Ne zariņa nenolauzu
Intervija ar mākslinieci Aiju Zariņu
Ieva Rupenheite
30/01/2014
Foto: Kristīne Madjare
Aijas Zariņas izstāde “Sprīdītis” Rakstniecības un mūzikas muzejā apskatāma līdz 1. martam
Māksliniece Aija Zariņa ir dzimusi ziemā un ir tieši tāda, – viegli ieraugāma un neslēpta. Ar savu vecumu Aija arī neklīrējas, un viņas jaunā izstādē tiek akcentēts, ka tā ir 60 gadu jubilejai veltīta. Aijas Zariņas izstāde “Sprīdītis” apskatāma Rīgā, Pils laukumā 2, Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē, kas pēc Aijas izstādes tiks aizvērta uz rekonstrukciju. Savā ziņā izstāde arī ir rekonstrukcija – mītu un sakņu mākslinieciska atjaunošana.
“Man ir ļoti daudz kas stāstāms,” Aija pasaka un spēji apklust, pieklājīgi gaidot, ko taisos jautāt.
Bērnu un citu ģimenes locekļu dalība izstādē – no viņu puses tā bija kā dāvana dzimšanas dienā?
Man gribējās būt kopā ar tiem cilvēkiem, ar kuriem man tiešām ir viegli. Jā, mēs ikdienā esam ļoti labi draugi. Bet dzīve vispār ir ļoti nogurdinoša. Ir diezgan nesaprātīgi no cilvēka puses pasūtīt izklaides, kaut ko neatbilstošu realitātei.
Un tas, kas redzams izstādē, atbilst realitātei?
Nē, runa taču bija par dzīvi.
Pasaku un teiku motīvs tavos darbos parādās ik pa laikam.
Jājautā, kas tās pasakas vispār tādas ir? Informācija par mūsu baltu saknēm ir tikai teikās un pasakās. Tāpēc gribētu tās nosaukt par realitāti. Kaut gan, protams, ir visādi laiki, visādi grūtie laiki, kad nevar tieši izteikties, jāsaka caur humoru. Nekad jau nav tādi laiki, kad var runāt, ko domā.
(Padomāju, ka uz Zariņu tas īsti neattiecas. Vismaz ne mākslas valodas ziņā.)
Kāda ir tava izjūta, vai māksliniekam ir jābūt sociāli aktīvam, vai viņam savā mākslā ir jāpauž sabiedrībai aktuālais?
Tai varai, kas ir pie varas, protams negribētos, lai mākslinieks kaut ko darītu pats. Viņa gribētu veikt pasūtījumus, piemēram, kā Mārai Zālītei. Lai uzrunā tautu, ka jāstājas Eiropas savienībā vai otrādi – kādam no varas iestāžu puses gribētos, lai stājas padomju savienībā... Kad mākslinieks sasniedz sešdesmit gadus, viņš varētu būt jau diezgan patstāvīgs un pats zināt, kas viņam ir jādara un kas nav nav.
Vai milži un sprīdīši izstādē ir ļaužu grupas?
Tas nekādā veidā nav attiecināms uz kaut kādu modernu izpratni par teikām un pasakām, tas ir tajā mitoloģiskajā izpratnē, kā tas arī ir saglabāts mūsu un ne tikai mūsu tautā.
(Pastāstu Aijai, ka man patīk viņas darbs “Klimata regulētājs”, kur kāds tēls sauc mākoni un darbu papildina teksts “Saucējs sauc Sauku”. Zinu, ka Sēlijas pusē ir Saukas ezers, tāpēc tā lieta ir diezgan skaidra, un simpātisks šķiet humors darba nosaukumā. Bet viss ir daudz nopietnāk.)
Senāk, tos cilvēkus, kas bija ģenētiski labāk attīstīti un kuri varēja ietekmēt klimatu, senākos laikos, sauca... es nezinu, kā viņus sauca senākos laikos, bet mūsdienās tos sauc tieši tā – par klimata regulētājiem. Vispār tas ir ezers, pie kura es piedzimu. Nē, ezerriekstu viņā vairs nav, tagad ir Klauces ezerā, kas ir netālu no turienes.
