“Viņi nonāk kādā tumšā vietā. Bet man tā ir plaša, tāla vieta”
Elīna Sproģe
30/10/2013
Braiena Viljamsa (Brian Williams) jeb Lustmord vārds iezīmē noteiktu posmu ambientās mūzikas žanra attīstībā, neapšaubāmi plešoties tālu ārpus tā robežām. Kopš pirmsākumiem industriālās mūzikas scēnā 80. gados, Lustmord ir izdevis vairāk nekā 20 albumus, par sava skanējuma pirmdzimto dēvējot ierakstu Heresy, un veidojis skaņu dizainu neskaitāmām filmām, tostarp The Crow, Stalker, Underworld u.c.
Kopš karjeras plaukumā ieturētās 25 gadus ilgās pauzes, Braiens nesen atsāka kāpt uz skatuves, padarot katru uzstāšanās reizi par īpašu notikumu. Tā tas bija arī 12. oktobra vakarā, kad nepieradinātās mūzikas festivālā “Skaņu mežs 2013” Dzelzceļa vēstures muzejā uzstājās Lustmord, aplaimojot klausītājus ne vien ar basa piesātinātu ārpus ķermeņa pieredzi, bet arīdzan vizuāli baudāmu seansu stundas garumā. Vēl pirms publikas ovācijām Arterritoy.com bija iespēja parunāt ar Braienu un ieskatīties aiz Lustmord fasādes.
Foto: Elza Niedre
Kā tu sāki? Esi studējis mākslu. Vai tam bija kāda nozīme?
Domāju, ka jā. Kaut ilgu laiku tā neuzskatīju. Kad mācījos, man tas patiešām padevās. Man nepatīk termins “mākslinieks” – ne vārda nozīmē, bet kā pielīdzinājums tam, ar ko es nodarbojos. Tas skan pārāk pretenciozi. 17 gadu vecumā man bija svarīgi saprast, kur es iederos. Tuvojās skolas beigas, vajadzēja domāt par nopietnu profesiju, darba meklēšanu. Patiesību sakot, es visiem spēkiem centos šo procesu novilcināt. Es nevēlējos iziet lielajā pasaulē un strādāt algas dienai. Tajā vecumā pasniedzēji un vecāki izdara spiedienu. Īpaši, ja nāc no nelielas pilsētiņas, alternatīvas parastam darbam netiek pieļautas. Esmu brits, līdz ar to sapņus kļūt par mākslinieku neviens īsti neatbalstīja. Skolā nemitīgi tika atkārtots, ka jābūt saprātīgam, nav ko lieki tērēt laiku fantazējot. Jākoncentrējas uz reālu profesiju. Tolaik bija iespēja studēt tēlotājmākslu augstskolā, kurā tiku uzņemts, bet man tur nepatika. Aizgāju pēc gada. Laikam tajā vecumā man bija… khem… attieksme.
It kā tagad nebūtu!
Jā, bet vismaz esmu šarmants. (Smejas) Lieta ir tāda, ka, cenšoties saprast, kas tu esi, mākslas skola ir vieta, kur šķietami iedvesmo un mudina – esi tu pats, izpaudies, izmantojot jebkādus instrumentus, jebkādu paleti. Tas viss ir lieliski, bet, kad sāc to darīt, te pēkšņi kāds saka: “Vai, ne jau tā, šādi nevar!” Pēkšņi viss ir noteikts, nevar darīt šo vai to! Bet vai tad mums nav jācenšas atklāt lietas? Tā nu man īsti tur nevedās, un īsi pirms kursa beigām mēs apspriedāmies un nolēmām, ka es stājos ārā.
Kad man bija 18, attīstījās punk, industrial punk scēna. Kas saistīta ar smago politisko situāciju, kāda tobrīd valdīja Lielbritānijā. Sabiedrību pārņēma depresija dēļ valdošās nevienlīdzības un milzīgās plaisas, kas bija izveidojusies bagāto un nabago starpā. Nemieri nerimās, draudot ar drastiskām pārmaiņām. Viss, kas tolaik notika, bija briesmīgi un ārkārtīgi interesanti vienlaikus.
Apgrozoties tādā vidē, mani tā pa īstam sāka aizraut mūzika. Reiz, par šo runājot, es atskārtu, ka tā vietā, lai attēlu radītu ar krāsām, es to daru ar skaņu palīdzību. Es vācu skaņas, tās kombinēju. Apvienojot neizskaidrojamā un vienlaikus pašsaprotamā veidā, es iegūstu gala produktu. Tādā ziņā es varu dēvēt sevi par mākslinieku (kaut gan nejūtos īpaši ērti), jo šķietami gleznoju ar melodiju. Skan pajēli, bet man ir svarīgi uzburt šo fizisko sajūtu, šo iluzoro vietu.
Kā nonāci pie tā, ka tā patiešām būs mūzika?
