No Riharda Vāgnera opusa tēlos “Rienci. Triumfs un sakāve” Latvijas Nacionālajā operā. Foto: Kaspars Garda, Rīga2014.org

Māksla ir kā saulriets – neizskaidrojami skaista 0

Intervija ar režisori un Hotel Pro Forma vadītāju Kirstenu Dēlholmu no Dānijas

Izrādes “Rienci. Triumfs un sakāve” Latvijas Nacionālajā operā – 19. un 21. janvārī un jūnijā Rīgas Operas festivāla laikā

Intervē Anna Iltnere
16/01/2014

Vecrīgā, pārsimt metrus no Latvijas Nacionālās operas, ir Riharda Vāgnera iela, kas vienā galā atduras pret koši sarkaniem lieliem neona burtiem slīprakstā – H&M. Kontrastainais salikums uzplaiksnīja atmiņā, skatoties ģenerālmēģinājumu opusam tēlos “Rienci. Triumfs un sakāve”. Ar pirmizrādi 17. janvāra vakarā tiks atklāts Eiropas kultūras galvaspilsētas “Rīga 2014” gads.

Vāgnera opera “Rienci”, kuru viņš sācis rakstīt tieši Rīgā, dāņu grupas Hotel Pro Forma rokās ir saīsināta un “izšūta” ar laikmetīgiem diegiem. Krāsaini un asimetriski Mareunrol’s darināti kostīmi, mācītājs ar izsmērētu melnu“lūpukrāsu” kā no Merilina Mensona video klipa, pats Rienci ar grēka sodrējiem nosmērētu seju, balerīnu gvarde, kas izplēš pārtraukumu Riharda Vāgnera nošu lapās un ar klasiskām baleta kustībām un tērpiem dejo Voldemāra Johansona elektroniskās mūzikas jaundarba pavadībā. Dzīvs zirgs, kodīgi lāzerstari, melnbalti Latvijas karogi un atkal krāsas. Brīžiem ar acīm pēti Rīgas Doma zēnu kora tērpu detaļas, jo cits no cita tie atšķiras, nav divu vienādu. Bet brīžiem gremdējies kopainā, kas baudāma kā dzīva glezna ar toņu, gaismu saspēlēm un kompozīciju.


No Riharda Vāgnera opusa tēlos “Rienci. Triumfs un sakāve” Latvijas Nacionālajā operā
Foto: Kaspars Garda, Rīga2014.org

Izrādes režisorei, Hotel Pro Forma vadītājai šī ir jau otrā reize, uzburot jaunu pasauli uz Latvijas Nacionālās operas skatuves dēļiem: 2011. gadā tika iestudēta “Kara daba” (2007. gadā Latvijas Nacionālajā operā varēja skatīt arī Hotel Pro Forma opergleznu “Operācija: Orfejs”, bet ne kā jauniestudējumu, jo oriģināli tas tapis 1993. gadā. Rīgā izrāde tika atjaunota sadarbībā ar Latvijas Radio kori un LNO). Pirms “Kara dabas” pirmizrādes Arterritory.com bija izdevība tikties ar izrādes kostīmu autoru – nu jau dāņu stilīgāko eksportpreci, modes dizaineru Henriku Vibskovu. Savukārt “Rienci” tērpus radījuši latviešu duets – Rolands Pēterkops un Mārīte Mastiņa-Pēterkopa.

“Kirstena Dēlholma ir ļoti spēcīga režisore, un ar viņu bija viegli sadarboties,” man stāsta Rolands Pēterkops. “Atšķirībā no daudziem citiem režisoriem, viņa zina, ko grib. Viņai jau sākotnēji ir spēcīga vīzija, kas darba gaitā netiek mainīta, un tajā ir ārkārtīgi interesanti un viegli darboties. Kirstena kā režisore ir atvērta tādiem pašiem meklējumiem kā mēs, viņa nebaidās eksperimentēt un nebaidās būt nesaprasta. Viņa ir ļoti cilvēcīga un sirsnīga.” Mareunrol’s bija vienīgie no radošās komandas, kas ģenerālmēģinājuma beigās nekāpa uz skatuves saņemt aplausus un visticamāk nebūs klāt arī pirmizrādē, jo jau devušies uz Parīzi, kur no 17. līdz 21. janvārim Parīzes vīriešu modes nedēļas ietvaros satelīta šovrūmā izrāda savu jauno rudens un ziemas 2014/15 apģērbu kolekciju.

