Kristians Boltanskis

Kā vecs cirka klauns 3

Intervija ar franču mākslinieku Kristianu Boltanski

Intervē Anna Iltnere
22/01/2014

Foto no izstādes LNMM i/z Arsenāla Radošajā darbnīcā: Kristīne Madjare

Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu

Parīzē dzimušais Kristians Boltanskis (1944) nepilnus astoņus mēnešus pirms savas 70. dzimšanas dienas ieradās Rīgā, lai atklātu izstādi “Sirdspukstu arhīvs”, kurā var iepazīt ne vien 2005. gadā aizsākto pasaules iedzīvotāju sirdspukstu reģistru, bet arī video instalāciju “Starp laikiem” (Entre Temps, 2003). Tajā dokumentēti Boltanska portreti no sešu līdz piecdesmit septiņu gadu vecumam.

Māklsinieku pārstāv prestižā Marian Goodman Gallery un viņa radošo krūtažu rotā teju visas iespējamās laikmetīgā mākslinieka karjeras medaļas (trīskārtēja dalība Documenta, Francijas nacionālā paviljona ekspozīcija 54. Venēcijas biennālē; sarīkojis izstādes Pompidū centrā Parīzē, Vaitčapelas un Serpentīna galerijās Londonā, Laikmetīgās mākslas muzejos Čikāgā un Losandželosā u.c.). Boltanskis vienmēr pievērsies lielajiem jautājumiem par dzīvi un nāvi, bet savā mākslā rakstot tos ar mazajiem burtiem. Viņu neinteresē cilvēces Atmiņa, kas dokumentēta vēstures grāmatās, bet gan mazo atmiņu jūra, kas agrāk vai vēlāk aizskalojas nebūtībā. Boltanski aizrauj mūsu vienlaicīgā unikalitāte un niecība. Viņš kā Dons Kihots cīnās ar laika dzirnavām, darbos izmantojot mirkļu tvērējus – fotogrāfijas (piemēram, darbā Menschlich, 1994), ierakstus (Les Archives du Cœur, aizsākts 2005. gadā) un reiz piederējušās lietas (PersonnesMonumenta 2010 ietvaros Grand Palais Parīzē), kas, tuviniekiem nomirstot, kļūst par sāpīga iztrūkuma, nevis klātbūtnes apliecinājumu. Arī “Sirdspukstu arhīvs”, kura datu bāze glabājas uz Edžimas saliņas Japānas jūrā un ir daļa no japāņu utopista un miljardiera Soičiro Fukutakes ar mākslu “apsmidzinātā” salu klāstera Benesse Art Site Naoshima projekta, no dzīvības salas reiz kļūs par nāves salu, jo glabās tūkstošiem pasaules reiz dzīvo cilvēku sirdspukstus. Starp citu, ne tikai cilvēku. Kādā intervijā Kristians Boltanskis stāsta, ka pats pirmais ieraksts veikts Zviedrijā, kur viens kungs lūdzis ierakstīt viņam tik mīļā suņa sirds pukstēšanu.

Taču Kristians Boltanskis dzīves galīgumā saredz tās skaistumu, nevis drūmu nolemtību. Viņš sev nereti piedēvējis “visaptverošu empātiju”, vēloties apķert un samīļot vai katru pasaules iedzīvotāju. Arī Rīgā viņš izstaro siltumu, kaut varbūt tas atvests no Sidnejas, kur pirms vizītes Latvijā viņš +40 grādos pēc Celsija izbaudījis pludmali un piedalījies Sidnejas mākslas festivālā, pavisam jaunā veidolā uzinstalējot 54. Venēcijas mākslas biennāles Francijas paviljonam radīto mākslas darbu Chance, kurā zibenīgā ātrumā pa metāla sliedēm skrien melnbaltas jaundzimušo portretu fotogrāfijas, bet uz liela tabloīda mainās mirušo un dzimušo cilvēku skaits. 

Vai šī ir pirmā reize, kad esat aicināts izrādīt savus darbus Latvijā? Jeb šī ir pirmā reize, kad esat piekritis?

Esmu pirmo reizi ielūgts. Biju Rīgā pirms gada, lai iepazītos ar ekspozīcijas telpām, un tagad – lai atklātu izstādi. Esmu bieži bijis Polijā, vienreiz – Helsinkos, bet Latvijā esmu pirmoreiz.

Rīgā var skatīt jūsu darbu “Sirdspukstu arhīvs” un arī piedalīties tā nemitīgajā pilnveidē. Vai tik tiešām ir kāds japāņu kolekcionārs, kurš to ir iegādājies, un arhīvs atrodas uz aizjūru salas Japānā, jeb tas, iespējams, ir mīts – kā ieminējāties izstādes preses konferencē.

