No izstādes “Painting and Waiting” Tallinā. 2013

“Negribu būt smieklīgs” 3

Intervija ar igauņu mākslinieku Marko Mētamu

Intervē Anna Iltnere
05/03/2014

Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu

Marko Mētams (Marko Mäetamm, 1965) ir no tiem igauņu māksliniekiem, kuru vārdu labi zina arī ārpus Igaunijas robežām. Viņš ir bieži pārstāvēts starptautiskajos mākslas gadatirgos, tostarp ASV, galvenokārt Tallinas galerijas Temnikova & Kasela stendā, kā arī regulāri rīko personālizstādes Londonā, kur viņu pārstāv galerija Nettie Horn, kuras mākslinieku sarakstā ir arī 55. Venēcijas mākslas biennāles Somijas paviljona viens no autoriem Anti Latinens. Arī Marko Mētams ir piedalījies Venēcijas mākslas biennālē, turklāt divkārt – 2003. un 2007. gadā, pēdējo no kuriem uzskata par pagrieziena punktu savā karjerā, jo sācis domāt un strādāt krietni starptautiskākā amplitūdā. Nupat gadumijā viņa jaunākā personālizstāde bija skatāma Temnikova & Kasela galerijā Tallinā, bet rīt, 6. martā, Maskavā tiks atklāta četru igauņu mākslinieku, tostarp Mētama darbu skate Tushino izstāžu hallē. Marko Mētams briestot arī personālizstādei Rīgā, bet par to vēl neko runāt negribot.

Tiekos ar viņu darbnīcā, kas iekārtota Tallinas Mākslinieku namā. Pie sienas atstutēta vertikāla glezna, kas stiepjas no grīdas līdz griestiem un attēlo milzīgu grāmatu plauktu. Virs plaukta ir uzraksts, kas vēstī, ka šīs ir visas tās grāmatas, kuras viņam, Mētamam, nav bijis laika izlasīt, kaut vienmēr to vēlējies. Uz grāmatu muguriņām nav nosaukumu, un Marko man teic, ka daudzi, kas šo darbu jau redzējuši, zīmīgi miedzot ar acīm, ka viņi pilnībā saprotot, kuras grāmatas Marko esot domājis. Kaut izrādās, ka katram tās ir pavisam citas.


No izstādes Painting and Waiting Tallinas Draakon galerijā. 2013

Kālab strādājat tik daudzos izteiksmes medijos?

Sāku vispār kā grafiķis, bet drīz aptvēru, ka tam nav jēgas.  

Kāpēc grafikai nav jēgas?

Ne jau vispār, bet tieši man. Grafiku studēju Tallinas Mākslas akadēmijā. Strādāju ar litogrāfiju. Pirmos gadus tikai drukāju un drukāju. Sadrukāju ap 150 krāsu litogrāfiju, vispār nepadomājot par medija lomu un tamlīdzīgiem jautājumiem. Tā bija mana nozare, ko labi piepratu, un tikai “dragāju”. Līdz laimīga sakritība deviņdesmito gadu beigās mani aizveda uz grafikas simpoziju Zviedrijā. Tur ieraudzīju litogrāfijas frīkus no visas pasaules, kas ir tā pārņemti ar grafikas tehnisko virtuozitāti, ar medija pašmērķīgu atražošanu, ka šis skats mani atgrūda. Neviens tur nerunāja par fucking idejām. Tikai par papīra kvalitāti, skābēm, iekārtām un paņēmieniem. Par visu to, kas mani nekad nebija neuztraucis. Ļoti, ļoti vīlos. Atgriezos mājās, kur mani gaidīja viena iesākta litogrāfija, kuru tā arī nekad nepabeidzu. Radikāls solis, pēc kura pievērsos audeklam.

Nebija grūti pēkšņi sākt gleznot?

Nē, jo es nomainīju virsmu, ne pieeju. Es nekad neesmu gleznojis… gleznieciski. Mani darbi vienmēr ir grafiski, balstīti līnijā. Man patīk radīt, nevis noņemties ar tehniskām lietām, tāpēc pāreja no sarežģītās litogrāfijas pie audekla mani atbrīvoja.


EIGHT DAYS A WEEK. 2 x 1.50 m. 2013

Kāpēc vispār bijāt iestājies grafiķos?

