Sūne Nūrdgrēns. Foto no Sūnes Nūrdgrēna personiskā arhīva

Mākslai ir izšķiroša loma mūsu izdzīvošanā 1

Intervē Daiga Rudzāte
24/03/2014 

Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu

Sūne Nūrdgrēns (Sune Nordgren) tiek dēvēts par vienu no ietekmīgākajiem zviedru mākslas kuratoriem, kura vārds laiku pa laikam parādās vadošajos pasaules mākslas medijos. Pagājušā gada rudenī tur bija lasāma ziņa par slavenā, bet nu jau mirušā amerikāņu mākslinieka Sola Levita objekta “9 torņi” būvniecību Kivīkas (Kivik) arhitektūras parkā, kas atrodas kādā visai attālā vietā Zviedrijas dienvidos. Mākslinieks pirms nāves pats devis svētību šim projektam, un šis būs vienīgais Ziemeļvalstu reģionā atrodamais Sola Levita vides mākslas darbs, kuru pasaulei būs iespēja iepazīt jau šovasar. Sūne Nūrdgrēns savas attiecības ar Kivīku koncentrētā veidā apzīmē kā “mīlas afēru”. Un, šķiet, šāds raksturojums ir visai izsmeļošs. Tur, netālu no Kivīkas, viņš gatavojas pavadīt vecumdienas, kad vairs nespēšot pārvietoties pa pasauli ar tādu paātrinājumu kā pašlaik.

Mēs satiekamies Londonā, kur Nūrdgrēns ieradies, lai ar Entoniju Gormliju apspriestu abu jaunāko projektu. Mums ir ilga saruna, kuras laikā tiek pieminēti teju visi viņa nozīmīgākie projekti. To vidū ir gan Malmes Kunsthalle, kur direktora postenī pavadīti seši gadi, gan starptautiskā mākslinieku rezidenču programma Zviedrijā IASPIS, pie kuras pirmsākumiem viņš stāvējis, gan BALTIC Centre for Contemporary Art Geitshedā, kur viņš visu sācis no nulles un izveidojis vienu no ietekmīgākajām mākslas institūcijām Lielbritānijā, un Oslo Nacionālais mākslas, arhitektūras un dizaina muzejs, kur direktora statusā viņš pirmo reizi nokļuvis klasiskā muzejā. Un tad Nūrdgrēns atzīst, ka tagad ir brīvās profesijas pārstāvis un ir ļoti laimīgs par to. Par iespēju atdoties Kivīkai, darboties kopā ar norvēģu viesnīcu magnātu un mākslas kolekcionāru Peteru Stūrdālenu un par savu nākamo iespēju atkal strādāt kopā ar Entoniju Gormliju.

Jūs esat strādājis visdažādākajās ar mākslu saistītās profesijās – sākumā bijāt mākslinieks, pēc tam mākslas kritiķis un visbeidzot kļuvāt par “vienu no starptautiski pazīstamākajiem zviedru mākslas kuratoriem”... Kālab?

Sākumā es biju grafiķis. Tad pievērsos ilustrācijai un grafiskajam dizainam, sadarbojos ar dažādām izdevniecībām. Tās bija plūdenas pārmaiņas, jo grafika un grafiskais dizains ir līdzās stāvošas jomas. Bet... es sapratu, ka neesmu visai labs mākslinieks un varētu darīt ko citu. Un kļuvu par mākslas žurnālistu, kas publicējās dažādos zviedru laikrakstos. Strādāju arī televīzijā un radio. Tā tas viss turpinājās līdz 1990. gadam, kad kļuvu par Malmes Kunsthalles direktoru.

Kā jūs nokļuvāt šajā amatā?

Es nekad neesmu bijis tendēts strādāt institūcijās, jo neuzskatu sevi par muzeja cilvēku. Taču 1985. gadā es biju kurators sava drauga Ričarda Longa projektam – lieliskai instalācijai, kas tika eksponēta Malmes Kunsthallē. Tad pēc kāda laika viņi meklēja direktoru un aicināja mani pieteikties. Tā nu es to izdarīju un nokļuvu Malmē. Tas bija brīnišķīgs laiks, jo šis nav muzejs klasikā izpratnē. Patiesībā Malmes Kunsthalle ir pat kardināli atšķirīga. Manu darbu direktora postenī drīzāk varētu salīdzināt ar redaktora profesiju. Tikai es rediģēju izstādes. Un zināt – es joprojām jūtos kā redaktors. Man tas patīk.

