No Melvina Moti 2008. gada filmas “Prisoner's Cinema”

Kļūt par mākslas darbu, nevis mākslinieku 2

Intervija ar holandiešu mākslinieku Melvinu Moti

Intervē Anna Iltnere
07/02/2014

1975. gadā, kad Surināmes republika Dienvidamerikā izcīnīja neatkarību no Nīderlandes Karalistes, Melvina Moti vecāki emigrēja uz Roterdamu. Pēc diviem gadiem pasaulē nāca Melvins. Interesi par mākslu viņš atklāja 17 gadu vecumā un iestājās Amsterdamas mākslas augstskolā Academie voor Beeldende Vorming, pēc tam divus gadus uzturējās aspirantūras rezidencē Amsterdamas neatkarīgajā mākslas institūtā De Ateliers. Monumentālajā namā ir 23 plašas darbnīcas, bet institūta darbība veltīta mākslas panteona jaunpienācējiem, kas grib intensīvi strādāt un saņemt regulārus kritiķu cirtienus, kuri kopā ar pieredzējušiem māksliniekiem ik nedēļu dodas reidā uz De Ateliers darbnīcām un iepazīstas ar rezidentu darbību.

Kopš tā laika pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, un Melvins Moti ir droši dēvējams par starptautiski atzītu. Neuzskaitot pilnu izstāžu biogrāfiju, pie pēdējām var minēt solo skates Skotijas Nacionālajos muzejos, Lisabonas kunsthallē un Muklam Luxemburg. Jau nedēļu un vēl līdz 16. martam Melvina Moti izstāde Hyperspace, kuru veido filma The Eightfold Dot (2013) un publikācija MU, ir apskatāma Viļņas laikmetīgās mākslas centrā CAC. Svarīgs punkts Moti karjerā noteikti bija aizvadītais gads, kad 55. Venēcijas mākslas biennāles kurators Masimiliano Džoni Arsenāla izstādē iekļāva arī divas Melvina Moti filmas: Eigenlicht (2011) un Eigengrau (2010).


No filmas Eigenlicht, kas tapusi, izmantojot Skotijas Nacionālo muzeju kolekcijā glabātos artfekatus

Melvins Moti sevi izpauž galvenokārt 35 milimetru lenšu kinofilmās, kā arī publicē esejas, kuras raksta paralēli darbam ar kameru. Katrs mākslas darbs top aptuveni gadu un lielākoties balstīts rūpīgā izpētes procesā. Izsekojot filmu tēmām, ir grūti iezīmēt Moti interešu lauku. Tas ir tik raibs, it kā apliecinot, ka pasaule un tās vēsture ir brīnišķīga dārgumu lāde. 2002. gadā Moti rada filmu “Stāsti no Surināmes”, kas ir mākslinieka savveida veltījums senčiem. Surināmes vēsture saistīta ar verdzību cukurniedru plantācijās. Ierosme filmai bijusi mākslinieka pēkšņa atskārsme, ka šī mutvārdu vēsture pārtrūks, kolīdz nomirs pēdējā plantāciju strādnieku paaudze. Filmu veido intervijas ar vietējās sabiedrības vecākajiem locekļiem. Turklāt Moti vēlējies radīt hiperpersonisku stāstu, tāpēc taujājis tikai pēc baumām, anekdotēm un nesvarīgām atmiņām, vienalga cik grūti tām būtu noticēt. Taču sev par brīnumu vēlāk secinājis, ka stāstītais lielā mērā sakrīt ar oficiālo surināmiešu vēsturi.

2003. gadā Moti pabeidz darbu pie Texas Honkytonkin’, kas ir filma par Teksasas kantrī mūzikas tumšādainajām saknēm. Taču plašāku slavu viņam atnes nākamie darbi – No Show (2004) un The Black Room (2005), kas iezīmē rokraksta izmaiņu – starp vēsturi un fikciju ir arvien grūtāk novilkt robežu.