Sākotnēji mani aizrāva pankmūzika. Daudz gāju uz koncertiem, kas noteikti mani ietekmēja. Tad tikai viss sākās, nebija milzu publikas. Kādi 50 līdz 200 cilvēki. Arī grupu vēl nebija daudz. Gāju uz Throbbing Gristle, viņi bija tie, kas aizsāka industrial virzienu. Tiekoties pasākumos, kļuvām par draugiem. Caur viņiem iepazinos ar SPK. Vēlāk uz kādu laiku kļuvu par tās dalībnieku. [Industrial and noise apvienība SPK izveidota 1978. gadā Sidnejā Austrālijā, bet pēc diviem gadiem devās uz Londonu, lai izdotu debijas albumu Information Overload Unit. Braiens Viljamss pievienojās grupai 1982. gadā. – E.S.]
Kriss (Chris Carter) un Kouzija (Cosey Fanni Tutti) no Throbbing Gristle, arī džeki no SPK vērsās pie manis: “Kāpēc tu to nedari? Tev vajag pamēģināt!” Tā nu es šo to uztaisīju, izbaudot procesu. Protams, viņi jautāja, vai varēs kaut ko no tā paklausīties. “Īsti nē. Tā jau tik tāda māžošanās!” Taču viņi uzstāja, un es ierakstīju kaseti, kura tiem šķita diezgan interesanta. Kasete klīda no rokas rokā, un Graeme Revell no SPK to parādīja Nigel Ayers no Nocturnal Emmisions, kuriem bija savs leibls Sterile Records. Viņš piedāvāja to izdot kā albumu. “Ā, patiesi? Jauki gan,” es teicu.
Tāda tā dzīve ir. Kā var ko ieplānot? Protams, to var darīt un censties panākt kaut ko konkrētu, bet lielākoties viss notiek negaidīti. Ir jābūt talantam, prasmei un idejām, bet vienlīdz liela nozīme ir veiksmei.
Arī īstajiem cilvēkiem apkārt, ne tā?
Es esmu no mazpilsētas [Bethesda, Wales – E.S.], kurā dzīvo ap 4000 cilvēku. Tur, protams, īsti nekas nenotiek. Jā, es varēju doties uz lielāku pilsētu, (ko es vēlāk arī izdarīju, pārvācoties uz Londonu) tādā veidā paverot ceļu plašākām iespējām. Ir jāpanāk pretī, lai tās sastaptu. Sēžot un gaidot kādu pieklauvējam pie durvīm, nekas nenotiks.
Starp tiem četriem ar pusi tūkstošiem bija varbūt 3 vai 4 interesanti cilvēki. Arī Londonā visdrīzāk ir viens interesants cilvēks uz tūkstoti, bet tas nozīmē, ka kopumā tie jau ir vairāki tūkstoši tādu cilvēku…
Kā izvērtās solo karjera?
Vakar te Rīgā runājām ar Stīvenu [Stephen O’Malley no grupas Sunn O))) – E.S.] par sadarbību. Man tiešām patīk sastrādāties ar citiem māksliniekiem. Kļūt par solo mūziķi nebija apzināta izvēle, tā notika. Ir vairāki cilvēki, ar kuriem gribētu sadarboties, tomēr tas nav tik vienkārši. Katrs ir aizņemts, strādājot pie saviem projektiem pilnīgi citās pasaules malās, līdz ar to plānošana ir vairāk nekā sarežģīta. Tāpat ir ļoti daudz lielisku un talantīgu cilvēku, bet ar vairākiem nav iespējams ilgstoši uzturēties vienā telpā, jo viņi ir vienkārši briesmīgi!
Sadarbojoties radīšanas process ir aizraujošs – idejas tiek svaidītas turp un atpakaļ, kaut kas tiek noraidīts, kaut kas tiek apstiprināts. Es izbaudu to, ko es daru, un man patīk to darīt arī vienam. Man svarīgākā ir koncepcija. Tās izstrādāšana ir pats interesantākais, uzsākot veidot albumu.
Patiesību sakot, no visa darītā visapmierinātākais esmu ar savu pēdējo albumu The Word as Power (2013). Ir forši, ja arī citiem patīk tas, ko es daru, bet ja nepatīk, tad es nesatraucos, jo zinu, ka tas ir labs albums, kas sanāca tieši tāds, kādu es to biju iecerējis.
The Word as Power (2013) albuma noformējums
Tavas daiļrades estētika rada sajūtu, ka tā stāv pāri laikam.
Jā, tāds arī ir nodoms, bet es nevaru zināt, vai tas izdosies. Jāizmanto klišeja – laiks rādīs. Varbūt ne visi, bet noteikti vairāki no maniem albumiem varētu būt mūžīgi. Skanējums var šķist pazīstams, bet īsti nav iespējams noteikt, kas to rada, no kā tas sastāv. Līdz ar to tas paver pasauli, kas ir it kā labi zināma, bet tomēr svešāda.
