Fotogrāfs, kurš ņem vērā mūzu – telpas arhitektūru 0

Intervē Anna Iltnere
25/11/2013

Foto: Pauls Kuimets

Izstāde Notes on Space. Photos by Paul Kuimet apskatāma KUMU muzejā Tallinā līdz 5. janvārim.

2012. gadā Tallinas mākslinieks Pauls Kuimets (1984) fotogrāfijās iemūžināja vairāk nekā simt monumentālu mākslas darbu, kas joprojām apskatāmi Igaunijas publiskajā vidē. Daudzi no tiem nolupuši tāpat kā telpas, kuras agrāk kalpoja, piemēram, kā kultūras nami, bet šobrīd ir noliktavas, vai pat pavisam pamestas. Tomēr tā nav vien vēstures dokumentācija vai pagājības apraudāšana, bet gan konteksta iezīmēšana vienam vienīgam darbam – 2012. gadā pabeigtam Tonisa Sādojas (Tõnis Saadoja) griestu gleznojumam Tallinas teātra NO99 ēkas foajē. Mākslinieks Sādoja paaicinājis Paulu Kuimetu iemūžināt gleznojuma tapšanu. Pēcāk radās doma iezīmēt publiskās mākslas žanru Igaunijā un nofotografēt vēl kādus piemērus, līdz Kuimets nepilna gada garumā ceļoja jau pa visu valsti un meklēja objektus. Rezultātā šī ir arī pirmā tik apjomīgā šīs mākslas parādības dokumentācija Igaunijā.

Savāktais materiāls ir izdots grāmatā, un līdz 5. janvārim KUMU muzejā apskatāma izstāde Notes on Space. Photos by Paul Kuimet ar 38 no uzņemtajām fotogrāfijām.

Pauls Kuimets ir Igaunijas laikmetīgās mākslas jaunās paaudzes pārstāvis, kuram nav vēl 30, bet jau piecu gadu laikā, skaitot no pirmajām izstādēm, pamanījies iekļūt gan nacionālā laikmetīgās mākslas apbalvojuma Köler Prize 2013 finālistu sarakstā, gan sarīkot personālizstādi KUMU muzejā. Kam piepulcējas dalība izstādēs arī ārpus Igaunijas.

Tiekoties ar mākslinieku KUMU ceturtā stāva zālē, kurā apskatāma Notes on Space, un sarunu vēlāk turpinot muzeja kafejnīcā, tēma no konkrētā projekta aizvirzās līdz arhitektūras lomai viņa darbos un līdz laikmetīgās mākslas dzīvei Igaunijā. Pauls Kuimets ir optimistiski noskaņots, jo uzskata, ka ir izaugusi jauna paaudze, kas uz postpadomju mantojumu raugās bez aizspriedumiem un ir gatava nokratīt no pleciem provinciālas domāšanas pēdējās paliekas. Pat tad, ja mākslinieki joprojām dzīvo un strādā uz vietas Tallinā, vienmēr ir iespēja katru radošo izvēli skatīt un vērtēt salīdzinājumā ar Rietumeiropas latiņu.

Kādi ir tavi personīgie secinājumi, redzot un dokumentējot tik lielu skaitu monumentālo mākslas darbu Igaunijas publiskajā telpā?

Skaidrs ir tas, ka 60., 70. gados tā māksliniekam ir bijusi prominenta nodarbe, acīmredzot arī labi apmaksāta. Tomēr ir tikai daži izcili paraugi, kamēr lielākā daļa darbu nav mākslinieciski augstvērtīgi. Domāju, ka mākslinieki ir parakstījuši sev neizdošanās spriedumu brīdī, kad sev atvēlēto laukumu automātiski uztvēra kā vienkārši milzīgu audeklu, nerēķinoties ar telpu.

Kā šī sērija ieguļas tavā daiļradē? 

Darbs, protams, ir pasūtīts. Nav pilnībā mana iniciatīva. Taču tajā pat laikā tā nav vienkārši arhitektūras fotogrāfija, bet gan laikmetīgs mākslas darbs, kas nedatē tikai vēsturi. Pašvaldību atbalstīta māksla publiskā telpā joprojām Igaunijā ir aktuāla un bieži vien ir “māksla” pēdiņās – kā propograndas instruments. Nupat Tallinā piedzīvotais priekšvēlēšanu cirks to apstiprināja. Tāpat Igaunijā ir likums, kas paredz, ka viens procents no ēkas būvniecības izmaksām, arī remonta – nonāk budžetā, kas atvēlēts jauna valsts pasūtīta mākslas darba radīšanai. Izklausās jauki, taču termiņi, kādos māksliniekiem jāiekļaujas, ir ārkārtīgi īsi, un darbs rezultātā sasteigts. Divos mēnešos jāsagatavo un jāiesniedz skices un pusgada laikā jāīsteno. Birokrātijai jākļūst elastīgākai, ja ir vēlme šos jaunos publiskās mākslas paraugus saglabāt vismaz trīsdesmit gadu tālai nākotnei.

