Sebastians Diazs Morales. Publicitātes foto

Starp realitāti un fikciju 4

Intervē Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
10/02/2014

Līdz 16. martam divās lielajās Viļņas Laikmetīgās mākslas centra (CAC) zālēs personālizstādē ar nosaukumu Ficconario tiek prezentēti pieci argentīniešu videomākslinieka Sebastiana Diaza Moraleza darbi – Oracle (2008), Pasajes I & II (2012, 2013), Insight (2012), kā arī pavisam nesen pabeigtais Suspension (2014).

Argentīniešu video mākslinieks Sebastians Diazs Moralezs (Sebastian Diaz Morales, 1975) šobrīd dzīvo un strādā Amsterdamā. Pēc studijām kinorežisora Manuela Antina kino universitātē (Universidad del Cine de Antin) Argentīnā un aspirantūras Karaliskajā Vizuālo mākslu akadēmijā (Rijksakademie van Beeldende Kusten) Amsterdamā, Sebastians Diazs Moralezs rezidēja Nacionālajā Laikmetīgās mākslas studijā La Fresnoy in Roubain – Francijā un uzsāka personālizstāžu ekskursu no Meksikas un ASV līdz teju neskaitāmām pilsētām Eiropā. Viens otram sekoja dažāda kalibra apbalvojumi un stipendijas, tostarp Gugenheimas stipendija 2009. gadā.

Kopš 2000. gada jaunā mākslinieka darbi tikuši izstādīti Amsterdamas Stedelijk muzejā, Ņujorkas Art in General, Barselonas Miro Foundation, Londonas Tate Modern, Parīzes Pompidu centrā un citviet. Pēdējos divos Moraleza darbi atraduši arī savu pastāvīgo mājvietu, savukārt par daļu no savām privātkolekcijām viņa darbus izraudzījušies Fondazione Sandretto Re Rebaudengo iedibinājums un Fransuā Pino Itālijā, Sammlung Goetz Vācijā un Isabelle et Jean-Conrad Lemaître Francijā.

Moraleza filmas un video darbi nereti ir sirreāli – sociālā realitāte atspoguļota vizuāli abstraktā un fantāzijās sakņotā formā. Lielākoties darbos pētītas attiecības starp liela mēroga sociālpolitisko varu un indivīdu uzvedību, reflektēta cilvēku mijiedarbe ar vidi un sociālajām struktūrām.

Mākslinieks darbojas divēji. Darbos tiek izmantots gan iepriekš sagatavots un skaidri nosacīts scenārijs, gan reālās īstenības neparedzamība; kameras objektīvs tiek fokusēts gan dokumentālajā lauciņā, gan eksperimentālā un zinātniskās fantastikas kino telpā. Videomākslas un filmveidošanas stratēģiju arsenālā ietilpst kā darbs ar paša uzņemtu filmu, tā digitālās manipulācijas ar jau gatavu un aizgūtu materiālu.

Ar Sebastianu Diazu Moralezu tiekamies Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (CAC). Līdz izstādes atklāšanai atlikušas vien pāris stundas...

Kādas ir sajūtas tagad, kad viss ir savās vietās un izstāde kļuvusi par veselumu?

Šī izstāde tika veidota pēc stingri nosacīta plāna, maz vietas atstājot improvizācijai. Savā ziņā – kā filma ar rūpīgi izstrādātu scenāriju. Esmu gandarīts – šāds plāns patiesi darbojas, citkārt pārlieku aizraujoties ar izstādes dizainēšanu, var gadīties, ka tā zaudē savu nozīmi, taču tagad tā ir jēgpilna.


Pasajes I (2012). Anatomikums, pārtikas veikals, muzejs, pagrabs... Verot durvis no telpas uz telpu, tiek nojaukts reālvides tēls un uzbūvēts neeksistējošas telpas arhitektūras tēlojums.

Pirms pievēršamies izstādes jēgas iztirzājumam, vēlētos saprast, cik liela loma ir telpai, tās speciāli veidotai arhitektūrai...

Patiesībā šī zāle bija izaicinājums. Šī ir pirmā reize, kad izstādos tik lielā telpā. Vēlējos to atstāt cik vien iespējams brīvu un atvērtu, tajā pašā laikā izmantojot fizikālas arhitektūras struktūras.