Man ir svarīgi, lai mūzika neiestrēgst laikā, kad tā ir radīta. Piemēram, lai tas, ko esmu radījis 1980. gadā, neskan kā kaut kas no astoņdesmitajiem. Es tiecos pēc šīs patstāvīgās skaņas, lai 1990. vai 2000. gadā tā vēl arvien skanētu tāpat. Vienīgais, kas var nodot, ir nevis koncepts vai izpildījums, bet gan tehnoloģija. Reizēm var viegli uztaustīt noteikta perioda tehnikas īpašības. Pēdējos gados parādās arvien advancētākas tehnoloģijas, un no tā ir arvien vieglāk izvairīties. Tehnoloģija palīdz noslēpt tehnoloģiju.
Tas, ka neizmanto lirikas vai tekstu, arī ietilpst šajā iecerē?
Jā, bet pirmajos divos albumos vēl parādās vokāls, jo tolaik vēl meklēju savu izteiksmes veidu. Trešajā albumā Heresy (1989) es atradu skanējumu, kādu vēlējos panākt. To saista ar dark ambient žanra aizsākumu. Mana mūzika noteikti iet vēl tālāk un plašāk. Es vēlējos, lai tā kaut kur aizved. Radot katru albumu, man ir skaidrs nodoms, kā tas sāksies un kā beigsies. Kā tas atgriezīs atpakaļ. Dziesmu vārdi šādā gadījumā traucē. Mērķis ir likt klausītājam meklēt savus vārdus, nevis sekot jau dotajiem.
Bet dziesmu nosaukumi kalpo kā sava veida pavedieni.
Jā, pilnīgi noteikti. Tie, protams, ir daļēji pavedieni. Katrs no albumiem ietver neskaitāmus nozīmju slāņus, bet tajā pat laikā tie ir pilni viegli nolasāmu atsauču. Man svarīgas ir mazās detaļas, bet ne vienmēr ar nolūku – lai tās tiktu uztvertas patstāvīgi, bet drīzāk kā neatņemamas kopuma sastāvdaļas. Būs, kas šos slāņus atklās, kas neatklās. Katrs uztvers citādāk, tāpēc es netiecos izskaidrot savu mūziku, jo tad jau nav jēgas veidot albumu. Klausies un ļaujies. Tāpat kā ar gleznu – vēro un centies izprast.
Es teiktu, ka dziesmu nosaukumi ir kā mājieni, kas palīdz ievirzīt uztveri noteiktā prāta stāvoklī. Tāpēc ir nedaudz uzjautrinoši, ka lielākā daļa mani saista ar ko tumšu. Tā nav problēma, tomēr tas kļūst diezgan garlaicīgi. Tu jau zini, ka man ar humora izjūtu viss ir kārtībā! Es ļoti nopietni attiecos pret to, ko es daru, tomēr tas sagādā arī prieku.
Termins “tumšs”, ko tev piemēro, drīzāk definē atmosfēru, kuru var radīt tavi skaņdarbi, nevis to, no kurienes tie radušies.
Laikam jau. Tātad tas ir par viņiem, nevis mani. Viņi nonāk kādā tumšā vietā. Bet man tā ir plaša, tāla vieta.
Vēl viens faktors ir ieraksti, kurus tu savulaik veici vietās kā lopkautuves un katakombas. Arī tas ir devis savu.
Jā, to neesmu darījis jau ļoti daudzus gadus. Rakstīju kasetēs, un tās neizklausās labi, pārrakstot albumu digitāli. Arī pats aprīkojums bija diezgan smags. Kādi divi vai trīs koferi. Ļoti nepraktiski! Turklāt tos nācās aizņemties. Tas bija aizraujoši, bet ne viegli. Beigās vēl tik daudz ko no tā nevarēja izmantot.
Tobrīd man svarīgākais bija koncepts – notvert konkrētu vietu. Bieži vien tā neatspēkoja ideju. Labākos ierakstus es vēl arvien reizēm izmantoju, ja tas bagātina kontekstu. Šo gadu laikā esmu savācis neiedomājami daudz skaņu, ievērojamu kolekciju, tā ka varu to kādu laiku vairs nedarīt.
Tagad es izmantoju tādu lietu kā Convolution Reveb. Tas ir diezgan komplicēts matemātisks process, kurā var ierakstīt, piemēram, ieroča šāvienu tevis izvēlētā vidē, piemēram, katedrālē. Laižot skaņas elementu caur algoritmu, ir iespējams radīt dziļu, bagātīgu ideju par kādu konkrētu skaņu. Programmatūra ir ļoti dārga, bet tā pilnībā maina veidu, kā es strādāju!
Cilvēki tomēr tevi saista ar šo ierakstu periodu.
