Foto: Andrejs Strokins

Nolaizītā nepilnība. Intervija ar gleznotāju Ievu Iltneri 6

Viestarts Gailītis 
13/03/2014 

Foto: Andrejs Strokins

Gleznotājas Ievas Iltneres (1957) darbnīcā ar stiklotajiem griestiem 20. gadsimta sākuma ēkas augšstāvā čivina putni, un es naivi apjautājos, vai tie ir īsti. Protams, ka nē – tas esot ieraksts. Bet savas nošķirtas un burvestīgas jumtu pasaules noskaņa viņas vecajā, plašajā piektā stāva dzīvoklī ar tam pieguļošo darbnīcu gan ir. Tiesa, noskaņa ir mānīgi savrupa – turpat apakšā kūsā Vecrīga. Arī Latvijas mūsdienu tēlotājmākslas veterānes gleznas piedāvā spert iztēles soli prom no šķietamā un viendabīgā izstādē, kas atbilstoši saucas “Ne vien, bet arī” un ir apskatāma no 13. marta līdz 1. aprīlim galerijā “Māksla XO”.

Jūsu darbnīcā skan putnu balsis. Tieši vēlējos jums vaicāt par mūzikas nozīmi darba procesā.

Ietīt sevi mūzikā man ir raksturīgi jau no seniem laikiem, kad mēs agrāk te kopā dzīvojām vairākas ģimenes, un mūzika skanēja vienmēr.

Bet kāpēc tieši putni?

Ne tikai – arī vardes. 

Jums skan tikai Latvijas putni?

Nē, bet arī tādi man ir – “Rudbāržos ar Tedi”. Šausmīgi mīļš ieraksts – tur suns ierejas un aizbrauc motocikls. Laukos man sākumā bija pārsteigums, ka putni nedzied visu vasaru (smejas). Viņi nenormāli dzied līdz Jāņiem. Un vardes arī nav visu vasaru, vai ne?

Atzīšos, man tas ir jaunums.

Jums nav lauku māju? Ja esi ilgāku laiku palieku viena kādā vietā, tikai tad saprotu, kas tur notiek. Nav tā, ka visu laiku notiek viss. Kad riet saule, tad gan vardes, gan putni dzied.

Kur jums ir lauki?

Zosēnos, kas meteoroloģiskajās prognozēs vienmēr uzstāda aukstuma rekordus. Tas ir starp Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu. Tur netālu ir Skrāģu krogs. Pagājušajā vasarā mums laukos notika mākslas dienas. Netālu dzīvo Dzintra Vilks, Edgars Vērpe ar Sandru Krastiņu, Laima Kaugure, Aija Zariņa – apmēram 15 kilometru rādiusā.

Tās ir mantotas mājas?

Nē, pirktas studentu gados. Par videokameru (iesmejas). Aizbraucām uz Ameriku, un visi sapirka videokameras, jo naudu jau nevarēja vest. Pēc tam Latvijā pārdevām.

Neticami, tiešām kamera toreiz bija tik vērtīga vai mājas tik lētas?

Tie bija kādi četri hektāri, milzīgs šķūnis uz sabrukšanas robežas, mājiņa, precīzāk, būdiņa, ko tikai tagad grasāmies nojaukt, un laba klēts, kur tad arī dzīvojam. Bērniem, diviem puikām, tā bija vērtīga pieredze – man šķiet, ka Miks (Mitrēvics) joprojām savu mākslu būvē uz to lauku pieredzes. Katru vasaru pavadījām trīs mēnešus, nebija telefona, un, kad mammai vajadzēja piezvanīt, tad braucām ar riteni uz pastu.

Lauki jūsu gleznās neienāk?

Koki ir.

Koki jau arī pilsētās ir.

Burtiski es no dabas negleznoju. Bet lapotnes un siluetus es vēroju laukos, un to izskats, vakaram satumstot, man ir mīļš motīvs.

Arī gepards, kas jūsu gleznā piegājis pie ēkas loga un skatās tajā iekšā, ir atsauce uz dabu. Pieļauju, ka jums arī ir kādas stirnas, kas kādreiz pabāž degunu.