Patiesībā tikai vienu reizi savā mūžā es nokļuvu īstā muzejā, kad biju Oslo Nacionālā mākslas, arhitektūras un dizaina muzeja direktors (laikā no 2003. līdz 2006. gadam – D. R.). Taču nekad neesmu juties kā administrators, pat atrodoties direktora postenī.

Man vienmēr bijis jātiek galā ar īpaši specifiskiem uzdevumiem. Manai dzīvei raksturīgs cikliskums – kādus pāris gadus es strādāju pie viena projekta un tad dodos tālāk.  No retrospektīvā skatpunkta vienmēr esmu bijis iesaistīts tikai un vienīgi projektos. Un nekad vienā vietā neesmu bijis ilgāk par sešiem gadiem, vienmēr esmu atradies kustībā. Līdz pat Oslo, kas bija viens no pēdējiem lielajiem projektiem. Tagad atkal esmu brīvais profesijas pārstāvis. Taču pie mākslinieka karjeras neatgriezīšos, lai arī tā man ir daudz palīdzējusi kā kuratoram – izprast māksliniekus un viņu domāšanas veidu. Tas ir bijis ļoti lietderīgi.

Kādi ir kuratora uzdevumi, un kas šodien ir kurators – mentors, producents, ideologs?

Kurators ir persona, kas visiem spēkiem virza uz priekšu procesu, kurš rezultējas ar izstādi. Un vienlaikus tiek galā ar visiem nepieciešamajiem kompromisiem. Mākslinieks vienmēr centīsies maksimāli pilnīgi realizēt savu vīziju. Un patiesībā jau kompromisi ir nepieļaujami, jo, ja tie ir tik fundamentāli, ka maina pašu ideju, tad tā vietā, lai realizētu projektu, jūs to nogremdēsit.

Taču es vienmēr izeju uz kompromisiem, un tie var būt visdažādākie – tehniski, finansiāli un arī politiski. Jebkādi. Tāds ir kuratora darbs, tikai visu laiku jācenšas, lai uzmanības centrā tomēr paliktu izstāde. Kad tā atklāta, ir jābūt gatavam pateikt: “Ok, mēs spējām to gandrīz izdarīt.” Jo izstāde nekad nebūs prefekta. Taču tā ir teju tāda, kādu gribējām, un mēs esam laimīgi. Un, ja arī mākslinieks ir laimīgs, tad jūs esat izdarījis savu kuratora darbu labi.

Taču kuratora profesijā ietilpst viss jūsu minētais spektrs. Jo viņš ir cilvēks orķestris. Daži kuratori pat mēģina kļūt par māksliniekiem. Tomēr šie projekti reti ir veiksmīgi. Jo, cenšoties būt par mākslinieku kopā ar mākslinieku, jau no paša sākuma tiek pieļauti kompromisi. Tā vairs nav viena vīzija, savukārt divi skatījumi viena mērķa ietvaros vienmēr nāk par sliktu pašam mērķim.


Antony Gormleys: Standing Matter. Kivik Art Centre. Foto: Gerry Johansson

Liela daļa no jūsu profesionālā mūža ir pavadīta salīdzinoši mazās pilsētās, kur esat realizējis vairākus iespaidīgus projektus. Tas šķiet visai pārsteidzoši laikmetīgās mākslas kontekstā, kas tomēr ir loģiska metropoles sastāvdaļa. Kā tas ir – būt par laikmetīgās mākslas kuratoru tur?

