“Smaržu māksliniece” Sisele Tolās
09/12/2013
Norvēģiete Sisele Tolās (Sissel Tolaas), apbruņojusies ar doktora grādu ķīmijā, izglītību matemātikā un lingvistikā, ir viena no retajām māksliniecēm, kas strādā ar smaržām. Kaut par mākslinieci viņa sevi nedēvē, bet gan par “starpdisciplināru profesionāli”. Jau gandrīz trīsdesmit gadus viņa dzīvo Berlīnē, kur iekārtota arī Tolās smaržu laboratorija – metāla plauktos rindojas vairāk nekā 7000 smaržu paraugu. Tie nav izgudroti parfīmi, bet gan molekulāri atdarinātas tās smaržas, kuru oriģinālus viņa sastapusi realitātē – no netīrām zeķēm līdz krietni patīkamākiem aromātiem. Taču tieši smaržu dalījumu “patīkamās” un “nepatīkamās” viņa uzskata par deguna dotību nonivelēšanu, un pati ir pierādījums tam, ka ožu ir iespējams attīstīt, piešķirot apkārtējai pasauli papildus niansētu dimensiju. Kālab gan paļauties tikai uz vizuālo? Turklāt smaržas uz mūsu uztveri un atmiņu iedarbojoties daudz spēcīgāk nekā dzirde vai redze, tālab Tolās aktīvi pēta arī dažādu smaržu iespējamo izmantošanu izglītībā.
Līdz 19. janvārim Dublinas Trinity College Zinātnes galerijā skatāma izstāde “Izaudzē pats savu” (Grow Your Own), kurā piedalās arī Sisele Tolās. Kopā ar amerikāņu molekulārbioloģi Kristīnu Agapakis (Christina Agapakis) viņas radījušas unikālus cilvēku “portretus” sierā. Izstādē apskatāmie siera rituļi tapuši no savāktām baktērijām, kas atrastas, piemēram, mākslinieka Olafūra Eliasona asarās, kuratora Hansa Ulriha Obrista degunā vai starp mikrobiologa Bena Volfa kāju pirkstiem.
Arterritory.com bija iespēja Siseli Tolās aicināt uz sarunu, lai uzzinātu vairāk par fascinējošo smaržu (un smaku) pasauli, kurā Tolās jūtas kā zivs ūdenī un pārsteidz ar visnotaļ neprātīgiem projektiem ne tikai mākslas, bet arī komerciālajā sfērā. Cita starpā kāda kredītkaršu kompānija pieaicinājusi viņu izstrādāt naudas smaržu, ar ko apsmidzināt klientiem izsniegtās kartes.
Kā izlēmāt kļūt par “smaržu mākslinieci”?
Atklāsme nāca kā ābols uz Ņūtona galvas: “Ak, Dievs! Ko es te ņemos, ja man ir tik brīnišķīgi dabas doti rīki kā deguns un oža!?” Tiešām žēl, ka lielāko darbu uzticam acīm. Mums trūkst līdzsvara visu maņu izmantošanā. Tolaik – pirms vairāk nekā divdesmit gadiem – sāku aizdomāties, kā būtu, ja degunu un ožu trenētu un attīstītu – tieši tāpat kā aktīvi nodarbinām redzi un dzirdi? Vai rezultātā mainītos apkārtējās pasaules uztvere un tas, kā mēs to izprotam? Pēc vairāku gadu pieredzes mana atbilde ir pārliecinošs “jā”.
Ar ko oža ir īpaša, salīdzinot ar citām maņām?
Smaržas ieteicas dziļi, dziļi zemapziņā. Tās cieši saaug ar atmiņām par satiktajiem cilvēkiem, piedzīvotajiem notikumiem, ar vietām, kurās būts. Ar smaržu saistītās atmiņas pat pēc gada var atsaukt prātā gandrīz simtprocentīgi. Kamēr lielākā daļa no tā, ko atceramies ar acīm, jau pēc trim mēnešiem ir izplēnējusi, un atmiņā noglabāti vien kādi divdesmit procenti no redzētā. Kālab gan to neizmantot savā labā? Piemēram, izglītībā?
Atmiņa noteikti nav vienīgais aspekts, kālab svarīgi būtu vairāk ļauties smaržu pasaulei?