To ir ļoti daudz. Mežacūkas arī. Un stirnas vispār nebaidās, bet mierīgi ganās.

Pa ziemu jūs tur braucat?

Nav iespējams, tas praktiski ir vasaras variants. Māja nav tam piemērota. Teorētiski jau var, kad, divas dienas neatejot, kurina plīti. Bet tur nav ne ūdens, ne normālas tualetes. (Pieiet pie vienas no gleznām – “izsmērētas”, bez skaidri nolasāmiem motīviem) Man likās, ka gleznas sanāk asas, un tad nolēmu, ka vajag kaut ko it kā vecu, kā vecu gobelēnu vai fresku – miglaināku, lai nevarētu skaidri pateikt, vai kaut kas ir uzgleznots, vai nav. Šobrīd nezinu, kā tas viss kopā turēsies, jo darbi tapuši ātri. Man galerija “Māksla XO” piedāvāja ielekt programmas logā, jo kāds bija atteicies no savas izstādes.

Cik ilgā laikā esat uzgleznojusi izstādes bildes?

Man piezvanīja janvāra vidū. Tad vajadzēja apvilkt audeklus. Es sarēķināju nedēļu vienai gleznai, bet tā nesanāca. Tagad būtu tas brīdis, kad vajadzētu nedaudz atkāpties, skatīties, kā viss nosēžas, varbūt pamainīt un pārkrāsot. Bet tam nav laika. Taču no otras puses manā dabā ir visu “nolaizīt”, un tālab varbūt, ka nav slikti, ka ir kaut kas it kā nepilnīgs. Piemēram, šeit nav rūpīgi izkrāsots (rāda).

To jau neviens, izņemot jūs, nepamanīs.

Es sapratu, ka man tieši tas ir jāizmanto un jāmēģina izaicināt sevi ar kaut ko, ko es neprotu, lai neieietu rutīnā. Šeit, piemēram, debesis uztaisīju vienā mirklī (rāda), un, ja būtu bijis vairāk laika, tad iespējams arī vairāk darītu. Bet vienkārši jāizmanto nejaušība – piemēram, kā tā krāsa sarec. Tā sarecējusi tik negaidīti labi, ka debesis var arī uzskatīt par pašpietiekamām. Es gan tāpat nelikos mierā un tādēļ iezīmēju tur (rāda) to mājiņu, un pēc tam sāku domāt, ka tomēr vajag kaut ko citu, jo pa vienu dzīvokļa logu var vienmēr redzēt Samsung reklāmu, kas istabu naktī apgaismo ar zilu gaismu. Bet tas tomēr būtu bijis pārāk tieši.

Jūs varbūt dabūtu atbalstītājus uz nākamo izstādi.

Man gan tikai pēc tam pieleca, ka es Samsung reklāmu redzu diendienā – guļot, gatavojot brokastis, ejot uz darbu.

Jums tik ļoti patika Itālijas paviljona ēka Venēcijas mākslas biennālē, ka nolēmāt to uzgleznot?

Šausmīgi patika. Kad, ejot uz citiem paviljoniem, attālinies no Itālijas paviljona, tad atskatoties tā priekšā var redzēt lielo koku, kura ēnā vienmēr sēž cilvēki. Vienmēr labi izskatās. Motīvs ir no 2011. gada biennāles, kad virs ieejas bija sarindoti mākslīgie baloži. Es to paviljonu un vietu fotografēju vairākus gadus pēc kārtas un sapratu, ka vienreiz to iegleznošu.

Te ir bilde, par kuru nezinu, vai likt to izstādē vai nē. Pērn Parīzes Palais de Tokyo bija ekspozīcija, kur biļešu kase bija apvilkta ar audumu, un no iekšpuses spīdēja gaisma. Cilvēki pie tās rindojās, un izskatījās tik fascinējoši – kā dzīvais kino. Es sapratu, ka silueti ir mana apsēstība.

Jūs nekad neesat vēlējusies būt arhitekte vai dizainere?

Mājas man tiešām ļoti patīk skatīties. Bet domāju, ka es nekad nevarētu būt arhitekte, jo tā ir tik sarežģīta profesija, kur nepieciešams īpašs prāts, lai visu spētu salikt kopā.