Dāņu sarkanmatainā režisore, kuratore un māksliniece Kirstena Dēlholma (1945) Hotel Pro Forma Kopenhāgenā nodibināja pirms gandrīz 30 gadiem kā performanču un instalāciju laboratoriju. Darbi iemantojuši atzinību un atpazīstamību pasaulē kā vizuāli spēcīgi, avangardiski un perfekti nostrādāti. 2011. intervijā modes mākslinieks Henriks Vibskovs atceras, ka jau pusaudžu gados Hotel Pro Forma viņam kļuvuši par vienu no paraugiem: “Pirms piecpadsmit gadiem redzēju foto kādā avīzē no Hotel Pro Forma izrādes un nodomāju, ka tas ir tik forši!”


Kirstena Dēlholma. Foto: Elza Niedre

Kirstena Dēlholma Rīgā viesojusies jau vairākkārt (mīļākā vieta esot Centrāltirgus, kur atrasti pat daži rekvizīti). Satieku viņu operas Lielajā zālē. Krēsli ir apklāti ar tikpat sarkanām drānām kā viņas mētelis un iepriekšējā dienā Rīgas antikvariātā iegādātais kabatas binoklis. Kirstenai līdzās apsēžas Maja Ziska – viena no divām “Rienci. Triumfs un sakāve” scenogrāfēm, kas ar Hotel Pro Forma sadarbojas pirmo reizi; un Jons R. Skulbergs, kurš kopā ar Kirstenu Dēlholmu strādā jau vairākus gadus, veidojot Hotel Pro Forma kodolu. Viņš ir izrādes “Rienci. Triumfs un sakāve” horeogrāfs.

Cik mūsdienīgs ir stāsts par Rienci?

Vara un tās uzurpēšana ir pārlaiciska tēma. Kaut “Rienci” notikumi risinās 13. gadsimtā, stāsts par tautas ievēlētu valdnieku, kas kļūst par tirānu un kuru tie paši cilvēki beigās nogalina, tika kārtējo reizi iedzīvināts pirms diviem gadiem Lībijā. Vara ir tēma, kas būs aktuāla vienmēr.

Sākot strādāt ar operu “Rienci”, mēs vispirms izvilkām tās esenci. Lai pietuvotos “varas” tīrai nozīmei. Vāgneram tā ir vairāk nekā piecu stundu gara izrāde, kas atklāj viena vīra likteni. Mēs esam saglabājuši divas stundas. Lai nebūtu ne par garu, ne par skaļu. Jā, mēs atteicāmies no operas skaļākajām daļām.

Klejo nostāsts, ka Riencipirmizrādē Drēzdenē 1841. gadā Vāgners esot virs skatuves apstādinājis pulksteni, baidoties, ka citādi skatītāji diez vai izturētu vairāk nekā sešas stundas, ieskaitot starpbrīžus.

Jā! (Smejas) Vēlāk viņš izrādi pārdalīja divos vakaros. Par ko cilvēki bija ļoti neapmierināti, jo nu bija jāpērk divas biļetes, lai redzētu visu.

Lai izrādi saīsinātu, diriģents Modests Pitrens [LNO galvenais viesdiriģents, viens no starptautiski pazīstamākajiem lietuviešu diriģentiem – A.I.] izvēlējās, ko no “Rienci” mūzikas paturēt. Principā tie ir greatest hits – ļoti skaisti un melodiski gabali, daudzi domāti tieši korim, kas mūs īpaši priecēja.

Hotel Pro Forma savos iestudējumos izvairās no stāsta psiholoģiskajām detaļām, vairāk pievēršoties tēmai kā pārlaiciskai un vispārīgai vērtībai. Bez piesaistes viena indivīda pārdzīvojumiem. Mēs raugāmies no putna lidojuma.

Kā jūs izraudzījāties “Rienci. Triumfs un sakāvekomandu? Salīdzinājumā ar Kara dabu, šoreiz izrādes tapšanā iesaistīti arī vairāki latviešu mākslinieki tostarp kostīmus veidojuši Mareunrols, elektronisko mūziku Voldemārs Johansons. Vai jums kāds ieteica, jeb jūs jau pārzinājāt viņu darbību?