Tas bija tik sen, bet jā. Saprotu, ko ar to domā. Mani interesē tik dažādas lietas. Bet par šo tumšo tēlu, ar kuru mani saista – nāve, seksualitāte – tie ir klasiski tabū. Mūsdienu sabiedrībā vēl arvien tik daudz kas ir aizliegts, atsevišķa literatūra tiek slēpta bibliotēku tālākajos stūros. Tā tikai liekas, ka es koncentrējos uz tumšo. Kāpēc tas mūs tik ļoti piesaista? Nāve ir ļoti labs piemērs. Kas notiek, kad mēs nomirstam? Mani interesē šī fiziskā, ne metafiziskā puse, jo par to, kas notiks ar katra ķermeni pēc nāves, gandrīz nekad nerunā.
Dīvaini, ka tu vērs uzmanību uz to, kas notiek ar ķermeni, jo vairumu drīzāk uztrauc, kā tas ir, kad vienā brīdī vairs nekā nav, gaisma ir izslēgta, tu vairs neeksistē. Ķermenim, vai tam, kas ar to notiek, vairs nav nozīmes.
Es esmu ateists, un es neticu pēcnāves dzīvei. Nebūtu jau slikti, ja tāda būtu, bet lieta tāda, ka es to nevaru zināt. Protams, par to var filozofēt, bet atbildi tāpat negūsim, un tur neko nevar padarīt. Uzzināsim, kad pienāks īstais brīdis.
Cilvēki jau tādā veidā cenšas sevi sagatavot.
Jā, bet es nejūtu, ka man vajadzētu sagatavoties. Es ticu, ka aiz mūsu eksistences stāv inteliģence, taču es to nesaistu ar Dieva ideju. Es vienmēr esmu bijis skeptiķis un uzskatu, ka tā ir laba īpašība. Ja kāds uzstāj, ka Dievs ir, tad man automātiski ir pretjautājums – “Parādi! Kur tieši?”
Katram ir tiesības izvēlēties, kam ticēt. Ja kāds cenšas mainīt manus uzskatus par labu Dievam, tas mani var aizkaitināt. Es cienu un atbalstu katra izvēli, un nekad neietu apkārt, sludinādams ateismu. Ja es sevi tam pieskaitu, tas nenozīmē, ka tas jādara arī visiem pārējiem.
No Lustmord uzstāšanās Rīgā. Foto: Roberts Vīcups
Ateistiem nepiemīt tendence apvienot un sludināt. Tieši pretēji rīkojas noteiktas reliģijas jau kopš laika gala.
Jā, tā ir. Man nav nekas pret cilvēkiem ar spēcīgiem reliģiskiem uzskatiem, bet ja viņi nāk klauvēt pie manām durvīm, es uzskatu, ka tas ir pat vairāk nekā rupji. Es nekad neietu pie kāda uz mājām un nemācītu, kam ticēt un kam ne. Tas būtu ļoti nepieklājīgi.
Mani fascinē kosmoss, Visuma izmēri. To nav iespējams iztēloties, kur nu vēl izzināt. Mēs cenšamies un domājam, bet nevaram to aptvert. Tas daļēji atspoguļojas arī manos darbos.
Vai esam vienīgā dzīvība Visumā? Nu, ja neesam, tad tas ir sasodīti lieliski. Ja esam, tad arī tas ir prātam neaptverami.
To mēs nekad neuzzināsim.
Jā, tāpat kā daudzas citas lietas. Dzīve ir pārāk īsa. Ar viena cilvēka mūžu nepietiek, lai strauji virzītos uz šāda veida apzināšanos. Tas viss, manuprāt, ir diezgan iedvesmojoši.
Elementi, kas caurvij tavu mūziku, asociējas ar rituālu praksi, kas savā ziņā saistās ar šo pasaules iekārtu, eksistences izzināšanu. Kā tu to redzi?
Pēdējais albums savā veidā saistāms ar rituālu mūziku, bet bez dogmas klātbūtnes. Mani vienmēr uzrunājusi ne tikai šī, tā sauktā, primitīvā mūzika – vidusaustrumu, budisma, vudū dziedājumi, bet arī gregoriāņu korāļi, gospeļi. Lai gan reliģiska, tā mēdz būt ļoti saistoša un interesanta. Liela nozīme ir fokusam, uz ko tā tiecas. Pat patiešām nelāgai modernās Rietumu baznīcas mūzikai (kura ir nāvīgi depresīva) to izdodas sasniegt. Ja neesmu ticīgs, tas nenozīmē, ka es to nenovērtēju.
Kontekstā ar dažāda veida mākslu – glezniecību, dzeju, kino – mūzika mūs ietekmē pavisam neparastā veidā. Mēs atceramies tonalitātes, melodijas mēdz iestrēgt mūsu galvās, lielākai daļai cilvēku ir dziesmas, kuras atgādina kādus konkrētus dzīves notikumus. Mūzika var izsaukt iracionālu emocionalitāti. Arī vērojot gleznu vai ikonu, ir iespējams izjust šīs abstraktās sajūtas, bet tas, kā tiek uztverta mūzika, kāds ir tās spēks, mani aizrauj visvairāk.
Vizuālo mākslu mēs uztveram ar acīm, bet mūzika šķietami ienāk caur visu ķermeni.