Sasaucoties ar darbu Pasajes I, kur puisis ver durvis pēc durvīm, lieliska šķita ideja uzbūvēt sienu ar durvīm, caur kurām apmeklētājs, šķērsojot telpu, it kā pārkāptu arī citas dimensijas robežšķirtni.

Darbi aiz katrs sienas ir ļoti atšķirīgi, un tie atklāj dažādību, kādā es radu fikciju.

Runājot par fikciju, man šķita interesanta preses relīzē paustā ideja, ka mūsdienās ir zudis līdzsvars starp realitāti un izdomājumu. Proti, ka izdomājums jau ir šeit pat līdzās – mākslinieka uzdevums ir radīt realitāti. Laikmetīgie mākslinieki pievēršas dokumentālajām izteiksmes formām, scenāriji tiek balstīti pastāvošajā sociālajā realitātē. Ko tas varētu nozīmēt? Kādas paradigmas maiņa?

Mūsdienās realitāte ir manipulācija. Tā zināmā veidā jau ir izdomājums. Realitāte ir tikusi radīta tāda, kādu to vēlamies. Patiesībā mēs paši to režisējam. Mēs piešķiram lietām nozīmi, kārtību un tā arī to saprotam.

Taču lielākoties cilvēki lietām piešķir tikai vienu nozīmi un nav atvērti dažādām interpretācijām. Kad es pievēršos realitātei, es to mainu, es ar to manipulēju, cenšos atklāt jaunas koncepta nozīmes. Piemēram, darbos Pasajes I un Pasajes II, kur puisis aiz katrām nākamajām durvīm nokļūst absolūti citā ar iepriekšējo nesaistītā vidē vai kāpj pa nebeidzamu kāpņu labirintu, es esmu pielietojis ļoti vienkāršu formulu, kādā radīt sirreālu fantāziju. Šādi es manipulēju, lai konstruētu citu iespējamo realitāti.

Šajā ziņā tas, ko es daru, ir tālu no tendences, ko minējāt – par realitātes dokumentēšanu. Taču, jā, arī es esmu ieinteresēts salauzt realitāti – padarīt to skaidru un caurredzamu, atvērt vārtus uz citu līmeni, kādā to saprotam.

Vai esat mierā ar realitāti, kādā dzīvojat?

Es esmu kritisks. Uz lietām lūkojos no kritiska skatpunkta un uzskatu, ka daudz ko varētu mainīt.

Īpaši aktuāli tas ir vietā, no kuras esmu nācis. Pilsēta, kuru vienmēr esmu apjūsmojis, šobrīd dodas ne tajā labākajā virzienā. Tāpēc mēģinu būt noderīgs un caur to, ko daru, cenšos konstruēt citu – labāku realitāti. Būt radošam un fantazēt ir veids, kādā dzīvot ikdienas dzīvi un mainīt apkārtni.

Jūs mēdzat realitāti uzlūkot caur ironijas prizmu. Tas nebūt nav vieglākais veids, kādā to portretēt. Ir jābūt ļoti pieredzējušam, gudram un apveltītam ar labu humora izjūtu, lai to darītu.

Ir filmas, kurās izmantoju komismu vai ironiju, taču tas notiek dabiski, īpaši uz to nekoncentrējos. Zinu, ka jābūt ļoti veiklam, lai ironiju nepadarītu pārāk uzkrītošu.

Ir svarīgi spēt uzlūkot lietas ar smaidu, pasmieties par sevi, veidot metaforas un ironizēt par to, kas mēs esam un kādi esam. Tā varam iemācīties ko jaunu.

Vai vēlaties izmainīt veidu, kādā cilvēki uzlūko realitāti?

Es gribu, lai cilvēki zina, ka vienmēr pastāv dažādas izvēles, vairākas iespējamības. Kamēr vien es varu aizpildīt tukšās vietas – parādīt, ka ir iespējams pasauli uzlūkot kaut nedaudz citādāk – mans darbs ir derīgs un esmu mierā.

Cik jums ir svarīgi tas, ka auditorija saprot jūsu darbu?

Man tas ir pats svarīgākais. Par to es ļoti daudz domāju. Dažkārt gan mani darbi vienā auditorijā var būt saprotamāki nekā citā.