Kad uzplaiksnīja ideja studēt mākslas akadēmijā, es neko no mākslas nejēdzu. Nācu no mazas pilsētiņas Igaunijas dienvidos, kur nekas neliecināja par mākslas klātbūtni. Bet pēkšņi varēju sevi iztēloties kā dizaineru, kas taisītu mēbeles. Vecāki bija diezgan apmulsuši par manu pievēršanos mākslām, bet produktu dizains viņiem likās reālākais variants, jo vismaz izklausījās pēc īsta darba. Kad pārnācu no armijas un mēģināju iestāties akadēmijā, pirmajā gadā neizturēju sīvo konkurenci. Tobrīd pat neloloju nekādus tālejošus plānus, es vienkārši gribēju tikt iekšā. Domājot stratēģiski, atmetu glezniecību, jo likās, ka tur tomēr vajadzīgas kādas papildiemaņas, arī par tēlniecību man nebija nekāda priekšstata, un es nemaz nespēju domāt trīsdimensionāli, bet grafika saistījās ar zīmēšanu, ar kaut ko šķietami vienkāršāku, tāpēc izvēlējos to. Iestājos ar otro piegājienu. Kad iekļuvu, mums bija foršs kurss, un es attīstījos visai ātri.

Jūsu mājaslapā ir četri dažādi stāsti, kā kļuvāt par mākslinieku. Kurš no tiem ir patiess?

Visi četri! Uzrakstīju visus, jo nevarēju izsvērt, kurš ir nozīmīgāks. Un tā ir tiesa, ka viena no spēcīgākajām motivācijām iestāties mākslas akadēmijā bija šķiršanās no draudzenes, kurai māksla ne vien neinteresēja, bet pat nepatika. Tā bija mana atriebība – kļūt par mākslinieku! (Smejas)


Marko Mētams ar savu jaunāko katalogu, tikko iegūtu no tipogrāfijas. 2013. gada decembrī

Bet stāsts, kur bērnībā, nokrītot no velosipēda, tik stipri sasitāt galvu, ka ne tikai mati sāka lokoties, bet arī radās domas par mākslu...?

Jā, arī tā ir balta patiesība. Negadījums bija ļoti nopietns, un es ticu, ka ir atstājis neizdzēšamu iespaidu. Ironiski, ka vēl viena velosipēda avārija man bija pagājušajā pavasarī. Tas ar zilo aci un lauzto roku uz kataloga vāka esmu es, tikko pārnācis no slimnīcas, kur sabiju piecas dienas ar atvērto lūzumu. Dēls mani uzreiz nofotografēja, un galvā man ir viņa kepons. Vispār man ir aizdomas, ka kritieni ir, kā lai saka, mana lieta. Pirms divām nedēļām naktī nācu mājās no Krisas Lemsalu izstādes atklāšanas Temnikova&Kasela galerijā. Ietves bija noklātas ar melno ledu, gāju kājām un nokritu neskaitāmas reizes… Beigās jau likās, nu cik viens mākslinieks var sisties pret zemi! Kā Boba Dilana dziesmā – How many times?

Jūsu darbi šķiet autobiogrāfiski – kā dienasgrāmatas ieraksti. Cik dokumentāli vai cik fiktīvi tie ir?

Teiktais attiecas uz nesenāko darbu sēriju Family Stories, kuros ir savs patiesības grauds. Stāstu sākumpunkts vienmēr ir kāds reāls notikums manas ģimenes ikdienā, kuru es domās attīstu tālāk, spēlējoties ar versijām, kas notiktu, ja es darītu tā… Reiz kāds manus darbus traktēja kā “dzīves rakstīšanu” (life writing), kas esot laikmetīga pieeja dokumentālajam. Kad mākslinieks raksta par savu dzīvi, nepazaudējot ciešo saikni ar īstenību, bet vienlaikus šo to pamainot.

Man ir vitāli svarīgi zināt, ka es kā mākslinieks ar abām kājām stāvu uz zemes, ka es runāju par to, ko tik tiešām piedzīvoju vai vismaz iztēlojos, kāda reāla notikuma rosināts. Arī mūsu sapņi un murgi ir mūsu realitātes daļa.

Kā jūs nonācāt līdz atziņai, ka darbiem ir jābūt par jūsu paša ģimenes dzīvi?