Iespējams, atbildīga ir noteikta smadzeņu daļa, es nezinu. Bet, jā, tā noteikti mūs pārņem citā līmenī. Vai tā būtu banāla mīlas dziesma vai lieliska simfonija, tai ir spēja radīt intīmas sajūtas, melanholiju, likt dzīvot līdzi.
Runājot par rituālu, no primitīvām aborigēnu ciltīm Austrālijā līdz ortodoksālajai baznīcai Eiropā, mūzika ir to neatņemama sastāvdaļa. Veidojot skaņdarbus, esmu izmantojis gan austrāļu aborigēnu didžeridu (Didgeridoo), gan tibetiešu augšstilba kaula trompeti (Rkang Dung).
Man patīk domāt, ka mana mūzika pieskaras kam senatnīgam, bagātina šo pirmatnējo sajūtu. Tā ļauj uznirt kam tādam, kas ir bijis te ilgi pirms mūsu izcelšanās, liekot aizdomāties par to, no kurienes mēs nākam. Burtiski ļauj nonākt šādā vietā, atvērt kādas durvis vai varbūt atgriezt šo sajūtu par maznozīmīgumu Visuma apmēros. Tādā veidā mēs atgriežamies šajā pamatlīmenī, jo es uzskatu, ka mēs principā vēl joprojām esam dzīvnieki. Mums patīk domāt, ka esam evolucionējuši, zinoši. Protams, esam, bet plēsējs vēl arvien mīt mūsos – tas, kā mēs izturamies viens pret otru cīņā par varu uz zemes – mēs karojam, mēs nodarbojamies ar seksu, mēs ēdam citas sugas. Patiesībā tik liela daļa mūsu sajūtu un emociju ir primitīvas, dzīvnieciskas. Nenāk par sliktu to apjaust.
Man tava mūzika nevar būt fons. Kad klausos, tad ar visu uzmanību, tā ierauj un, kā tu saki, rada šo sajūtu par paralēlu vidi.
Tā atklājas, kad mūzika skan. Tai beidzoties, arī šī vide izzūd.
Protams, katrs jau var klausīties, kā vēlas, bet ideālā variantā tas ir vienatnē ar skaņu sistēmu. Noteikti ne uz austiņām. Tās to nevar pavilkt un daudz ko nav iespējams uztvert. Jo, zini, man patīk dziļš bass. Tas būtu izniekots laiks to uzlikt fonā. Skaņai jāpārņem. Tā nav arī ballīšu mūzika. Es zinu daudzus cilvēkus, kuri pie tās lieto narkotikas vai nodarbojas ar seksu. Kad uzstājos Zviedrijā, publikā kāds mīlējās. Ne pašā pūlī, bet nu tāpat man tas likās diezgan jauki. Varbūt viņi to būtu darījuši jebkurā gadījumā, bet man tas tīri labi patika.
Runājot par dzīvo uzstāšanos un vizualizācijām. Kā tās tapa?
Lielāko daļu, kādus 90 procentus, izdarīju pats. Nolīgt kādu citu, kas to izdarītu, maksā bargu naudu. Man bija diezgan skaidras idejas, un es nolēmu ņemt un iemācīties to izdarīt pats. Tas prasīja apmēram gadu. Šovakar varēsi novērtēt.
Protams, man palīdzēja arī pāris draugi. Vienā no sekcijām iesaistījās Adrian Wyer (Londona), kurš reklāmām un filmām taisa digitālu lavu, ūdeni – lietu un jūru. Viņš izstrādāja ļoti specifisku animāciju, ar kuru tālāk manipulēju jau pats. Tas prasa ļoti ilgu laiku, kamēr dators apstrādā šos attēlus. Palīdzēja arī Dominic Hailstone (Londona) – lielisks specefektu mākslinieks, kurš izveidoja 20 līdz 30 sekunžu kadrus, kurus atkārtojot es izstiepu līdz trim vai četrām minūtēm.
Vēl viens draugs Meats Meier (Losandželosa), kurš sadarbojies arī ar Tool un Puscifer, izveidoja animāciju, kuru dublējot sanāca apmēram četras līdz piecas minūtes. Visi šie puiši ir mani fani un darīja to bez atlīdzības.
Dominic Hailstone video projekcija Lustmord vizualizācijām. Audio no Lustmord uzstāšanās Maschinenfest 2011. gadā
Lielākā daļa manu draugu ir mākslinieki. Mūziķi un vizuālās mākslas pārstāvji, no kuriem vairāki strādā ar specefektiem. Vieni no labākajiem tēlniekiem pasaulē darbojas tieši šajā lauciņā.
Kā tu izvēlējies veidot attiecīgās ainas?
Dzīvie šovi mēdz būt diezgan garlaicīgi, tas nav tas pats kā klausīties albumu. Gadu gaitā studija bija kļuvusi par manu instrumentu, un ko tādā gadījumā iesākt ar uzstāšanos dzīvajā? Kā pārnest visu studiju uz skatuves? Un kurš, pie velna, grib stundām skatīties uz mani tur vienkārši stāvam un izdodam pāris skaņas?