Vimeo.com vietnē, kur pirmoreiz iepazinos ar jūsu darbiem, ievēroju, ka daudzi no tiem ir papildināti ar stāstiem un tekstiem. Turklāt visai filozofiskiem. Vai skatītājam ir jābūt apbruņotam ar šīm priekšzināšanām, lai izprastu jūsu darbu un tā vēstījumu?

Ne gluži. Es strādāju pēc klasiskiem filmveidošanas priekšnosacījumiem, un kinovaloda ir uztverama bez papildus satura. Lai gan tā ir tiesa, ko sakāt, daudzi darbi var prasīt fona informāciju par koncepciju, taču domāju, ja skatītājs ir uz tā paša domāšanas viļņa par realitāti un fikciju, tad darbu uztvers arī bez tās.


Kadri no mākslinieka jaunākā videodarba Suspension (2014)

Un jūs dodat vietu auditorijas interpretācijai?

Noteikti. Piemēram, videodarbs Suspension, ko pabeidzu pirms pāris nedēļām, un kas šobrīd apskatāms izstādē... Tajā puisis karājas gaisā, varbūt krīt... Un nav tādas īpašas, noteiktas idejas, kā to saprast. Tajā pašā laikā, ja es atklātu stāstu – diez vai obligāti auditorija tieši to tur saskatītu. Es necenšos parādīt un pierādīt kādu noteiktu ideju, man patīk, ja skatītājs brīvi interpretē.

Kāds ir Suspension stāsts?

Mēs neesam realitātē, mēs tikai sapņojam. Dreifējam kaut kur laikā un telpā.

Jūs mēdzat iedvesmoties fantastiskā reālisma, zinātniskās fantastikas literatūrā... Kas ir jūsu iemīļotākie autori?

Atsauces uz daudziem no tiem iespējams atrast šajā izstādē. Džeims G. Ballards, Roberto Arlts, Hulio Kortasārs, kurš, starp citu, bija precējies ar lietuvieti, un man šķiet, tāpēc es arī nevilcinoties piekritu šai izstādei...

Skatoties videodarbu Oracle, biju pārsteigta par jūsu spēju pamanīt neikdienišķo, savādo. Vai tā ir laimes spēle vai talants?

Esmu zinātkārs – pētu vidi, lūkoju pēc neikdienišķā. Šis darbs ir visu mazo, desmit gadu laikā piefiksēto momentu kompilācija. To veido četrdesmit pieci kadri – katrs man nozīmē veselu stāstu.

Reiz pie kādas baznīcas pamanīju statuju bez galvas. Es ievēroju, ka baloži mēdz nolaisties uz tās kakla, šādi piešķirot tai galvu. Es vairākas dienas turp devos, lai sagaidītu, kad balodis nolaidīsies uz cietušās statujas un piešķirs tai kustīgu galvu. Katra diena bija citādāka – citas krāsas, citi trokšņi.

Tagad gan dzīvoju daudz garlaicīgākā vietā un pēc kameras nav vajadzības, taču tolaik daudz ceļoju un kamera man vienmēr bija līdzās.


Oracle (2009). Saules aptumsums, mākoņu figurālās transformācijas, migrējoši putnu bari, vēja dzenāts polietilēna maisiņš, līdztekus lidojoši gaisa kuģi, Ķīnas juaņs ūdenī, gigantiska Coca Cola pudele, ap to drošības trosēs lodājoši remontstrādnieki, dūmeņa rīkli skalojošs skursteņslauķis, dīvaiņi caurdilušās sandalēs, iemidzis suns... Cita citai seko nejaušas ainas un tēli, veidojot momentu mozaīku. Videodarba pamatā – apbrīnojama spēja novērot, pamanīt, sinhronizēties ar kameru un saskaņoti fiksēt.

Jūs darbā daudz izmantojat tālummaiņu, pietuvināt detaļas.

Jā, man patīk to darīt. Daudzi to neizmanto. Man patīk pietuvināt – attēls kļūst tāds kā pikseļots, gandrīz kā glezna.

Oracle šādi pietuvināju divas lidmašīnas, kas ļoti ilgu laiku lidoja viena otrai līdzās. Divas lidmašīnas vienā ātrumā lido līdzās viena otrai – to bieži nevar redzēt! Pietuvinot redzēju, ka tās ir ķīniešu un korejiešu aviokompāniju lidmašīnas.

