Komponists Eižens Birmans

Eižens Birmans – Daugavpils amerikāņa veiksmes stāsts 0

Intervē Edgars Raginskis
07/11/2013 

Oktobra vidū Rīgā ieradās Tallinā dzīvojošais amerikāņu komponists Eižens Birmanis (Eugene Birman), lai piedalītos kāda sociālpolitiski aktuāla skaņdarba iestudēšanā kopā ar valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un diriģentu Normundu Šnē. Tviteroperā Nostra culpa (“Mūsu vaina”) Eižens mūzikā atainojis starptautisku plūkšanos starp amerikāņu ekonomistu, Nobela prēmijas laureātu Polu Krugmenu (Paul Krugman) un Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu (Toomas Hendrik Ilves). “Strīdus ābols” bija Krugmena skepse par Baltijas valstu veiksmīgo globālās ekonomiskās krīzes pārvarēšanu un Ilvesa diezgan skarbās atbildes The New York Times komentētājam sociālajā vietnē Twitter. Satiekoties Latvijas Radio telpās, Eižens nebūt neradīja iespaidu par lecīgu un provokatīvu zibeņzelli, kurš ātras popularitātes gūšanai pārtvēris svaigu skandālu. Tviteri un citus sociālos tīklus atstājuši ārpus uzmanības redzeslauka, pievērsāmies citām, abiem sarunas dalībniekiem krietni interesantākām tēmām.

Tu esi dzimis Daugavpilī, bērnību pavadījis Maskavā, uzaudzis ASV, tagad studē Oksfordā un Tallinā...

Jā, šobrīd Tallinā mācos doktorantūras studiju ietvaros, bet nākamajā semestrī atgriezīšos doktora studiju noslēguma posmam Oksfordā.

Tomēr tavas izcelsmes dēļ mēs zināmā mērā varam tevi saukt par Latvijas iedzimto.

Noteikti! Mani vecvecāki lielāko dzīves daļu nodzīvoja Rīgā un Daugavpilī, arī vecāki šeit pavadījuši zināmu laiku. Tā ka esmu pilntiesīgs Latvijas iedzimtais.

Kāda tavās bērnības atmiņās ir Daugavpils? Ja nekļūdos, līdz sešu gadu vecumam dzīvoji tur?

Īstenībā jau piecu gadu vecumā pārcēlos uz dzīvi Maskavā, mācījos Gņesina mūzikas skolā, spēlēju vijoli un rakstīju mūziku. Taču Daugavpilī pavadījām katru vasaru, un atmiņas par šo pilsētu ir vissiltākās. Kad pirms pāris gadiem atgriezos Baltijas valstīs un atkal pabiju Daugavpilī, pašam par pārsteigumu manī uzvirmoja silta māju izjūta. Neskatoties uz to, ka mans dzimšanas laiks, 80. gadu beigas, bija ekonomiski un politiski sarežģīts, ar smaidu un sirsnību atceros mūsu lauku mājas, kur, kā jau pienākas lauku saimniecībā, tualete bija ārpus dzīvojamās ēkas. Kad stāstu to saviem amerikāņu draugiem, neviens netic. Acīmredzot, nav dzirdējuši par ķemertiņu. 

Kādas ir tavas etniskās saknes?

Man ir ebreju izcelsme, šķiet, kaut kad tālā pagātnē arī kāda vācu asiņu lāse, taču nevarētu teikt, ka tas man īpaši daudz nozīmētu. Mani vecvecāki nāk no pierobežas apgabala, bet, kā jau zini, robežas bieži mainījušās, tādēļ nepateikšu, vai tā bija Krievija vai Baltkrievija. Zinu, ka viņi ļoti agri pārcēlās uz dzīvi Latvijā, un labi iejutās. Viņi bija ārsti Daugavpils slimnīcā. Jā, manī rit dīvaina ebreju, krievu, latviešu un mazdruscīt vācu asiņu kombinācija. Manuprāt, tā ir Latvijas īpašā šarma atslēga, ka šeit ir spēcīga zviedru, poļu un citu tautu ietekme, un salīdzinoši draudzīgos apstākļos sadzīvo ukraiņi, baltkrievi, latvieši, krievi un citas etnicitātes. 

Vai tavs daudznacionālais fons palīdzēja vieglāk iejusties ASV? Kādēļ aizbrauci no Latvijas un Eiropas?