Varbūt tās manas zināšanas nav tik senas vai plašas, bet tās ir sirsnīgas. Ar visu savu būtni es tiecos pēc tā, kas tad ir tas latviešu kultūras un arī mans pamats.
Vai gleznā redzamais Mārgas pilskalns arī atrodas dzimtajā pusē?
Tas ir pie Rites. It kā sēļiem tur bijusi sava atsevišķa zeme. Šovasar Viesītē biju glezniecības plenērā, un aizbraucām uz Mārgas pilskalnu kopā ar manu solabiedreni no Kokneses un manu māsu. Mēs ļoti ilgi meklējām to pilskalnu, tad uzkāpām tajā, bet jau promejot parādījās milzīgs balts mākonis. Ne tikai sajūtas, bet arī zīmes, – tas ir kaut kas tāds izcils... Bet nav tā, ka uzreiz kas tāds parādītos. Ir jāpaiet ilgam laikam, kamēr kaut kas atklājas. Īpaši dabā, – ieskrien mežā, uzreiz jau sēni neieraugi. Acīm jāpierod.
Tevi vairāk iedvesmo personību klātbūtne vai daba?
Daba, protams. Bet kultūras darbiniekam pilnībā atstāt pilsētu, tas jau tikpat kā izkārt balto karogu. Protams, barotne un saknes ir laukos. Arī tas, ka tā mūsu tauta parasti tiek iznīcināta pilsētā. Pilsētā vairāk par otro paaudzi kultūras darbinieku nav, toties viņi atjaunojas laukos.
Par Margas pilskalnu. Tas bijis tāds pilskalns, kurā kalpoja sievietes. Marga lietuviski ir sieviete. Vēl ir tās daudzās tautasdziesmas par Saules meitām. Garīgās darbinieces, kalpones senos laikos sauca par Saules meitām. Te bija Saules kults. Manuprāt, šodienai tā ir ļoti svarīga lieta, ka mūsu saknes nāk no Saules kulta. Kristietības saknes ir Mēness un Nāves kults. No Saules kulta uz Mēness kultu pārgāja Ēģiptē, radās Ozirisa kults, Adonīsija kults un beigās – kristietība. Pašlaik sabiedrībā notiek šo divu kultu – Nāves un Dzīvības sadursme. Tā gan nenotiek redzamā veidā.
Tu domā par to, kad glezno?
Es visu laiku par to domāju. Gleznošana ne ar ko neatšķiras no manas dzīvošanas. Tas ir tikai tāds rezultāts. Māksla ir saistīta ar visu manu dzīvu, ar visu laiku.
Kad bērni nāk zīmēt uz muzeju, ko viņi izvēlas, ar ko viņi sevi identificē – ar milžiem vai sprīdīšiem?
Sprīdīša un Milža tēmas netiek pretstatītas. Milzis ir domāts kā tās īpašās būtnes, par kurām ļoti daudz rakstīts mūsu teikās. Par īpašu rasi – milžiem, kas dzīvojuši 12 tūkstoš gadu atpakaļ, lai palīdzētu nabaga cilvēkiem pēc Ledus laikmeta atkal atgūt kultūru un saglabāt. Vecās ziņas, kas ir teikās un pasakās, tika iznīcinātas. Kad mēs lasām tās padomju laikos izdotās Latviešu tautas teikas, ļoti bieži to, kas neatbilda padomju realitātei, pārveidoja.
Kad lasa Šmita apkopotās un neapstrādātas pasakas, to vēstījums kļūst maģisks, jo trūkst tādas izsvērtas nobeigtības.
Nē, vēstījums kļūst maģisks nevis tad, kad nav nobeiguma, bet tad, kad tajā ielikta visa informācija. Ir mazsvarīgi, – vai gaisā karājas vai ir nobeigts, svarīgākais, lai vēstījums tiktu nodots. Bieži vien tie, kas ir glabātāji, viņi ir kā bibliotekāri, viņi var neizprast to, ko glabā.
Ir labi un ir slikti bibliotekāri.
(Aijas zemie “ho-ho” smiekli. Vēroju uz grīdas izvietotos tapešu ruļļu garuma bērnu zīmējumus.)