No sākuma ir ļoti grūti. Es ļoti daudz esmu strādājis mazās pilsētās. Tas ir savveida izaicinājums. Esmu strādājis Zviedrijas laukos, Dānijas laukos, Anglijas laukos. Zviedrijas un Norvēģijas galvaspilsētās, taču arī tās pasaules kontekstā ir perifērijas teritorijas.  Un tas man ir sagādājis arī daudz prieka. Ja jūs esat kādā no lielajām pilsētām – vienalga, Londonā, Parīzē vai kur citur –, jums ir darīšana ar jau sagatavotu auditoriju, kas garantē atbalstu. Pat ja tā ir nosacīta minoritāte, kas jūs atbalsta, jums vienalga tas ir. Un varat atļauties pateikt, ka jums nav nekādas daļas par vairākumu un par to, vai viņi sapratīs, ka šis ir izcils mākslas darbs. Taču, strādājot mazā komūnā, šādu attieksmi nevar atļauties. Jums ir jāiegūst cilvēku uzticība un jāsagatavo viņi tam mirklim, kad parādīsies mākslas darbs. Taču man tas patīk. Un esmu sapratis, ka pat tad, ja esi šādu uzdevumu veicis vairākas reizes, konkrētu modeli tomēr nav iespējams atrast un piemērot. Jo katru reizi vide ir atšķirīga, jebkas ir citādāks nekā pirms tam. Man tas šķiet interesanti. Dažkārt man pat šķiet interesanti medīt sponsorus. Jo projektiem jau ir vajadzīga nauda. Un neatliek nekas cits kā vien to darīt. Arī tas ir izaicinājums. Vienkāršāk ir gadījumos, ja strādā ar tāda mēroga zvaigznēm kā Entonijs Gormlijs. Taču tad, kad mākslinieki ir jauni un vēl nezināmi, sastopies ar pilnīgi cita veida izaicinājumu. Šādās reizēs ir jālieto pavisam atšķirīgi argumenti. Un laikam pat, ka labāk man patīk tieši šādi gadījumi. Jo tā ir arī iespēja uzmanības degpunktā nolikt jaunus cilvēkus.

Un tas vairs nepavisam nav vienkārši. Īpaši, ja mākslinieki nāk no teritorijām, kam laikmetīgās mākslas scēnā ir maznozīmīgs statuss. Vai arī tā nav vispār. Ar savveida mākslinieku mārketēšanu jūs nodarbojāties arī laikā, kad vadījāt IASPIS.

Nav neiespējami, taču grūti. Mēs abi pārstāvam salīdzinoši nelielas nācijas ar mazām valodām. Pat ja mēs visi vairāk vai mazāk runājam angliski, mums tomēr aiz muguras nav ietekmīgu galeristu, muzeju un citu institūciju atbalsta.

IASPIS laikā mēs sarīkojām vien pāris izstāžu. Savos pamatos tā tomēr ir zviedru un starptautisko mākslinieku apmaiņas programma. Kādreizējā mākslas akadēmijas ēkā, kas bija pārvietojusies uz pilsētas dienvidu daļu, mēs iekārtojām divpadsmit mākslinieku darbnīcas. Dažas lielākas, dažas – mazākas. Mazākajās studijās jaunajiem māksliniekiem no visas Zviedrijas – no Ūmeo, Gēteborgas, Malmes – mēs piedāvājām pusgadu vai gadu pastrādāt galvaspilsētā Stokholmā. Taču uzturēties pārējās aicinājām jau visai pazīstamus māksliniekus no visas pasaules. Un vēl – mēs “izsūtījām” savus māksliniekus ārpusē. Mums bija astoņas darbnīcas visdažādākajās pasaules pilsētās: Londonā, Berlīnē, Ņujorkā... Šo projektu pilnībā apmaksāja Zviedrijas valsts. IASPIS nebija nekādu nosacījumu. Tādu kā pienākums sarīkot izstādi vai vēl ko citu izdarīt. Viņiem vienkārši bija jāpavada laiks un jākļūst par daļu no mākslas pasaules, jāiet uz atklāšanām un jāpiedalās ballītēs. Varbūt jānoklausās kāda lekcija vai jāpastrādā kādā workšopā. Mēs patiešām visiem spēkiem centāmies viņus integrēt mākslas ainā. Es tikai aizsāku IASPIS darbu, biju tur divus gadus. Mans sekotājs bija Daniels Birnbaums, pēc viņa nāca Sāra Arreniusa (Sara Arrhenius) un citi.

Es domāju, ka mums bija labs starts. To pienesumu jau iespējams aptvert tikai pēc manis minētajiem desmit gadiem. Tāda ilgtermiņa investīcija. Vislielākā problēma daudzās valstīs ir atrast naudu šim mērķim un pārliecināt politiķus par to, cik tas ir nozīmīgs. Un tad varbūt pēc desmit gadiem varēsit skatīt Latvijas mākslinieka izstādi kādā prestižā Ņujorkas galerijā – iespējams, tas ir tas lakmusa papīriņš, kas apliecina veiksmi. Šai gadījumā IASPIS ir veiksmes stāsts. Zviedrija šodien var lepoties ar vairākiem starptautiski pazīstamiem māksliniekiem. Tālab man šķiet, ka šis varētu būt veiksmīgs paraugs, ko iespējams izmantot arī citās valstīs.

Jūs minējāt Entoniju Gormliju. Viņa “Ziemeļu eņģelis”, kas atrodas šosejas malā pie Geitshedas, savulaik bija iemesls, kālab jūs abi saņēmāt goda titulu –  Honorary Freeman of Gateshead...