Mani vecāki sen sapņoja tikt ārā no Padomju Savienības, bet, tā kā mans tētis bija astrofiziķis, viņš zināja pārāk daudz, un nevienam nenāca ne prātā laist mūsu ģimeni projām. Taču PSRS sabrukums sagādāja šādu iespēju – veidojās Baltijas valstis, Krievijas ietekme radikāli samazinājās, un 1994. gadā mēs pārcēlāmies uz Atlantijas okeāna otru krastu. Par iejušanos – ASV ir imigrantu valsts, esmu tai pateicīgs par manu vecāku, mana brāļa un maniem panākumiem, taču, jo vēlāk tu ierodies šajā zemē, jo mazākā mērā jūties amerikānis. Liela nozīme bija angļu valodas zināšanām: tā kā mana mamma 80. gados bija angļu valodas skolotāja, tas mums ne tikai palīdzēja tikt pie deficīta precēm, bet arī sagatavoties pārmaiņām, ko atnesa 90. gadi.

Vai tevi ātri uzņēma kā savējo?

Viss notika strauji – tūliņ pēc atlidošanas abi ar brāli sākām iet amerikāņu skolā, mani vecāki sāka strādāt, adaptācijas periods sanāca ļoti straujš. Man tas bija šoks, jo, ja neskaita Gņesina mūzikas skolu, nekādu mācību iestādi vēl nebiju apmeklējis. Taču viena no ASV labākajām iezīmēm ir atvērtība – ja vien tu pieņem “amerikāņu sapņa” diskursu un nevēli šai valstij ļaunu, nevienu īpaši neinteresē, no kuras pasaules malas esi ieradies. Apmetāmies Kalifornijā, Sanfrancisko, kur vasaras mēdz būt diezgan vēsas.

Ak, jā, neapmeklējiet Sanfrancisko jūlijā!

Patiesībā jūnijs ir visaukstākais vasaras mēnesis, kad okeāns pamazām sāk sasilt un visapkārt ir miglas vāli. Nezinu, kurš to teica, iespējams, Marks Tvens: “Vissaltākā ziema, ko esmu pieredzējis, bija vasara Sanfrancisko.”

Gņesina mūzikas skola, vijolspēle, kompozīcija... Vai biji brīnumbērns vai “normāls” puika?

Domāju, ka biju izdedzis brīnumbērns, īpaši vijolspēlē. Ļoti agri sāku spēlēt ļoti sarežģītus skaņdarbus, turklāt neviens man to nelika darīt. Vienkārši nebija citas nodarbes, un es vingrinājos. Starp citu, komponēt arī sāku tieši vijolspēles ietekmē – ātri apguvu visu nošu materiālu, kas bija mājās, un pietrūka mūzikas. Bija padomju laiku beigas, notis dabūt nebija nemaz tik viegli, tādēļ rakstīju pats savas vijoļetīdes. 

Kādā vecumā?

Man bija četri gadi... 

Četri?! 

Jā (smejas). Taču manas brīnumbērna gaitas beidzās apmēram 17 gadu vecumā, kad mīlestība pret vijolspēli pārgāja. Ja būtu turpinājis vingrināties, noteikti būtu kaut ko sasniedzis, bet šis “kaut kas” nebūtu nekas žilbinošs. Vēl arvien mīlu vijoli kā instrumentu, reizēm to spēlēju, taču tas vairs nav nopietnā līmenī. 

Tev ir ekonomikas bakalaura grāds. Kāds bija iemesls šādai fokusa maiņai? Vai tevi vienmēr interesējusi ekonomika? 

Kā jau teicu, abi mani vecāki ir zinātnieki, neviens no viņiem nav mūziķis, kaut gan mammai ir skaista balss. Tādēļ neviens mani apzināti nebīdīja mūzikas virzienā, valdīja uzskats: “Dari, ko vēlies, tikai dari to nopietni!” Skolā mans režīms dažādās kombinācijas bija “mācības – vijolspēle – kompozīcija”, tādēļ ļoti nopriecājos uzzinājis, ka varu studēt kombinēto kursu Kolumbijas Universitātē un Džuljarda mūzikas skolā. Kolumbijas universitātē bija lieliska ekonomikas programma, iespējams, labākais, ko šī universitāte tobrīd varēja piedāvāt, tālab, neko nezinot par ekonomiku, izvēlējos studēt tieši šo zinātni. 

