Gleznotāja Frančeska Kirke. Foto: Kristīne Madjare

Frančeskas Kirkes “Homo Ludens” 3

Intervē Inga Bunkše
13/02/2014 

Foto: Kristīne Madjare

Fiesta, svētki, spēle. Kad ikdienā viss kļūst pārāk nopietni, gribas pamest ierasto un ļauties spēlei, ko sniedz svētki. Svētki, karnevāls dod iespēju nomest pierasto masku un uzlikt citu – to, kas ļauj pietuvoties cilvēka patiesajai būtībai, tuvoties nezināmajam un  neizzinātajam sevī. Iespējams, ka tur, ārpus cilvēka apziņas, var tiekties pretī patiesajam skaistumam, kas ir īstenais spēles objekts. Te ir vajadzīgi dalībnieki – “Spēlējošie Cilvēki” jeb Homo Ludens, kā tos nosaucis Johans Heizingas (Johan Huizinga, 1955), kuri ir gatavi pārkāpt ierastās spēles robežas un kārtību. Un pasmieties par sevi, jo smiekli ir kaut kas līdzīgs brīvības instinktam – “iesmej” par Apokalipsi, laužot aizliegumus un barjeras sabiedrībā. “Iesmej” par sevi, aizdzenot bailes no  nāves, slimībām, no depresijas un pelēcības. Smiekliem piemīt terapeitiska funkcija, tie dažkārt sagādā sāpes, bet sniedz cerību pārdzimšanai. Svini un baudi.

No 13. februāra līdz 10. martam galerijā “Māksla XO” apskatāma gleznotājas Frančeskas Kirkes (1953) jaunāko darbu izstāde La Fiesta, kas ir par dzīves svinēšanu nenovēršamības priekšā. 


Frančeska Kirke. Triptihs La Fiesta. 2013

Ir tapušas jaunas, jums neparasti krāsainas gleznas.

Jau sen bija iecerēts, ka izstāde notiks februārī, un, tā kā tas ir karnevālu laiks, man radās ideja risināt tēmu par svētkiem, svinēšanu, svinētājiem. La Fiesta, tā ir dzīves svinēšana, aizmirstot neizbēgamo finālu. La Fiesta – kā izvairīties no nepatikšanām un ignorēt nāvi. Spēlējošais cilvēks Homi Ludens un confetti – īslaicīgā mirkļa prieka simbols. Es gribēju parādīt to, kas man ar šo tēmu asociējas dažādās kultūrās un sociālās grupās. La Fiesta ir arī centrālais darbs, triptihs par tēmu Brazīlijas karnevāls.

Gribējās paplosīties un gleznot krāsaini. Nekādas atsauces, nekādu simbolu. Sākumā gribēju paņemt tēlus no etniskām kultūrām, nevainīgus dabas bērnus un parādīt, kā viņus ir skārusi civilizācija, ielikt civilizācijas logo. Bet man vienmēr ir logo, man vienmēr ir citāti, vienmēr ir mākslas vēsture, tāpēc izdomāju, ka no tā visa atteikšos. Vienīgais simbols, kas parādās, ir aplis – mūžības simbols, pilnības simbols. Bet ja to reducē uz tādu confetti, tad tas ir mirklīga prieka simbols: te ir, te nav. Vai disko bumba, kā gleznā ar Vogue meiteni, vai sievietei klaunam uz deguna. Es visvisādi spēlējos ar apli, tā ir forma, kas ir visur, jebkurā tēlā, jebkurā kultūrā. Confetti sabēru arī uz Dīrera, iesmēju par četriem Apokalipses jātniekiem un uzliku viņiem klauna degunus. Un visu nobēru ar confetti, lai ir jautri.

Vai tam ir kāds sakars ar pasaules gala gaidīšanu?

Nē, man nepatīk visas tās runas. Tie vienkārši ir vizuāli krāšņi tipāži. Atšķirībā no citām izstādēm, kad es spēlējos ar Bībeles tēmām, mitoloģiju, sengrieķu mītiem un varoņteikām. Tas ir baigi labs iedvesmas avots, tur ir zemteksti, kas katrā laikā ir savi, vai tā būtu Eiropas nolaupīšana, Narciss, Danaja, vai citas tēmas pie kurām ik pa laikam atgriežos. Šeit es nolēmu pamēģināt sevi drusku lauzt un atteikties no visa, ko līdz šim esmu darījusi. Izņemot darbā La Fiesta, kur Dīrera jātniekiem pāri ir confetti un sarkanie deguni – tur es esmu tā, kas parasti.