No filmas No Show (2004)

No Show filmas pamatā ir kāda gida vadīta nu jau leģendāra ekskursija Ermitāžā, kas tika sarīkota Otrā pasaules kara karavīriem. Visi muzeja mākslas darbi, sargājot no uzlidojumiem, tobrīd bija nogādāti drošībā; pie sienām un vairogiem bija palikuši vien tukši rāmji. Savās atmiņās (grāmatā Leningrad Besieged for 900 Days) muzeja darbinieks un tobrīd jaunais Pāvels Gubčevskis raksta, ka tas bijis veids kā pateikties topošajiem leitnantiem, izpalīgiem no Sibīrijas, kas palīdzēja drošībā nogādāt vēsturiskas, smagas un ārkārtīgi dārgas mēbeles. Uz šiem jaunekļiem lielu iespaidu atstājuši pat tikai tukšie rāmji, it kā mākslas darbu aura joprojām būtu klātesoša. Tālab Gubčevskis sarīkoja ekskursiju, vadājot pa zālēm un stāstot par mākslu. Lai gūtu piekļuvi Ermitāžas arhīviem, Melvins Moti četrus mēnešus intensīvi lobējis savu ideju, līdz beidzot tas izdevies. Rekonstruēt īpatno ekskursiju palīdzēja Pāvela Gubčevska atraitne. Melvins Moti uzskata, ka Gubčevskis radīja konceptuālu mākslas darbu vēl pirms konceptuālās mākslas dzimšanas. Darbs pie filmas viņam deva pārliecību, ka nākotne ir iekodēta pagātnē.

Kā raksturīgu iezīmi Moti rokrakstam var minēt attēla un skaņas – visbiežāk monologa – nesaderību. Attēls it kā apsteidz skaņu, skatītājā radot savādas izjūtas. Šobrīd CAC laikmetīgās mākslas centrā ir apskatāma Melvina Moti pati jaunākā 24 minūšu filma The Eightfold Dot, kurā skaņas nav vispār, ir tikai attēls. Mākslinieks skaidro, ka skaņu celiņš kļūst lieks, ja ir vēlme, lai skatītājs pilnībā nodotos filmas vizuālajām kvalitātēm. “Sākumā kino bija pilnīgi kluss,” saka Moti. 


No filmas The Eightfold Dot (2013) 

Filma The Eightfold Dot ir stāsts par ceturto dimensiju. Naratīvs attīstās no punkta līdz līnijai, no līnijas līdz kvadrātam, no kvadrāta līdz kubam. Visbeidzot trīsdimensionālais kubs apaug ar vēl vienu dimensiju, kļūstot par hiperkubu. Filmu papildina publikācija MU ar divām mākslinieka esejām. Pirms intervijas Melvins Moti gan uzsver, ka publikāciju un filmu vieno tikai tapšanas laiks un kopīgs atskaites punkts, taču abas var arī uztvert nesaistīti. Viena no biezās melnbaltās burtnīcas esejām ir veltīta ceturtās dimensijas meklējumiem, kam nodevušies zinātnieki, mākslinieki, arhitekti, šo dimensiju pielīdzinot transcendentālajam līmenim. Iztēle ir vienīgais veids, kā spējam tai piekļūt, raksta Moti. Otra eseja ir kā dzenbudisma filozofijas rezumē. Pievērsties tēmai mākslinieku mudinājusi šīs antīkās mācības virzība pretim tukšumam – it kā pretējs vektors vēlmei atrast papildus dimensijas. Vektors, kas sakoncentrējas vienā tagadnes punktā, pēc iespējas reducējot visu lieko.