Jau zināju! Kad iestudējām “Kara dabu”, par kostīmu autora Henrika Vibskova asistentu strādāja Rolands Pēterkops no Mareunrols, palīdzot komunikācijā ar operas tērpu šuvējiem Rīgā. Iepazinām viņa un Mārītes Mastiņas-Pēterkopas kolekcijas, kas mūs ārkārtīgi uzrunāja. Kad mūs aicināja iestudēt “Rienci”, tas bija pirmais, ko teicu – ka tērpus veidos Mareunrols! Esmu laimīga par šādu izvēli, jo sadarbība bijusi lieliska. Rezultāts, kuru redzēsiet, ir brīnišķīgs, pārsteidzošs! Arī šuvēji ir paveikuši izcilu darbu.

Sarunās ar dramaturgu Miku Čeži mēs izstrādājām izrādes dramaturģisko koncepciju, otrajā cēlienā iekļaujot baletu. Jāpiebilst, ka balets “Rienci” bijis arī vēsturiski. Mikus ierosināja uzaicināt Voldemāru Johansonu kā komponistu elektroniskās mūzikas pavadījumam. Izrādījās, ka Johansonu biju iepazinusi jau iepriekš Dānijā, bet kā vizuālo mākslinieku, ne komponistu. Jo kūrēju izstādi par tēmu “ūdens” un izvēlējos arī vienu no Johansona darbiem, kuru iepriekš biju redzējusi kādā muzejā. Biju priecīga ar viņu sadarboties atkal, un viņš ļoti ātri uztvēra koncepciju, izdomājot, ko ar elektronisko mūziku izdarīt tādu, lai tas kontrastētu ar Vāgnera smagsvaru. Turklāt sakomponēja to tik atbilstoši trauslajām, izkoptajām klasiskā baleta dejotāju kustībām.

Kādi atslēgas vārdi visprecīzāk raksturotu scenogrāfiju izrādes vizualitāti un atmosfēru?

Maja Ziska: Gandrīz neviena no dekorācijām neskar zemi. Izņemot aktierus, gandrīz viss pārējais karājas gaisā kā vienota struktūra. Pirmajā cēlienā redzams attēls ar Spāņu jāšanas skolu Vīnē, kas divdimensionālā zīmējumā tiek atkārtots uz dažādiem materiāliem, izpildīts visdažādākajās tehnikās. Attēlus “iekustina” gaismu spēles un lāzerstaru zīmējumi. Uz grīdas savukārt ir punktu režģis, kas sakrīt ar izstādes dalībnieku pārvietošanās vietām. Otrajā cēlienā virs skatuves karājas liela, melna kaste, aizņemot gandrīz visu skatuvi. Katrs rekvizīts, katra vizuālā detaļa ir piesaistīta tēmai – zirgs.

Kā nonācāt pie domas par balto zirgu kā “Riencicentrālo simbolu?

Jons R. Skulbergs: Gatavojoties izrādei, bija brauciens uz jau pieminēto Spāņu jāšanas skolu Vīnē, lai rastu iedvesmu. Tā ir spēcīga, ceremoniāla telpa. Arī vizuālu detaļu, kustību un priekšmetu pasaule, kas saistīta ar zirgu jāšanas sportu, ir ļoti suģestējoša. Šādā materiāla iedziļinoties, radām virkni ideju, tostarp horeogrāfijai. Bet vispirmāmkārtām tas bija pavisam konkrēts izejas punkts, ap kuru sākt būvēt izrādi. Un tas vienmēr ir pareizākais piegājiens, kā strādāt. Izvēlēties vienu, nevis tūkstots un vienu lietu. Arī pērnvasar apmeklētie Latviešu deju un dziesmu svētki bija rosinoši.

Kirstena Dēlholma: Zirgs kā centrālais elements tika izvēlēts jau agrīnā izrādes tapšanas posmā. Zirgs ir monumentāls. Pats par sevi tas neapliecina varu, taču kļūst par varenības simbolu, ja tā mugurā kāpj cilvēks. Ir virkne pieminekļu, kas tieši to izmanto! Savukārt neapseglots, balts zirgs ir brīvība. Kaut tā ir klišeja, mums tā darbojas kā tiešs brīvības un sapņu iemiesojums. Zirgs vēsturiski ir kara sastāvdaļa. Zirgs ir daba, zirgs ir sastopams tautas pasakās un teikās; tam ir virkne simbolisku nozīmju. Un nav īsti pieņemts, ka zirgs kāptu uz skatuves. Hotel Pro Forma bieži vien uz skatuves liek to, kam tur nebūtu jābūt.