Droši vien daudz arhitekti teiktu to pašu par gleznošanu.

Jā, katram savs.

Es to jautāju, jo jums ir ļoti estētiskas bildes.

Tā ir lietišķā skola (tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola). Sākumā lika iekrāsot, tad ar parasto līmi līmēt pelēkas papīra loksnes, lai veidotu gammu, vai vairākus mēnešus krāsot ķebli. Pēc tam taisīju mākslīgos stiklus, koka imitāciju, bija burtu mācība un fotomācība. Visa pamatā bija kārtība un perfekcionisms. Domāju, ka arī manā dabā ir tendence uz pedantismu. Dažreiz skatos uz kaut kādām tēva (Edgara Iltnera) bildēm, un pilnīgi liekas, ka es pati tās esmu taisījusi. Kaut kas manī ir ielikts. Slota un akrils, ko tagad izmantoju, man ir devuši brīvības sajūtu, pēc kā alkstu.

Lai arī jūsu darbi ir kārtīgi, tajā pašā laikā tie nešķiet asi, bet gana liegi.

Bet kā jums liekas – vai vajag kaut ko mainīt?

Tā kā esmu jūsu bildes redzējis jau kopš bērnības, man ir grūti uz to atbildēt, jo pieņemu tās tādas, kādas tās ir. Vienīgi varu teikt, ka, ja nezinātu, kas ir to autors, tad man liktos, ka to gleznojusi jauna persona.

Ar to esmu saskārusies, ka daudzi, kas mani nezina personīgi, ir pārsteigti, cik man daudz gadu, jo gleznas rada citu priekšstatu.

Metodes, formas un krāsas ir modīgas. Tas ir tiktāl, cik es spēju no jūsu gleznām distancēties. Vairāk nevaru piebilst. Tas būtu tāpat kā mēģināt sev atbildēt par to, ko vajadzētu mainīt Margaritai Stārastei.

Viņai gan tas stils pilnīgi nemainījās, un tam arī nevajadzēja mainīties. Starp citu, viņa mani iedvesmoja, kad gleznoju Pingo ergo sum. Viņas bildes ir psihedēliskas. Tā ir pilnīga laikmetīgā māksla – varbūt vajadzētu vēl trakāk.

Protams, bet ļoti daudzas pasakas ir psihedēliskas.

Skaidrs, ka no sevis nevar aiziet, bet man vienmēr ir bijusi tieksme uz kaut kādu atbrīvošanos. Es zinu, ka es varu uzgleznot aizmiegtām acīm, ieklāšu ēniņu, un būs kārtīgi, bet gribās kaut ko vibrējošo, neskaidru! Akrils, kurā esmu tagad iemīlējusies, man tāpat kā akvarelis ļauj brīvi rīkoties. Tas žūstot ir neparedzams un pats veido formas. Tas man patīk. (Rāda uz gleznu) Sākumā man ar ogli bija uzzīmēts mežs vai parks, pēc tam to ogli saslaucīju. Bet tā kā man vajadzēja kaut ko miglainu, tad es vēlreiz ar slotu un krāsu gāju pāri. Tas ir kā kad cilvēks skatās uz sienu – viņš sāk saredzēt bildes – seju vai ainavu. Tas ir cilvēka dabā. Piemēram, šajā stūrī ir perfekta bērzu birzs, kas ir radusies pati par sevi.

Ne visi to tur saredzēs. Ir tostermaizītes vai burgeri, kuros cilvēki saskata, piemēram, Jēzus seju un tad nofotografē un ieliek internetā.

To es biju piemirsusi (iesmejas). Tad vēl, protams, tas mūžīgais jautājums, kas tad bija uz tā (Turīnas) šķidrauta. Cilvēks grib redzēt un savirknēt tos laukumus, un tad ir seja vai ainava. Piemēram, šeit ir koks (rāda uz gleznu ar Itālijas paviljonu Venēcijas biennālē), ko es sāku no reālas fotogrāfijas, pēc tam pati paturpināju, un tad sāku domāt, ko man tas atgādina. Tad es sapratu, ka Eiropas karti. Tā augša – tur pat Latviju var saskatīt. Un tas tā tapis, pilnīgi nedomājot!