Darbos, kas vairāk balstīti scenārijā, gan vairs nevarat atļauties tā vienkārši klejot un vērot...

Es esmu ļoti elastīgs un mainu veidu, kā strādāju. Man patīk strādāt līdzīgi kā dokumentālajā kino, un arī filmās ar scenāriju, piemēram, Pasajes, apakšā ir izziņa, klejojumi, novērojumi. Kāpņu un durvju labirintu veido kombinācija no visām tām vietām, kur esmu bijis – lopkautuve, kapsēta, universitātes, boksa klubi... Visas šīs vietas ir apslēptā Buenosairesa, tās ir jāatrod.

Mūsdienās pilsēta ir tālu no šīs manis radītās fantāzijas.

Puisis, kas pārvietojas pa vertikālo kāpņu labirintu, ir mans labs draugs Federico Zukerfeld – sirreālistu kustības mākslinieks. Es satiku viņu uz ielas. Man bija svarīgi filmā neiesaistīt aktieri, bet cilvēku, kas man patiesi tic, kas tic durvju otrai pusei, citai dimensijai, citai pasaulei... Un es pieaicināju viņu. Federiko daudz nebija jātēlo, vienkārši jāver durvis, ticot, ka aiz katrām no tām viņš nokļūst citās pasaulē.


Pasajes II (2013). Vienlaidu kāpnes, grieztās kāpnes, vītņu kāpnes, dienesta kāpnes, avārijas kāpnes; no koka, no akmens... Soļiem klaudzot pret betona segumu, protagonists pārvietojas pārliecinoši un fiksētā tempā. Videomontāžā pārstrādātu urbāno telpu mākslinieks pārveidojis jaunā pilsētvides fikcijā, radījis savu paralēlo konceptu realitātei jeb tam, ko uzskatām par reālu.

Nekad nemēdzat strādāt ar aktieriem?

Nē. Piemēram, video darbā Suspension varonis darbojas kustību teātrī. Šeit vajadzēja kādu, kas spētu justies komfortabli darbā ar virvēm, kādu, kurš pa īstam saprot, ko dara. Dienu pirms filmēšanas es pats viņu atradu. Viņš tehniski spēja to izpildīt un tajā pašā laikā pilnībā saprata ideju – par krišanu, karāšanos izplatījumā, sapni un fikciju. Tā ir vērtība – es gribu ticēt, ka aktieri arī dzīvē turpina šo pašu līniju, nevis nākamajā dienā reklamē dezodorantu, un mums nav nekā kopīga. Daļēji tā atkal ir dokumentācija.

Tāpat ir ar filmēšanas komandu. Ir ļoti grūti atrast cilvēkus ar līdzīgu domāšanu. Tāpēc lielākoties mana komanda nezina neko par filmu veidošanu. Manu komandu veido mani draugi, mans brālis, mamma, tētis, kaimiņi... Tā vienmēr ir man tuva vide. Es dodu priekšroku, ja mani saprot dabiski – bez režijas norādēm. Tehniskā puse mūsdienās nav tik sarežģīta – gaisma, skaņa... – ar to var tikt galā. Kopīga vīzija, mērķis un prāta stāvoklis ir svarīgākais!

Kāds ir jūsu lielākais video un filmas medija atklājums, tehniski veiksmīgākais eksperiments?

Es nezinu, vai ir vērts runāt par tehnisko pusi, bet būtiskākais, ko esmu atklājis, ir spēja patiesi dabiski pārzināt mediju. Spēt strādāt ar kameru tā, it kā tā būtu jūsu prāta un acu pagarinājums. Tā ir grūtākā lieta, ko panākt – saplūst vienā veselumā ar savu instrumentu.

Kā jūs raksturotu šībrīža noskaņojumu videomākslas ainā?

Man ir sajūta, ka liela daļa no tā, ko redzu, seko kādai noteiktai, jau dotai formulai.

Bet patiesībā – es taisu video, bet nemēdzu to skatīties.

Tāpat es arī negribu, lai manam darbam tiktu pielāgota videomākslas kategorija un teorija. Tas, ko daru, ir dažādu valodu, struktūru un attēlu sajukums audiovizuālā formā.

Ja drīkstu vaicāt par šīs mākslas formas komerciālo pusi... Vai kolekcionāri ir tajā ieinteresēti?