Drīzāk šī atziņa atnāca pie manis. Es to neizraudzījos apzināti. Ja godīgi, viss sākās ar spilgtu sapni, kuru redzēju pirms desmit gadiem. Tas bija laiks, kad mani uzaicināja strādāt mākslas akadēmijā par dekānu. Jaunais amats dzīvi apgrieza kājām gaisā, jo iekļuvu vāveres ritenī, no kura patverties spēju vien vakaros, kad bija jāizšķiras – vai īso brīvā laika sprīdi veltīt ģimenei vai tomēr iet uz darbnīcu. Domāju, ka ar to saskaras virkne mākslinieku, kuri bankā paņēmuši kredītu un to nomaksā, strādājot algotu darbu. Un tad es redzēju šo sapni…

sapni, kurā jūs nogalināt savu ģimeni, lai varētu pilnībā nodoties mākslai?

Jā, bet tas tiešām ir īsts sapnis, kuru redzēju Budapeštā, kad tobrīd iekārtoju izstādi. Ļaujiet parādīt (aiziet līdz kumodei, lai no atvilknes izņemtu aprakstītu un plēvē iesaiņotu bukletu). Šo es glabāju kā pierādījumu tās nakts notikumam – buklets, uz kura uzreiz pēc pamošanās uzrakstīju sapni, kas bija pārsteidzoši spilgts un reāls. Ārprātīgi biedējoši. Sēdēju no rīta viesnīcas istabā un domāju: “Velns parāvis! To uzģenerējušas manas smadzenes. Ja es esmu spējīgs zemapziņā uzkonstruēt tik šausminošu scenāriju, tad esmu briesmonis!” Sapnis un tā vēstījums atnāca vienā iepakojumā, jo acumirklī sapratu, ka redzētais man ir jāiemieso mākslas darbā.


Izstāde Reading in Absence. Trafo Gallery. Budapešta. 2005

Atgriezos no Budapeštas un izstāstīju sapni sievai, kura īsti nezināja, ko ar šo informāciju lai iesāk, vien pārjautāja, vai mana dzīve nudien esot tik briesmīga. Apsverot, kā sapni iemiesot mākslas darbā, izlēmu, ka rakstīšu tekstu, tādējādi neattēlojot nevienu no ģimenes locekļiem burtiski. Šis sapnis un tā realizēšana mākslas darbā noteikti ir man zīmīgs pagrieziens, jo no tā laika sapratu, ka tas ir ceļš, kādā man būtu jāstrādā – jārunā pašam par sevi. Man bija sajūta, ka visu iepriekšējo laiku esmu vien rotaļājies un ka beidzot nodarbojos ar kaut ko īstu. Ar kaut ko, kam ir nozīme. Pat citu sev pazīstamu mākslinieku darbus sāku uzlūkot caur šādu prizmu – cik patiess ir tas, ko viņi dara. Pēkšņi šķita, ka tukša spēlēšanās ar krāsām un formām ir liekuļošana bez reāla seguma.

Jūsu ģimenei nav nekas pret kļūt par jūsu darbu materiālu?

Sākumā bija svarīgi izstāstīt bērniem, kāpēc, piemēram, video vai zīmējumos ir attēlots kas ļauns, ka runāju par lietām, kas mani uztrauc, un ka mūsu seju izmantošana ir vien tehniskas dabas risinājums, jo kaut kādi cilvēki jau man ir jāzīmē, un visvienkāršākais ir paņemt jūsu fotogrāfijas… Bet patiesībā tā jau arī ir! Es jau bērniem jautāju – kuru tad lai es zīmēju? Kādu no ielas? Kolēģu bērnus? Tas būtu vēl dīvaināk… Ģimene šajā gadījumā ir kā instruments, ar kura palīdzību izstāstīt stāstu. Viņi ir varoņi, ar kuriem izspēlēju savas idejas.

Kad bērni auga, pienāca diena, kad viņi vairs negribēja manos darbos tikt atpazīti. Meita sāka iet skolā un vairs nejutās ērti, tāpēc man bija jāmaina piegājiens, un nu izmantoju anonīmas sejas. Kaut joprojām daudz izmantoju sievu. Jaunākajos darbos tās ir sarunas ar manu sievu.

Ieguvums ir ikdienas dzīvē nemitīgi modrais prāts, jo mākslas iedvesmas avots ir reāli notikumi manā ģimenē. Es neaizsapņojos, bet lūkojos apkārt. Kā arī, ja kaut ko nolemju iemiesot darbā, ir jārēķinās, ka būs jāprot ģimenei izskaidrot, kāpēc tā un ne citādi? Lai nebūtu pašmērķīga savu tuvinieku atainošana. Tas uztur formā un nemitīgi liek domāt kritiski.


