Djego Siliano. Foto: Kristīne Madjare

“Ziepju opera” Latvijas Nacionālajā operā. Saruna ar argentīniešu scenogrāfu Djego Siliano 0

Anna Iltnere
28/02/2014 

Pērn cietumā, izciešot mūža ieslodzījumu, mira Argentīnas kādreizējais militārais diktators Horhe Rafaels Videla, kurš bija valsts 1970. un 1980. gadu “Netīrā kara” galvenais vaininieks. Par pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci vēl 1990. gadā viņš saņēma tābrīža prezidenta amnestiju, lai mūža ieslodzījumu sāktu izciest vien 2010. gadā. Astoņdesmito gadu Argentīnas revolūcija ir laiks un telpa, kādā notiek “Figaro kāzu” jauniestudējums, kas pirmizrādi piedzīvos 28. februārī Latvijas Nacionālajā operā, drūmajai gaisotnei gan paliekot otrajā plānā. Volfganga Amadeja Mocarta komēdija “Figaro kāzas” ir ikvienas pasaules operas repertuāra stūrakmens. Pēc Operabase datiem tā ir astotā uzvestākā opera 2012./2013. gada sezonā. Var tikai iztēloties, cik raiba būtu bilžu grāmata, kurā rindotos “Figaro kāzu” dažādie iestudējumi. Tiem nupat piepulcējoties pavisam jaunam un eksotiskam.

“Stāsts ir par to, ka vienai personai pieder vara pār citiem, pieder “pirmās nakts tiesības”, kas pirms vairāk nekā 200 gadiem aprakstītas “Figaro kāzās”. Gribējām to pārcelt nesenākā pagātnē, tāpēc izvēlējāmies astoņdesmito gadu Argentīnu, kur postkoloniālās villās kas tāds joprojām bija sastopams,” saka argentīniešu scenogrāfs Djego Siliano, jauniestudējumu nosaucot par amerikāņu postkoloniālo pasaku.


Foto: Kristīne Madjare

IZRĀDES KOMANDA – LABĀKAIS NO ARGENTĪNAS

Izrādes komanda – režisors Marselo Lombardero, scenogrāfs Djego Siliano, kostīmu māksliniece Lusiana Gutmane un gaismotājs Horacio Efrons kopā strādā jau gandrīz piecpadsmit gadus un katrs ir savas jomas spilgts pārstāvis. Pie “Figaro kāzām” darbs ritējis divus ar pusi gadus, sākotnēji starp citiem projektiem komandai tiekoties ik pirmdienu, lai pārrunātu idejas.

Argentīniešu režisors Marselo Lombardero dzimis operas mākslinieku ģimenē un saistīts ar opermākslu kopš agras bērnības. Karjeru sācis Teatro Colón korī, turpinājis kā baritons Amerikas un Eiropas opernamos. Viņa repertuārā bija titullomas “Rigoleto”, “Makbetā”, “Klīstošajā holandietī”, “Donā Žuanā” u.c. 2005. gadā Marselo Lomaberdero beidza dziedātāja karjeru un kļuva par Teatro Colón māksliniecisko vadītāju. Teatro Colón ir viens no vecākajiem un nozīmīgākajiem Argentīnas teātriem, kas allaž bijusi nacionāla bākuguns arī scenogrāfijas attīstībā.


Foto: Gunārs Janaitis

Lusiana Gutmane ir viena no vadošajām Argentīnas kostīmu māksliniecēm, kas strādā visos nozīmīgākajos Argentīnas teātros, Brazīlijā, Čīlē, Kolumbijā, Meksikā, Francijā, Grieķijā, Čehijā un Polijā. Savukārt argentīniešu gaismu mākslinieks Horacio Efrons ir Teatro Argentino de la Plata tehniskais direktors, viņš veido gaismu režiju arī izrādēm Buesnosairesas Teatro Colón, Kolizeja teātrī, Nicas operā, opernamos un teātros Brazīlijā, Meksikā, Kanāriju salās un citviet pasaulē. Kopš 2001. gada Horacio Efrons vada uzņēmumu, kas nodrošina gaismu dizainu, skatuves iekārtojumu un multimediālu tehnisko risinājumu vērienīgiem koncertiem un uzvedumiem.

Argentīniešu scenogrāfs Djego Siliano, kuru Arterritory.com aicināja uz sarunu, karjeru sācis Teatro Colón scenogrāfijas darbnīcās, strādājis arī kā mākslinieks vairākās Holivudas teātra kompānijās. Paralēli tam Siliano ir pasniedzējs Buenosairesas Nacionālās universitātes Mākslas institūta Scenogrāfijas, gaismu un kostīmu nodaļā. Viņš ir veidojis scenogrāfiju Argentīnas lielākajos teātros un koncertzālēs, Francijas, Brazīlijas, Čīles, Meksikas, Čehijas un Polijas opernamos un teātros.