Tīri tehniski man gribējās taisīt tā, it kā es gleznotu no dabas, alla prima [no itāļu valodas “vienā piegājienā” – red.]. Tie, protams, nav alla prima, katra bilde ir gleznota nedēļām, bet gribēju, lai rezultātā izskatās brīvi un viegli.

Kas ir svinētāji, svētku dalībnieki?

Pirmais, kas nāk prātā Eiropā, tie ir jaunieši no kluba. Kā šī meitene no Vogue vāka, tāda riktigī nosvinējusies. Viss grims nosmērējies. Vēl piedalās Brazīlijas karnevāla dejotāji, četri Apokalipses jātnieki, Nigēras puisis, sieviete klauns, zēns no Kajapo cilts, Villijs Mūns, dejojošās nimfas un nāve. Un vēl Dionīss, svinošais dievs. Tie ir tēli, kurus esmu šoreiz izvēlējusies.

Mākslinieks tieši vai netieši atspoguļo sabiedrības procesus. Ko caur karnevālisko gribējāt pateikt?

To, ka paralēli mums ir dažādas citas kultūras, kurās ir absolūti citi priekšstati par dzīvi, par svinēšanu. Tas ir milzīgs spektrs. Vēlējos salikt kopā dažādas realitātes, lai tās notiek vienlaicīgi. Viss notiek šeit un tagad. Piemēram, zēns no Kajapo, no Brazīlijas mūža mežiem pie Amazones. Fantastisks imidžs, čalis ir sapucējies uz saderināšanos. Vai Villijs Mūns, mūziķis, ļoti jaudīgs jaunās paaudzes džeks no Jaunzēlandes ar grūtu jaunību, tagad beidzot izdevis jauno disku. Viņam uz vaiga plāksterītis, gribējās mazāk perfektu, arī aizsvinējies. Mani interesē eksotiskas zemes, eksotiski cilvēki. Kad es kaut kur aizbraucu, man patīk skatīties uz cilvēkiem, varu vienkārši sēdēt kādā āra kafejnīcā un vērot sejas. Tā ir bauda.

Mākslinieks kā vērotājs.

Mākslinieks kā baudītājs, es tā šoreiz teiktu.

Karnevālā cilvēki sev uzliek maskas.

It kā skaitās, ka tas ir ļoti jautri, bet aiz tā vienmēr ir sajūta, kā nedomāt par to, ka tu esi mirstīgs. Tāpēc jau svin. Hipertrofēti cenšas izbaudīt dzīvi. Es it kā taisu ļoti jautras krāsainas bildītes bez zemtekstiem, bet apakšā ir skumjas. Tas ir viens mirklis, un svētki beidzas.

Vai mākslai ir jārisina kādi sabiedriski uzdevumi? Piemēram, jāpadara cilvēkus labākus vai laimīgākus?

Viens un tas pats mākslas darbs kādu var padarīt labāku, kādu var padarīt laimīgāku, kas viņu iegādājas savā kolekcijā, kāds paliek drausmīgi nikns un agresīvs. It īpaši tāda ekstrēma laikmetīgā māksla. Izpausmes var būt dažādas. Es domāju, ka māksliniekam vajadzētu provocēt. Nevajadzētu būt tā, ka māksla atstāj vienaldzīgu, ka tu aizej garām un pat nepaskaties. Tas būtu dramatiski. Bet viss pārējais emociju spektrs ir labs. Lai tikai cilvēki nāk un lai vismaz paskatās uz mākslu.

Vai izjūtiet kopību ar savas paaudzes māksliniekiem?

Mūsu paaudzes cilvēki ir visnotaļ dažādi, estētiski izpaužas ļoti dažādi.

Tomēr domāšana ir līdzīga. Kas to, jūsuprāt, ietekmējis – kino, literatūra?

