katra sistēma jau cenšas. Sistēmas, kā tādas, nav sliktas savos ideālos. Katra cenšas to cilvēku pārtaisīt ar savām metodēm. Tās tomēr tiecas atrast cilvēkā to Nīčes pārcilvēku. Ar pārcilvēku es saprotu labo un cēlo ideālistu un nevis visa nīdēju. To dara tagad un to darīja arī manā (jaunības) laikā, bet ar citām metodēm.

Jums pašam personīgi kāds politisks virziens vai sistēma ir tuvāka?

Tā kā visa mana radošā, aktīvākā dzīve ir pagājusi sociālismā (kas gan nebija pilnīgs sociālisms) un vienlaicīgi arī ārprātīgi nīstot to sociālismu, tad, tomēr salīdzinot, man tas bija tuvāks. Es to attaisnoju, neraugoties uz visu to cenzūru. Tā cenzūra jau nedarbojās, lai cilvēkam sliktu nodarītu. Cenzūra darbojās ideālu vārdā – lai nerādītu neko sliktu, lai neprovocētu uz vardarbību utt. Es darbojos mākslas padomēs, ko citi uzskatīja par cenzūru. Mūsu izpratnē mēs vienkārši cīnījāmies pret sliktu mākslu – diletantismu un tādām lietām.

Tā kā esat reāli domājošs cilvēks, tad saprotat, ka viena kliķe, partija, kas ilgstoši ir pie varas, sāk kalpot sev.

Jā, bet to nevar nosaukt par partiju, tā ir varas struktūra. Dabīgi, ka tā deģenerējās. Tas pats, kas ar Ukrainas revolūciju – sākumā cilvēkus vada ideāli, kas pēc tam kaut kur pazūd. Tagad vajadzētu atkārtoties tam pašam, kas notika pēc krievu revolūcijas, kad tas īstais revolucionārs iegāja Satversmes sapulcē un teica: "Karaul ustal" (kr. - sardze nogurusi).


Latvijas trepes, 1988

Padomju sistēmai leģitimitāti atņēma milzīgie cilvēku upuri. Idejas tādējādi tika pilnīgi deģenerētas.

Tie ir jautājumi, par kuriem es nevēlos ielaisties diskusijā.

Kontrakultūras gars ir izteikts arī jūsu pusbrālī Kasparā Dimiterā. No kurienes jums abiem tāda ievirze?

Gēni. Tēvs (Artūrs Dimiters) arī bija ļoti skeptisks – tas tā mīksti teikts. Viņš bija diezgan liels filosofs, kas vērsās pret visiem režīmiem. Kaut kādā veidā bija saistīts ar "Pērkoņkrustu" - kā jauns puika bija aktīvi darbojies tajā. Pēc tam viņš ierunāja (vācu) propagandas filmu "Baigais gads". Tas bija, tā teikt, tā laika padomju stāsts. Tūlīt pēc tam viņš bija galvenais varonis padomju propagandas filmā "Mājup ar uzvaru". Viņš darbojās pie visām varām.

Kā viņš spēja izšļūkt tam visam cauri? Kā viņu nerepresēja?

Tāpēc, ka viņš bija ļoti gudrs. Viņš mācēja ar visiem sadzīvot. Es jau ar viņu maz sabiju. Viņš šķīrās no ģimenes, kad man bija tikai trīs gadi, un pēc tam tikāmies epizodiski. Viņam bija dzīves gudrība. Varēja braukt prom uz Zviedriju, kā brālis aizbrauca. Bet viņš lika visu uz to aktiera kārti un neaizbrauca, jo zināja, ka Zviedrijā būtu trauku mazgātājs.

Interesanti, ka cilvēks ir pret sistēmām, bet vienlaikus spēj tām pielāgoties.

Jebkura sistēma nav nekas vairāk kā varas mutācijas. Viss. Es piedevām piederēju pie vecās varas absolūtās elites.

Kādā ziņā?