Kultūras galvaspilsētas atklāšanā šeit divas reizes bija nodarbības, un mazi cilvēki nāca zīmēt milžus. Ļoti sirsnīgi. Kopā ar vecākiem, un tas bija labākais pasākums, kas notika. Šeit nav izlikti visi, te ir no mana viedokļa skaistākie, jo daudzus arī paņēma uz mājām. Ja zīmē uz tik lieliem papīriem, trīsmetrīgu lapu atstāt...
Arī tev nav īpaši mazi formāti. Tas gan raksturīgi.
Jā, man patīk strādāt ar lieliem.
Raksturīgs arī jaunajiem darbiem ir piesātinātais zili melnais gleznu fons. Tas ir kas?
Kas tas varētu būt? Kosmoss. Zini, kad glezno gaismu, tad ir svarīgs tas pretstats. Ilgu laiku, kādus gadus desmit, gleznoju ļoti smalki. Man likās, ka tā gara pasaule ir tik smalka, tāpēc jāglezno smalki. Kas ir gaismā Mēness un kas ir gaismā Saule – tās tādas ļoti smalkas nianses. Jauni cilvēki saka, ka tas ir garlaicīgi. Jo tur nav nekāda kontrasta. Ļoti baidījos, vai es pareizi virzos, vai pareizi gleznoju. Ļoti tuvas kolorīta attiecības, tā kā Čurļonis gleznoja.
Šoreiz sapratu, ka tad, ja gribu attēlot gaismu, man nav jābaidās no tumsas.
Tie tavi nepieradinātie audekli. Kā notiek darba process?
Uz grīdas gleznoju, tad, ja darbs ļoti grib tecēt. Parasti jau es pielieku pie sienas, lai var apskatīties. Uz grīdas strādājot, nevar uzlidot līdz griestiem, lai apskatītos. Tāpat ir jāatkāpjas. Vai neviens neizsaka vēlēšanos to audeklus uzvilkt uz rāmjiem? Es pati izsaku šādu vēlēšanos. Vienkārši Kultūrkapitāls iedeva tādu naudiņu, no kuras nevarēja uzvilkt. Ja man dod naudu mākslai, nekad neatsakos. Vienkārši ir ļoti, ļoti grūti iztikt un nopirkt eļļas krāsas un vēl paēst. Tad jāskatās, no kā var atteikties, bet tā, lai tai lietai pašai tas nenāk par sliktu. Un šajā telpā man likās, ka ir vienalga – ir tie rāmji vai nav.
Vai tā savā ziņā nav atgriešanās? 1995. gadā Raiņa Literatūras un mākslas muzeja telpās notika Ivara Runkovska organizētā izstāde “Ferma”, kurā tavs darbs bija gleznots uz sienas, kuras vairs nav.
Jā. Protams. Bet tam, ko es daru, ir vērtība. Es to apzinos. Un vēlos to saglabāt un apskatīties arī vēlāk. Žēl, ka cilvēki jūtas neērti blakus maniem darbiem un tie tiek aizgleznoti. To vairs nav. Man nav problēmu zīmēt vai gleznot uz grīdas, griestiem, sienām. Bet principā.
Manta tomēr arī ir svarīga.
Ir jārūpējas par Latvijas kultūru. Ja pati sabiedrība nesaprot, kas ir vērtība un kas nav.
Vai tas, ka izstāde par mītiem un pasakām atrodas Rakstniecības muzejā, bija jau izplānots, izstādi veidojot?
Tas ir gadījums. Lai Rīgā pieteiktu izstādi lielā izstāžu telpā, vajadzīgs ilgs laiks. Birokrātija ir milzīga. Tas ir kā ar bērnudārzu, – ja tu domā, ka tev piedzims bērns varbūt nākamgad, tad jāstājas bērnudārzā.
Katru dienu dzīvoju ar idejām. Tās idejas ir dzīvas. Nav nekādas jēgas ieplānot trīs gadus uz priekšu izstādi, kuras idejas nomirs. Ja esi gargabalnieks, kurš desmit gadus ir spējīgs strādāt pie vienām un tām pašām idejām, tad – protams. Bet es esmu tāda persona, kurai, ja idejas nāk, tās jārada, kamēr dzīvas. Ja tās aizturu, viņas vienkārši nobeidzas.