Ir kāda izcila ideja, kas gan neuzvarēja vietējā konkursā par pieminekli komunisma upuriem. Kāds arhitekts ierosināja nebūvēt neko, bet par atvēlēto naudu noalgot dārznieku, kas regulāri pļautu zāli ap agrākajām armijas bāzēm un citām padomju režīma celtnēm, kas vairs netiek izmantotas un visbiežāk aizaug ar zāli un brikšņiem, paslēpjoties skatam. Arhitekta ideja bija padarīt šīs “rētas” vienmēr redzamas. Turklāt vienam cilvēkam uz vismaz desmit gadiem būtu garantēta darbavieta. 

Man ir viedoklis par to, ko darīt ar postpadomju arhitektonisko mantojumu – diskusija, kas pēdējos gados ir ļoti izplatīta. Uzskatu, ka mantojums ir pēc iespējas jāsaglabā. Tallinas televīzijas tornis, kura interjeru nesen pārveidoja KOKO arhitektu birojs, manuprāt, ir kļuvis briesmīgs, jo atgādina kosmisku disnejlendu. Neatbalstu tāda veida amnēziju.

Kaut jaunākā sērija, kā teici, nav tava iniciatīva, tomēr jau iepriekš esi fotografējis ainavu un arhitektūru. Kāpēc tās tevi saista? 

Tas sākās ar foto sēriju In Vicinity (2008–2009), dokumentējot, kā mainījusies ainava vietā, kur esmu uzaudzis. Šķita, ka pārmaiņas kalpo kā spogulis tam, kas notiek valstī. Cilvēki vairs nevēlas dzīvot bloku mājās, viņi vēlas izsapņot savu amerikāņu sapni – ar glaunu privātmāju un dārzu. Ekonomiskās krīzes rezultātā dažiem sapnis kļuva par murgu.


No sērijas In Vicinity. 2008–2009

Arhitektūra mani saista arī kā izstādes norises vieta. Fotogrāfiju es izmantoju ļoti specifiski – gluži kā materiālu tēlnieka rokās. Tālab reizēm tās ir gaismas kastes, reizēm fotogrāfija ir daļa no instalācijas telpā. Bet medija izvēle vienmēr ir ar kādu konkrētu pamatojumu.

Tu sākotnējis studēji kino Londonā, tad turpināji to apgūt Tallinā – Baltijas Filmu un mediju skolā, bet beigās pārgāji pie fotogrāfijas – Igaunijas Mākslas akadēmijā. Vai juti, ka tev vieglāk strādāt ar apstādinātu kadru? 

Zini, patiesībā man arvien vairāk atgriežas interese tieši par video. Bet ne kā naratīvu, drīzāk kā paplašinātu fotogrāfijas telpu.


Kairo Street. 2011

Sērijā Kairo Street (2011) es fotografēju astoņas privātmājas Helsinkos. Kāpēc tieši šī ielā? Tā bija man pa ceļam, kad gadu ik rītu devos uz mācībām Helsinku Mākslas un dizaina universitātē – apmaiņas studiju laikā. Sērija bija izstādīta Tallinas mākslas telpas galerijā gaismas kastēs – tumšā gaitenī. Bildēm bija jāiet garām gluži kā pa ielu. Šajā izstādē bija arī video darbs – Viewfinder (2011). Vienlaikus tika prezentēta arī grāmata, veltīta iepriekšējai, jau pieminētai In Vicinity sērijai. Tā bija interesanta sinerģija starp trim dažādām ēku identitātēm. Kairo ielas privātmājas ir celtas 20. un 30. gados ar ļoti stabilu identitāti. In Vicinity – mūslaiku privātmājas, jauna dzīvesveida meklējumi, taustīšanās. Bet video darbā dokumentēti nami, kas ir kā tukšas, bezpersoniskas čaulas. Filma uzņemta Lincā (Austrijā) – nelielā teritorijā, kur izvietoti māju modeļi. Potenciālais pircējs var tās apmeklēt, izpētīt un izvēlēties, kādu modeli vēlētos iegādāties – bet ne šo konkrēto māju. Video es apzināti veidoju tonalitātē tādu, lai radītu nostaļģiju. It kā es filmētu savas bērnības mājas, kaut patiesībā tās ir mājas bez vēstures. Cik maldinoši! Tā ir viena no lietām, kas mani fotogrāfijā un arī video saista – šī tehnoloģijas loma nostaļģijas radīšanā un uzturēšanā.