No sērijas Bleeding Houses. 2009

Līdzās ģimenei neiztrūkstoša jūsu darbu daļa ir humors, kas mākslā bieži vien nav vienkāršākais, ko izmantot, lai tas darbu nesabojātu.

Arī man tas nepavisam nav viegli, jo humoru es nemaz neizmantoju! (Smejas) Es nekad to apzināti nedarītu. Kad sāku nodarboties ar mākslu, mani ļoti uztrauca, ka skatītāji smejas, jo, darbus radot, neko smieklīgu nebiju domājis, bet gan nopietni strādājis. Tēmas man nešķiet smieklīgas. Neatceros precīzi gadu, kad es sāku saņemt ielūgumus uz komiksu festivāliem. Dusmīgi visus aizmetu, jo komiksus nekad nelasu un tos arī netaisu! Katrs mākslinieks alkst, lai viņu uztvertu nopietni. Es tiešām cīnījos, lai sadzīvotu ar šādu reakciju. Man ļoti nepatika. Arvien vairāk iedziļinājos drūmās tēmās, atainoju tās darbos, bet citu acīs tie kļuva arvien uzjautrinošāki. Vienā izstādē izmantoju desmit baušļus, kas uzrakstīti uz tādām kā ceļazīmēm: nedari to, nedari šito. Un nodomāju – šis nu gan ir nopietni. Pirmais skatītājs ienāca, kad vēl izstādi iekārtoju, un teica: “Tu esi tik smieklīgs! Nevaru beigt smieties!” Beigās es padevos un vairs par to neuztraucos. Zinu, ka vienkārši nevaru no tā izbēgt, ka citiem mani darbi vienmēr liksies uzjautrinoši. Es pat ar to rēķinos. Viens mākslas kritiķis uzrakstīja, ka mani darbi ir tādi, kādi tie ir, jo man vienkārši ir ļoti slikta humora izjūta un briesmīga gaume.


2011. gada darbu sērija Our Dady is a Hunter grupas izstādē The Exotic Tallinas Kunstihoone. 2012

Kad sākāt rakstīt uz sienām? Tas, protams, nav nekas jauns mākslā kopumā, taču jautāju par izvēli, jo tiklab attēlu pavadošos tekstus jūs varētu izdrukāt uz lapas.

Londonā man bija izstāde, kurā iekļāvu jau pieminētos īsstāstus, kā es kļuvu par mākslinieku. Bijām sagatavojoši ploterus, bet viens stāsts nebija izploterēts, jo likās, ka neizmantosim, taču atklāšanas rītā pēkšņi likās, ka tomēr vajag. Tā kā nebija vairs laika, es to vienkārši uzrakstīju uz sienas, un secinājām, ka tā ir pat labāk! Cilvēciskāk, personiskāk, dabiskāk. Sāku to izmantot, jo patiesībā tas ir ļoti parocīgi. Neatkarīgi no galeriju sienu izmēra, tekstu allaž var pielāgot. Arī pārvadāt darbus ir daudz vieglāk, jo, izstādei beidzoties, teksta daļu var vienkārši nodzēst nost. Nav jātransportē milzīgi papīra ruļļi vai audekli. Neizdevīgi tas ir no komerciālā aspekta, jo sanāk, ka pircējs iegādājas rokrakstu uz sienas, nevis ko taustāmu. Vienreiz tā bija, un man nācās uztaisīt tāda paša izmēra kopiju, bet uz milzīga papīra. Pircējs negribēja, lai aprakstu viņa mājas sienu, jo pārvākšanās gadījumā darbu nevarētu paņemt līdzi. Tā kā lielākā daļa manu mākslas darbu ir papildināti ar tekstu, tad uzskatu, ka esmu atradis tiešām labu pieeju. Mani fascinē, ka tas nav īsti produkts, drīzāk pilsētas graffiti, kurā tu vienkārši dalies ar saviem uzskatiem.


I give everything to my friends. I always do. 2005

Bet kāpēc jums ir svarīgi izmantot tik daudz teksta? Esat īstens stāstnieks.

Sākumā manu darbu virsraksti bija ļoti, ļoti gari. Pat nedomāju, ka es varētu kaut ko rakstīt, līdz sapratu, ka darbu virsraksti ir pārvērtušies par īsstāstiem. Iemesls, iespējams, ir tas, ka idejas galvā man sākas ar vārdu spēlēm, teikumiem, dialogiem. Pirmā vīzija ir verbāla, nevis vizuāla. Pēc tam cenšos atrast īsto veidu, kā ideju vizualizēt.