Mēs dzīvojam pasterizētā, deodorizētā un kamuflāžas pasaulē, lai tikai būtu pasargāti... Taču kāda jēga vienu smaržu lietot, lai nomaskētu citu? Smaržu pasaulē nav tādu kategoriju kā “labs” vai “slikts”. Tie ir klišejiski aizspriedumi, kurus lielā mērā uzspiedis mārketings. It kā “satīrīts” būtu sinonīms bagātībai un veiksmei. Es tam nepiekrītu. Šodien ļoti aktuāls temats ir baktērijas, kurām uzmanību sākuši pievērst arī tādu izdevumi kā The Economist, New Yorker u.c. Ir vairāk nekā skaidrs, ka, pārmērīgi izmēžot savu ķermeni un kuņģi, cilvēki aizvien biežāk slimo. Antibiotikas, antibiotikas, antibiotikas… un ķermenis tiek iznīcināts. Lai izprastu mikrolīmeni, var vilkt paralēles ar makrolīmeni jeb mūsu planētu, kas pašatjaunojas ar baktēriju palīdzību. Ir svarīgi to visu apzināties un arī smakas pieņemt kā smaržu pasaules neatņemamu sastāvdaļu – kā aizspriedumu atmaskotāju.
Vai jūsu deguns kā maņu orgāns gadu laikā ir mainījies? Vai ožu iespējams uztrenēt?
Jā, protams! Savu degunu es trenēju katru rītu – kā rīta vingrošanā. Eju uz savu laboratoriju un pasmaržoju simt dažādas smaržu molekulas. Tikai pēcāk atšķiru jaunāko laikrakstu un klausos radio. Tā kļuvusi par ikdienas rutīnu – dzīvesveids!
Tā, ar ko jūs nodarbojaties, tomēr nav tīra zinātne?
Man ir doktora grāds ķīmijā. Bija visas iespējas iegrimt zinātnē un dzīties pēc objektivitātes, gatavot publikācijas zinātniskiem izdevumiem. Taču smaržu pasaule ir kas vairāk par sausiem pētījumiem – tā ir dzīve! Oža mums māca klātbūtni – ko nozīmē būt dzīvam. Tālab izlēmu iet netipisku ceļu: nevis veikt laboratorijas eksperimentus ar trusīšiem un žurkām, bet gan pētīt cilvēci.
Kā jūs nokļuvāt mākslā?
Māksla ir vienīgā man zināmā profesija, kurā ir diezgan vienalga, ko un kā tu studē un pēti, jo galvenais ir galarezultāts – mākslas darbs. Tāda demokrātija un radošā brīvība nav atrodama zinātnē. Māksla man ir kļuvusi par platformu, lai nodarbotos ar to, ko vēlos.
Jūs regulāri vācat smaržu molekulas, gluži kā citi knipsē kadrus vai veic ierakstus dienasgrāmatā. Kā tehniski izpaužas molekulu kolekcionēšana?
Pirmais un visjūtīgākais instruments ir un paliek mans deguns. Jebkurš dators var tikai sapņot reiz kļūt tik advancēts kā cilvēka ķermenis. Ja es pētu pilsētu, tad izstaigāju dažādus tās rajonus. Pastaigas veicu vairākkārt – dažādos diennakts vai pat gadalaikos, lai atrastu tieši tās smaržas, kas ir raksturīgas, noturīgas, permanentas. Tālāk cenšos identificēt smaržas avotu. Ja iespējams, tad no šī avota paņemu smaržu molekulas. Ja nav iespējams pašrocīgi, tad pielietoju instrumentu Headspace – tā pārnēsājamo versiju. Ar šo molekulas varu savākt pavisam specifiskās situācijās. Piemēram, no attāluma. Molekulas nonāk stikla mēģenē un pēc tam tiek nosūtītas uz lielāku laboratoriju ASV. Atpakaļ saņemu datu izrakstus, diagrammas, kurās atšifrētas tās molekulas, kuras bija iespējams identificēt. Jāuzsver, ka realitātē molekulu ir krietni vien vairāk. Līdz ar to tehnoloģijas ir tikai palīgrīki, kas nedaudz palīdz noorientēties. Tālāk es nodarbojos jau ar ķīmiju – lūkoju, kā ar doto komponentu sarakstu varu pati savā laboratorijā “uzjaukt” konkrēto smaržu. Cenšos strādāt tā, lai maksimāli precīzi pietuvotos vēlamajam. Smaržas sastāvdaļu skaits ir mērāms simtos, dažkārt pat tūkstošos. Reproducējot smaržu, rezultāts, ko iegūstu, ir uz eļļas bāzes, jo smaržai ir nepieciešams kāds avots, tā nevar būt vien mākonis, lai būtu noturīga.
Kālab jums ir svarīgi smaržu replicēt un nevis radīt kaut ko pavisam jaunu?
Vispirms gribu uzsvērt, ka manis paveiktais ir tikai un vienīgi mēģinājums pietuvoties oriģinālajai smaržai, jo realitātē molekulu ir krietni vien vairāk nekā manā laboratorijā pieejams. Līdz ar ko tā vienmēr būs visnotaļ radoša pieeja, balstīta jau paveiktajā, jau uzkrātajā pieredzē.