Augām vienā laikā. Literatūra, kino, protams, ietekmēja, bet, kas ko lasīja, ko skatījās... Kopīgs ir arī tas, ka mēs esam dzīvojuši divās dažādās sistēmās – padomju režīmā un tagad. Tas veido kaut kādu kopīgu skatu dzīvi.

Jūs nākat no mākslinieku dzimtas. Ko sajūtiet kā mantojumu no iepriekšējām paaudzēm?

Es domāju, tas ir kaut kas netverams, kas tev nāk līdzi visu dzīvi. Tā ir kā labi iebarota augsne, lai tu varētu augt un attīstīties. Tu pat to neapzinies, vienkārši tas viss ir apkārt – tu audz starp bildēm, starp labu mūziku, starp sarunām par kultūru, starp grāmatām. Tā ir ikdiena, par to pat nedomā, viss liekas pašsaprotami. Taču man nav nekā kopīga mākslā ne ar vienu no manas dzimtas māksliniekiem. Katrs ir strādājis savā laikā, savā žanrā, raksturi dažādi, darbošanās sfēras pilnīgi dažādas, bet tik un tā starp paaudzēm veidojas tāds kā dialogs. Ar vectēvu mani saista gleznošana, viņš bija tāda liela personība. Daudz ceļojis, ātri nomiris, viņa mūžs bija šausmīgi īss. Viņš varēja vēl gleznot, lai gan pēckara periodā, es domāju, viņš būtu vienkārši nonīcis, pat ja paliktu dzīvs.

Vai ir kaut kas tāds, ko cilvēks, kas nav saistīts ar mākslu, nekad nevarēs māksliniekā saprast?

Tie, kas nav saistīti ar mākslu, pilnīgi citādāk skatās uz tā saucamo kvadrātveida darinājumu, šajā gadījumā es runāju par glezniecību, bet tas attiecas uz mākslu kopumā. Pilnīgi citādāk. No patīk, nepatīk viedokļa. Ja cilvēks ir drusku vairāk izglītots mākslas vēsturē, ir lasījis, tad veidojas iekšējais dialogs starp to, ko viņš zina, un to, ko redz. Neizpratne rodas no nezināšanas. Jo vairāk cilvēks staigā pa mākslas muzejiem, jo viņš ir zinošāks un spriestspējīgāks. Un var piedalīties dialogā kā līdzvērtīgs partneris. Ja cilvēks nekad nav redzējis, saskāries ar laikmetīgo mākslu un pirmo reizi ierauga kaut kādas instalācijas, video, kur it kā nekas nenotiek, kur ceļas rociņa pusstundu, vai galva pagriežas kā Bila Violas video, tad viņš vienkārši nesaprot, par ko ir runa. Skatītājam vajadzētu sevi izglītot. Un arī māksliniekam vajadzētu būt informētam par to, kas notiek pasaulē. Man ir vēlēšanās apmeklēt meses, redzēt jaunāko, bet tad, kad es gleznoju, es mēģinu neskatīties nekādas grāmatas, es pat cenšos aizmirst to, ko es esmu redzējusi. Vienmēr var izrādīties, ka tavi darbi pēkšņi sasaucas ar kaut ko, kas kaut kur citur, citā laikā ir radīts, un tad atrodas kāds, kas saka – bet tas un tas jau to uztaisīja pirms gada. Es apzināti cenšos no tā izvairīties. Tomēr iespaidi, citēšana ir nenovēršama, informācijas ir tik daudz, tā ir pieejama visos medijos, visos iespējamos veidos, un tu neviļus tiec ietekmēts ar to, ko esi redzējis. Tas izlien ārā.

Arī jaunajos darbos?