Tādā ziņā, ka 1964. gadā mēs uzcēlām lielāko privātmāju Mežparkā. Bērnības draugs man bija Borgs Jānis, kas bija liela čekista dēls. Mana mamma, ilustrējot "Oliveru Tvistu", izvēlējās viņu par prototipu Oliveram Tvistam, un tā mums sākās bērnības draudzība. Tad es redzēju, kā dzīvo viens liels čekists – komunālā dzīvoklī ar prīmusu. Un kā dzīvojām mēs... Tas Borgu Jānītis nāca pie mums ēst, jo mums vienmēr bija kalpones. Visiem, kurus es pazinu, bija kalpones. Apmēram līdz 60. gadu beigām.

Tas ir pilnīgā pretrunā ar komunistiskās sabiedrības ideāliem.

Jā, kalpone mums dzīvoja atsevišķā meitas istabiņā. Viņa bija baigi pārliecināta adventiste. Vienreiz mēs atgriezāmies no kaut kāda brauciena, un manā gultā gulēja mācītājs. Visas bija iemīlējušās tajā mācītājā. Viņu sauca Helmuts Kalniņš, man šķiet, ka viņš pat joprojām ir dzīvs, tikai ļoti vecs. Interesanti, ka Mežparkā uz visām privātmājām bija īpašnieku uzvārdi – arī izsūtīto. Īsi sakot, esmu audzis ļoti elitāros apstākļos. Mans vectēvs bija Staļina prēmijas laureāts. Viņš to saņēma par  "Uguni un nakti". Par to nopirka pirmo Moskviču. 1953. gada 4. martā viņu naktī izsauca uz Maskavu, jo bija jāzīmē miris Staļins. Izsauca vienu mākslinieku no katras republikas. Mums joprojām mājās ir tas zīmējums – Staļins zārkā. Viņš nezināja, ka Staļins ir miris, vienkārši pateica, ka jābrauc, ņemot līdzi zīmuļus un krāsu kasti.

Kā saprotu, materiāli jums tas laiks bija labāks nekā šis.

Nē, visādi. Arī brīvības bija vairāk.

Kādā ziņā brīvības bija vairāk?

Tāpēc, ka liekās informācijas bija daudz mazāk. Pastkastē katru dienu bija 5, 6 izdevumi ar izciliem žurnāliem, tostarp rumāņu un čehu  – tagad tajā nav nekā, tikai reklāmas. Rumāņiem bija ļoti labs žurnāls. Viņi tikai ielika nodevu – kaut kādu vienu (diktatora) Čaušesku bildi, bet pārējais bija pilnīga rietumu māksla. Arī poļu žurnāli, kas līdz mums nonāca, no rietumu mākslas atrādīja to labāko – to, ko vajag redzēt. Bet šodien es neko nezinu – ko man vajag redzēt, ko nevajag. Bija vairāk brīvības filosofēt, garam bija vairāk brīvības.

Tai izpratnē, ka bija vairāk laika domāt?
Jā.

Jo par brīvību tālaika kontekstā runāt jau nevar – teiksim, manu tēvu aizveda uz čeku tikai tādēļ, ka kāds bija pastāstījis, ka viņš esot šķirstījis žurnālus "Atpūta". Viņa māti "izmeta" no skolotājas darba pēc 30 nostrādātiem gadiem tikai par to, ka viņa vēstulē savai ārzemēs dzīvojošajai māsai bija atklāti izteikusies par dzīves apstākļiem.

Es "Atpūtās" peldējos. Man tie individuālie stāsti liekas ļoti interesanti, bet no tiem veidot kopainu ir grūti. Un, piemēram, tas pats Borgs Jānis staigāja pa Rīgu ar portfeli, kas bija pilns ar rietumu izdevumiem.

Bet tie bija elites bērni.

Jā, bet viņš tos izdevumus dalīja visiem – viņš to pretpadomju propagandu pildīja kā misiju. Arī mans tēvs nepārtraukti veda no Zviedrijas literatūru, apklājot to ar Artmanes portretiem. Tā literatūra tika vazāta visapkārt un neviens neiekrita.

Izskatās, ka elitei nepievērsa tādu uzmanību.

Jā, bet tādā veidā ļoti daudzi cilvēki iepazinās ar šo literatūru.

Bet - tai pašā laikā - bija sirdsapziņas cietumnieki – kā Gunārs Astra un citi. Brīvību var dažādi traktēt, bet, vienalga no kuras perspektīvas raugās, tagad tās ir vairāk. Vienkārši tagad ir arī gūzma bezjēdzību. Un patērētājkultūra nojaukusi orientierus.