Abas esejas var vērtēt kā mākslinieka aizraujošu pārstāstu lasītājam, kurš visticamāk nav pārlapojis tās 23 grāmatas, kas ir publikācijas un acīmredzot arī filmas iedvesmas pamatā. Ja māc šaubas, vai ģeometrija var kļūt par filmas scenārija pamatu un saistošu lasāmvielu, pietiek atvērt pirmo lapu, kas sākas ar Edvīna Abota (Edwin A. Abbott) 1884. gada noveles Flatland: A Romance of Many Dimensions pārstāstu, kur ģeometrija ir izmantota kā metafora Viktorijas laikmeta sabiedrības iedalījumam kārtās. Viss sākas ar to, ka Plakanzemē lielu lomu nospēlē iztēle. Teicējs ir kvadrāts, kas atļaujas fantāzijai par trešo dimensiju un figūrām, kuras reiz apdzīvotu Plakanzemi... Pēc Viļņā notikušās intervijas ar Melvinu Moti, kuru jūs tūdaļ lasīsiet, es mājās atšķīru MU, kur kaimiņvalsts Punktzemes aprakstā bija pieminēts Karalis Punkts – tik ārkārtīgi uz sevi centrēts, ka nebija apveltīts ne vien ar dimensiju, bet pat ne ar smadzenēm. Sarunā Moti uzsvērs, cik būtiski ir māksliniekam neaizrauties ar sevi, bet iemiesoties procesā un kļūt par mākslas darbu. 

Māksliniekiem ir dažādi apsvērumi, kāpēc viņi dara to, ko viņi dara. Vieniem tā ir iespēja izzināt pasauli, citiem – nodot savu vēstījumu publikai. Kā ir ar jums? Kāpēc jūs nodarbojaties ar mākslu? 

Tas ir lielisks darbs! Tas arī viss. Kaut visas manas filmas ir balstītas ilgstošā izpētes procesā, tas nav pašmērķīgi. Es vienkārši esmu tāds tips, kas ātri ar kaut ko kļūst apsēsts. Ja mani kas interesē, tad ir grūti apstāties. Ja vien es atrastu veidu, kā radīt mākslu ātrāk, es to noteikti praktizētu. (Smejas

Endijs Vorhols savulaik teica, ka būt māksliniekam nozīmē darīt kaut ko izcili. Man patīk tāds formulējums, jo tas neizslēdz, piemēram, amatniekus, kaut ierasti viņi netiek rindoti pie laikmetīgajiem māksliniekiem. Manuprāt, māksla ir uzmanība, kuru tu kaut kam veltī. 

Ar mākslu nodarbojos, jo tā ir iespēja nemitīgi pilnveidoties kā personībai. Būt labam māksliniekam un būt labam cilvēkam man ir viens un tas pats.

Ar auditoriju man kā māksliniekam nav nekādu attiecību, jo uzskatu, ka izaugsme ir katra paša atbildība – spēt atrast to, kas tevi interesē, pieķerties tam un ļaut lai tevi aizved uz vēl neapgūtām teritorijām. Mākslinieks to diez vai spētu, bet mākslas darbs gan, jo tam nav sava ego. Es radu darbus un ļauju tiem tālāk dzīvot savu dzīvi, satikt savus skatītājus. Man ir pilnīgi vienalga, ko cilvēki par maniem darbiem domā. Bet ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņi vispār domā, lai ar sevi diskutē un noformulē viedokli. Ir taču lieliski ieraudzīt kaut ko nekad neredzētu, jo tas vedina uz domām, kādu iepriekš nav bijis. Tas ir ceļš uz jaunu sarunu! Tālab māksla ir akūti svarīga. Bet mans uzdevums ir ielikt darbā idejas un izdarīt to gana skaidri. 

Divas jūsu filmas tika iekļautas 55. Venēcijas biennāles Arsenāla izstādē “Enciklopēdiskā pils”, kuras koncepcija balstīta paplašinātā priekšstatā par to, ko drīkstētu saukt par mākslinieku: ne tikai profesionāli izglītotos, bet arī autsaiderus vai amatniekus. Vai, jūsuprāt, tā ir kuratora utopija? Jeb vīzija par mākslas pasaules nākotni?

Domāju, ka tā pat ir mākslas pagātne, nevis nākotne. Patlaban lasu grāmatu par izstādi “Māksla, zinātne un garīgums” (Art, Science and Spirituality), kas notika 1960. gadu Amsterdamā. Izstādē tika rīkota diskusija, kurā piedalījās holandiešu uzņēmumu vadītāji, zinātnieki, mākslinieki un pat Dalailama. Neiedomājami atvērta pieeja gan muzeja, gan mākslinieka lomai. Proti, ka būt māksliniekam nenozīmē tikai radīt un radīto izstādīt “baltajā kubā”, bet ka tā patiesībā ir attieksme. Franču fluksusa mākslinieks Roberts Filo (Robert Filliou) ir sacījis, ka būt māksliniekam – tas ir dzīvesveids. Tu vari mazgāt traukus, bet tik un tā būt mākslinieks. Tolaik fluksusieši aizrāvās ar neradīšanu – atteicās piegružot pasauli ar jaunu drazu. Šodien tāda attieksme vairs nav seksīga, jo visa mākslas pasaules ekonomika virzās pavisam pretējā virzienā. 