Eņģelis mainīja Anglijas ziemeļaustrumus, un šodien Entonijs Gormlijs Anglijā var darīt teju jebko. Darbs ar publiskās telpas mākslas projektu vienmēr ir aizraujošs, jo tas ir īstens izaicinājums. “Ziemeļu eņģelis”, ko iniciēja Geisthedas pilsētas vadība, kļuva par tās īsteno pārbaudījumu. Pret šo mākslas darbu tika vērsta iedzīvotāju lielākās daļas neuzticība. Viņi to pat ienīda. Un iemesli bija visdažādākie. Taču nopietnākais no tiem bija atrodams faktā, ka Geitsheda nav tā bagātāka Eiropas teritorija. “Kālab jāiztērē tik daudz naudas mākslas darbam, ja mums ir nepieciešamas skolas, slimnīcas un jārūpējas par saviem bērniem?” viņi vaicāja. Un tie ir ļoti spēcīgi argumenti. Tai mirklī jo īpaši, ņemot vērā ievērojamo bezdarbu. Tagad daudz kas ir mainījies.  Šī pilsēta ir kļuvusi par patiesi skaistu vietu. Un lielā mērā par to var pateikties arī “Eņģelim”, kas izkustināja kaut ko pašos pamatos. Šis mākslas darbs pavēra ceļu reģiona attīstībai un arī BALTIC Centre for Contemporary Art.

Kā jūs spējāt mainīt Geitshedas iedzīvotāju attieksmi?

Ko mēs darījām... 1997. gadā es sāku strādāt pie BALTIC izveides, un “Eņģelis” tika uzstādīts 1998. gadā. Tādējādi man ar to bija attiecības pēdējā projekta gadā. Tas bija, kā jau teicu, īsts izaicinājums. Jo īpaši politiķiem, kam bija jākļūst par “Eņģeļa” advokātiem, un viņi vērsās pie iedzīvotājiem, izmantojot šādus argumentus: “Nauda nāk no Londonas, tā netiek atņemta jums, jo pat tad, ja “Eņģeļa” nebūs, mēs nevarēsim par šo naudu uzbūvēt vairāk skolu.” Vēl: ““Eņģelis” tiek radīts šeit, un tas nozīmē, ka tiks izmantotas vietējo darba roku prasmes, vietējie materiāli un šejienes cilvēku darbaspēks.” Taču visietekmīgākais arguments nāca no ārpuses. Zināt... vietējie dažkārt apmulst un vairs īsti nesaprot, kam pieslieties. Taču, kad viņi saņem apstiprinājumu no Londonas, kur visi runā, cik spožs un izcils mākslas darbs ir Geitshedas “Eņģelis” un ka tas ir viens no jaunajiem Anglijas simboliem, rodas lepnums. Gada vai pusotra gada laikā daudz kas bija mainījies. Vairākums no tiem, kuri iepriekš bija “pret”, tagad bija “par”. Tās patiešām bija fantastiskas pārmaiņas.

Taču publiskās mākslas jomā kaut kas tāds mēdz atgadīties visai bieži. Un ir jābūt tam gatavam. Galu galā tas viss notiek uz mūsu kopējās zemes. Un, ja cilvēki nesapratīs, kālab tas viņiem vajadzīgs, viņi jutīsies apkrāpti. 

Kas ir bijis jūsu profesionālās dzīves lielākais izaicinājums?