Cik gadījies runāt ar zinātniekiem, viņi allaž ieminas, ka mūzikas nodarbības palīdzējušas viņiem kļūt par labākiem zinātniekiem... 

Jocīgi, ka no komponistiem man nav gadījies dzirdēt, ka zinātne palīdzējusi viņiem kļūt par labākiem komponistiem, kaut gan man šķiet, ka tā noteikti būtu jābūt. Pietiekami daudzi komponisti savos skaņdarbos izmanto matemātikas vienādojumus, taču lielākoties vienkāršā un “dekoratīvā” līmenī, ne tālāk par Fibonači skaitļu rindu. Lai nu kā, Kolumbijas universitātē jebkuras specialitātes studentam bija jāprot orientēties mūzikas stilos, glezniecības estētikā, literatūras un kultūras vēsturē.

Vispārējā inteliģences līmeņa celšana? 

Precīzi. Ļoti bieži gan ASV, gan Eiropā jaunieši izvēlas akadēmisko studiju virzienu, beidz studijas un no augstskolas iznāk absolūti bez jebkādas izpratnes un cieņas pret mākslu, mūziku un kultūru. Zināšanas par korejiešu dzeju vai Austrumāzijas senajām civilizācijām bagātina arī manu mūziku. Ļoti šaubos, vai pats būtu ieguvis šo informāciju, ja augstskolā mani nebūtu “piespieduši”.

No kultūrizglītības pie vispārējas informācijas iegūšanas. Kādi ir tavi politiskie uzskati un kā tos ietekmējusi pieejamā informācija ASV medijos? Zināms, ka Rūperta Mērdoka impērija dzelžaini kontrolē informācijas plūsmu.

Gan lielākajai sabiedrības daļai, gan t.s. intelektuāļiem ir grūti iegūt daudzpusīgu informāciju par pasaulē notiekošo. Bieži vien intelektuāļi paradoksālā kārtā ir vieglāk ietekmējami un subjektīvāki par pārējiem. Politika ir liela spēle, to redzējām ASV nākamā gada budžeta pieņemšanas procesā. Šādas “rotaļas” notiek regulāri, cilvēkiem ir sasodīti īsa atmiņa, un viņi neizdara secinājumus no pagātnes notikumiem. Informācijas pieejamības ziņā liela nozīme ir sociālajiem medijiem – tviterim, feisbukam, neatkarīgajiem blogeriem. Internets ietekmē politikas veidošanas procesus, elitei ir grūtāk nerēķināties ar sabiedrību.

Bet sabiedrība izvēlas apšaubāmas metodes, kā ietekmēt politiķus. Piemēram, occupy Wallstreet un citas okupēšanas kustības neguva jūtamus rezultātus. 

Cilvēkiem ir grūti asociēt sevi ar protestētājiem teltīs, ja vien viņi paši nav devušies tūrisma pārgājienā. Nedomāju, ka “okupēšanas” kustība bija auglīga. Kaut vai Baltijas valstīs, nezinu, vai Rīgā notika kādas aktivitātes, bet Igaunijā bija occupy Tallinn – apmēram 10 cilvēku ar plakātiem pilsētas centrā, nekādas izpratnes un “0” uzmanības no garāmgājējiem. Šeit cilvēki ir raduši pie cita veida pārmaiņu mehānismiem. Galu galā esmu optimists – ja kāds varasvīrs demokrātiskā valstī slikti dara savu darbu, agrāk vai vēlāk viņam lemts atdot varas grožus citiem. Pat tirānijās tā ir realitāte, kā pieredzējām Tuvo Austrumu gadījumā. Kā teicis Nīče: “Revolūciju galvenais iemesls ir tas, ka cilvēkiem vairs nav maizes.” Pamatvajadzību neapmierināšana ir spēcīgākais politisko pārmaiņu iemesls. 

No šī politekonomiskā ekskursa atpakaļ mūzikā. Esi mācījies pie tādiem grandiem kā Džons Adamss, Semjuels Adlers, studējis Džuljarda Mūzikas skolā un Oksfordas universitātē. Kādēļ atgriezties Baltijas valstīs, kas tik īpašs ir tavā skolotājā Toivo Tulevā? 