Kas attiecas uz apzīmējumu “autsaideri”, ir grūti novilkt robežu. Paskatieties uz Maika Kelija (Mike Kelley) vai Pola Makartija (Paul McCarthy) jaunības gadu darbiem – pilnīgs ārprāts! Īsta autsaideru māksla. Un vai gan nav tā, ka mākslinieks savā dziļākajā būtībā vienmēr būs autsaiders? 

Bet, ja godīgi, mani ļoti apbēdina fakts, ka “Enciklopēdiskās pils” uzdotais jautājums joprojām ir diskusijas vērts. Mūsdienās, kad mākslas robežas ir jau tik plašas, joprojām pastāv šis priekšstats, ka tikai konvencionālas mākslas izglītības auglis var tiks uzskatīts par pilntiesīgu mākslinieku. 

Visbeidzot ir liela atšķirība, vai šo jautājumu uzdod kuratoram vai māksliniekam. Jo es varu droši teikt, ka man tiešām ir vienalga, ko uzskata par īstu mākslinieku. Man ir dažādi iedvesmas avoti, kurus es nešķiroju. Kamēr kuratora darbs ir ierāmēt. Bet lai kaut ko ierāmētu, kaut kas ir jāatstāj ārpus rāmja... Man, paldies Dievam, par tādām lietām nav galva jālauza. Esmu aizņemts cilvēks! (Smejas)

No kādiem avotiem smeļat iedvesmu? 

Es ļoti daudz apmeklēju citu mākslinieku skates. Mani īpaši interesē izstāžu scenogrāfija. Uzskatu, ka tā ir daļa no mākslas darba. Tieši tālab man patīk redzēt, piemēram, ceļojošās izstādes – kā cilvēki katrā valstī ir risinājuši iekārtojumu un apgaismojumu. Manuprāt, šie formālie sīkumi ir ārkārtīgi svarīgi. Man pat nav tik saistoši redzēt mākslas darba tapšanas procesu, kā tā pasniegšanu izstādē. Jo tā ir ļoti liela mākslinieka atbildība – publisks iznāciens. Ekspozīcijas scenogrāfijas dēļ apmeklēju arī zinātnes un vēstures muzejus. Skatos, kā tie atšķiras no mākslas muzejiem. Fantastiskas man šķiet zinātnes izstādes bērniem! Tās ir tik interaktīvas, jo bērni ir auditorija, kuru ir visvieglāk piedabūt kaut kam pieskarties. (Smejas) Ak, jā, un zooloģiskie dārzi – mana vājība. Tieši tā paša iemesla dēļ – iekārtojums, arhitektūra. Kā dzīvnieki tiek izrādīti. Varianti ir tik dažādi! Bonnā ir slavens zooloģiskais dārzs, kurā zvēriem ir atvēlēta gana dabiska platība, kur paslēpties, ja nepieciešams. Un sanāk, ka vienā punktā eksponēti ir cilvēki, nevis dzīvnieki, kuri tup krūmos un cilvēkus rūpīgi nopēta. Aiz jebkura iekārtojuma ir kāds prāts, kas par to visu ir domājis, pielietojis iztēli.

Kādā intervijā jūs teicāt, ka viss, ko var iztēloties, eksistē. 

Jā, man tā ir šķitusi maģija, bet, ja kaut ko no visas sirds iztēlojas, tas piepildās. Tik vienkārši! Vismaz man tas darbojas, tāpēc pieturos pie pārbaudītas metodes. (Smejas)

Vai atminaties, kad gana spēcīgi iztēlojāties, ka jūsu darbi tiks iekļauti Venēcijas biennāles Arsenāla izstādē?