Tu iekļuvi Köler Prize 2013 finālā, patlaban tev ir izstāde KUMU muzejā. Ko tik jauns mākslinieks vēl var sasniegt Igaunijā?

Tiešām nezinu. (Smejas) Uzskatu, ka man ir veicies. Tāpat gribas ticēt, ka tā nav vien laimīgu sakritību virkne, bet arī smaga darba rezultāts. Man veicies arī tālab, ka man tiešām patīk tas, ko daru. Turklāt mīlu sastrādāties ar citiem, tāpēc aizraujošs bija darbs pie grāmatas, kuras rezultāts ir arī izstāde KUMU. Ierasti tiek uzskatīts, ka mākslinieki lielākoties strādā vieni. Bet tāda vientuļa darbošanās var novest pie nedrošības, nepārliecinātības par to, ko dari. Strādājot kopā ar citiem, ir jāapspriež un jāpamato teju katrs lēmums, kas ir lieliska pieredze. 

Tomēr ar mākslu vien taču nenopelni sev iztiku? Kāds ir tavs maizes darbs?

Liels atspaids ir iegūtie granti un stipendijas. Mazliet pasniedzu mākslas akadēmijā, kā arī dokumentēju izstādes, nodarbojos ar māju un interjeru fotografēšanu. Lielā mērā peļņas darbi ir saistīti ar to, ko man patīk darīt. Un tie man palīdz pilnveidoties.

Ko nozīmē būt māksliniekam Igaunijā šodien? 

Varu runāt tikai par savu paaudzi un par laiku no 2008. gada, kad sāku piedalīties vietējā mākslas ainā. Atskatoties uz šo laika nogriezni, jāsaka, ka situācija noteikti ir uzlabojusies. Mums ir “nelegālais” laikmetīgās mākslas muzejs EKKM, ko ir izveidojuši manas paaudzes studenti un tagad tā darbojas kā institūcija, izrādot, iespējams, labākās laikmetīgās mākslas izstādes Tallinā. Un māksla ir kļuvusi populārāka sabiedrībā. 2007., 2008., 2009. gadā nevienā no ierindas laikrakstiem nebija recenziju par izstādēm. Tā ir jau apzelēta tēma, ka pastāv plaisa starp laikmetīgo mākslu un auditoriju. Bet mazpamazām šī plaisa sarūk. Domāju, ka arī Latvijā un Lietuvā bija līdzīga situācija, kad 90. gados strauji nomainījās mākslas diskurss, un sākotnēji neviens pārāk neuztraucās par skatītāju.

Protams, joprojām ir dažādas problēmas, joprojām pie sevis bieži nolamājos, tomēr kopējā gaisotne attiecībā uz laikmetīgās mākslas dzīvi Igaunijā ir optimistiska. Notiek paaudžu maiņa. Arī Marija Arūso, Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra jaunā direktore – ir mūsu lielā cerība.

Joprojām vietējā problēma ir tā, ka lielākā daļa mākslas pasaules ir starptautiska, kamēr Baltija tāda vēl nav. Astoņus mēnešus dzīvoju Briselē, kur var ar vilcienu stundas laikā aizbraukt uz Parīzi, trīs stundās uz Amsterdamu. Robežu nav. Kaut mums nav tik ērta transportu sistēma, tomēr arī Baltijā būtu jāmēģina raudzīties no starptautiska skatpunkta. Lai tā būtu norma, ka kuratori no ārvalstīm uz izstādēm aicinātu māksliniekus no Latvijas un Igaunijas. Jo citkārt paraugies uz te Igaunijā ievērojamu mākslinieku, kuram ir 35 gadi, bet CV nav nevienas pašas starptautiskas izstādes. 

Tajā pat laikā vietējie mākslas darboņi Baltijā dara visu, lai atbalstītu savējos. Ir liela vēlme, lai mūsu māksliniekus pamana pasaulē, kas nozīmē, ka saglabājas uzsvars uz nacionālo mākslinieku karjeru. Vienpusīgs starptautiskums, ja tā var teikt.