Es neskatīdamies mestos atpakaļ uz to laiku.

Tad jūs atbalstāt Putina vai Ždanokas vēlmi reanimēt PSRS?

Es negribu, lai jūs mani iztaisāt par tautas ienaidnieku. Putina vietā es padarītu Kijevu par Krievijas impērijas galvaspilsētu, atgrieztos pie šūpuļa.

Jūs vienmēr esat provocējis, un neviens no jums neko citu negaida. Bet, lai arī jums toreiz bija labāka dzīve, tas nenozīmē, ka tā toreiz bija taisnīgāka.

Es runāju no savas perspektīvas. Lai arī kaut kad 2004.-2005. gadā bija publiskotas SKDS aptaujas, kas atklāja, ka kādi 60 procenti cilvēku uzskatīja, ka dzīvot tomēr bija labāk padomju laikos. Tās aptaujas pēc tam noklusa.

Daudzi vecāki cilvēki droši vien tāpat arvien domā, jo bija nodrošināts iztikas minimums un politisks miers.

Bet bija arī baigi dinamiskā attīstība. Liela daļa manu kolēģu, ar kuriem kopā tolaik mācījos 80. gados, saņēma milzīgas darbnīcas – par velti. Vai ko tādu šodien var iedomāties? Lai gan, pateicoties oligarhiem, es šodien, varētu teikt, dzīvoju kā niere taukos. Toreiz es dzīvoju trūcīgi, jo visu naudu izdevu par rietumu skaņuplatēm. Vairs es tās nepērku un nožēloju, ka pirku, jo to naudu būtu varējis daudz labāk ieguldīt. Ja vien būtu zinājis, ka viss mainīsies.

Zinot jūsu iekšējo taisnīguma izjūtu, gribu dzirdēt argumentus, ar ko tā sistēma bija labāka – cilvēki tika represēti, latviešu valoda teju iznīka...

Tā bija izspiesta, bet kādi latviešu valodai bija institūti!

Tas bija etnogrāfiskā līmenī. Mūsdienu antropologi brauc pētīt Amazones ciltis,  ir izveidoti to pētniecības institūti, bet tās ir izzūdošas.

Vai tad latviešu valodai globalizētā pasaulē ir kāda nākotne? Man, piemēram, ir Windows tālrunis. Visās valodās rakstot, teksts rādās priekšā – latviešu valodā nē. Latviešu valoda paliks par ģimenes saziņas valodu – tai nav nākotnes. Apskatieties Wikipedia – latviešu versijā neko nevar atrast. Visiem, kas man ir pazīstami, kāds bērns ir ārzemēs. Nākamajā paaudzē viņu pēcteču vairs nebūs Latvijā. Arī mans dēls savus bērnus Amerikā neaudzinās par latviešiem. Visdrīzāk.

Ir arī pretējie gadījumi - kad latvieši atgriežas Latvijā. Un zināms garants valodai ir valsts. Salīdzinot ar PSRS laiku, šodien procentuāli ir daudz lielāks skaits latviski runājošu krievvalodīgo.

Tas ir tas lielākais drauds, ka viņi labi runā latviski – viņi iekļūs visās iespējamās instancēs un agri vai vēl tā Latvija tiks pievienota impērijai. Ar visu to skolu reformu mēs šito lietu esam izdarījuši. Ja mēs viņus būtu atstājuši pilnīgi mierā, tas nebūtu noticis.

Es jums nepiekritīšu – Ukraina krievvalodīgos atstāja mierā, nelika mācīties ukraiņu valodu. Tātad izredzes nav ne vienā, ne otrā variantā.

Jūs esat īsts pesimists.

Es jau bērnībā domāju – Andrieva Niedras stilā - kādēļ mēs neesam vācieši. Mums vajadzēja pievērsties kādai lielai kultūrai. Tas ir bezcerīgi. Tā valoda vienkārši ir tāds relikts. Tieši tā, kā mēs esam latgaliešus iznīcinājuši, kā mēs savulaik līvus iznīcinājām, tā arī mēs paši savām rokām iznīcinām latviešus.

Ko mēs varējām darīt citādāk?
Lai darītu citādāk, latviešu kultūrai ir vajadzīgs tāds finansējums kā padomju laikā.