Nē, tā tik tiešām ir patiesība, un ir reāla iespēja uz turieni aizbraukt. Arhīvs atrodas uz Tešima (Teshima) salas Japānā, un kolekcionāru sauc Fukutake (Soichiro Fukutake). Es viņu pielīdzinātu 18. gadsimta princim, jo uz salas viņš ir ne vien uzcēlis vairākus muzejus, bet arīdzan pārveidojis turienes vidi. Piemēram, stādot olīvu birzis un spiežot izcilu olīveļļu. Viņš man teica, ka ir utopists, jo vēlas radīt paradīzi zemes virsū. Apsvērumi pamatoti – viņš netic pēcnāves dzīvei un viņam nav pēcnācēju. Tālab visu naudu iegulda salas, turklāt vairāku salu klāstera (Benesse Art Site Naoshima) pilnveidē, tostarp mākslas muzejos, daudz sadarbojoties ar izciliem japāņu arhitektiem – Tadao Ando un SANAA, kā arī, veidojot mākslas kolekciju. Vienlaikus viņš ir cēlis salas iedzīvotāju labklājības līmeni, jo iepriekš tur nekā nebija, līdz ar ko valdīja bezdarbs, kas spieda cilvēkus pārcelties uz pilsētām. Bet šodien viņi var palikt uz salas un strādāt, piemēram, tūrisma nozarē. “Sirdspukstu arhīvs” atrodas uz neapdzīvotas mazas saliņas (Ejima) netālu no Tešimas. Skaista pludmale un garš tunelis, kas iestiepjas kalna iekšienē, kurā pukst sirdis.

Vai “Sirdspukstu arhīvu” šis japāņu miljardieris noskatīja jeb jūs to radījāt speciāli Tešimas salai?

Viņš mani lūdza kaut ko radīt, un es izgudroju šo arhīvu, kurā patlaban ir jau aptuveni 85 tūkstoši ierakstu, turklāt projekts tiks turpināts arī pēc manas nāves.

Vai jums vispār patīk stāstīt par saviem darbiem? Vai māksliniekam tas ir jādara?

Būt māksliniekam nozīmē nerunāt ar vārdiem, bet ar mākslas izteiksmes līdzekļiem. Taču ir vēl kāda lieta – dzīve kā māksla, kas nozīmē uzturēt noteiktu mitoloģiju. Piemēram, sala Japānā ir realitāte, taču nav obligāti uz turieni jādodas, lai šī darba jēgu notvertu. Pats stāsts, šī darba mitoloģija, iespējams, ir pat svarīgāka nekā iespēja dzīvē skatīt celtni, kurā arhīvs glabājas. Man ir svarīgi uzturēt stāstu, lai cilvēki zina, ka ir aizjūru sala, kurā glabājas neskaitāmi sirdspuksti. Kurpretim, ja ir stāsts par Van Goga darbu Amsterdamā, neatliek nekas cits kā turp doties, lai redzētu savām acīm. Bet “Sirdspukstu arhīva” gadījumā lielā mērā pietiek ar darba mitoloģiju, lai notvertu tā burvību, kā arī ar apziņu, ka tāda vieta eksistē.

Tātad jums patīk, kā izklausās mākslas darba stāsts?

Jā, tā ir mitoloģijas radīšana. Taču, ja es teiktu, ka “Sirdspukstu arhīvs” atrodas uz Mēness, tas būtu izsmiekls. Stāstam jābūt patiesam, lai mitoloģija darbotos.

Vai būt slavenam māksliniekam nozīmē to, ka lielākā daļa cilvēku saprot jūsu mākslu?

Pirmkārt, es neesmu slavens. Otrkārt, uzskatu, ka no mākslas ikviens var paņemt to, ko vien vēlas. Labs mākslas darbs ir atvērts mākslas darbs. Ikviens, kas uzlūko manus darbus, sapratīs to, kas viņam ir jāsaprot. Nav vienas vienīgas patiesības. Ja kāds man saka “Tava māksla ir skumja”, es viņam piekrītu. Ja kāds saka – “Tava māksla ir jautra”, es piekrītu arī viņam. Mākslinieka uzdevums ir darbu pabeigt, bet tajā pat laikā atstāt atvērtu, nenoslēgtu.

Tad jūsu koncepcija nav pati svarīgākā?

Nebūt nē. Katrs skatītājs pie mākslas darba nostājas ar visu savu unikālo bagāžu. Japānā cilvēki manus darbus bieži vien izprot no budisma prizmas. Iespējams, izstādes “1914” kontekstā “Sirdspukstu arhīvs” tiks iztulkots atkal pavisam citādāk, bet man tas nerūp, darbs ir atvērts interpretācijām.