Vai tā ir nepieciešamība stāstu arī vizualizēt? Kāpēc nepaliekat pie teksta vien?

Jā, tā ir iekšēja nepieciešamība. Nevaru sevi iztēloties kā rakstnieku. Man vajadzīga sintēze, jo mīlu rakstīt stāstus, bet tāpat man neiztrūkstoša ir sajūta, ka uz tekstu ir jāreaģē ar kaut ko vizuālu. Teksts ir vien pamats, lai sāktu darbu studijā.

Katalogā esmu publicējis arī tādus tekstus, kas iezīmē manu darbu tapšanas kontekstu. Piemēram, kas notika, kad pārnācu no atklāšanas, vai par atgadījumu, kad man nozaga maku. It kā ar mākslu cieši nesaistīti sīkumi, kas beigās izrādās saistītāki nekā jelkas cits. Tā bija interesanta pieredze, to visu saliekot kopā un secinot, ka mākslas darbi patiesībā ir manas dzīves līkloču ilustrācijas. Aprakstot, kas noticis darbu tapšanas laikā, bija iespēja vilkt spilgtas paralēles, kas darbiem tieši manās acīs piešķīra papildus nozīmju slāni.

Māksla ir veids, kā es reaģēju uz dzīvi – uz savu noskaņojumu, uz pieredzēto. Īsti gan tas neattiecas uz pozitīvām izjūtām, jo tās neiedvesmo reaģēt. Kad viss ir labi, kad esi laimīgs, tad viss ir tik jauki, ka nav pat nepieciešamības iet uz darbnīcu. Cik briesmīgi, vai ne? Par to domāju vai katru vakaru.


No sērijas Family Photos. 2005

Skumjš liktenis labam māksliniekam. Laimei te nav vietas.

Esmu pārliecināts, ka tas ir sods. Būt par mākslinieku jeb radošu cilvēku vispār ir sods, nevis dāvana. Arī studentiem es vienmēr saku – ja vien ir vēl kaut kas cits, ko jūs labprāt darītu, lūdzu, ejiet prom no mākslas un nodarbojaties ar kaut ko citu. Protams, mākslinieki ir dažādi, bet visbiežāk tā ir nasta, kas vienkārši jānes – māksla tev vienmēr būs līdzās, tu to nevarēsi izsviest no galvas. Tāpēc ar mākslu var nodarboties vien tie, kuriem tiešām nav nekādu citu iespēju, ko dzīvē darīt. Kas vienkārši nespēj nebūt mākslinieki – kuriem māksla ir glābšanas laiva, lai izdzīvotu. Ja tā ir, tad ķeries vien klāt un sāc sevi izpaust! Nodarboties ar mākslu ir kā sarunāties ar sevi skaļi. Manam bijušajam klasesbiedram pirms vairākiem gadiem bija problēmas ar galvu, un viņš staigāja apkārt, skaļi runādams. Kad izārstējās, viņš man vēlāk stāstīja, kā tas esot bijis. Domas galvā esot joņojušas tik neprātīgā ātrumā, ka vienīgā iespēja izsekot un nesajukt prātā vēl vairāk, bija, izrunājot vienu domu pavedienu skaļi. Manuprāt, māksliniekam ir līdzīgi, un tāpēc viņš rada. Lai nesajuktu prātā.

Šķiet, jūs negribētu, lai jūsu bērni kļūtu par māksliniekiem?

Būtu laimīgs, ja viņi darītu ko citu. Taču es arī nebūtu pret, ja kāds no viņiem saprastu, ka citādāk nevar, ka māksla ir viņa vienīgais aicinājums. Tad tas ir jādara. Jo mākslinieka dzīve jau, protams, ir aizraujoša, interesanta, pārsteigumu pilna. Tālab arī es savā ziņā esmu laimīgs, ka man ir dots šāds dīvains liktenis – būt māksliniekam. Monotons rutīnas darbs mani visticamāk sagrautu. Kaut, protams, izklausās vilinoši piecos vakarā aizslēgt darbnīcas durvis, visas domas atstāt tur, doties mājās spēlēties ar bērniem vai aizvest sievu uz kino. To visu jau var, bet galvā māksla būs vienmēr. No problēmām, kuras darbos risini, nekad neaizbēgsi.

