Priekšplānā 4. Maskavas biennāles komisārs Josifs Bakšteins. Preses foto

Josifs Bakšteins: Tā tas šobrīd vienkārši ir 0

Intervē Anna Iltnere
25/09/2011 

22. septembrī atklāšanu piedzīvo 4. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāle, kas skatāma līdz 30. oktobrim. Centrālā biennāles skate izvietota divos Maskavas punktos – neliela ekspozīcija redzama ekskluzīvu zīmolu iepirkšanās centra TSUM 5. stāvā un vērienīga skate – jaunatklātā dizaina centra ARTplay industriālajās telpās. Īsajā sprīdī starp atklāšanām katrā no lokācijām, biennāles komisārs Josifs Bakšteins (Joseph Backstein, 1945) atrod brīdi sarunai ar Arterritory.com.

Viena no Krievijas spilgtākajām laikmetīgās mākslas personībām Josifs Bakšteins pēc izglītības ir datorzinātņu speciālists ar doktotra grādu mākslas un kultūras socioloģijā, viņš ir Maskavas laikmetīgās mākslas institūta dibinātājs (1991) un direktors, 48. Venēcijas biennāles Krievijas paviljona (1999) kurators, 1. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles (2005) viens no kuratoriem, nākamo trīs (ieskaitot nule atklāto) Maskavas biennāļu komisārs, kuratora biogrāfijā uzskaitāma arī virkne izstāžu.

Šovasar kuratore no Sanktpēterbugas Oļesja Turkina viesojās Latvijā, Cēsu mākslas festivālā un reiz kādu vakaru šaurā draugu kompānija dalījās ar Coca-Cola pudeli, sakot: nebaidieties saķert kādus vīrusus, mēs visi jau esam aplipuši ar vienu kopīgu slimību – mākslu.
Vai arī jums tā ir pielipusi?

Strādājot pie lielizmēra projektiem, vienmēr pastāv risks. Jo īpaši, ja katrai biennālei tiek izvēlēta ikreiz jauna norises vieta, kas ietver virkni neparedzamu apstākļu. Piemēram, ARTplay dizaina centra lielās telpas, kurās izstādīta daļa biennāles centrālās skates, vēl nesen atradās būvniecības stadijā. Vērienīgi mākslas projekti vienmēr prasa gaužas pūles un rezultātā ir ārkārtīgi liels pārgurums, ja runājam par mākslu kā slimību.

Kas ir jūsu dzinulis tomēr turpināt ar to nodarboties, ar to “slimot” jau daudzu gadu garumā?

Tas ir mans pienākums. (Atdarina aizdusu un smejas.)

Iekšēji uzlikts pienākums?

Gan tā, gan arī pienākums, ko uzliek mana biogrāfija, mana iesaistīšanās krievu mākslas vēsturē un teorijā jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadu sākuma.

Bet kāpēc tieši māksla?

Varētu pat teikt, ka tas notika nejauši. Neesmu mākslas vēsturnieks pēc izglītības. Taču visādi gadās, notikumi sakrīt. Apguvu socioloģiju, bija padomju laiki. Meklēju kādu neatkarīgu pētījumu lauku, tā atklājot priekš sevis pagrīdi – pagrīdes filosofu grupas un arī – underground mākslu.

Žurnāls Russian ArtChronics jūs reiz nodēvēja par vienu no visietekmīgākajiem cilvēkiem Krievijas vizuālajā mākslā. Iespējams, arī šāds statuss uzliek noteiktu atbildību.

Tādas muļķības laižu gar ausi. Savā vecumā, ko gan citu es varētu darīt. Par slavu es nedomāju, vienkārši – cenšos vēl nenomirt.