Ņujorka mani bija caurcaurēm nogurdinājusi, man bija apnikusi vietējā mūzikas vide. Kaut kur bija pazudis iemesls rakstīt mūziku, un man pārliecība ir – ja nevari sev atbildēt, kādēļ raksti mūziku, labāk to nedari, ir labāki veidi informācijas nodošanai citiem. Kādās meistarklasēs Gotlandē satiku Zviedrijā dzīvojošo igauņu komponisti Mirjamu Talliju, un mēs ilgi runājām par Baltijas valstīm. Tā kā gribēju saprast, kādas ir manas attiecības ar kompozīciju, un vai es esmu skaņradis vai neesmu, vides maiņa šķita laba doma. Pie Toivo Tuleva studēt izvēlējos, jo man būtiskākais arguments ir skolotāja mūzikas emocionālā iedarbība. Gribēju saprast, kā Tulevs raksta savu pasakaini skaisto mūziku, tādēļ kļuvu par viņa audzēkni. Parasti, klausoties citu sarakstīto, ir puslīdz skaidrs, kā tā darināta, un ar zināmu piepūli varu mēģināt to atdarināt. Toivo mūzika nāk no citurienes, pasaules, kas man ir sveša, bet visai tīkama. Izvēle tātad nebija par labu Tallinai, Rīgai vai citai pilsētai, bet tieši studijām Toivo Tuleva vadībā.

Cik zinu Toivo, viņu vienlīdz mīl mūziķi un klausītāji, jo šī vīra rakstītā mūzika cenšas būt humāna pret izpildītāja iespējām un vienlaikus emocionāli rezonējoša klausītājā.

Šos vārdus es viņam noteikti nodošu, jo Toivo ļoti nodarbina mijiedarbes problēmas ar klausītājiem un interpretiem. Man savukārt ir pilnīgi vienalga, ko no manas mūzikas atcerēsies pēc simt gadiem, ko par to saka citi komponisti. Nesalīdzinu sevi ar Mocartu vai Bēthovenu, bet stipri šaubos, vai viņi satraucās par nākamību, rakstot savas kompozīcijas, viņi tikai darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu, bez kā nevarēja iztikt. Taču man ļoti rūp klausītāju emocionālā iesaiste – nav būtiski, ko viņi redz vai iztēlojas manu skaņdarbu klausīšanās laikā, svarīgi ir, lai viņi izbaudītu laikmetīgo mūziku. Domāju, ka arī 21. gadsimtā tas ir iespējams. Vienlīdz lielu atbildību jūtu pret manas mūzikas izpildītājiem, nevēlos, lai viņiem tas būtu tikai darbs, gribu arī viņiem radīt patīkamus pārdzīvojumus.

Kāda mūzikas valoda tev ir vistuvākā? Mūsdienās nav problēmu atrast daudzveidību, bet var rasties grūtības, kam tieši sekot, turklāt liela tiesa mūzikas strāvojumu ir trivializējušies, vai tā būtu “jaunā vienkāršība” vai “jaunā sarežģītība”. Kur tu atrodies šajā panorāmā?

Es nevarēšu palīdzēt ar savas mūzikas klasifikāciju, mani interesē dažādi rakstības stili. Drīzāk gribu runāt par saviem iedvesmas avotiem – tās ir ainavas. Latvijas un Igaunijas plašumi, arī mana pusaudžu un jaunības zeme ASV. Pirms pāris gadiem sarakstīju skaņdarbu Red Desert, un tajā mani iedvesmoja Baltijas valstu ziema, kad kilometriem tālu redzama tikai balta sniega seģene, faktiski balts tuksnesis bez redzamām dzīvības pazīmēm. Otrs inspirācijas avots šajā darbā ir tuksnesīgais Nevadas štats, kur vasarā devāmies pārgājienos – 20 līdz 30 kilometru apkārtnē nekā vairāk kā vien sarkana, virmojoša zeme...

Vai ir kāda tehnika, no kuras apzināti centies izvairīties? 

Es cenšos neko neaizņemties no citiem autoriem. Daudz klausos mūziku, taču mēģinu tajā sadzirdēto nepadarīt par savu iedvesmas avotu. Neesmu naivs un apzinos, ka šīs ietekmes uzsūc mana zemapziņa, un transformētā veidā tās jebkurā gadījumā parādās arī manās partitūrās. Sanāk, ka es kopēju, bet daru to bez atsaucēm un vēl apgalvoju, ka ar kopēšanu nenodarbojos. Cik pretenciozi! (Smejas) Ja nopietni, tad nepārtraukti uzlūkoju uzrakstīto un jautāju sev: “Kur šajā mūzikā esmu es? Kas to padara par manu mūziku?” Un pamazām tuvojos sevis apjausmai savā mūzikā. 