Un tāpat tā nīkuļoja, un iebraucēju masas ienāca.

Tie netraucēja, tas bija melnais darbaspēks. Kultūras elite bija latvieši.

Nepiekritīšu – es, piemēram, kā eksperimentālās mūzikas piekritējs tagad varu  līdzēt pilnveidot šo mūsdienu fenomenu latviešu mūzikas kultūrā.  Savulaik tas vienkārši nebija iespējams. Latviešu intelektuāļi tagad var attīstīt tādus kultūras virzienus, kuriem savulaik nebija iespējams pievērsties.

Tas, protams, ir ļoti labi.

Veiksmīgai sabiedrībai ir vajadzīga zināma deva naivas ticības.  Mēs realitāti redzam  skaudri. Droši vien ir grūti mainīt domāšanu jūsu vecumā.

Esmu pārskatījis vecās intervijas un sapratis, ka jau apmēram kopš 1993. gada manas domas nav mainījušās. Līdz tam man bija jūsu domāšana. Es biju absolūts antikomunists. Man ir piezīmes, kas apgāztu visu, ko es saku šodien.

Jūs vienkārši esat mūžīgais revolucionārs.

(Šajā brīdī pienāk Jura Dimitera paziņa - V.G.) Re, viens īstais disidents atnāca.

Paziņa - iesmejoties: Un tu tāds falšais.

Juris Dimiters: Es - konformists. Iepazīstieties – Sandris Rīga. Šis ir no "Kazas", sabijis padomju lakā psihiatriskajās slimnīcās, BBC par viņu stāstīja. Bija Sandris Rotbergs, pieņēma uzvārdu Rīga.

Baader Meinhof teroristu grupai reiz bija jurists – kreisais ekstrēmists. Šodien viņš ir labējais nacionālists.

Es arī vienu brīdi biju ļoti konservatīvs un aizrāvies ar labējo nacionālistu lietām, tie man bija tuvi.

Jūs esat galējs.

Jā, tie poli saskaras. Man arī vienmēr tie galēji labējie krievu nacionālisti ir patikuši.

Es atceros, ka jūs sacījāt, ka jums patīk Lindermans un ka viņš pat mušai nevarētu nodarīt pāri – pieļauju, ka jūs to domājāt ironiski. Jūs noteikti atceraties Sarkano khmeru režīmu Kambodžā. Tur Pnompeņas spīdzināšanas cietuma vadītājs bija intelektuāls matemātiķis. Daudzi tie revolucionāri, kas paši nespēja nodarīt pāri mušai, citus spēja iedvesmot uz zvērībām.

Ar tiem polpotiešiem arī nav skaidrības – tur ir ļoti daudz rietumu propagandas.

Rietumi, protams, ir liekulīgi, bet tas nav vienīgais, ko tie ir nesuši. Teiksim, Skandināvija ar tās labklājību un liberālajām vērtībām ir izteikta rietumu sabiedrība.

Tās man ir briesmīgākās atmiņas – no Skandināvijas.

Bet tās ir humānas sabiedrības.

Humānisms, kurā pietrūkst gaisa elpošanai. Gadsimtiem ilgi dresēti cirkus dzīvnieki.

Viņi vismaz neuzbrūk viens otram, un sabiedrība ir brīva un stabila.

Nu jā, es jau arī esmu sajūsmā par tādām sabiedrībām. Bet tomēr esmu kreisi noskaņots agresīvs mākslinieks, arī brīžiem galēji labējs, kas ir pret visām sabiedrības konvencijām.

Vai kaut ko no tā agresīvā mākslinieka varēs redzēt izstādē?

Varbūt kādā plakātā.


Klauns, 1972 

Izstāde ir retrospekcija?
Tur ir viss, tā ir (Jāņa) Zuzāna kolekcija. Speciāli tai neko neesmu taisījis, bet tur arī gadu veci darbi. Bet interesantais ir tas, ka tur ir darbi no 60. gadu beigām līdz pat mūsdienām. Var redzēt, kā tas stils ir mainījies. Tur ir manas gleznas no 17 gadu vecuma.

