Līna Sība. No sērijas "Sieviete aizņem maz vietas". 2008-2011

Rokas stiepiena attālumā 1

Intervē Anna Iltnere
13/05/2011 

Tallinas māksliniece Līna Sība (1963) pārstāvēs Igauniju 54. Venēcijas biennālē ar mākslas projektu “Sieviete aizņem maz vietas”, ko pamatā veidos fotogrāfiju sērija par sievietēm telpiski un finansiāli spiedīgos darba apstākļos, kur nojaušamo grūtsirdību aizēno gara platība. Ekspozīcijā būs arī video un darbs par sievietēm, kas dzīvo piepilsētas rajona jaunajās privātmājās. 

Līna Sība (Liina Siib) studējusi grafiku un fotogrāfiju Igaunijas Mākslas akadēmijā, kur 2003. gadā iegūts maģistra grāds foto mākslā. Rīkotas 30 personālizstādes Igaunijā, Latvijā, Somijā, Vācijā, Beļģijā, Francijā. Darbi iekļauti muzeju kolekcijās: Igaunijas Mākslas muzejā, Tartu mākslas muzejā, Stokholmas Modernajā muzejā u.c. Strādā arī kā līdzredaktore Igaunijas mākslas periodikā “Igauņu māksla” (Estonian Art) un ir prorektore Igaunijas Mākslas akadēmijā. Iespēju pārstāvēt valsti 54. Venēcijas biennālē ar mākslas projektu “Sieviete aizņem maz vietas” (“Naine võtab vähe ruumi”) Līna Sība izcīnīja 15 darbu konkurencē. Palazzo Malipiero pirmajā stāvā, kur Igaunijas ekspozīcija ikreiz iemājo jau kopš 2003. gada, māksliniece iekārtos dzīvokli: sešas konceptuāli saistītas istabu instalācijas ar fotogrāfijām un video darbiem. Satieku Līnu Tallinā agri no rīta lielā un tukšā kafejnīcā.

Kurš faktors tavā mākslas projektā ir svarīgāks – dzimums vai telpa?

Grūti pateikt, abi ir cieši saistīti. Esmu pamanījusi, ka bildēs, kuru autores ir sievietes, telpa gandrīz vienmēr ir klātesoša. Varbūt sieviete ar to ir vēsturiski sasaistīta? Ja agrāk tam nepievērsu uzmanību, tad tagad ar interesi ievēroju.

Kad un kā tu uzsāki šo fotosēriju?

Pirms vairākiem gadiem kādā avīzē izlasīju rakstu par to, ka Igaunijā gados vecu vīriešu ir krietni mazāk nekā gados vecu sieviešu. Daudzi mirst vēl nesagaidījuši pensijas vecumu. Igauņu sievietes ir sliktāk apmaksātas, un publikācijā tika veikts savāds pagrieziens, kas ietverts arī virsrakstā “Vai nabadzība pagarina dzīves ilgumu?”. Tas bija 2007. gads. Tēma par sieviešu darba apstākļiem sāka urdīt manu prātu. Ņēmu fotokameru un devos uz darbavietām. Negāju un nesarunāju, vai varu nākt, vai varu fotogrāfēt. Vienkārši staigāju apkārt, meklēju un, ja neaizliedza, fotogrāfēju. Uzņemtajos kadros viss ir īsts. Nekas nav iestudēts.