ASTOŅDESMITO GADU DIENVIDAMERIKAS “ZIEPJU OPERA”

“Veronika Kastro ir mana otrā māte,” ievedis Latvijas Nacionālās operas darbnīcā, kur intervijas laikā vēl top izrādes scenogrāfija un rekvizīti, par vienu no meksikāņu seriālu superdīvām saka Djego Siliano. Astoņdesmito gadu Dienvidamerikas TV seriāli, kas bija plaša eksporta prece arī Krievijā, Eiropā un ASV, kalpojusi par galveno iedvesmu “Figaro kāzu” scenogrāfijai. Šādu eksotiku izrādes komanda droši izvēlējās uzvest uz Rīgas skatuves, jo seriālus skatījās arī šeit. Tomēr “ziepju opera”, kas savu tēlaino nosaukumu cita starpā aizguvusi no radio seriālu pirmsākumiem, kad tos sponsorēja ziepju rūpnieki kā Procter&Gamble un Colgate-Palmolive, uz Nacionālās operas skatuves šķiet ķecerīga vārdu spēle. “Kad ar Marselo sākām pie šīs izrādes strādāt, viņš teica: “Neaizmirsti, ka “Figaro kāzas” ir komēdija!” Tas mani atbrīvoja, un tāpēc ļāvu iztēlei vaļu,” saka Djego Siliano, neslēpjot sajūsmu par iespēju atkal iegrimt šajā vēstures periodā.


Foto: Kristīne Madjare

Septiņdesmito un astoņdesmito gadu mija ir Djego bērnība – joprojām gaišā atmiņā. “Es dievinu ziepju operas, jo īpaši meksikāņu. Esmu īstens to eksperts! Ar mums kopā bērnībā dzīvoja vecmāmiņa, kas televizoru skatījās cauru dienu. Mani fascinē neticamības pakāpe, kāda seriālos tiek panākta. Cik slimām ir jābūt smadzenēm, lai radītu tādus tēlus! Spilgti atceros kādu varoni, kurai vesela bija tikai viena acs, kamēr otru sedza pārsējs – ikreiz pieskaņots kleitai un izgriezts no tā paša auduma!”

Gandrīz visus rekvizītus Djego uzmeklējis Rīgā. Tostarp Sony Walkman kasešu pleijeri, kuru iegādājies pēc vietējā sludinājuma internetā. Intervijas laikā Djego šķirsta bloknotu, kurā salīmētas izgrieztas bildītes ar plānotajiem skatuves atribūtiem. “Atceros, ka viena bērnības drauga mātei bija kafijas galdiņš kā gigantisks uzplaucis rozes pumpurs no metāla,” smejas Djego, apstājies pie vienas no lappusēm. “Tas mani tagad iedvesmoja, un piemeklēju galdiņu, kur stiklu tur divi metāla zirgi. Tālaika ārišķība bija apbrīnojama.”


Foto: Gunārs Janaitis

Ne visas skatuves Djego Siliano nokrauj ar autentiskiem priekšmetiem. 2011. gadā Prāgā iestudētā Vāgnera opera “Tristans un Izolde” tika veidota pilnīgi pretēji. “Šī opera ir apbrīnojams, maģisks viduslaiku nostāsts. Uz skatuves veselu futbola maču – 90 minūtes – stāv un dzied divi cilvēki. Sākumā saķēru galvu, ko darīt. Izlēmām veidot virtuālu scenogrāfiju, kur projekcijās nomainās attēli. Tas atbilst stāstam, kas šķiet kā netverama pasaka. Savukārt “Figaro kāzas” ir realitātei pietuvinātāka izrāde, kur ir nepieciešamība pēc rekvizītiem, ko cilvēkiem paņemt rokās. Vajadzīga materialitāte. Konkrētu scenogrāfiju pieprasa katras izrādes noskaņa un režisora vīzija.” Jautāts, ko sagaida no skatītājiem, kas atnāks uz “Figaro kāzām”, Djego saka – smieklus!

“LOSANDŽELOSĀ ES NESPĒJU PALIKT”

Tūkstošgades sākumā Djego Siliano dzīvojis Losandželosā un strādāja pie Holivudas teātru izrādēm. Taču pēc pusotra gada sapratis, ka tur ilgāk vairs nespēj uzturēties. “Atceros mirkli, kad vienā piektdienas vakarā pieķēru sevi stiepjam tik daudz iepirkumu maisu, ka noteicu “Ko, pie velna, tu dari?! Kāpēc tu negausīgi iepērcies? Jo nav neviena ar ko normāli parunāt? Nē, dārgumiņ, tas neies krastā.” Un es atgriezos Argentīnā. Man bija grūti samierināties, ka pirmais jautājums katrā trešajā sarunā ir par to, kādu veikalu ķēdi tu apmeklē un ar kādu auto brauc? Izklausās triviāli, bet Losandželosā materiālisma kults ir nenormāls. Ja Ņujorkā Barnes&Noble grāmatnīca vēl ir laba, tas Losandželosā no četriem stāviem tikai pēdējā variet atrast mākslas, fotogrāfijas vai Taschen izdevniecības grāmatas. Kamēr pārējos stāvos rindojas virsraksti “Pazaudē sievu 40 gadu vecumā un izvēlies jauno skuķi, lai būtu laimīgs” vai “Kā piepacelt krūtis, lai būtu laimīgs”. Man ir citas prioritātes. Man vajag māsu ģimeni, draugus. Uz pirmo aicinājumu iet iedzert kafiju un visu izrunāt. Man dzīve darbojas šādā virzienā. Arī scenogrāfa darbā, strādājot dažādos pasaules teātros un operās, mans lielākais prieks un ieguvums ir cilvēki, ar kuriem ir iespēja tikties un komunicēt. Esmu bērnībā piedzīvojis sistēmu maiņu. Cilvēki, kas dzimuši kapitālismā, un citu neko nepazīst, uzskata, ka patēriņa kultūra ir kaut kas pašsaprotams. Bet tā taču nav. Pavisam labi var dzīvot arī bez liekas greznības.”