Ai, nē, es neiztēlojos tāda veida panākumus... Mana fantāzija klejo pavisam citā virzienā. 

Būt māksliniekam nozīmē spēt savienot divas dzīves. Ir smagi jāstrādā un jāatvēl pietiekams laiks, lai mākslu radītu. Bet, ja izdodas izvērst veiksmīgu karjeru, tad draud aizņemtība. Kādas ir jūsu attiecības ar laika ierobežojumu?

Man ir ļoti jākoncentrējas, lai radītu kaut ko labu. Ja es pielāgotos šodienas paātrinājumam, tad nespētu nodarboties ar mākslu. Zinu, ka citi to var. Pazīstu māksliniekus, kam tieši tas ir vajadzīgs – ikdienas skrējiena spriedze. Bet man vajag ļoti daudz laika, kaut vai lai vienkārši saprastu lietas. Un vispār man liekas, ka dzīve ir daudz jaukāka, ja tai velta laiku. Es apzināti nepārsātinu izstāžu grafiku, jo tad varu aiziet arī uz zooloģisko dārzu vai peldēt.


Melvins Moti

Kādu padomu jūs dotu jaunajiem māksliniekiem?

Kā jau teicu, tas ir lielisks darbs! Noteikti ir jākļūst par mākslinieku! Es nezinu, kāpēc visi nav mākslinieki. Tā ir iespēja ceļot, tikties ar foršiem cilvēkiem un, ja paveicas, vari nodrošināt arī iztiku.

Tomēr grūtākais, ar ko dienas beigās ir jātiek galā, ir ego. Būt māksliniekam nozīmē kopt identitāti, atrast unikālu pozīciju, lai darbi no citiem atšķirtos, meklēt oriģinalitāti. Bet tajā pat laikā nedrīkst ar to visu pārāk aizrauties. Nedrīkst sevi kā mākslinieku uztvert pārlieku nopietni.

Mākslas darbi mani saista vairāk nekā mākslinieks un viņa personība. Mākslas darbiem nav ego, tie neko nepieprasa. Mākslas darbs neko no neviena negaida. Skatītāji tajos spoguļojas, bet tas ir nepastarpināts atspulgs – kā bumerangs. Mākslas darbi ir jaukas radības.

Tālab jauniešiem es teiktu, ka svarīgākais ir kļūt par mākslas darbu, nevis mākslinieku. Būt māksliniekiem ir tikai spēlīte, ko tu spēlē. Ar to vien necik tālu netiksi. Ir jāpārvērš sevi procesā.

Kuratore Katrīna Gregoss reiz teica līdzīgi: ka jaunajiem censoņiem nevajadzētu sevi uztvert pārāk nopietni, bet ka vajag mākslu uztvert nopietni. 

Lasīju par vienu dzenbudistu mūku, kurš aprakstīja pavadīto laiku Japānas klosterī. To, kā viņu sita, kā lika ciest badu, lai salauztu viņa ego, kas ir tik sīksts un elastīgs, ka tikai ekstremālas situācijas spēj to iznīdēt. Visbeidzot šis mūks bija tuvu nāvei un acumirklī nodomāja – eh, pie velna! Un ziniet ko? Tajā mirklī viņam “pieleca”, viņš tapa apgaismots. Pēcāk šis vīrs atgriezās pilsētā un sāka strādāt burgernīcā. Apkārtējie bija neizpratnē, kāpēc tik gudrs un mācīts cilvēks strādā tik necilu darbu, bet ir tik neizprotami laimīgs! Grāmatas autors nekādi nespēja citiem paskaidrot, ka cept burgerus ar īsto attieksmi – simtprocentīgu uzmanību un rūpību, ir tieši tas pats, kas darīt jebkuru citu it kā nozīmīgāku arodu.

Tāpēc es precizētu, ka pats svarīgākais ir pret jebko, ko dari, attiekties nopietni.

www.cac.lt

Mākslas Mitriķis - 10.02.2014 18:47
Labs gabals!
Roberta Līgava - 10.02.2014 07:35
Paldies, man jaunatklājums!