Par manu lielāko izaicinājumu kļuva BALTIC. Jo mēs sākām no nulles. Manā komandā bija pavisam jauns arhitekts – Dominiks Viljamss, kurš toreiz, kad dabūja šo darbu, bija vien divdesmit sešus gadus vecs un ar kuru kopā arī daudz ceļojām, lai saprastu, kā vecajā industriālajā ēkā visveiksmīgāk integrēt mūsdienīgu mākslas telpu. Vēlāk mums piešķīra naudu. Daudz naudas. Mēs uzaicinājām pie sevis mākslinieku Džūlianu Opiju. Ir labi, ja komandā ir kāds mākslinieks. Jo viņi saprot, kādai jāizskatās labai izstāžu telpai, un Džūlians mums ļoti daudz palīdzēja. Tas bija mans lielākais izaicinājums... es sāku viens pats. Un vienlaikus tā bija mana lielākā balva. Varēju izvēlēties savu pirmo kolēģi, tad nākamo. Izveidot savu mazo pasauli. Kopumā būvniecība aizņēma aptuveni četrus gadus, un visu šo laiku mēs veltījām tam, lai izveidotu šī nama tēlu, lai celtu tā pašcieņu reģiona teritorijā. Jo patiesībā mums neklājās vieglāk kā ar “Eņģeli”. Cilvēki nespēja saprast, kālab ziemeļaustrumos būtu nepieciešama laikmetīgās mākslas galerija, ja ir taču jau uzbūvēts Tate Modernun laikmetīgā māksla tāpat ir viena garlaicīga padarīšana. Mēs strādājām skolās un vietējo mākslinieku komūnās, lai pārliecinātu pēdējos, ka arī viņiem tiks savs labums. Ka mēs šurp vedīsim mākslas kritiķus un kuratorus, muzejniekus un galeristus no Londonas un tādējādi iespēja tapt pamanītiem būs arī viņiem. Un patiesībā tā arī notika. Taču tam ir vajadzīgs laiks. Ir jābūt pacietīgiem.

Īstenībā Geitsheda ir piemērs tam, ko iespējams panākt ar investīcijām kultūrā. “Ziemeļu eņģelim” sekoja BALTIC Centre for Contemporary Art un Sage Concert Hall. Un tagad cilvēki nevis dodas prom no šī reģiona, bet gan aizvien vairāk un vairāk jaunu cilvēku dodas uz Anglijas ziemeļaustrumiem.

Pēc BALTIC man šķita, es spēju izdarīt visu.

1997. gadā Bilbao tika atvērta Gugenheima filiāle, kas uz mākslas pasaules kartes izcēla pavisam nelielu industriālu Spānijas pilsētu...

Šis ir tā dēvētais Bilbao efekts, kura būtība slēpjas ēkas vizualitātē, efektīgumā. BALTIC ir veca industriāla būve. Ir bijuši daudzi mēģinājumi atkārtot Bilbao efektu visdažādākajās pasaules vietās. Katarā, Dubaijā. Un pēc tam piepildīt šīs būves ar vienu un to pašu Rietumu pasaules mākslu. Arī Bilbao Gugenheima filiāle saņem izstādes no Ņujorkas. Protams, tiek veicināta tūrisma industrijas attīstību. Taču neesmu pārliecināts, ka no tā jūtamu labumu gūst vietējie cilvēki un lokālā kultūra. Jo tas ir svešķermenis. Tas nav organisms, kas radies un izaudzis vietējā zemē, bet gan kaut kas mākslīgi pārstādīts. Man šķiet, ka Bilbao efekts ir zaudējis savu glamūru. Jo cilvēki tiecas to atkārtot vēlreiz un vēlreiz. Tāda savveida recepte: slavens arhitekts, iespaidīga celtne, starptautiskas izstādes un parasti viena un tā pati Rietumu māksla. Manī nav pārliecības, ka tas joprojām ir veiksmes stāsts. Šobrīd daudz svarīgāk ir pēc iespējas spēcīgāk noenkurot mākslas projektus konkrētajā lokālajā teritorijā. Pretējā gadījumā tiem nav iespējams turpinājums un tie nebūs veiksmīgi.

Protams, cilvēki pārvietojas pa pasauli. Taču viņiem ir iespēja izlemt, ka, piemēram, Bilbao vairs nav interesants, un tikpat labi viņi var doties kur citur. Un tad piepeši viss ir mainījies, bet nenormāli dārga ēka ar milzīgiem ikdienas izdevumiem paliek turpat, kur stāvējusi. Panākumi ir izplēnējuši. Pasaulē ir daudz krāšņu muzeju, kas spiesti cīnīties par izdzīvošanu, jo tos neapmeklē tas cilvēku skaits, kādam tie tikuši paredzēti.


David Chipperfield Architects & Antony Gormley: Pavilion for the Kivik Art Centre. Kivik Art Centre. Foto: Gerry Johansson

Viens no jūsu šībrīža projektiem – Kivīkas mākslas centrs –, kas arī ir publiskās mākslas paraugs, dislocēts Zviedrijas laukos. Kā var lasīt dažādos starptautiski nozīmīgos mākslas medijos, nākamvasar tur tiks uzbūvēts slavenā amerikāņu mākslinieka Sola Levita objekts “9 torņi”. Un tas ir tikai viens no šī parka hailaitiem. Pastāstiet, lūdzu, tuvāk par Kivīkas konceptu!