Tiešām interesanti – pat britu salas tur ir.

Jā, tas ir interesanti. Es pilnīgi automātiski fotogrāfiju paturpināju. Un tad vēl pieliku tos balonus, kas man tagad sāk likties kā sejas.

Kad jūs pamanījāt to kartes līdzību – kad jau bija pabeigts?

Jā, kā parasti man labākās atklāsmes ir, kad pusaizmigusi ietenterēju ar kafiju darbnīcā. Tad kļūst skaidrs, kā izskatās un ko vēl vajadzētu.

Tas kā dzeju lasot – šļūc pāri rindām, un acis aizķeras pie vārdiem, un veidojas kopiespaids, kas vairs nav reducējams līdz detaļām. Jūsu bildēs formai allaž ir tapšanas potenciāls.

Ar dzeju ir labs salīdzinājums. Arī par bildi es varu stāstīt, bet man liekas, ka es nestāstu, ko vajag, jo es jūtu citādāk, jūtu interesantāk. Dzejolis ir tas, kurā no it kā brīžiem neloģiskām vārdu virknēm rodas spēcīgs tēls un noskaņa. Arī bildē komponentes nav īsti noteicošās. Pa gabalu izskatās citādāk, nekā pienākot tuvāk.

Jūs minējāt brīvību. Jūsu gleznā redzamais gepards, kas ielūkojas pa logu istabā uz civilizēto – vai tā ir brīvības tematika? Vai varbūt tas nav tik vienkārši?

Es varu pateikt (iesmejas) – mani baigi fascinē (Haruki) Murakami triloģija, jo tur arī ir kaut kas negaidīts. Bildē, piemēram, nejauši sanāca nevis viens, bet divi mēneši. Patiesībā pavisam vienkārši ieliku bildē divas lielas pumpas un pēc tam gribējās, lai asociācija gan ir, gan nav. Tad vēl nakts un mājas kā maza drošības saliņa – no sērijas, ka visiem patīk skatīties apgaismotos logos, kur deg lampas, cilvēki ēd un skatās televizoru, un iztēloties šīs svešās mājas kā drošības saliņu. Bet īstenībā mēs visi esam tik nedroši – pietiek tikai paskatīties ziņas, un saproti, ka tas, kas tikko likās neiespējams, pēkšņi ir kļuvis iespējams... Cik viss ir trausls. Es domāju, ka tajā bildē ir jāliek televizors, jo kaut kur tam cilvēkam, kas sēž klubkrēslā, ir jāskatās. Tur it kā ir gaišs, un tāpēc vajadzētu tumšu, zilu gaismu, un tad es sapratu, ka attēlošu viņu kā savu vīru ar mazo ekrāniņu klēpī, kad viņš pārnāk mājās. Es biju tik laimīga! Nevari iedomāties, kāda ir sajūta, iekrāsojot šo punktu. Ir kaifs! Tā ir tikai viena minūte ar mazo otiņu, bet man tā atrisina tik daudz ko.

Es nezinu, vai tas ir galvenais šajā bildē – vismaz man nē.

Nē, nav galvenais, bet ir vismaz skatiens, kurš kaut kur ir vērsts. Vienmēr ir skatienu kustība, dramaturģija – tas skatās tur, bet cits skatās citur! Mūžīgais pret pārejošo – nu labi, es tagad te “dziedu dziesmas”, bet es ceru, ka ir cilvēki, kas paši apstājas un visu par bildi izdomā. Man negribas par tām ļoti daudz stāstīt, viss jau tāpat ir redzams. Bet mīklas man ieslēpt patīk.

Vai gan nav tā, ka tās mīklas neveidojas ar iepriekš nospraustu mērķi tās radīt, bet gan gleznas tapšanas procesā?

Kopējā ideja man tomēr galvā ir skaidra.

Vai mīklas neizriet no estētiskiem risinājumiem?