Datoriem kļūstot arvien jaudīgākiem, tajos var pilnībā ietilpt visa studija. Tagad visu var salikt laptopā un paņemt līdz. Tomēr “es pie laptopa” tāpat neizklausās pārāk aizraujoši. Gribējās vizualizācijas. Man bija svarīgi tās veidot līdzīgā veidā, kā es strādāju ar skaņu. Protams, tas ir ļoti atšķirīgs process, bet es vēlējos, lai tās ir pietiekami abstraktas. Tāpat kā tu saki, ka mūzika ierauj, tā liek pazaudēties – to gribēju panākt arī video.
Lustmord uzstāšanās Maschinenfest 2011. gadā – Oberhauzenā Vācijā
Ideja jau ir ļoti vienkārša. Tie ir šabloni. Zini, cilvēki vienmēr ir vērušies ugunī, dūmos vai mākoņos, saredzot formas un tēlus, kuru tur nemaz nav. Jau atkal pielīdzinot mūs dzīvnieciskajai pasaulei, mūsu smadzenes ir radītas (protams, ja bija radītājs), lai nolasītu attiecīgus šablonus. Ja tādu nav, tās pašas šos modeļus radīs, mākoņos saredzot kuģus un lidmašīnas, debess spīdekļus savienojot zvaigznājos. Es vēlējos panākt ko līdzīgu. Video ar liesmām cilvēki saredz dēmonus, eņģeļus, kaut tur nekā tāda nav, tās ir vien uguns mēles. Tādā veidā tas sasaucas ar manu mūziku. Katrs to izdzīvo atšķirīgi. Smieklīgi, ka cilvēki bieži saka: “Cik sātaniski!” Kaut tur nekā tāda nav, kāpēc jums tā liekas?
Tāpat kā pēc manas uzstāšanās Sātana baznīcā visi domāja, ka esmu sātanists. Kā gan es varētu atteikties no šāda piedāvājuma? Man tas likās tik uzjautrinoši! Man ir bijuši šovi arī vairākās baznīcās, bet neviens tādēļ nedomā, ka esmu kristietis. Smieklīgi, ne?
Protams, ka tiek uzsvērts skaļākais notikums.
Jā, un uzreiz tiek uzlikts zīmogs.
Nezināmais un neizskaidrojamais vienmēr ir vilinājis cilvēkus, tāpat kā liesmas tavā video.
Tieši tā! Tas atkal saistās ar šo pirmatnējo, neizprotamo. Civilizācijas gaitā ugunskuram bijusi milzīga nozīme. Ap to dzima stāsti, notika rituāli. Tumsa, kas to ieskāva sevī, glabāja briesmas, līdz ar to tas saistījās ar drošību, ar kopā būšanu. Arī manas vizualizācijas kopā ar skaņu viļņiem rada ko hipnotisku. Bet robeža starp hipnotisku un garlaicīgu ir ārkārtīgi smalka.
Songs of Gods and Demons (2011) albuma noformējums
Kā ir ar albumu noformējumu? Kuros gadījumos tu tos veido pats un kad izlem sadarboties ar kādu mākslinieku? Man ļoti patīk albuma Songs of Gods and Demons (2011) vāciņš ar izšuvumu.
To veidoja mana sieva. Viņai ir vesela sērija izšuvumu ar moku ainām un milzum daudz grāmatu par spīdzināšanu. Tās ir viņas, nevis manas. (Smejas) Pirmā Treisas (Tracey Roberts) personālizstāde bija Nāves muzejā Losandželosā. Viņa ir lieliska!
Bet runājot par pārējiem – noformējumam ir milzīga nozīme. Kad sāku, es visu taisīju pats, man vienmēr ir daudz ideju. Tomēr ir daudz vieglāk, ja ir kāds, kas palīdz. Kad es strādāju ar cilvēkiem, es varu būt diezgan piekasīgs, jo man svarīgākās ir detaļas. Vienalga, vai strādāju pie albuma vai skaņu celiņa filmai, es attīru audio no visiem klikšķiem tik skrupulozi, ka daudzi domā, ka esmu jucis, jo kurš gan pamanīs? Es pamanīšu!
Tas pats ir ar vizuālo noformējumu, fontiem. Piesiešos par milimetriem. (Smejas) To cenšos ievērot visā, ko daru. Man ļoti patīk cilvēki, kuriem piemīt šāda pieeja darbam, jo, ja tās nav, uzreiz var redzēt atšķirību. Izskatās noslinkots, nepabeigts. Jābūt nedaudz trakam, lai to visu darītu. Tas prasa ļoti daudz laika.
Kā ar Lustmord grafisko identitāti – sešstūri – tam bija kāda noteikta nozīme, vai izvēle balstījās uz vizuālajām īpašībām?