Te nav tāda citēšana kā agrākajos darbos. Ir prototipi, bet kā tipiski, atpazīstami tēli, nevis konkrēti cilvēki. Izņemot Villiju Mūnu. Tādas Vogue meitenes ir uz katra žurnāla vāka, gari mati, lielas acis, ideāls grims. Kajapo puisis, te iedvesmas avots ir National Geographic. Kad es gleznoju, es arī lasīju, interesējos, kāda ir Kajapo cilts. Neatkarīgi, saglabājuši savu kultūru, bet integrējušies tajā nozīmē, ka viņiem ir feisbuks, viņi izmanto visu, ko var no civilizācijas paņemt, bet civilizāciju pie sevis klāt nelaiž. Viņi ir noturējušies, apvienojušies un izdzīvo. Nigēras puisis – man jau sen gribējās kaut kur iekļaut šos etniskos tipāžus. Tad es izlasīju par Nigēru, par viņu skaistajiem tērpiem, par sejas krāsojumu, grimu svētku rituāliem. Tā ir valsts, kurā cilvēki gadā nopelna 49 dolārus, tas ir viņu iztikas maksimums, bet tik un tā cilvēki svin un izskatās skaisti.

Vai dzīvē arī ir svarīgs spēles moments?

Protams, spēles moments jau neviļus rodas visur. Sarunā veidojas saspēle ar vārdiem, skatieniem. Es domāju, tikai ļoti noguris, ļoti nelaimīgs cilvēks vairs nav tas Homo Ludens. Pārsvarā cilvēki vismaz kādā situācijā izpaužas kā “Spēlējošie Cilvēki”.

Kas jums patlaban padara dzīvi krāšņāku?

Nezinu, vai tā ir spēle vai vienkārši mirkļa prieks, ko tu vari sagādāt, netērējot līdzekļus. Vienā un tajā pašā dzīves situācijā tu vari vienkārši sabrukt vai justies garlaikots, bet vari arī būt ieinteresēts un gūt no tās sev estētisku baudu, informāciju vai vienkārši prieku. Viss atkarīgs, kā uz to paskatās. Jebkurā situācija tu vari būt baudītājs, bagātināt savu informācijas bagāžu vai arī noslēgties, neinteresēties, jo tas it kā nepieder pie tavas vides. Tad situācija var kļūt šausmīga, garlaicīga, sāk likties, ka neesi pareizā vietā. Bet vajag situāciju izmantot savā labā un gūt no tās maksimumu. Tad būs jautrāk dzīvot.

Bija laiks, kad dejojāt Argentīnas tango?

Tango laiks ir beidzies. Tā bija liela organizēšana, vajadzēja savākt publiku, atrast telpas, pēc tam iedzert vīnu. Kad man apnika organizēt, viss piebremzējās. Tagad ir vēlme ceļot. Ir vietas, kur labāk nevajag ceļot, bet ir vietas, kur kādreiz nevarēja un tagad var aizbraukt. Mainās galamērķi. Vēlreiz gribētos uz Indiju, beidzot vajadzētu aizbraukt uz Izraēlu. Ja ik pa laikam glezno bibliskus sižetus, tad vajadzētu iepazīties ar tām vietām, tur tomēr ir kultūras esence. Tur veidojušies mūsu uzskati par ētiskām vērtībām – no Bībeles. Arī visu ticību saskarsme vienā mazā vietiņā varētu būt interesanta.

Pasaules mākslā, kultūrā bieži tiek uzsvērta mākslinieka reliģiskās piederības nozīme. Vai jums tas svarīgi?

Es esmu ārpus jebkuras konfesijas. Es drīzāk teiktu, ka ir Liktenis, kaut kas augstāks. Bet dzīvē, ikdienā tomēr viss ir atkarīgs no cilvēka paša. Ir vērtību sistēma, kas mantojas no paaudzes paaudzē, iekšējā serde. Iepriekšējās paaudzes, es pieņemu, bija vairāk vai mazāk ticīgas un tas nododas tālāk ar audzināšanu, ar to, kas ir labi, kas slikti. Citā sociumā, citā sabiedrībā viss atkal ir pavisam citādāk.

Vai māksliniekam ir jābūt sociāli atbildīgam?

Jā, es domāju gan. Mākslinieks tomēr, ik pa laikam, mēdz būt publiska persona un tas, ko viņš pasaka ar savu mākslu, var rezonēt sabiedrībā. Ar stājmākslu tas varbūt ir mazāk bīstami, bet kino un teātrī ir jādomā, ko dari.

Kādus procesus sabiedrībā jūs tagad izjūtat kā svarīgus?