Jā, mēs izliksim fantastisko Sola Levita darbu. Neesam gan vēl sameklējuši visu nepieciešamo naudu, taču tas ir tikai normāli. Mēs katru gadu sākam no nulles, un tādējādi katru gadu mums ir jauns izaicinājums.

Un man tas ļoti patīk. Tas, ko pūlamies izdarīt, – izveidot arhitektūras parku. Tas nozīmē, ka pirmkārt uzmanības centrā ir arhitektūra.  Sākot šo projektu, mūsu fokusā bija mākslas un arhitektūras mijiedarbība. Sākumā tie bija arhitekti, kuru darbība robežojas ar mākslu. Tagad, kā Sola Levita gadījumā, tie ir mākslinieki, kuru radītais atrodas uz robežšķirtnes ar arhitektūru. Pirmos septiņus astoņus gadus es uzskatu par tādu savveida ievadposmu, kura laikā cilvēki tika iepazīstināti ar projektu. Tagad viņi pazīst Kivīku, mums ir apmēram 20 000 apmeklētāju gadā. Es domāju, ka vairāk mums pat nav nepieciešams. Parks atrodas vietā, ko grūti atrast bez navigācijas. Mēs vēlamies cilvēkiem sagādāt gan mākslas, gan dabas pārdzīvojumu, iespēju uz dienu paslēpties no visa. Un tas ir iemesls, kālab šo parku īpaši nereklamējam.

Kivīka ir mana mīlas afēra. Visos iespējamajos veidos. Un, kā jau jebkurā mīlas sakarā, arī šim ir jāsastopas ar visām iespējamajām problēmām. Taču pēc visiem daudzajiem gadiem, kas pavadīti, strādājot visdažādākajās mākslas jomās un profesijās, Kivīkas mākslas centru es uzskatu par visa iepriekš paveiktā esenci, koncentrātu. Tas, ko nākotnē vēlos tur izdarīt, – uzbūvēt mākslinieku darbnīcas. Protams, lielākā daļa jauno mākslinieku grib braukt uz Londonu vai Ņujorku. Taču šis projekts būtu domāts tiem, kuri grib aizbēgt no visa. Dažus cilvēkus ir nogurdinājis un pārbiedējis mākslas tirgus. Šodien jebkas var pārvērsties par preci un tirgu.

Māksla šodien ir liels bizness...

Māksla ir ļoti liels bizness. Un daudziem māksliniekiem tas ir apnicis. Viņi vēlas atgriezties pie kā cita. Šādu reakciju jau reiz piedzīvojām sešdesmitajos gados. Kad pasaule iepazina Ričardu Longu, Robertu Smitsonu un daudzus citus. Viņi vienkārši atgriezās pie dabas un pašiem pirmsākumiem. Un tas neattiecas tikai uz lendārtu. Tas ir stāsts par tām mākslas jomām, kurās nepieciešamas amata prasmes. Grafika, fotogrāfija, zīmējums. Rokām atkal ir sava loma mākslā. Un, manuprāt, jaunā interese par zemes mākslu ir tikai apliecinājums manis teiktajam.

Taču, atgriežoties pie Kivīkas, ziemas pavadīšana vējainā un aukstā Zviedrijas nostūrī varētu kļūt par satriecošu pieredzi.

Un jūs vēlaties to sagādāt māksliniekiem.

Es vēlos paveikt ko līdzīgu tam, ko darīju IASPIS, par kuru stāstīju. Ja es “atvedīšu” uz turieni starptautiski zināmus māksliniekus, viņiem būs jākļūst par šī reģiona, turienes mākslas sabiedrības un mākslas scēnas sastāvdaļu. Tur ir gan mākslas skolas, gan mākslas galerijas, tikai nelielas. Un tur dzīvo daudz lielisku mākslinieku. Taču šīs darbnīcas viņiem būs kā grūdiens no ārpasaules. Viņi ir visai pašpārliecināti, un man ir sajūta, ka nepieciešams viņus izaicināt.

Kivīka atrodas Zviedrijas dienvidos, vai ne?

Tas ir salīdzinoši netālu no Malmes un Kopenhāgenas. Tuvākās mazās pilsētiņas ir Simrishamna (Simrishamn) un Īstade (Ystad). Tās patiešām ir mazas. Taču šī ir ļoti skaista vieta, un ir patiesa bauda tur atrasties vasarā. Es dzīvoju pavisam netālu. Šis fakts ir būtisks mana mīlas sakara kontekstā. Man ļoti gribas atvest kaut ko uz vietu, no kurienes es nāku. Tā vietā, lai pats dotos pasaulē. Man ir jau 66. Pēc desmit gadiem būs 76 un droši vien es vairs nevarēšu tik daudz ceļot kā tagad. Un tad es būšu lielisks veca vīra modelis māksliniekiem. Sēdēšu ar viskija glāzi un noraudzīšos, kā tās slavenības tekalē ap mani.