Pieminēji vērtības. Kuras ir tās vērtības, kas būtu jāsaglabā?
Tas termins “saglabāt vērtības” eksistē jau kādus trīs gadus. Paldies Dievam. Tagad var ar to sākt arī manipulēt. Kāds var teikt, ka mums ir biznesa vērtības, vai iepirkumu galerijas un kulinārā māksla... Bet vērtības glabā mūsu mitoloģija. Tās ir vērtības, kuras attīstot, mēs evolucionējam. Tādu ir katrā kultūrā. Nezinu, vai varēšu visas uzskaitīt, – patiesīgums, čaklums, brālība, draudzība, savas mātes un tēva cienīšana, savas zemes aizstāvēšana, valoda... Droši vien vēl daudz kas. Mūsdienu cilvēks, dzenoties pēc personīgā izdevīguma, nonāk konfliktā ar tām vērtībām.
Tev nekad nav bijis bail pazaudēt robežsajūtu, kad iedziļinies mitoloģijā vai kādās kosmosa sakarībās? Tu tā drosmīgi ej tajā visā iekšā.
Latviešu mentalitātei piesardzība ir raksturīga. Dod ceļu otram, pašam vārdu neņemt. Tad, kad esi palicis tik vecs, saproti, ka esi par kaut ko atbildīgs. Varbūt vēl dzīvosi desmit, piecdesmit gadus, bet tev tagad ir jāizdara tieši tas, ko vari. Tieši tu un to, ko gribi. Un nevar gaidīt, kad kāds tev to vārdu iedos. Lūdzu, nu, lūdzu. Jo tas, ko dari, ir ļoti pareizi... Tā tāda klīrēšanās. Pilnīgi lieka. Varbūt kādiem destruktīviem spēkiem ir ļoti patīkami mūs uzskatīt par dziedātājtautu, kas nepretojas. Kad pienāk sešdesmit gadi, kļūst pilnīgi skaidrs, ka drīkst darīt. Jā, pirms tam ir citādāk. Liekas, ka varbūt neesmu pietiekami talantīga, varbūt par maz uzklausu citus. Sistēma kaut ko ir iepotējusi, ka ir kāds trūkums. Kā sliktam skolniekam. Bet īstenībā tev nav nekādas vainas. Ir svarīgi saprast, kas pašam ir izdevīgi, kāpēc dzīvo. Jāņem savs vārds.
Māksla – tas ir izdevīgi?
Ļoti izdevīgi! Iemācies radīšanas procesu. Kā raksta gudri cilvēki gudrās grāmatās, –kad mēs aizejam no šīs pasaules, mēs varam radīt, ja to mākam darīt. Un tagad mēs trenējamies.
Radīšana vienmēr ir trenēšanās.
Vai tas nedod zināmas atlaides māksliniekam, ja tiek radīts ar apziņu, ka tā ir trenēšanās?
Nemaz ar ne. Katru reizi jau var izdarīt tikai tik, cik attiecīgajā brīdī vari. Un, ja tiek izdarīts tiešām viss, ko tajā brīdī var, tas dod gandarījumu. Protams, ja ne – tad tas arī neko tev nenozīmē.
Pie šīs izstādes strādāju gadu. Nemaz ilgāk nevaru pie vienas strādāt. Katru gadu esmu taisījusi pa vienai personālizstādei.
Vai tev vēl ir savi studenti?
Gribētu mācīt. Man ir tāda tieksme uz to mācīšanu. Un man nepārtraukti aizrāda, ka tā nevar, vajag citādāk, bet ja man tā vajag? Pauļukam arī tā vajadzēja. Viņš gāja uz Mākslas akadēmiju, kaut viņam to liedza un pamācīja. Un es ļoti labi atceros, kā viņš teica – kad dabū pirmo impulsu, tad ir jāglezno, bet, kad sāk domāt – tā vai šitā, tad jau tas impulss ir zudis. Tiek nodzēsts pirmais impulss un sākas pielabojumi.