Vai centies izvairīties no populārās mūzikas ietekmes vai neuzskati to par nepieciešamu?

Es pats esmu rakstījis popmūziku kopā ar draudzeni Lielbritānijā, palīdzēju izdomāt harmonijas un dziesmu vārdus, izdevās itin mīlīgs retro rhythm’n’blue albums. Pirms gadiem sešiem strādāju kopā ar kādu itāļu kinomūzikas komponistu. Nedomāju, ka nepieciešams vairīties un dalīt mūziku nopietnajā un nenopietnajā.  Būtiska ir kvalitātes problēma, tas, cik ilgmūžīga ir mūzika. Protams, nevar salīdzināt Brūsu Springstīnu ar Mailiju Sairusu, kaut gan varbūt ir cilvēki, kuriem mežonīgu laimi sagādā tieši Mailijas jaunākie hīti, man grūti teikt. Gan popmūzikā, gan laikmetīgajā akadēmiskajā mūzikā ir skaņdarbi, kurus sākumā cilvēki klausās kā traki, bet pēc gada tie ir pilnīgi pazuduši no klausītāju apziņas, un vietā ir nākuši citi, tikpat skaisti iepakoti un mārketēti darbi. Otrā svaru kausā ir mūzika, kuras aktualitāte nemainās, gadiem ejot. Arvo Perta 70. gadu sacerējumi, arī Pētera Vaska jaunības skaņdarbi šobrīd nav mazāk skaisti un nozīmīgi tāpēc, ka sarakstīti pirms ilga laika. Vēl labāki piemēri ir Bahs, Mocarts un Bēthovens, manuprāt, visilgmūžīgākās un pārlaicīgākās mūzikas radītāji. Diemžēl mūsdienu mūzikas lielākās tiesas liktenis ir pirmatskaņojums un tam sekojoša aizmirstība. Esmu sev par mērķi licis izlauzties no šādas notikumu attīstības. 

Pirms mirkļa teici, ka tevi bija nogurdinājusi Ņujorka un tās mūzikas dzīve. Kā Ņujorka spējīga nogurdināt? Tur taču notiek viss! 

Jā, izvēles iespējas ir, taču dominē plaša patēriņa kultūras produkts bez pārsteiguma faktora un izziņas iespējām. Piemēram, Metropoles operteātris gadiem ilgi atkārto praktiski vienu un to pašu operu virknējumu. Pat, ja būšu par 38 $ (tāda ir studentu biļetes cena) redzējis operu vienreiz, man nav nekādas motivācijas atgriezties, kamēr tur nerāda neko jaunu. Līdzīgi ir arī ar citiem koncertorganizētājiem. Turpretī Londonas Filharmoniskais orķestris savu repertuāru 2013./2014. gada sezonai izveidojis tikai un vienīgi no mūzikas, kas rakstīta pēc 1900. gada, nav nekā senāka. 

Un kā viņiem veicas ar biļešu tirdzniecību? 

Koncerti ir izpārdoti, cilvēkus ļoti interesē nedzirdēta mūzika, programmas, kur var dzirdēt, teiksim, Britenu un Penderecki komplektā ar pilnīgi nezināmu autoru darbiem. Manuprāt, daudzi koncertu rīkotāji neapzinās klausītāju pārsteiguma un zinātkāres apmierināšanas nepieciešamību. 

Saistītie ieraksti:
Ekspress intervija ar Normundu Šnē par Nostra culpa pirmatskaņojumu Latvijā 

Tā, protams, ir koncertorganizāciju atbildība – veidot klausītāju gaumi un ieinteresēt viņus jaunā mūzikā. Tomēr daudzviet, arī Latvijā nebūt ne visi klausītāji ir gatavi klausīties laikmetīgo mūziku. Cik sagatavota un ieinteresēta ir Ņujorkas auditorija? 