Tas, ar ko es manipulēju, ir nevis smarža, bet gan tās sākotnējais konteksts. Interpretēt smaržas man nešķiet saistoši. Man ir svarīgi pēc iespējas precīzi pietuvoties oriģinālam, lai tālāk varētu spēlēties ar tā kontekstu.
Vai minētais ir iemesls, kālab nenodarbojaties ar parfīmu radīšanu?
Jā, tieši tā! Tas ir pārāk viegls ceļš – izgudrot abstraktu, skaistu smaržu. Simtkārt grūtāk ir atdarināt realitātē sastopamās smaržas. Replicēt komponentus un uzminēt trūkstošās sastāvdaļas.
Pie jums regulāri vēršas uzņēmumi, pasaulē atpazīstami zīmoli. Ko viņi no jums vēlas? Piemēram, Adidas?
Adidas gadījumā tā bija daļēji nekomerciāla iniciatīva – pretstatā citu uzņēmumu vēlmēm. Viņus interesēja produkta neredzamās īpašības. Proti, kas notiktu, ja es izanalizētu hi-tec materiālu, iegūtu no tā ekstraktu – smaržu molekulas, kuras replicētu un pievienotu pavisam citam materiālam? Kāds būtu efekts? Es palīdzēju viņiem risināt ilgtspējas jautājumus. Piemēram, savācot vecas kedas, tostarp no futbolista Deivida Bekhema, un izpētot tajās atrodamās baktērijas. Sintētisko bioloģiju es apguvu Hārvardas medicīnas skolā. Tas, ko vēlējos noskaidrot – vai šīs baktērijas var būt noderīgas? Vai tās var kā jēgpilni izmantot? Lai kedas nebūtu vienkārši jāaizsviež mēslainē.
Kam var būt noderīgas Bekhema izvalkāto sporta apavu baktērijas?
Es tās izmantoju kā fermentus sieram! Tas bija mans pirmais projekts ar sieru.
Kuras smaržas ir bijis visgrūtāk replicēt?
Pēdējais vērienīgais projekts bija radīt Pirmā Pasaules kara smaržu. Pasūtītājs bija Vācijas armijas vēstures muzejs Drēzdenē, kas tika atvērts 2012. gadā, un šī smarža ir pastāvīgās ekspozīcijas daļa. Šis nu bija tas gadījums, kad ļāvu vaļu interpretācijai, jo man nebija ne smaržas avota, ne iespējas būt klāt notikumā. Vienīgā manā rīcībā esošā informācija – vēstures grāmatas un armijas cilvēku liecības, kas pieredzējuši karalauku.
Vai variet noraksturot Pirmā Pasaules kara smaržu?
Beigti cilvēki, beigti zirgi, iprīts, ievainojumi, asinis.
Pretīga smaka! Vairāki apmeklētāji ir pat vēmuši.
Vai tāda ķermeņa reakcija – vemšana – neapliecina to, ka dažas smaržas tomēr labāk nomaskēt?
Ir grūti to tā strikti apgalvot. Jau kopš dzimšanas ir mācīts, kas ir un kas nav pieņemami. Mums īsti nav bijusi iespēja sevi kārtīgi iepazīt – arī to, kā tad pasaule īsti smaržo – visā tās krāšņumā. Man nav nekas pret, ja kāds izvēlas kādas smakas neitralizēt. Taču tas neizslēdz tiesības pirms tam iepazīties ar pilnu smaržu un smaku spektru – bez aizspriedumu filtra. [Jāpiebilst, ka, spēlējoties ar pretstatiem un cilvēku pieņēmumiem, Sisele Tolās reiz uz Berlināli ieradās skaistā kleitā, bet apsmidzinājusies ar pašas “uzjauktu” bezpajumtnieku smaku – A.I.]
Jūs bieži strādājat ar pilsētām, veidojot to “smaržu ainavas”. Vairākus gadus pētījāt Kanzasu, šovasar Minhenē radījāt projektu, izceļot trīs pilsētai raksturīgākās smaržas – alu, cūkas cepeti un dārgu parfīmu. Taču kura pilsēta jums šķiet smaržu ziņā visaizraujošākā?
Noteikti Mehiko! Esot pilsētās, ir vērts reizēm iztēloties, ka esat akls – kā, izmantojot arī smaržas, atradīsiet ceļu, pēc kā vadīsieties? Ir ļoti veselīgi pamainīt perspektīvi.
Kā mainījusies jūsu dzīve, sākot strādāt smaržu pasaulē?
Tās ir fundamentālas izmaiņas. Esmu sākusi dzīvi vairāk izbaudīt. Noteikti palielinājies tolerances līmenis. Daudz vairāk pieņemu dažādību, esmu atvērta pret nepierasto.