Kad es gribu pamācīt, tad Tilbergs mani māca, ka pamācīt nav pieklājīgi, Ieva Astahovska mani pamāca, ka nav un negrib būt vērtību nesēja, Stella Pelše mani māca, ka nav mūsdienīgi interesēties par Latvijas tautu un nacionālo. Tas labi, ka uzzinu, ka citi domā savādāk. Gala beigās viss jaunais, ko esmu iemācījusies, pie manis spējis atnākt tikai tā, kad bijis atšķirīgs no manām domām.
Vēl no personībām man nozīmīgs ir Boriss Bērziņš. Visu laiku domāju, kas tas ir, ko viņš dara? Kāpēc tik daudz zelta, tik daudz dzeltenā? Viņš taču visu laiku to vien dara kā glezno Saules kultu! Viņš visu laiku glezno gaismu un sauli. Ir tikai melns, balts un zelts. Vēl viņš man iemācīja stilizēt. Viņš ļoti uzmanīgi novēroja savus studentus. Viņš nepamācīja, iekams nebija izpētījis studenta virzību. Kad viņš pamanīja, ka man ir nepieciešamība stilizēt, tad viņš arī ļoti daudz ko iemācīja. Boriss vēl mācīja arī respektēt mūsu dabu. Ja tu esi sprinteris, tad tas ir jāsaprot, ka nevari skriet lielus gabalus, un savukārt gargabalnieks var atļauties veselu gadu gleznot vienu gleznu. Kā mums kursā, – Pauliņš bija gargabalnieks, bet es biju sprinteris. Boriss teica, ko tu te ņemies, – noliec trīs tukšus audeklus un glezno! Tas bija pilnīgi pārsteidzoši un atšķirīgi no tā, ko mācīja akadēmijā.
Sarunas sākumā minēji, ka tev pašai būtu daudz ko stāstīt, ko būtisku vēl neesi minējusi?
Jā, izstādes pamatu veido ne tikai latviešu mitoloģija, bet arī jaunākie zinātniskie pētījumi, kas saistīti ar matērijas uzbūvi. Šobrīd ļoti daudz zinātnieku nāk klajā ar jauniem pētījumiem par parādībām un lietām, kas it kā jau sen izpētītas un pieņemtas. Džordāno Bruno sadedzināja ne jau tāpēc, ka viņam bija citas domas par Sauli un Zemi, bet gan tāpēc, ka viņš apgalvoja, ka pastāv vēl daudzas citas civilizācijas. Arī mūsdienās daudzi zinātniskie sasniegumi pilnīgi apliecina to, ka daba pati spēj veidot dzīvību.
Arī Džuksis (Ģirts Muižnieks) savā intervijā minēja šos pētījumus. Mani ļoti saista matērijas un telpas neviendabība, gravitācijas likumu izmaiņa, gaismas ātruma citādais ātrums. Un šie jaunākie matērijas pētījumi dīvainā kārtā ir pilnīgā saskaņā ar mitoloģiju, ar tām senākajām zināšanām.
Vai tas, ka tev ir šīs zināšanas, palīdz ikdienā?
Jā, tas uz daudzām lietām liek skatīties pilnīgi citādāk. Saproti, kāpēc cilvēki negodā patiesību. Kāpēc tiek uzturēti meli. Radītā kārtība neļauj neko citu.
Skumji paliek arī no tā, ka saproti – es miršu. Ļoti, ļoti skumji. Bet tajā pašā laikā saproti arī, ka vari kaut ko konkrētu izdarīt. Nedzīvo ilūzijās, bet saproti, ka ir jāizdara tas, ko vari izdarīt. Tieši tagad.
Manās gleznās ir šis aicinājums cīnīties, jautājums tikai – ar kādiem ieročiem. Nav tā zeme vieta, kur mums vajadzētu gūt, kā to žurnālos saka... baudu? Zeme ir ļoti konkrēta vieta, kurā mums jāattīstās, un latviešu paruna par to, ka darbs dara darītāju, ir patiesība. Mums nevajadzētu virzīties uz parazītisku dzīvesveidu. Mums jācīnās par savām vērtībām, tāpēc tā cīņa ir svarīga.
Pils laukums 2
Rīga, Latvija
rmm.lv