Lielais vairums ir neieinteresēti un negriboši klausīties laikmetīgo mūziku. Nelielai daļai interese ir, taču šis auditorijas segments nav pietiekami daudzskaitlīgs nopietnas repertuāra politikas pārskatīšanai, organizētājiem no tā nebūs finansiālas atdeves. Mūziķi, brīvmākslinieki, jauni ļaudis nevar atļauties sezonas abonementus vai pilnas cenas biļetes, līdz ar to viņi ir ekonomiski neinteresanti. Rezultātā laikmetīgā mūzika ir nogājusi pagrīdē, tā tiek atskaņota dažādos klubos, nelielās mākslas galerijās, kas nenoliedzami ir simpātiski, taču tas nav pareizais attīstības virziens. Šī tendence mani ļoti kaitina. Vienīgais veids, kā padarīt laikmetīgo mūziku nozīmīgu, kā pievērst tai plašu klausītāju daļu, ir novietot šo mūziku uzmanības centrā, uz lielām skatuvēm lielās koncertzālēs. Ja tā nav, turpinās laikmetīgās kultūras marginalizēšana, un neinformēti cilvēki uzskata mūsdienu akadēmisko mūziku par kaut kādu indie mūzikas paveidu. Tā nedrīkst būt!

Ir klasisks koncerta programmas modelis, kad līdzās Bēthovenam vai Šūmanim tiek piekabināts neliels laikmetīgs skaņdarbiņš. Iespējams, koncertrīkotāji tā nomierina savu sirdsapziņu, sak, laikmetīgās mūzikas pārstāvniecība repertuārā ir nodrošināta. Vai tas nav vēl viens laikmetīguma marginalizēšanas veids? 

Jā, man tas atgādina rūgtu zāļu karoti, kas jānorij, bet, lai tiktu vaļā no nepatīkamās garšas, var uzdzert lielu glāzi ūdens. Ir aizvainojoši, ka valda pieņēmums par laikmetīgo mūziku kā kaut ko negaršīgu, ko būtu jāatšķaida ar Māleru, Bēthovenu vai Brāmsu. Vajag pasūtināt mūziku, ko orķestra mūziķiem būtu interesanti un iedvesmojoši spēlēt, nevajag pieprasīt jauno mūziku formālas pieprasīšanas dēļ. Meklējiet jaunu Bēthovenu un Šūmani, viņi noteikti tepat blakus ir, tikai vēl nav pazīstami! Šajā ziņā mani ļoti iedvesmo situācija Baltijas valstīs, piemēram, jūsu kamerorķestris Sinfonietta Rīga un Latvijas Radio koris. Pateicoties Sigvarda un Normunda repertuāra politikai, laikmetīgā mūzika bieži skan uz Latvijas skatuvēm un sasniedz plašu klausītāju loku. Tā ir arī cieņas izrādīšana klausītājiem, signāls, ka viņus uzskata par pietiekami saprātīgiem un vērtīgiem jaunu impulsu piedāvāšanai. Uzskatu, ka jebkurai publikai ir šāds izpratnes potenciāls, bet viņiem ir gluži vienkārši jādod iespēja pietiekamā daudzumā dzirdēt laikmetīgo mūziku. 

Kurš mūzikas žanrs tavuprāt varētu būt pārmaiņu nesējs 21. gadsimta sadrumstalotajā mūzikas vidē? 

Noteikti nevajag novērsties no līdz šim pazīstamajiem žanriem, piemēram, operas. Taču jāsaprot arī, kas šajā žanrā, laikam ritot, ir nogājis greizi, kādēļ to izkonkurējis kino. Kā nekā, operas noriets sakrīt ar kinematogrāfa attīstību. Šovasar strādāju kopā ar itāļu komponistu Salvatori Šarīno, kurš uzskata, ka radikāli jāmainās operas temporitmam. Tas saistīts ar mūsdienu sabiedrības nespēju ilgstoši koncentrēties vienai lineārai domai, kā arī laikmeta tendencei informāciju uztvert sadrumstaloti. Nav iespējams viena cēliena laikā 30 reizes mainīt dekorācijas, taču jādomā, kā padarīt operas darbību dinamiskāku, šeit es domāju kinomontāžas principu tulkošanu operas valodā. Ja garāmejot pieminam manu tviteroperu, man patīk Twitter darbības nosacījumi. Ir 140 zīmju ierobežojums, ātra un tieša reakcija, iespēja piesaistīt un iesaistīt potenciāli neierobežotu cilvēku skaitu ar aktuālu tēmu apspriešanu un risināšanu. Gluži kā tviterī mēs simboliski dzirdam cilvēka balsi, balsij kā mūzikas instrumentam ir iespēja ar svarīgas informācijas, būtisku domu paušanu atgūt labu tiesu zaudēto klausītāju.