Izvēle bija diezgan nejauša, tur nav nekā slepena. Es vēlējos netiešu nozīmi, tātad tas vairāk ir kā grafiskā dizaina elements. Manos darbos bieži vien ir lietas, kas var šķist kā pavedieni. Man patīk šī spēle ar nozīmēm. Tā rada noslēpumainību, izsauc dažādas reakcijas. Tie ir instrumentāli albumi, nav teksta. Nav, kas pateiktu priekšā, ko domāt. Kad tu to dzirdi, tu to jūti pa savam. Bez šaubām liela nozīme ir tam, kā to pasniedz. Bez attiecīga iepakojuma, mūzika var tikt interpretēta diametrāli pretēji. Bet šeit atkal parādās iepriekš minētie šabloni. Es vēlos radīt sajūtu, ka tur slēpjas kas vairāk, nekā varētu šķist. Daudzi to neatkodīs. Nepieciešama kāda atslēga, kuru pagriezt. Galvenais, lai viņi paši to izdara.
Liela daļa manu cienītāju ir mākslinieki, kuri strādājot klausās manu mūziku. Viņi stāsta, ka tādā veidā rod papildus iedvesmu, un tas man ir lielākais kompliments – būt daļai no radoša procesa, kura rezultātā tiek radīts kaut kas lielisks. Nekas manos skaņdarbos neliek viņiem taisīt ko konkrētu, tas drīzāk ievirza noteiktā prāta stāvoklī. Nonākot šajā iepriekš aprakstītajā “vietā”, viss ir atkarīgs no katra paša.
Ja jau nesaisti sevi ar ko tumšu, kāpēc nosaukums Lustmord? Arī tas uztverams ar ironiju?
Patiesību sakot, tas nebija joks. Tolaik tā bija ļoti apzināta izvēle.
Burtiskā nozīmē – seksuāla rakstura slepkavība.
Jā, tā ir slepkavība, lai gūtu seksuālu apmierinājumu. To nevar īsti dēvēt par izvarošanu. Šis termins ir diezgan specifisks, un tam nav pārāk daudz piemēru. Viens no zināmākajiem ir Peter Kürten [vācu izcelsmes sērijslepkava, kuru laikabiedri nodēvējuši par Vampire of Düsseldorf. Nogalinājis un seksuāli izmantojis neskaitāmus pieaugušos un bērnus 1929. gadā – E.S.] Lielākā daļa noziegumu (gribēju teikt seksuāla rakstura noziegumu pret sievietēm, bet skaidrs, ka arī pret vīriešiem) nav par izvarošanu, bet gan par varu. Līdz ar to biežāk upuri ir sievietes, jo vīrieši ir spēcīgāki un spējīgi uz neaptverami slimām lietām.
Šo nosaukumu es pieņēmu 1980. vai 1981. gadā. Man tobrīd bija kādi 18 gadi, un es nedomāju, kā tas izklausīsies 30 gadus vēlāk. Ja būtu vecāks, droši vien tādu neizvēlētos. Es jau nevarēju zināt, ka tas izvērtīsies par mūža projektu. Tas bija vienkārši kaut kas, ko man tobrīd patika darīt. Tas laiks krasi atšķīrās no mūsdienām. Drīzāk tevi ieraudzīs kādā ierakstu veikalā vai varbūt žurnālā. Tāpēc es gribēju nosaukumu, kas ieintriģē, un jau atkal – tam ir dažādas nozīmes. Izvēle balstījās arī vizuālajā kvalitātē, nosaukumam bija jāizskatās grafiski. Es nedomāju, ka pienāks brīdis, kad pārdošu ierakstus visur pasaulē un ka cilvēki Vācijā par šo uzzinās. Lielākā daļa jau nepārvalda vācu vai zviedru valodu, līdz ar to viņi šo terminu var arī nenolasīt. Pirms kāda laika vēlējos kaut nebūtu izvēlējies nosaukumu Lustmord, bet nebūtu loģiski to mainīt tik vēlu. Tagad viss ir kārtībā, jo ir skaidrs, ka mana daiļrade nav par to.
Vārdiem, semantikai ir milzu spēks. Šai tēmai es pieskaros arī jaunajā albumā The Word as Power.
Tāpat ir tik daudz nepiedienīgu vārdu, kurus nav pieņemts izteikt skaļi, jo valda stereotipi, kas tos apvij. Pats vārds jau nav slikts, tāda ir tam piešķirtā nozīme.
Līdzīgi, kā nezinot termina skaidrojumu, var atvasināt no lust – kaisle (no angļu valodas) un mord – slepkavība (no vācu valodas), un sanāk pat diezgan lirisks nosaukums “kaisles nonāvēšana”.
Jā, tu saskati šīs dažādās nozīmes, bet daudzi cilvēki ne.
Kopš esi atsācis uzstāties, dari to salīdzinoši bieži.
Jā, sanāk, ka bijuši kādi 14, 15 šovi 8 gadu laikā.
Kas tev šajā procesā ir īpašs?