Taču tagad jūs ceļojat ļoti daudz. Kad centāmies vienoties par šīs intervijas norises vietu un laiku, jūs nepilna mēneša ietvaros piedāvājāt tikšanos trīs dažādās pilsētās trīs dažādās valstīs: Gēteborgā – Zviedrijā, Londonā – Lielbritānijā un Oslo – Norvēģijā. Pēdējā no tām jūs strādājat kopā ar slaveno norvēģu viesnīcu tīkla īpašnieku un mākslas kolekcionāru Peteru Stūrdālenu.

Jā, esmu viņam izveidojis kopskaitā trīspadsmit hoteļu. Ne visus tos var dēvēt par mākslas hoteļiem, taču vairāki no tiem ir piepildīti ar ļoti spēcīgiem un ļoti “smagiem” mākslas paraugiem. Protams, kā pirmais minams The Thief, kas atrodas Oslo, taču arī pārējos atrodami lieliski mākslas darbi. Mākslai raksturīga spēja būtiski ietekmēt viesnīcas atmosfēru. Viesi, tajā ierodoties, jūtas kā muzejā.


Julian Opie: Dancing in KivikKivik Art Centre. Foto: Gerry Johansson

Kas ir kopā ar Peteru Stūrdālenu veidoto mākslas viesnīcu koncepta balsts?

Mēs cenšamies mainīt viesnīcu mākslas definīciju. Ja viesnīcā ir eksponēta māksla, tad, mūsuprāt, tiem jābūt visaugstākā standarta un kvalitātes paraugiem. Šai mākslai ir jābūt pamanāmai, un, iespējams, tai pat nedaudz jāizaicina viesi. Un šis ir uzstādījums manam darbam – man jāatrod māksla, kas ne tikai padara viesnīcu interesantu, bet paliek cilvēku atmiņā. Protams, lielāka daļa cilvēku pateiks vien to, ka tas ir skaisti vai ka tas ir brīnišķīgi. Taču būs daži, kas atpazīs mākslinieku vai mākslas darbu. Un tad viņi teiks: bija tik brīnišķīgi redzēt tur Žaumi Plensu (Jaume Plensa) vai... kādu citu. Tieši šī, manuprāt, ir parādība, ko cilvēki atceras. Un tas arī ir mans koncepts. Šis darbs kardināli atšķiras no izstāžu rīkošanas. Es pazīstu cilvēkus, kas nāk uz izstādēm mākslas institūcijās. Viņi ierodas muzejā vai galerijā, jau ieprogrammēti redzēt mākslu. Taču hotelī, kur ierodaties pārlaist pāris nakšu, jūs vairāk meklējat ekoloģiskās brokastis, lielisku gultu vai baseinu uz jumta. Jūsu iztēle vairāk vērsta komforta un relaksācijas virzienā. Un māksla kļūst par necerētu bonusu. Turklāt šajā gadījumā man jāatrod māksla, kas nav pārlieku provokatīva un satraucoša, tomēr spēj piedāvāt ko vairāk par iespēju tik vien kā konstatēt faktu: ak, šis ir Demjens Hērsts, esmu viņu redzējis... Mākslai jābūt izaicinošai, lai viesi to atcerētos. Ir svarīgi, lai nākamajā reizē, kad viņi dosies uz kādu pilsētu un meklēs viesnīcu, atskanētu apmēram šāda frāze: “Vai atceries Gēteborgu? Tur bija viesnīca, kurā sarkana mašīna bija pielipināta pie sienas kā tāds taurenis. Tas bija jauks hotelis, rezervēsim to vēlreiz...” Šādas atmiņas mēs tiecamies radīt.

Ko jūs pats meklējat mākslā? Pirms pāris nedēļām lasīju interviju ar Ingmaru Bergmanu, kurā viņš atzīstas, ka nemaz neinteresējas par to, vai skatītāji saprot viņa filmas. Viņam esot vajadzīgas skatītāju emocijas.