Gan jā, gan nē. Te, piemēram, ir bilde, kur ir cilvēku mājoklis, kamīns un krēsli, kas ir katrs savā krāsā. Tad koki un cilvēki. Faktiski no tā varētu tapt vesela izstāde, jo man ideju par cilvēkiem pie kamīna, par cilvēkiem, kuri visi kaut kur skatās, ir ļoti daudz (iesmejas). Šajā bildē es ilgi eksperimentēju ar debesīm – vasaras vakaros tās ir nenormāli košas – kā neons. Tas mūžīgais pret to sīko mūsu esību! Tajā pat laikā visam ir nozīme – arī tai apakšiņai zem debesīm. Tādēļ es domāju, ka varbūt vajadzētu vēlreiz tam visam pāriet pāri – bet man vairs nav laika, un droši vien nepāriešu.

Vai tā ir taisnība, ka jūs mākslai pievērsa draudzene, kas aizgāja studēt uz lietišķajiem?

Draudzene, arī tēvs. Kā ir bērnam, kad tēvs ir gleznotājs? Tas taču ir kaut kas šausmīgi foršs! Darbnīca! Bet vispār mani nevirzīja. Mācījos 5. vidusskolā ar vācu valodas novirzienu, dzīvojām Āgenskalnā. Viss bija kārtībā, un tad mana draudzene pateica, ka no 8. klases ies prom. Tas bija baigais trieciens.

Jūsu skolā arī gāja Hardijs Lediņš?

Jā, viņš bija vecāks. Arī Mārtiņš Heimrāts, Ojārs Pētersons, Andrejs Ģelzis...

Izklausās, ka 5. vidusskola kūsāja no radošas enerģijas. Vai tā bija vide, kas veidoja šos cilvēkus? Vai varbūt tas bija kaut kādā veidā saistīts ar vācu valodas mācībām?

Es nezinu. Bet tolaik jau nekur citur vācu valodu nemācīja. Mēs pat teātri spēlējām vāciski.

Vai jūs ilgi esat dzīvojusi šajā dzīvoklī?

Kopš akadēmijas laika. Vienā brīdī te bija vecāki un es ar ģimeni, un māsas ar saviem bērniem. Atskatoties es nesaprotu, kā mēs to spējām; kas notika ar tualeti un virtuvi! Bet nebija arī nekas drausmīgs. To grūti iedomāties, kā mēs tik daudzi te varējām sadzīvot. Jaunība, bērni, bijām tādā kā ritenī, skrējienā. Tagad mēs te dzīvojam divatā ar Džonu (Jāni Mitrēvicu).

Kas šajā dzīvoklī bija pirms kara?

Pēc akadēmijas mēs gājām aspirantūrā pie Eduarda Kalniņa, un viņš teica, ka šajā darbnīcā esot gleznojis. Bija jocīgi, kad viņš teica “Kaļķu ielā”. Tad jau bija Ļeņina iela, un es domāju, ko viņš saka “Kaļķu iela, Kaļķu iela...”. Tad te it kā esot bijis Nivea birojs, un padomju laikā bija komunālais dzīvoklis. Vēl ir leģenda, ka te esot bijusi fotodarbnīca Finkam.

Vienmēr bijis tāds sapnis izstaigāt Rīgas dzīvokļus, ja pilsēta pēkšņi kļūtu tukša.

(Iesmejas) Gaisma, protams, te ir laba. 

Vakaros nav troksnis?

Ir, protams. Vienu brīdi lejā bija klubs, tad vēl ir tie ielu muzikanti un Līvu laukums, kas vispār liekas kā nenormālākā vieta pilsētā.

Kā jūs ar to tiekat galā? Bēgat vasarā uz laukiem?

Nu jā, bet vairs jau laukos nedzīvo trīs mēnešus no vietas. Vispār tas ir baigi mokoši. Te gan apkārtne mainās līdz ar iestādēm. Ir bijis šausmīgi, ir bijis mierīgāk. Brīžiem tiešām tiek saukta policija. Bet nav jau tik vienkārši – tev viņi ir jāpieņem un jāuzraksta mājās protokols. Divos naktī guļot gultā, tomēr negribas sēdēt un diktēt protokolu (iesmejas).