Foto: Gunārs Janaitis

Par labāko skolu Djego Siliano uzskata praksi Teatro Colón scenogrāfijas darbnīcās, kur nonācis konkursa kārtā. Šajā teātrī viņš strādā joprojām. “Dzīvoju 300 kilometrus no Buenosairesas. Šis darbs man deva divas iespējas: dzīvot Buenosairesā un iziet izcilu praksi. Piemēram, iemācīties, kā vienu un to pašu rekvizītu vienlīdz augstā kvalitātē var izgatavot trīs nedēļās, divas nedēļas un divās dienās. Apstākļos, kad ir ierobežots budžets, ir jāpielieto iztēle, jāprot jebkurai problēmai atrast risinājumu. Pavisam pretēji ir Savienotajās valstīs, kur budžets visbiežāk ir milzīgs. Atceros vienu pasākumu, pie kura sākām strādāt astoņos no rīta, kad vēl dzīvoju štatos. Kolorādo vidienē, kalnu ielokā būvējām milzīgu telti. Mums vajadzēja trosi, ar kuru nostiprināt griestus, un bija jānopērk stiprinājumi. Uz vietas atklājās, ka divi no stiprinājumiem ir salūzuši. Iestājās panika, ko nu darīsim, ir jāmēro 100 kilometru tāls ceļš, lai nopirktu jaunus. Sāku lūkoties riņķī, pameklēju kaut ko, kas varētu noderēt tikpat labi, un visiem apkārt iepletās acis! “Oho! Wow! Brīnišķīgi!” Dienvidamerikas teātros biju iemācījies, ka tādas situācijas ir tikai pašsaprotamas. Vienmēr ir jābūt ne tikai plānam “B”, bet arī plānam “C” un “D”… Tāda ir dzīve!”

IEMĀCĪT BŪT ZIŅKĀRĪGIEM UN LAIMĪGIEM SCENOGRĀFA PROFESIJĀ

Jautāts, ko vēlas iemācīt Buenosairesas Nacionālās universitātes Mākslas institūta Scenogrāfijas, gaismu un kostīmu nodaļas studentiem, Djego atbild: “Būt laimīgiem šajā profesijā. Tālab cenšos iemācīt būt ziņkārīgiem. Vēlēties lasīt, izzināt, meklēt. Es pats dievinu savu profesiju, jo tā man ļauj justies kā piecgadīgam puikam. Vismīļākais brīdis, sākot strādāt pie kā jauna, ir pirmās nedēļas, kad zīmēju, klausos mūziku, uzsūcu idejas, radošums mutuļo. Tā dēļ esmu gatavs izturēt arī darba smagāko daļu – idejas realizāciju.”


Foto: Gunārs Janaitis

Iedēstīt studentos kaisli un aizrautību var tikai empīriskā ceļā, uzskata Djego. Kā piemēru viņš min baroka laika teātri, kuru apgaismoja sveces. “Kā likt mūsdienu pusaudzim saprast, kā tas bija? Tikai un vienīgi to parādot dzīvē.” Prāgā esot izcils baroka laika teātris (Pils teātris), kuram kāda amerikāņu kompānija izgatavojusi īpašus apgaismes ķermeņus, kuru gaisma atgādina sveču kustīgās liesmiņas. “Tālaika apgaismojums bija izkliedēts, nebija iespējams izcelt tikai kaut ko vienu. Vistumšākā bija skatuves vidusdaļa, kas ļauj saprast, kālab aktieri un dziedoņi seju krāsoja baltu un apkārās ar kristāliem – lai papildus atstarotu gaismu. Šādas zināšanas vislabāk ir iegūt empīriskā ceļā.”

Vēl viens iemīļots veids, kā studentiem iemācīt scenogrāfijas lomu un sava amata atbildību, esot Alfrēda Hičhoka filmas “Rebeka” (Rebecca, 1940) demonstrēšana lekcijās. “Tā ir zelta klasika! Stāsts par sievieti, kura ir mirusi jau filmas sākumā un nekad netiek parādīta. Bet dažādās lietas, viņas vide izstāsta visu, kas nepieciešams, lai šo personību iepazītu. Principā ar scenogrāfiju vien tiek izstāstīts dzīvesstāsts.”

www.lno.lv