Jons R. Skulbergs: Zirgs uz skatuves ienes savu unikālo klātbūtnes veidu. Tādu, kāds nepiemīt ne dziedātājiem, ne korim. Zirgs ir zirgs, un viņam ir sava klātbūtne...

Bija grūti izvēlēties konkrēto zirgu?

Kirstena Dēlholma: Neteiksim ka grūti, bet katrā ziņā mums bija zirgu kastings. Zirgs ir nervozs un pret apkārtējo vidi ļoti jūtīgs dzīvnieks. Jāatzīst, ka zirgs ar Vāgneru kopā īsti nesadzīvo, jo īpaši ar “skaļo” Vāgneru. Taču domāju, ka esam atraduši ļoti labu zirgu.


No Riharda Vāgnera operas “Parsifāls”, kas pirmizrādi piedzīvoja 2013. gada oktobrī Poznaņā. Foto: Katarzyna Zalewska

Vai atminaties savu pirmo tikšanos ar Vāgnera mūziku?

Jons R. Skulbergs: Pirms “Rienci” strādājām pie vēl citas Vāgnera operas – “Parsifāls”. Gads tiešām pagājis Vāgnera zīmē, taču neatminu, ka būtu kādreiz viņa mūziku tāpat vien klausījies. Man ar Vāgneru bijušas vien profesionālas attiecības. Turklāt Vāgnera mūzika ir jādzird dzīvā atskaņojumā. Sēdēt pie skandām ne tuvu nav tas.

Kirstena Dēlholma: Mēs jau sen bijām uzaicināti iestudēt “Rienci” Rīgā, un tikai vēlāk – “Parsifālu” Poznaņā. Bet sanāca tā, ka “Parsifāla” pirmizrāde ir notikusi pirmā – pērn oktobrī. Principā tā mēs sagatavojāmies darbam pie “Rienci”.

Esmu pārmīlējusies Vāgnera mūzikā. “Rienci” ir viens no viņa jaunības darbiem, kad viņš vēl nebija līdz galam izkopis savu rokrakstu, ko visā pasaulē tā dievina. Taču mums tieši patīk šis jauneklīgais Vāgners.

Jons R. Skulbergs: ...kurš uzdrošinājās būt daudz rotaļīgāks.

Kirstena Dēlholma: Dažas no “Rienci” dziesmām ir pat ļoti melodiskas, kas man ļoti patīk. Mēs radām attēlus melodijām, lai pietuvotos totālajam mākslas darbam (Gesammtkuntswerk). Mūsu radītie attēli ir kustīgi, bet ne pārmērīgi dinamiski. Un paiet ilgs laiks līdz tie cits citu nomaina. Jo mēs ticam, ka vizuālajiem iespaidiem ir nepieciešams laiks, lai tos kārtīgi uztvertu un ļautu prātā uzplaukt. Ir patiešām jauki iegūt laiku tā vienkārši sēdēt, skatīties un baudīt – gan detaļas, gan kompozīciju kā kopumu.

Esam ārprātīgi rūpīgi attiecībā pret detaļām. Gan kopskats, gan ik sīkums mums ir vienā vērtē. Un tas ir liels izaicinājums, strādājot teātrī, kur nav ne laika, lai to visu tā īstenotu, ne arī vispārizplatītas izpratnes, cik precizitāte ir svarīga tāpat kā gleznojot vai radot instalācijas. Patiesībā tieši to mēs darām – uz skatuves radām mākslas instalācijas. Un mēs cīnāmies, lai tās īstenotu.

Solisti nav raduši domāt par to, kas tiem ir apkārt, kad viņi dzied. Solisti domā, ka ir izrādes centrs, galvenie stāsta stāstītāji. Mūsu uzvedumos tā nav. Totālā kompozīcija ir galvenais stāsta stāstītājs. Solists ir vien daļa no kopainas. Ne visi to spēj uzreiz saprast.

Vai strādājot domājat par auditoriju?

Kirstena Dēlholma: Kādam izrāde patiks, kādam nepatiks. Kāds izbaudīs, kāds nē. Tas arī viss!

Jons R. Skulbergs: Bet galu galā skatītāji ir tie, kam mēs to vispār radām.

Kirstena Dēlholma: Nepārprotami Hotel Pro Forma darbi atšķiras no operu tradicionālā repertuāra – jo īpaši, runājot par skatuvisko noformējumu. Arī tāpēc esmu pārliecināta, ka ne visiem patiks – tieši tālab, ka neierasti.