Kas jūs visbiežāk pamudina radīt ko jaunu?

Patiesību sakot, jūtos kā Renesanses mākslinieks, kas izpilda valdnieku un bīskapu pasūtījumus. Nupat mani bija ielūdzis Sidnejas princis; mani ielūdza arī Rīgas bīskaps...Tāds ir mans uzdevums, kuru es pildu.

Vai jums patīk uzlūkot savus darbus, kas tapuši pirms ilgāka laika?

Reizēm ir labi savus darbus lasīt no jauna. Radot mākslu, ne vienmēr tu pamani visu, ko esi tajā ielicis. Pēc desmit gadiem ir iespēja darbu ieraudzīt vēl labākā gaismā. Kas, protams, neizslēdz, ka atsevišķus vecos darbus es neieredzu.

Vai tiesa, ka vairāk nekā pusi savu mākslas darbu jūs pēc izstādēm iznīcināt vai arīdzan izjaucat un izmantojat kā jauna radīšanai?

Jā, tieši tā. Izstāde Rīgā tam ir pierādījums, jo tā tika uzbūvēta šeit, vadoties pēc norādēm un instrukcijām. Pavasarī tā tiks iznīcināta, lai, iespējams, pēc pieciem gadiem pavisam citur tiktu instalēta no jauna. Līdz ar ko tā vienlaikus gan būs, gan nebūs tā pati izstāde. Mans darbs ir kā partitūra, ko var spēlēt dažādi orķestri.

Pieļauju, ka jums tas ir jautāts neskaitāmas reizes, bet vai nāve jūs uztrauc? Biedē?

Dzīvē, mākslā un filozofijā ir tikai daži būtiski jautājumi. Viens no tiem ir fakts, ka mēs visi mirsim. Mākslā es apceru to, ka katrs cilvēks ir pilnīgi unikāls, bet tajā pat laikā – ārkārtīgi trausls. Ātri vien mēs tiksim aizmirsti. Apziņu, ka izzudīsim, pavada atskārsme, ka neesam nekas īpašs. Ir tikai daži intensitātē līdzvērtīgi jautājumi – par Dievu, seksu un dabas skaistumu.


Līdz 20. aprīlim LNMM i/z Arsenāls Radošajā darbnīcā ikviens var ierakstīt arī savus sirdspukstus

Kā jūs pats tiekat galā ar šo jautājumu par nāvi? Esat pesimists vai optimists?

Tas ir vienīgais jautājums, uz kuru man joprojām nav atbildes. Es neticu aizsaulei. Bet ko esmu sapratis un kas mani priecē – ka mēs tiksim aizstāti. Pēc vairākiem gadiem šajā pašā vietā mēs tiksim aizstāti ar citu mākslinieku un citu mākslas kritiķi, kuri tāpat sēdēs un sarunāsies. Un tas ir optimistiski – apzināties, ka dzīve turpināsies arī bez mums.

Vai mākslinieka arods dara jūs laimīgu?

Kas par muļķīgu jautājumu... Bet domāju, ka man ir paveicies, ka esmu mākslinieks. Kaut kādā ziņā tas mani glāba. Ja es nebūtu mākslinieks, es būtu daudz nelaimīgāks.

Vai jūs joprojām gleznojat? Savulaik ar to sākāt.

Ak, nē. Pārtraucu pirms četrdesmit gadiem.

Apbrīnoju jūsu vecākus, kuri ļāva trīspadsmitgadīgam Kristianam Boltanskim neiet uz skolu un palikt mājās, lai tikai gleznotu. Kas viņiem deva drosmi paklausīt jūsu vēlmei?

Ziniet, es biju diezgan stulbs mazs zēns. Bieži paliku mājās, lai nedarītu neko un vienkārši skatītos ārā pa logu, nerunādams veselu dienu. Viņi bija laimīgi redzēt, ka vismaz kaut kas mani interesē un nodarbina. Citādi šķitu jucis.

Atceraties, kāpēc kvernējāt pie loga, nedarot neko?

Tas ir ļoti garš stāsts.

Esat teicis, ka vienmēr būsiet iesācējs un ka vissvarīgākais allaž ir nākamais mākslas darbs.

Ja esi mākslinieks, tad vienmēr esi iesācējs. Mākslā tu nekad nezini, vai spēsi nākamo darbu uztaisīt vēl labāku. Pēc mēneša īstenošu jaunu projektu Sanpaulu. Šobrīd tas ir manā galvā, un es atkal nezinu, kā tas īstenosies, kā izskatīsies, es atkal esmu raižpilns iesācējs, gatavs pārsteigumiem.