Kāda māksla jums pašam ir tuva?
Man tuvākā ir viduslaiku māksla, holandiešu vecmeistari un no jaunajiem tuvāki ir sirreālisti – (Renē) Magrits, Dalī. Savā ziņā arī Pikaso – viņu apbrīnoju par spēju mūžīgi mainīties.

Jūs arī daudz lasāt?

Jā, ļoti daudz.

Kādu literatūru jūs lasāt?
Tikai politiski vēsturisku. Daiļliteratūru vairs nē, jo visu iespējamo esmu izlasījis jaunībā. Tad nebija pieejama politiskā literatūra un tāpēc to lasu daudz tagad.

Neesat senāk domājis iet rakstītāja ceļu?
Jā, esmu domājis. Man pat ir kaut kādas daiļliteratūras skices, bet diezgan infantilas. Man tuvāki varētu būt feļetona tipa raksti vai arī pārdomas, memuāristika.

Arī mūzika ir tuva?

Jā, bet diezgan šaura – 70. gadu roks, blūzs, pēdējā laikā - mierīgs džezs. Pēc apstākļiem.

Psihodēlija jūs neinteresē, ņemot vērā jūsu sirreālistiskās tendences mākslā?

Par sarežģītu. Es neteikšu, ka man tā nepatiktu, bet tā nav ikdienas mūzika. Tur ir drusku jāpiestrādā.

Nobeidzot interviju - ja pareizi saprotu, tad jūs visvairāk kaitina patērētājkultūras izpausmes?

Patērētājkultūras izpausmes un tas, ka mums nav neatkarīgu, opozicionāru mediju. Vieni pārstāv Lembergu, citi atkal kādus citus utt. Bet, iedodiet, lūdzu, man pārlasīt interviju pirms publicēšanas, lai mammu (mākslinieci Džemmu Skulmi - V.G.) nesatrauktu.

Vai viņa domā, ka esat dulls?

Viņa uztur mūsu ģimenē to nacionālo kodolu un dzīvo līdzi visiem tiem oficiālajiem medijiem.

Bet tas jau nenozīmē, ka tur ir tikai interešu grupu propaganda. Vai var teikt, ka jūsu domāšana ir bijusi protests pret mātes domāšanu?

Kaut kādā ziņā - jā. Padomju laikā es biju pilnīgi pretvalstiski noskaņots elements, pārfotografēju un pavairoju pretpadomju materiālus un darbojos uz bīstamības robežas.

Jūsu māte jau vienmēr ir bijusi nacionāla savos darbu motīvos.

Mākslā - jā. (Vija) Artmane bija vairāk pārliecināta par padomju līniju. Mamma tā kā nē. Ābols, patēvs, bija tāds ideālists, kas gan bija vīlies. Ulmaņa laikā viņš kā puika bija komjaunietis, darbojies pagrīdē, šodien teiktu – tāds tanku bučotājs. Pēc tam viņš mainījās. Ja papēta to laiku, tad redz, ka visa tā laika vadošā inteliģence bija tanku bučotāji, kreisi.


Klusā daba, 2011

Tā tas bija visā pirmskara Eiropā. Inteliģence bija nobijusies no fašisma, un arī PSRS propaganda labi strādāja.

Latvijā gan viņi bija samocīti - 20. gados kompartijas spici nošāva. Un tad tā partija nīkuļoja. Es viņus saucu par tā laika disidentiem. Bet tāpat viņi darbojās visās fabriciņās krīzes laikā 30. gados. Izdeva skrejlapas un citus materiālus – tās skrejlapas ir ļoti interesantas, man daži materiāli ir savākti, vairāk kā vēstures muzejā (iesmejas). Bez šaubām, viņus var nosaukt par piekto kolonnu un viņus daļēji finansēja PSRS. Arī 1919. gads mani ļoti interesē – Stučkas laiks. Tie mākslinieki, kas bija "Rīgas grupā" un taisīja uz 1. maiju ielu noformējumu – tā nebija nekāda spiesta lieta. To laiku dēmonizēja vācu prese – bez šaubām pret vāciešiem bija drausmīgs naids par 1905. gadu un tāpēc uz viņiem šāva. Un visniknākie bija tie, kas toreiz atgriezās no emigrācijas – tieši tāpat, kā tagad tie ir niknākie pret krieviem.