Jā un nē. Pastāv noteikta interese par manu darbu, taču, tā kā tas ir hibrīds starp filmu un video, tas ir par fikciju – iespējams, tas neiederas laikmetīgās mākslas arēnā pilnībā. Turklāt es neesmu konsekvents savā radošajā darbībā, bet domāju, ka laikmetīgajā mākslā ir tendence sekot līdzi, lai mākslinieks pieturas izvēlētajai līnijai – ievēro noteiktu formu un formātu.

Bet man ir paveicies, ka mans darbs tiek novērtēts, un es spēju sevi ar to nodrošināt.

Vai varat minēt kolekcionārus, kas ir interesēti jūsu darbā?

Vienu no pēdējiem darbiem Insight iegādājās François Pinault foundation, citi darbi atrodas Tate Modern, Pompidou kolekcijās, kā arī tādās privātkolekcijās kā Samlung Goetz un Isabelle et Jean-Conrad Lemaître. Pēdējo privātkolekcijai ir plašs publiskais vēriens – viņi rīko izstādes, atbalsta māksliniekus. Esmu laimīgs, ja mani darbi var būt tādās kolekcijās, kuras pats augstu vērtēju. Cienu kolekcionārus, kas saprot manu darbu, jo tas ir ļoti specifisks, tam jānodrošina īpaša ekspozīcija, un skaidrs, ka kolekcionārs to neiegādājas tirgus motīvu vadīts.

Kad pārdevu Pasajes sērijas, biju ārkārtīgi laimīgs, jo par Buenosairesu cilvēkiem lielākoties ir noteikts iespaids, un man ir svarīgi, kā to uztvers tagad – pēc mana darba noskatīšanās.

Vai jūsu māksla ir kosmopolītiska vai nacionāla?

Tā ir universāla. Tā ir eksistenciāla. Humāna. Tā pieskaras jautājumiem, uz kuriem ik dienas mēģinām rast atbildes.

Dažkārt cenšos būt saprotams un noderīgs kādai noteiktai auditorijai, runāju ļoti lokālai publikai, piemēram, darbā Pasajes.

Vai esat par sevi pārliecināts kā mākslinieks, kā profesionālis?

Jā, taču es neesmu tāds nopietnais profesionālis, es spēlējos ar to, ko daru. Es darbojos dabiski.

Ja jums būtu iespēja radīt muzeju saviem darbiem vai jebkādu citu iedibinājumu – kāds tas būtu?

Tas varētu būt darbs, kas saturētu citus darbus. Tas būtu, piemēram, štābiņš kokā – tāda kā pajumte, kā bunkurs, kas organiski tur iekļautos. Tas ir būvēts no tā paša materiāla, iespējams, no tā paša stumbra. Namiņam ir divi dažādi logi – no viena var redzēt realitāti, kāda tā ir manās filmās, no otra, kas pavērsts uz augšu pret lapotni, iespējams skatīt daudz abstraktāku manu darbu panorāmu. Kaut kur ir iegrebts zīmējums, kas attēlo vēl vienu namiņu. Tas ir apaļš. Tajā ir stāsti un attēli, un tēli, un dažādas balsis un atmosfēras – arī ir mani darbi. Ir arī trešais namiņš – kaut kur pilsētā. Tā ir normāla māja, kurā es dzīvoju un daru visas normālās lietas, ko dara mājās.

Tā ir metafora, kas izskaidro manu darbu – šis fiziskais namiņš ir mana darba un manas vīzijas koncentrāts.

www.sebastiandiazmorales.com

www.cac.lt

Roberta Līgava - 11.02.2014 08:02
Jā, šķiet, uz Viļņu būs jāaizbrauc...
Mākslas Mitriķis - 10.02.2014 18:46
"Normāls" vispār ir tāda normāla, daudzrunīga kategorija...
Pauls B. - 10.02.2014 18:38
Suspension gribētos redzēt.
Kurtizāne Ugunskurs - 10.02.2014 18:20
Rīgā šādu izstādi uztaisītu par vispasaules notikumu, kamēr Viļņa klusi un mierīgi pie sevis ved vienu normālu ārzemju mākslinieku pēc otra. (Uzsvars uz "normālu", nevis jebkuru, kas nācis no citas valsts.)