No Hotel Pro Forma opergleznas “Operācija: Orfejs” (1993), kas izrādīta jau vairāk nekā 20 valstīs, tostarp Latvijā

Vai spējat izbaudīt tradicionālas operas izrādes?

Kirstena Dēlholma: Tikai tādas, kas ir līdzīgas Hotel Pro Forma pieejai. (Smejas) Klasisku skatuvisko noformējumu un samākslotu aktierspēli es nepavisam neizbaudu. Ciest nevaru, kad stāsts uz skatuves tiek pasniegts tā, it kā zālē sēdošie būtu pilnīgi muļķi. Kas nebūt tā nav. Skatītājs spēj domāt pats ar savu galvu un izmantot visas savas maņas. Vēl arī tas, ka lielākā daļa operas izrāžu neļauj mūzikai runāt. Mūzika ir tik spēcīga valoda! Protams, arī teksti. Taču tā tiek apkrauta ar visu ko lieku, piemēram, labu operdziedoņu sliktu aktierspēli. Izrādes ir pārsātinātas ar darbībām, baidoties, ka citādi skatītāji garlaikosies. Ir pārlieku daudz dekorāciju, kostīmu, un rezultāts ir vulgārs. Lielākā daļa operas izrāžu ir kā slikti uzvedumi bērniem. Ļoti dārgi un slikti uzvedumi bērniem.

Pirms simt gadiem opera skaitījās elitāra. Bet jau ilgu laiku opernami visā pasaulē par varītēm cenšas kļūt pretimnākoši apmeklētājiem. Tiek uzlikti milzīgi subtitru ekrāni, jo agrāk reti kurš saprata, ko operā dzied. Auditorijai tagad ir arī jālasa, ne vien jāskatās un jāklausās. Pastāv milzīga kāre visu padarīt saprotamu. Lai viss būtu skaidrs. Un tam es no sirds gribu pretoties. Tiek kliedētas pēdējās mistērijas paliekas. Bet mūzika pati par sevi ir noslēpums! Balss ir neizskaidrots brīnums! Lai tas tā arī paliek. Mēģinājumi visu piedāvāt jau pārgremotu vienmēr ir vulgāri. Turklāt jauniešu auditoriju tas atgrūž, jo viņi mirklī to sajūt un ir garlaikoti.

Hotel Pro Forma ļauj mūzikai runāt?

Jons R. Skulbergs: Uz skatuves mūzikai atbrīvojam telpu. Kā arī režisējot nesagremojam pilnīgi visas zīmes un interpretācijas. Nevajag skatītājam visu iebarot ar karoti.

Kirstena Dēlholma: Operas izrāde ir mākslas forma, kur kopdarbojas mūzika, vizualitāte, gaismas, kustības, tāpēc nevajag pārlieku aizrauties ar varoņu psiholoģiju. Operas izrāde ir brīnuma radīšana.

Kas jūs iedvesmoja 1985. gadā dibināt Hotel Pro Forma?

Kirstena Dēlholma: Attēli ir tas, no kā es pārtieku. Es burtiski apēdu vizuālo pasauli. Un man nekad nav gana! Mani aizrauj un interesē kombinēt neierasto ar pavisam ierasto. Lielu ar mazu. Smieklīgu ar nopietnu. Kaut ko dīvainu, it kā no citas pasaules ņemtu – ar ikdienišķo! Tieši to es īstenoju Hotel Pro Forma. Lietas un darbības, patapinātas no ikviena ikdienas realitātes, ieliktas mākslas darba kontekstā – skatītājam ļauj paraudzīties citām acīm. Tādai pieejai es ļoti ticu un tā man šķiet jēgpilnai. Tāpēc, ka ikdienas dzīvē mēs pavadām lielāko daļu laika – mēs smagi strādājam, pie visa pierodam, dzīve kļūst pašsaprotama un tādā garā. Māksla ir tā, kas mazliet pagrūž, sapurina, ļauj nokrist no rutīnas trepēm. Tālab man īsti nepatīk tradicionālie uzvedumi, jo tie aizved skatītāju citā pasaulē, varbūt pat pilnībā nomet no tām rutīnas kāpnēm, bet, iznākot no teātra, vairs nav nekāda pavediena, kā redzēto sasaistīt ar savu dzīvi, un izrāde tiek tūdaļ pat izmesta no galvas. Jo nekas neskāra, neaizkustināja.