Kā ar nepieciešamību ne vien radīt, bet arī izrādīt savus darbus? Varētu taču uztaisīt un atstāt turpat darbnīcā. Kāpēc mākslinieks rīko publiskas izstādes?

Jā, tas ir interesanti. Domāju, ka tā ir nepieciešamība pēc atgriezeniskās saites. Ir vajadzīga sajūta, ka kāds tevī klausās un uz teikto atbild. Tas arī mudina rīkot izstādes. Komunicēšana ar skatītāju man ir ļoti svarīga. Ja tev kā māksliniekam nav šādas nepieciešamības darbus izrādīt publiski, tad tu nevari būt profesionālis. Tad tā ir vien ņemšanās savam priekam, bet ne nodarbošanās ar mākslu profesionālā līmenī. Kāda jēga no telefona kabatā, ja nevienam negribi piezvanīt? Esmu pārliecināts, ka māksla ir komunikācijas veids. Skolā biju nenormāli kautrīgs. Par tādiem bērniem saka, ka viņiem piemīt sociofobija. Man bija paniskas bailes pateikt kaut ko nepareizi. Šāda situācija spiež attīstīt pašam savu valodu, jo tev joprojām ir tik daudz, ko stāstīt, tikai nespēj to izteikt mutiski. Pasniedzot akadēmijā, esmu pamanījis, ka tie, kam labi padodas runāt, kas ir sociāli aktīvi, ne vienmēr ir tie labākie mākslinieki, jo viņi tik daudz ko var izstāstīt arī tāpat. Protams, tā ir tikai mana teorija.

Bet māksla ir noslēpumaina valoda, kuru katrs var saprast pa savam. Kā tas ietekmē komunikāciju ar skatītāju?

Jā, tā ir visu vilšanos sakne, kas mākslinieka dzīvi padara vēl jo skumjāku. (Smejas) Tieši tālab mākslinieka arodu nekad nevari līdz galam izbaudīt, jo tu regulāri paliec nesaprasts. Uzskats, ka mākslas darbam nav vienas vienīgas nozīmes, ir sāpes mākslinieka pakaļā. Jo valoda, kuru esi izstrādājis un kurā runā savos darbos, cerot uz komunikāciju, patiesībā ir saprotama tikai vienam cilvēkam uz pasaules – tev pašam. Ironiskākais, ka, sākot nodarboties ar mākslu, tu lolo ilūziju, ka tev izdosies nodot savu vēstījumu pietiekami skaidri. Ka tevi sadzirdēs un sapratīs pareizi. Bet šādai ilūzijai ir jābūt, jo tā mudina izkopt stilu, nemitīgi attīstīties. Komunikācija man mākslā ir galvenais. Neredzu jēgu sarunāties pašam ar sevi. Kaut mākslinieki, protams, ir dažādi.

Jūs esat viens no starptautiski zināmākajiem igauņu māksliniekiem. Kuru brīdi jūs uzskatāt par savu pirmo izlaušanos?

Mākslinieks jau vienmēr cer, ka tas, ko viņš dara, ir starptautiski nolasāms, un cenšas nesaistīt sevi tikai un vienīgi ar lokālo scēnu. Doma, ka tavu darbu spēs saprast tikai viens vai divi miljoni igauņu un neviens cits, būtu nomācoša. Bet tajā pašā laikā tu nekad nevari zināt, cik internacionāla tava izteiksmes valoda ir. Jo tā nav grāmata, ko tulks pārnes svešvalodā, un tu droši zini, ka to varēs izlasīt. Mākslas valoda ir universāla, bet reizē arī nav, jo mākslinieks nāk no konkrētas vides un kultūras.

Bet izlaušanās uz āru notika salīdzinoši vēlu. Pagrieziena punkts bija mana dalība Venēcijas mākslas biennālē 2007. gadā, jo no tās daudz iemācījos un guvu cita mēroga domāšanu. Ieraudzīju, cik tas patiesībā ir dabiski – būt apritē. Ka runa lielā mērā nav par to, ko tu taisi, bet gan – kur tu atrodies. Ir vienkārši cītīgi jāstrādā un jābūt pieejamam. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Pusgadu pirms Venēcijas biennāles atklāšanas es strādāju Londonā, un svarīgākā atziņa šo mēnešu laikā bija tā, ka spēju ieraudzīt savu vietu starptautiskajā ainā. Sapratu, kā manas idejas “izklausās” ārpus Igaunijas. Tā bija lietderīga pieredze, tāpat arī Venēcija. Es it kā arī pirms tam sevi daudz nenodarbināju ar dalījumu vietējā un internacionālā mākslas scēnā, bet pēc 2007. gada es domāju tikai un vienīgi starptautiskā kategorijā.