Jā, taisnība. Un man grūti pateikt, kā būtu vispareizāk. Taču vietējiem māksliniekiem noteikti ir jābūt ļoti paškritiskiem. Ir jāraugās uz savu darbību ne tikai valsts līmenī. Ar eksotiku vien mēs sen vairs “neizbrauksim”. Arī ar to, ka esam vidusmērā līdzīgi citiem Rietumeiropas māksliniekiem, nē. Ja mākslinieks Berlīnē strādā līdzīgi kā mākslinieks Tallinā, tad tīri vai ekonomiski izdevīgāk Eiropas lielpilsētas kuratoram ir izvēlēties to, kurš atrodas Berlīnē. 

Tomēr, kad tu kā mākslinieks strādā pie saviem darbiem – vai domā tādās kategorijās? Kā es izskatīšos Rietumeiropas kuratora acīs; vai mana darba vēstījums būs skaidrs ne tikai igaunim, bet arī francūzim un britam… Taču nē?

Tik konkrēti, protams, nē. Katrā ziņā tēmas izvēle nenotiek tā. Taču ir būtiski būt kritiskam, uzdot sev kaudzi jautājumu. Domāt par kontekstu, kādā darbu ielikt. No otras puses vienmēr būs tā, ka es varu izdarīt tikai to, ko es vēlos, kas mani interesē, aizrauj un uzrunā. Kad radu darbu, man ir jāzina, ka tas ir mans, ka neviens cits to nekad nevarētu uztaisīt – tikai es. 

Kritiskā attieksmē pret savu darbu, katru izdarīto izvēli, manuprāt, ir ļoti liels spēks. Tostarp medija izvēlē. Ir jābūt pamatīgam iemeslam, kāpēc kāds darbs ir radīts tikai konkrētajā izteiksmes veidā. Pretējā gadījumā tas nekad nebūs izcils mākslas darbs. 

Piemēram, glezniecība. Ļoti reti redzu tādu gleznu, par kuru zinu, ka darbs bija jāīsteno tikai un vienīgi gleznieciski – kas apliecinātu savu mediju. Bieži es redzēto viegli varu iztēloties risinātu fotogrāfijā vai kā zīmējumu. 

Vai vari minēt kādu gleznu, kas, tavuprāt, attaisno savu mediju?

Jā, Gentē redzēju beļģu mākslinieka Mihaēla Boremansa (Michaël Borremans) darbus. Patiesībā devos uz Joachim Koester izstādi, bet tā izrādījās jau slēgta. Apskatīju kolekcijas izstādi, tostarp Boremansa zīmējumus, video darbu un mazu mazītiņu gleznu. Tā bija neticami lieliska. Un ir jāredz dzīvē, jo neviena reprodukcija nevar pārnest medija spēku. 

Vai var sacīt, ka fotogrāfiem patlaban ir nepateicīgi laiki, jo foto medijs tiek izmantots pārpārēm, cilvēku acis to skata diendienā? 

Interesanti, ka Kunst.ee redaktors Andreas Trossek – Tallinas fotomēneša ietvaros nupat publicēja eseju “Vai visa māksla ir fotogrāfija?”. Apspēlējot to, ka māksla medijos nonāk kā fotoattēls. 

Bet atbildot uz tavu jautājumu – acīmredzot tieši tāpēc es lielu lomu piešķiru telpai, un fotogrāfija kļūst par instalācijas daļu. Varbūt tas ir veids, kā fotogrāfijai atdot tās nonivelēto nozīmi.

Tad sanāk, ka būt vienkārši fotogrāfam un eksponēt tikai fotogrāfijas šodien ir ļoti grūti? 

Vēl elementārs un efektīgs variants ir bildes izdrukāt ļoti, ļoti lielas. Taču es izvēlos strādāt ar telpu. Tas, ka fotogrāfija arvien biežāk kļūst par skulpturālu objektu, redzams laikmetīgā mākslā kopumā. 70. gados Viljams Eglstouns (Egglestone) krāsu fotogrāfijā iemūžināja kokus. Tagad tīmeklī mudž no tādiem attēliem un ar ko tādu vien ir ļoti grūti kļūt pamanītam. Iespējams, tādēļ daudzi fotomākslinieki pievēršas starpdisciplinārākai praksei.

Vai tavos nākamos darbos atradīsies vieta arī cilvēkiem, portretiem? 

Pagaidām, šķiet, ka nē… Lai gan KUMU pastāvīgajā ekspozīcijā redzēju kādu skulptūru, kuru labprāt nofilmētu. Tā rotēja ap savu asi. Kālab gan skulptūrai kustēties? 

www.paulkuimet.com