Saprašana vispār ir sarežģīts jēdziens. Jautājums – kā jūs to saprotat – ir izteikti fokusēts uz intelektuālo saprašanu. Pilnīgu saprašanu var nodrošināt tikai izziņas process no sākuma līdz beigām. Teju kā vēstures pārzināšana. Cilvēkiem patīk mākslas darbu vēsture. Ja nav tās, tad viņiem nepieciešama vismaz mākslinieka biogrāfija. Jo pretējā gadījumā viņi nevarot saprast mākslas darbu. Taču, manuprāt, mākslas darbam ir jāģenerē emocijas, kas spēj jūs atmodināt, provocēt un vienlaikus arī palīdz saprast. Tik neizpētītā emocionālā saprašana mākslā, manuprāt, ir ļoti nozīmīga. Jo jūs tik daudz spējat izprast, paļaujoties tikai uz savu intuīciju un sajūtām. Un pat nezināt, kālab. Vienkārši saprotat. Piemēram, iemīlēšanās. Tas noteikti nav intelektuāls process. Tas būtu tik garlaicīgi, ja tā notiktu. Ar mākslu ir līdzīgi. 

Līdzās emocionālajai saprašanai vienlīdz būtiska ir pieredze, kas arī ir sarežģīts jēdziens. Pieredzi jūs ne tikai iegūstat pats, jūs to iegūstat arī no saviem vecākiem un senčiem pagātnē. Un, gluži tāpat kā saprašanai, arī pieredzei ir sakars ar smadzenēm, redzi, sajūtām. Manuprāt, zināmu pieredzi mēs mantojam pat no tāliem mūsu priekštečiem.

Šodien par mākslu var kļūt jebkas, ja to akceptē mākslas pasaule. Kur ir robeža starp mākslu un visu ko citu?

Es nezinu. Taču, manuprāt, tam ir izteikta saistība ar tā dēvēto balto kubu. Kad 50. gados mākslas pasaule to iepazina, jebkas varēja kļūt par mākslu. It visam, kas tur tika novietots, piešķīra šo statusu. Tas ir tāds “dišānisks” piegājiens.

Mūsu laikam vispār raksturīga robežu izzušana – starp instalācijām un performancēm, dizainu un mākslu, teātri un mākslu un arī starp mūziku un mākslu. Izzūd robežas starp mākslas jomām, gluži tāpat kā izzūd robežas starp mākslas profesijām. Taču, manuprāt, tu vienlaikus nevari būt kurators un mākslas kritiķis vai strādāt gan galerijā, gan mākslas žurnālistikā. Tu vari no vienas profesijas pāriet uz citu (tas ir arī mans gadījums), taču nevari būt divi vienā.

Mums ir tāds mikslis, kas uzjaukts no visa. Cilvēki vairs nespēj definēt robežas, jo ikviens tās pārkāpj. Un tas ir iemesls vēlmei atgriezties pie savveida amatniecības, pie individuālisma. Taču mākslas vēsturei kā kopumam šādi procesi ir izteikti raksturīgi. Vienmēr bijuši “tīrie” periodi, kas mijušies ar absolūtu sajukumu. Tāds divdesmit gadus ilgs cikls. Laikam jau šodien pat īsāks. Iespējams, viss mūsdienās notiek daudz straujāk.

Jozefs Boiss uzskatīja, ka ikviens var būt mākslinieks. Kāda ir profesionāla mākslinieka loma mūsdienu pasaulē?

Es nedomāju, ka ikviens var būt mākslinieks. Gluži tāpat kā ikviens nevar būt pavārs vai ārsts. Ja paraugāmies uz pašiem cilvēces pirmsākumiem, uz alu laikmetu... Es pieņemu, ka viņi visai ātri saprata: kāds ir ļoti labs mednieks un viņam jādodas medībās, kāds cits lieliski gatavo, tālab viņam jāpaliek mājās un jātaisa ēst, vēl kāds cits pieprot zīmēt, tālab tam jāsēž mājās un jārada bildītes. Un viņš tā arī darīja, un viņa bildītes iedvesmoja medniekus. Un tieši šī paša iemesla dēļ mums arī šodien ir nepieciešami mākslinieki. Mākslai ir izšķiroša loma mūsu izdzīvošanā.

Hudā Hudih - 25.03.2014 11:36
"Šodien par mākslu var kļūt jebkas, ja to akceptē mākslas pasaule. Kur ir robeža starp mākslu un visu ko citu?"

Saucās mākslas kuratore.Pagalam samulsusi. Nav sev definējusi, kas ir māksla.Un runā par mākslas pasauli kā par kaut ko homogēnu.