Jons R. Skulbergs: Pastāv kļūdains uzskats, ka ir nepieciešama psiholoģija, lai izrāde skatītāju aizkustinātu. Tā nav!

Kirstena Dēlholma: Mūzika, piemēram, nav psiholoģiska! Mūzika un māksla ir kā saulriets. Un saulriets taču arī nav nekas psiholoģisks. Kurš saprot saulrietu? Kāpēc mēs to tā mīlam? Neviens nezina, bet mēs to baudām. Mēs esam apsēsti ar skaistumu.


No izrādes “Kara daba” Latvijas Nacionālajā operā. 2011

Hotel Pro Forma mājaslapā ir minēts, ka jums īpaši svarīgs princips ir “nenoliedzams skaistums“ (undeniable beauty). Vai paskaidrosiet?

Kirstena Dēlholma: Kad esi aculiecinieks kam tiešām skaistam, tu to uzreiz zini – ka tas ir skaisti. Tu vienkārši jūti. Ieraugi skaistu seju un tev tā patīk. Bez jelkāda pastarpinājuma.

Taču radīt skaisto uz skatuves... ir ārkārtīgi grūti. Skaistais ir noslēpums. Radīt to uz skatuves nozīmē likt kopā lietas, kurām nepiemīt pilnīgi nekā no mistērijas. Viss ir super praktisks. Nauda, laiks utt. Uz katra soļa ir jārisina sarežģījumi, problēmas, jāmeklē risinājumi. Lai uz skatuves radītu skaisto, ir jāīsteno 99,9 procenti praktisku lietu. Tas ir tāds izaicinājums! Un tad pienāk izrādes diena, atnāk cilvēki, ieņem vietas un sagaida kaut ko īpašu, iespējams, pat skaistu. Ja to saņem, tad ir apmierināti. Un mēs esam laimīgi, ja varam to sniegt. Bet no mums tas prasa spēju apvienot visus iespējamos spēkus, kādi vien šajā operas namā ir pieejami. Jūs nespēsiet noticēt, kāda mašinērija, cik daudz cilvēku patiesībā ir iesaistīti, lai izrāde taptu! Teātris ir klupšanas akmeņu māja, te nemitīgi ir jāpārvar šķēršļi, lai realizētu vīziju.

Tad viens no jūsu, kā režisores, uzdevumiem, ir spēt citus iedvesmot smagi strādāt?

Kirstena Dēlholma: Man pat nav jāiedvesmo, jo atlasītā komanda ir izcila. Mūs vieno ambīcijas – radīt mākslu uz skatuves. Un radīt mākslu ir smags darbs.


Scenogrāfe Maja Ziska un režisore Kirstena Dēlholma. Foto: Elza Niedre

“Rienci” ir stāsts par varu. Ironiski, ka tas tiek uzvests patlaban, kad LNO nesen notikušas varas peripetijas, bijušai LR kultūras ministrei padzenot operas direktoru, pēcāk pašai krītot no troņa, un galu galā ir notikusi varas maiņa operas vadībā.

Kirstena Dēlholma: Jā, tas tiesa. Bet opernams pats par sevi ir valsts varas iemiesojums, un tā tas ir bijis cauri laikiem. Bet uzskatu, ka tas ir ļoti labs lēmums – ar šo iestudējumu atklāt Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014. gadu. Jo izrāde nav tikai par varas spēlēm, bet arī par svētkiem un svinēšanu.

Ko jums nozīmē tas, ka ar jūsu izrādi tiks atklāts Eiropas kultūras galvaspilsētas gads Rīgā?

Kirstena Dēlholma: Tas ir liels pagodinājums, ļoti īpašs notikums. Uzzinājām to tikai pirms dažiem mēnešiem. Darbs pie izrādes ir ritējis neatkarīgi no apziņas, ka atklāsim “Rīga 2014”. Ceram uz auditorijas uzmanību un atvērtību kam jaunam. Turklāt ir ļoti labi sākt ar tik laikmetīgu izrādi, kurā savijas klasiska opera ar jaunākajām lāzeru tehnoloģijām. Jo tas uzliek savu latiņu gan programmai, gan skatītājiem. “Rienci. Triumfs un sakāve” nav eksperiments sezonas vidū. Tas ir “Rīga 2014” starta šāviens.

www.hotelproforma.dk