Kā tu raksti mūziku? Vai lieto datoru vai izmanto tradicionālās tehnoloģijas – papīru un zīmuli?

Sākums vienmēr ir nošu lapa, kur tiek fiksētas dzimušās idejas. Arī tālāku attīstību tās pārsvarā piedzīvo uz nošpapīra – man patīk redzēt, kā vienkārša ideja atdzīvojas un sazarojas manu acu priekšā, turklāt man ir tāda mānija, ka nespēju noticēt pārāk vienkāršam nošu pierakstam. Ja notis izskatās par vienkāršu, šķiet, ka ir jāpastrādā vēl un jāprecizē manas idejas vēl skaidrāk. Dators šajā procesā parādās tikai brīdī, kad veidoju skaņdarba tīrrakstu Sibelius programmā. Bieži vien, uzlūkojot sarežģīti pierakstītas mūsdienu mūzikas partitūras, uzdodu sev jautājumu: “Vai to būtu bijis iespējams fiksēt izpildītājam saprotamākā veidā tā, lai nezaudētu izpildījuma kvalitāte?” Mans uzdevums ir atrast atbildi uz šo jautājumu savā mūzikā, proti, pierakstīt mūziku iespējami vienkārši, necenšoties panākt kompromisu starp sākotnējo ieceri un gala rezultātu, respektīvi, nezaudējot neko vai gandrīz neko no manas idejas.

Kuras ir tās mūzikas vai ārpusmūzikas impresijas, kuras spilgti un neizdzēšami iespiedušās tavā apziņā un saglabājušās līdz šai baltai dienai?

Varbūt izklausīsies klišejiski, bet mani ļoti ietekmējusi Baltijas valstu komponistu mūzika. Kad mācījos Džuljarda skolā, pedagogs Kristofers Rouss mudināja mani klausīties šī reģiona mūziku, ko Ņujorkā zina retais. Tiklīdz iepazinu Pētera Vaska un citu baltiešu mūziku, pie sevis nodomāju: “Kā gan tas iespējams, ka šī lieliskā mūzika neskan katrā Ņujorkas koncertzālē?” Protams, atbilde ir vienkārša – visu nosaka bizness.

Ārpus mūzikas mani fascinē iepriekš pieminētā Āzijas kultūra, īpaši tēlotājmāksla. Kā tiek vilkta līnija, kas notiek ar tinti vai ūdenskrāsām, kad līnija ir novilkta, kādas ir otas vilciena sekas. Domāju, ka mūzikā tiek pārāk maz runāts par to, kas notiek ar skaņu pēc tam, kad mūziķi to ir radījuši. Kur tā paliek? Kāda ir tās iedarbība uz klausītāju un telpu, kurā mūzika skan? Mani nodarbina arī akustikas problēma vai precīzāk – akustikas iespējas. Daudzās sliktas akustikas telpās iespējams imitēt, sacīsim, baznīcas vai citas liela apjoma zāles skanējumu. Kā to pierakstīt notīs? Kā radīt elektroniskās mūzikas efektu bez elektronikas izmantojuma? Jautājumu ir daudz, un es pamazām dodos atbilžu virzienā. 

Ja pareizi saprotu, tevi vairāk interesē dažādu mākslu saplūsme un konteksta veidošana nekā mītiskā “absolūtā mūzika”? 

Ir ļoti grūti cilvēkam, kurš nav saistīts ar mūziku, iegalvot, ka viņam ir jāiet klausīties mans skaņdarbs, ja nevaru pastāstīt kādu ar to saistītu stāstu. Nezinot kontekstu, viņam nebūs nekādas motivācijas apmeklēt koncertu. Ir jāstāsta stāsti, jārada papildus nozīmes, galu galā jāprot pārdot sava mūzika. Ne jau ar lētiem trikiem vai  maldināšanu, bet prasmīgu stratēģijas plānošanu. Tas attiecas tiklab uz mūziku, kā uz jebkuru citu mākslas veidu. Ja ievilināsim klausītāju koncertzālē un neliksim viņam vilties, nākamreiz pēc gluži vienkārša “no mutes mutē” principa mēs koncertā redzēsim arvien vairāk jaunu seju.