No sērijas Postcards from Paris. 2011

Kāpēc tomēr joprojām dzīvojat Igaunijā?

Es ilgi apsvēru domu ar visu ģimeni pārcelties citur. Patiesībā joprojām šo domu neesmu atmetis. Taču, kopš bērni iet skolā, tas visu drusku sarežģī. Turklāt uzskatu, ja vien ir iespēja strādāt starptautiskā līmenī, nepametot savu valsti, tad nav par varītēm jāmēģina ar visu ģimeni integrēties pilnīgi citā kultūrā. Ja es tagad pārvāktos, paietu ilgs laiks līdz pilnīgai adaptācijai, un es atģistos vecs. Nenāk par ļaunu šad tad ieskatīties pasē. Nedrīkst nokaut savus labākos gadus, cenšoties citā pasaules malā uzvīt ligzdiņu un sākt visu no jauna. Bet, kā jau teicu, pilnībā šo domu neesmu atmetis. Iespējams, kad bērni būs izauguši un kļuvuši neatkarīgi, varbūt tad… (Smejas) Bet es regulāri izmantoju iespēju dažus mēnešus padzīvot citā vidē, piemēram, rezidencēs. Jo, teikšu godīgi – nav pārāk iedvesmojoši visu laiku strādāt Igaunijā.

Bet kur jūs vislabprātāk pārceltos? Uz Londonu?

Jā, uz Londonu vai pat vēl labāk uz Ņujorku. Jo tur laikmetīgās mākslas aina ir tik blīva un raiba un nodarbošanās ar mākslu ir tikpat pašsaprotama un svarīga kā citas profesijas. Māksliniekam nav sevi visu laiku jāattaisno. Kamēr Igaunijā reizēm ir sajūta, ka skrien ar galvu sienā vai manā gadījumā – triecies pret zemi. Turklāt mani iedvesmo tik daudzbalsīga mākslas scēna. Lokālā vidē katrs mākslinieks pārstāv vienu pozīciju, kas jaunas izstādes brīdī ir topā, līdz to nomaina cita pozīcija, un tad savukārt tikai tā skaitās pareiza. Nedod Dievs, ja divi mākslinieki darīs kaut ko līdzīgu. Katram ir sava teritorija, kurā citi nedrīkst ienākt. Ņujorkas pūznī šāda veida problēmas nepastāv. Tieši otrādi – tev ir domubiedri. Piemēram, mani bieži Igaunijā atpazīst kā to mākslinieku, kas darbos galina savus ģimenes locekļus. Līdz ar ko neviens cits ko tādu nedara. Bet varu iztēloties, ka štatos tiek sarīkota izstāde, kurā atlasīti vairāki mākslinieki, kas savos darbos nogalina ģimeni. Lieliski! Tāpat arī kolekcionāri ārpusē šķiet atraisītāki. Stambulas mākslas mesē pirms pusgada manu keramikas grāmatu nopirka viens turks, kurš kolekcionē tikai un vienīgi mākslas darbus par un ap grāmatām.


Foto: Michele Panduri Metalli

Tolaik, kad pusgadu pavadīju Londonā, kāds draugs man teica: “Kad esi prom no mājām, tavas idejas aug lielākas. Kad strādā lokālā vidē, idejas sāk sarauties.” Tā ir tiesa, jo mājās tu pārāk labi pazīsti auditoriju un spēj izkalkulēt, kas jādara, lai tu izskatītos labi. Kas savukārt rada mānīgo sajūtu, ka esi zirgā. Drauga teiktajam guvu apstiprinājumu, kad atgriezos, jo virkne ideju, kas Londonā man šķita foršas, mājās pēkšņi izskatījās pārāk trakas, un es tās atmetu. 

www.maetamm.net

Karlis Zeltins - 07.03.2014 11:53
vērtīga intervija
Z Z Top - 06.03.2014 13:35
Asprātīgi darbi un gudrs mākslinieks
Purva Bridējs - 06.03.2014 09:53
intervija kā citātu klade. ļoti ļoti noderīgi un sakarīgi1!!