Labākais process mūsu Latvijas sabiedrībā varētu būt tas, ka ienāk jauna paaudze, kas ir daudz atbildīgāka pret ekoloģiju, pret savu dzīvesveidu, pret visu. Lielā daļā jauno cilvēku, tā ap 30, ir mazāks patērētājkults. Tā ir pilnīgi cita domāšana, daudz pozitīvāka. Ja viņi tāpat audzinās savus bērnus, pamazām lietas mainīsies uz labu. Jo vienu mirkli jau likās, ka no patērēšanas vairs nav glābiņa. Cinisms un patērēšana. Cerams, ka tie patērētāji būs aplauzušies, vai kaut ko zaudējuši, vai pierāvušies. Krīze tādus tipāžus pārmācīja.

Vai tas kaut kā ietekmē arī mākslas tirgu?

Tagad ir jauna paaudze, kas interesējas par mākslu. Tie ir izglītoti, mūsdienīgi domājoši jauni cilvēki. Es domāju, viņi arī citādāk veido savas kolekcijas. Nav vairs tā cinisma.

Kā varētu attīstīties Latvijas māksla turpmāk? Jūtiet jaunu domāšanas pavērsienu?

Nav virzienu, ir personālijas – kā visur pasaulē. Mainoties paaudzēm, protams, kaut kas mainās. Cilvēki brauc, studē ārzemēs, un nodalīt Latvijas situāciju no ārzemēm vairs nevar. Mākslinieks var studēt vienā vietā, dzīvot citā un būt vēl citas valsts pilsonis. Ir laba māksla un slikta māksla. Un vidēja māksla.

Kas ir laba māksla?

Tā, kas tevi skar, iekustina. Katram tas ir individuāli. Profiņi to definē vēl citādāk – cik kvalitatīvi tas ir uztaisīts. Vēl, protams, ir jābūt vēstījumam.

Vai tas nozīmē, ka māksliniekam ir jāprot savs amats, jāpārvalda izteiksmes līdzekļi?

Vajadzētu gan. Jo laika gaitā, iespējams, mainās rokraksts, un tad var izrādīties, ka tu vienkārši tehniski nevari realizēt to, kas ir prātā. Laba tehniskā bāze par ļaunu nenāk. Lai gan ir tik daudzi gadījumi, kad cilvēks atnāk no citas profesijas un kļūst par mākslinieku.

Atgriežoties pie jaunajiem darbiem – katrai gleznai jūs piemeklējāt attiecīgu mūziku.

Jā, radās doma katram no darbiem sameklēt atbilstošu muzikālo tēmu. Izvēlējos mūziku, kuru gribētu šobrīd klausīties. Piemēram, Danse Macabra ir Kamijam Sensānsam (Camille Saint-Saëns). La Fiesta ir Markam Ribo (Marc Ribot) – tāds latīniski džezisks gabals. Es esmu muzikāls cilvēks, vienmēr, kad gleznoju, klausos mūziku. Mani stipri ietekmē tas, ko es klausos un caur mani tas parādās uz audekla.

Vai mūzikai arī ir krāsa?

Mūzikai ir noskaņa. Taisot šo izstādi, es klausījos visnotaļ pozitīvu mūziku.

***

Arterritory.com piedāvā sarakstu, kur Frančeskas Kirkes gleznu nosaukumiem seko izvēlētais skaņdarbs.

Danse macabre. Camille Saint-Saëns. OP.40 , tone poem for orchestra. 1871

La Fiesta. Marc Ribot. Choserito Plena

Kajapo zēns. Kronos Quartet. Cafe Tacuba

Smejošais Dionīss. Goran Bregovic & Iggy Pop. In the Death Car

Sieviete klauns. The Tiger Lillies. Pall Bearers

Nigēras puisis. Dollar Brand (Abdullah Ibrahim). Ntsikana's Bell

Vogue meitene.Coco Rosie. Afterlife party

Villijs Mūns. Willy Moon. What I Want

students . - 14.02.2014 07:02
Iešu uz galeriju ar iPodu!
Homo Ludens - 13.02.2014 21:06
Cool!
Ieva Pelēce - 13.02.2014 15:57
Paldies par interviju un arī par mūzikas sarakstu!!! Iedvesmojoši. Noteikti iešu apskatīt gleznas.