Pa dienu liekas pilnīga miera oāze.

Pa dienu jā, un nav jau arī vēl sākusies sezona.

Skats ar Rīgas jumtiem ir fantastisks.

Ir jau pierasts. Es tiešām nezinu, vai visu mūžu te dzīvošu, bet visur var izskriet ar kājām. Es pat nezinu kā un ar ko ir jāmaksā par sabiedriskā transporta biļetēm.

Jūs aizgājāt uz gleznošanu tikai pēc pamatskolas. Citi sāk agrāk. Tēvs ieteica, lai ejat uz keramiķiem?

 (Iesmejas) Jā, viņš domāja, lai meitene dara kaut ko foršu un tīri praktisku, ko var pārdot. Droši vien galīgi neuztvēra nopietni manu izvēli. To, kas es negāju rozīšos (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā), es gan neuztvēru kā baigo mīnusu. Mums pasniedza Ausma Žūriņa, Jānis Borgs, bija ārzemju žurnāli, brauciens uz ārzemēm – uz Prāgu, Čehoslovākiju, tāda brīvība! Vislabākās atmiņas.

Neraugoties uz to, kādi tie bija laiki.

Jā, jauniešiem tas laiks tagad vairs neko neizsaka, un ir grūti iedomāties, kāda bija atšķirība.

Bet šodienas medijos aktuālās ziņas gan ļauj atkal apjaust, cik viss ir trausls.

Es tieši domāju, ka tagad notiekošais varbūt kaut kādā mērā ir pat veselīgi, jo pat man pašai likās, ka tas ir neiespējams. Vienu vakaru vairs nespēju neko pakrāsot – mobilizācija, viss ko tu dzirdi tajās ziņās, fui... Ikdienā tu nepiedomā, ka, paldies Dievam, esi vesels un tava apkārtne ir puslīdz sakārtota. Kad kaut kas notiek, tikai tad novērtē to, kas tev jau ir. Mēs bieži domājam, kā Latvijai vēl trūkst, bet tikai šādā situācijā daudzi saprot, ka mums jau ir tik daudz un ka mums nav gluži tāda situācija, ka tanki vienkārši var iebraukt iekšā. Neticami, ka kaut kas līdzīgs vēsturei varētu atkārtoties. Izrādās var. Kad tagad Obama piezvana Baltijas prezidentiem, arī kļūst skaidrs, ka tam ir savi iemesli. 

Jūs atzināt, ka savā glezniecībā saredzat dzejiskus principus – jūs dzeju arī lasāt vai vienkārši poētiski attiecaties pret vizuālo materiālu?

Nav tā, ka es ļoti sekotu. Bet grāmatas es izvēlos gandrīz kā zāles. Nejauši nopirku Semjona Haņina ļoti smuko dzejas grāmatiņu. Tur ir arī ļoti interesantas ilustrācijas – mākslinieks blakus dzejoļiem ir vilcis strīpiņas, kādi izskatās, piemēram, vārdi. Man šķiet, ka arī mans vārds varētu būt uzzīmēts – viens garš burts, otrs īss, un šis samērs jau radītu to iespaidu, ka tur rakstīts “Ieva Iltnere” (iesmejas). Izlasīju Haņina dzejoļus un sapratu, ka varētu taču prasīt, kas tur rakstīts, kas tie par vārdiem, kā tas iet kopā? Bet neviens neprasa, un katrs droši vien saprot citādāk, bet rodas tāds noteikts noskaņas lauks... Tāpat arī bildē ir tā iespēja traktēt to, ko redzi, un katrs redz citādāk. Tas neskaidrais un nepabeigtais ir valdzinošs – to jau daudzi teikuši. Un vēl foršāk ir, ja tu saliec visu baigi skaidri, bet vienalga rodas kaut kas cits – maza nobīde vai nepareizība.

Citiem droši vien grūti redzēt šīs nobīdes, ko jūs pati redzat.