Dzīvajā ir pavisam citādāk. Albums ir vairāk par konceptu. Uzstājoties es izmantoju basu, kādu vairumam klausītāju mājas apstākļos nav iespējas atskaņot. Tādā veidā es atklāju īsto skanējumu. Milzīgu dārdoņu 52 minūšu garumā. (Smejas)
Es vēlētos veidot garākus šovus. Taču cilvēki ir nopirkuši biļetes, un es negribu, lai viņiem kļūst garlaicīgi. Tālab man patīk apstāties, kad tie vēlas vēl. Es vienmēr improvizēju, lai gan ir pāris lietu, kuras man patīk atkārtot, jo tās izklausās efektīgi. Nupat biju Hāgā. Kaut kur koncerta vidū sapratu, ka kaut kas nav, publika neuztver hipnotiskās balss elementu. Tā ir ar dzīvo uzstāšanos, nekad nevari zināt, vai viss nostrādās. Improvizējot priekšrocība ir tā, ka šādos brīžos tu vari ievirzīt to dažādās gultnēs. Man patīk, ka tas nav kā vienkārši nospiest play.
Vai šī prakse kaut kādā veidā ietekmē veidu, kā tu strādā pie albuma?
Īsti nē, jo albumi jau ir manā galvā. Ideja pēdējam albumam man bija jau pirms 20 gadiem. Ar nākamajiem ir līdzīgi, man vienkārši vajag atrast laiku, kad tiem pieķerties.
Kā ir ar skaņu dizaina veidošanu filmām un datorspēlēm, kaut vairāk kā maizes darbs, arī tas tevi aizrauj?
Jā, noteikti. Es to darītu arī tāpat vien, un bieži šķiet dīvaini, ka kāds man vēlas par to maksāt. (Smejas) Tas ir ļoti lēns un laikietilpīgs process. Tomēr man ir paveicies būt starp tiem cilvēkiem, kuri var nopelnīt, darot to, kas patīk, jo ar mūziku vien tas ir grūti. Galvenais ir iedvesma. Ja gadās strādāt pie materiāla bez tās, izcils rezultāts nenāk tik viegli.
Kas šādā gadījumā iedvesmo tevi?
Man nav labas atbildes uz šo jautājumu, lai gan to man prasa bieži. Jāsaka, ka tā ir dzīve, pieredzes, ko tā sniedz. Mani iedvesmo šādas sarunas, satikti draugi, filmas, grāmatas. Viss. Cik vien sanāk, cenšos braukt uz tuksnesi. Kad pirms 20 gadiem pārcēlos uz dzīvi Amerikā, iemīlējos turienes dienvidrietumos.
Varbūt tā ir vāja atbilde, bet tie ir šie sīkumi, no kuriem top kas lielāks. Tāpat kā tas, ka satiku tevi. Es neteikšu, ka tā iedvesmots izveidošu albumu, jo negribu dalīties ar miljonu. (Smejas)
Es nevaru netaisīt mūziku, tā vienkārši nāk uz āru. Līdzīgi kā sakāmais. Ja nav, ko teikt, tad nav arī albuma.
Tādu atbildi jau gaidīju, jo tā arī jābūt. Tajā pat laikā ir cilvēki, kuri iedvesmu negūst nekur, tāpēc ir svarīgi, ka tu norādi uz to, ka tevi baro pati dzīve. Tu esi laimīgs, ka spēj to saredzēt.
Jā, tā ir taisnība, un es to novērtēju.
Ļoti daudzi man jautā, kā es tehniski paveicu lietas, kā iegūstu noteiktu skanējumu. Bieži vien viņus tas interesē, lai to atkārtotu. Es jau varu parādīt, tas nav nekas sarežģīts, tā nav nekāda maģija, bet kāda no tā jēga? Process jau ir vienkāršs, un mūsdienās pieejama ļoti laba tehnika. Bet tas, ko nevar iemācīt, ir estētika, individuālā pieeja. Jo patiesībā jau es tikai sakombinēju skaņas tādā veidā, kāds šķiet patīkams man. Kad cilvēki grib, lai es to pastāstu, viņi mani savā ziņā aplaupa. Tas ir tāpat kā aprakstīt skaistu ainavu – tas ir acīmredzami, bet nevar īsti paskaidrot kāpēc. Tāpat ar skaņu. Pašsaprotami, ka kāds troksnis ir briesmīgs, kāds interesants un kāds lielisks. Kā to atpazīt? To nevar iemācīt.
Tas ir līdzīgi kā ar gatavošanu. Ja zini recepti, tas nenozīmē, ka iegūsi tieši to garšu. Viss atkarīgs no tā, vai dari to pa punktiem vai ar mīlestību.
Jā, tāpat kā tagad mums fonā skan Džeimss Brauns. Tieši tā tas ir – vai nu tev ir funk, vai tev nav funk. Vari ierādīt cilvēkam deju soļus, bet tas nenozīmē, ka viņš dejos labi.
Elīna Sproģe un Braiens Viljamss. Foto: Elza Niedre