Bieži esat apgalvojis, ka māksliniekam svarīgi ir lielu daļu laika nedarīt vispār neko. Vai to ieteiktu arī jaunajiem censoņiem?

Būt māksliniekam nav parasts darbs. Nevar astoņos no rīta iet uz darbnīcu un sākt strādāt pie milzīga audekla, lai piecos vakarā dotos mājās gandarīts. Svarīgi ir iemācīties dzīvot iekš darba. Saplūst ar to pilnībā, bet tajā pat laikā nedarīt neko. Kad biju pasniedzējs, es studentiem mācīju – ja kāds jums saka, ka esat pilnīgs muļķis un turklāt neglīts, bet jūsu mākslas darbs ir labs, tad jums jābūt laimīgam. Māksliniekam nav nekā svarīgāka par darbu.

Bet ko nozīmē – nedarīt neko?

Nedarīt neko nozīmē atteikties darīt jelko citu, kas neattiecas uz izcilu mākslu. Tā ir mistiska pieredze.

Tas ir grūti, vai ne?

Jā, reizēm ir tiešām grūti. Sēdi, skaties sienā un neko nesaproti. Tas ir biedējoši. Tu nezini, vai Dievs tobrīd ir ar tevi. Sēž mūks savā cellē, bet nav drošs, vai Dievs ir līdzās. Taču es neticu Dievam, es ticu kam citam.

Kam jūs ticat?

Es to nevaru izskaidrot, bet ir laba mūzika un ir slikta mūzika. Ir labi mākslinieki un ir slikti mākslinieki.

Un tas jums aizstāj Dievu?

Nebūt nē, bet tas vismaz ir noslēpums, kaut kas grūti izskaidrojams. Ilgus gadus biju pasniedzējs, un visā tajā laikā sastapu piecus studentus, kuri zināja ko tādu, ko es nezināju. Viņi nebija ne gudrāki, ne jaukāki, bet viņiem piemita šis neizskaidrojamais brīnums. Un no šiem pieciem daži nomirst, daži pārstāj būt mākslinieki, jo dzīve nav viegla, un par izcilu mākslinieku kļūst vien retais.

Tātad ne katrs var būt labs mākslinieks?

Katrs var kļūt par labu ārstu vai labu juristu. Bet reti kurš var būt mākslinieks. Jo lieta tāda, ka nav jēgas būt labam māksliniekam. Ir jābūt izcilam māksliniekam. Varbūt pietiek ar to, ka esi labs ārsts, bet nav pietiekami būt vienkārši labam māksliniekam.

Kad sarunas noslēgumā lūdzu Kristianam Boltanskim parakstīs 1989. gada Čikāgas izstādes “Lessons of Darkness” katalogu, viņš sāk stāstīt, ka šajā izstādē nodarbojies ar jautājumu, kas viņu saistījis ļoti ilgu laika periodu, mākslas darbos mainoties vien formai, bet ne tēmai. Tālab uzdevu viņam vēl vienu jautājumu:

Vai kopš šīs 1989. gada izstādes jūsu mākslā ir kas konceptuāli mainījies?

Visā manā dzīvē ir bijuši vien trīs izšķiroši brīži, kas attiecīgi radījuši trīs paradigmas maiņas. Pirmais – kad 24 gadu vecumā sapratu, ka esmu kļuvis pieaudzis. Otrais – kad nomira mani vecāki un kas rezultējies arī 1989. gada izstādē. Un trešais – kad pirms septiņiem gadiem sapratu, ka esmu kļuvis ļoti vecs. Un māksliniekam ir jāsaplūst ar šādiem izšķirošiem brīžiem.

Kas jūsos mainījās pirms septiņiem gadiem?

Kad kļūsti vecs, tad vairs neredzi dzīvi tā, kā agrāk. Piemēram, bailes no nāves 1989. gadā neattiecās uz mani, bet uz citiem. Taču tagad – es esmu nākamais.

Un… kā tas ir?

(Smejas)

Es domāju kā māksliniekam. Jūs uztrauc arī tas, ka vienā brīdī vairs nespēsiet radīt mākslu?

Es ļoti ceru, ka nomiršu kādā ļoti tālā pasaules malā, taisot izstādi. Kā vecs cirka klauns, kas mirst ceļā. 

Sarmīte 66 - 23.01.2014 07:36
Paldies par interviju!
Kristaps Dzenis - 22.01.2014 15:20
Tas atkarīgs, vai viņš ir izrādīsies labs mākslinieks, vai izcils mākslinieks :-)
Rūta R - 22.01.2014 14:25
Interesanti, vai Boltanskis pats bus starp tiem, kurus aizmirst vai kurus atceras? Un cik atri vins tiks aizmirsts?