Man arī galīgi nevajag – ja kāds nesaredz, tad nesaredz, bet man ir sajūta, ka tās tur ir. Ir tā tēma, ko es īsti nesaprotu – par tām slēptajām reklāmām, kad tev rāda kādu attēlu, ko tu, nabags, nesaproti. Tāpat man ir ar lapotni (gleznā), ka var nesaprast, ka tā izrādās ir Eiropa, manas jaunās robežas (iesmejas), vai arī sievietes seja.

Sākuma bija liela neizpratne par manu atrašanos uz šī akmens jūrā, ko vēl dīvaināku padarīja mana klusēšana. Principā lielākas vētras gadījumā šķūnītis, kurā mitinājos, pavisam vienkārši tiktu ieskalots jūrā. Man paveicās, ka vasarā vētras ir retāk un mierīgākas un nekas tāds nenotika.

Interese bija liela, un mana klusēšana nebija principiāls šķērslis komunikācijai, kas citreiz notika, vienam runājot no laivas, bet man rakstot uz klints.

Bija jauki, ka vienu dienu pie manas salas kanoe laivā piestāja māte ar meitu un atveda svaigas zemenes. Uzrakstīju uz klints “Thank you!”.

Elmārs Trumpis - 17.03.2014 12:43
Pilnībā pievienojos Gloom
Gloom Restraint - 14.03.2014 23:51
Student, visu ar karoti nē. Tikai amatnieciskās prasmes, knifus, tehniku.
Domāšanu akadēmijā nemāca neviens, drīzāk saliek galvās visādas klišejas.Arī vizuālās komunikācijas nodaļa nav izņēmums. Tur klišejas ir asprātīgums, jociņi, dizainīgi priekšmeti un citas. Veiklība un balvas izsklausās pēc sporta jomas. Ja akadēmijā uzņemtu tikai tos, kas paši liek artavu, tad būtu labi. Akadēmija uzņem apmēram pusi tādus. Puse no tiem tādā vieglā akadēmijas vieglo studiju gaisotnē studiju gadu gaitā kļūst ar neko. Kā tur nonāk tā puse, kura nav spējīga to savu artavu un nav pat spējīga atvērt muti, lai kaut ar karoti ieliktu kaut ko?
Ja mācītu kā domāt, nevis ko domāt, tad daudzi studenti varbūt arī atrastu kaut ko sev. Gleznotāji atšķiras, jo konceptuāla glezniecība nav vairs glezniecība tādā nozimē, ka tur nav vajadzīgas visas tehniskas zināšanas, lai dotos tieši tajā virzienā kurā pieprasa domāšana.
students . - 14.03.2014 16:31
Cik man zināms, tad māksla nav tā joma, kur tev iebaro visu ar karoti. Būt māksliniekam nozīmē atrast savu ceļu, fišku un trikus. Meistars māceklim var iemācīt domāšanu un rokas veiklību pamatzināšanās. Pārējais ērķšku ceļš jālauž pašam. Otra lieta - Ievai ir dažas izcilas glezniecības studentes., Viena no tām nesen plūca laurus Lietuvas Jauno glenzotāju balvā. Nesaki vis, ka zināšanas nenonāk pie tiem, kas ir gatavi arī paši ielikt kādu artavu att\īstībā
Restrain Gloom - 14.03.2014 15:48
Būtu labi māksliniece mācītu visus savus tehniskos trikus akadēmijā.
Nekārtīgo un kārtīgo vietu laukumi liecina par milzigām tehniskām zināšanām. Nav novērots, ka tie, kas beidz māskslas akadēmoji mācētu kaut desmito daļu no tādām zināšanām.
Sarmīte 66 - 14.03.2014 10:08
Skaista izstāde! Īpaši uzrunāja tieši to "nekārtīgo" vietu laukumi. Svaigi!
Roberta Līgava - 13.03.2014 11:55
Man patīk, kā Ieva Iltnere stāsta. Tas liek atmest to glupo jautājumu "kas šajā darbā ir domāts" un vienkārši pētīt gleznas, iedziļināties attēlotājā, domāt par to un pēc tam varbūt arī savā apkārtnē pamanīt ko skaistu vai īpatnēju. tik vienkārši un iedvesmojoši! bez liekas smagnējas teorijas.