Foto

Šaubu ēna pār fotogrāfiju Tallinā?

Intervija ar holandiešu kuratoru Nīkolasu Johannesu Lekerkerku

Annika Toots 
21/10/2013 

Shadows of a Doubt (“Šaubu ēnas”) ir grupas izstāde, kas apvieno zem viena jumta septiņpadsmit starptautisku mākslinieku darbus, kuri piedāvā dažādus veidus, kā iesaistīties pašreizējā brīža pieredzē un apstākļos. Izstāde ir daļa no Tallinas Fotomēneša festivāla un vēl līdz 27. oktobrim ir atvērta Tallinas Mākslas zālē (Kunstihoone). Holandiešu kurators Nīkolass Johanness Lekerkerks (Lekkerkerk) atbildēja uz dažiem mūsu jautājumiem par izstādes pamatideju.


Niekolaas Johannes Lekkerkerk 

Jūs esat Tallinas Fotomēneša centrālās izstādes kurators. Vai varat mazliet pastāstīt par savu biogrāfiju?

Es esmu no Roterdamas. Trīs gadus studēju mākslas vēsturi Utrehtā, ieguvu bakalauru mākslas vēsturē, arheoloģijā un vizuālajā kultūrā. Tas Utrehtas Universitātē bija ļoti klasisks kurss. Nīderlandē vēl nevar iegūt universitātes grādu mākslas kūrēšanā. Līdz ar to vissaprātīgākā izvēle bija doties uz Londonu, jo tur tagad ir pieci vai seši dažādi kursi, kas veltīti kuratora izglītībai. Pieteicos vienam, kas bija samērā jauns un veidots kā partnerība starp Londonas Metropolitēna universitāti un Vaitčapelas galeriju. Pa daļai tas ir akadēmisks – par eksponēšanas metodēm, par kritisku un radošu rakstīšanu par mākslu, par mākslu un tirgu, par izstāžu vēsturi – un balstīts gan praktiskās zināšanās, gan teorijā un filozofijā. Vienlaikus bija Vaitčapelas daļa, kas nozīmēja iesaistīties šajā organizācijā, kur dažādās nodaļās strādā desmitiem cilvēku. Manuprāt, šis kurss ļoti ietekmējis manu kuratora vadlīniju pamatus.


Filip Gilissen

Kā notika jūsu iesaistīšanās Tallinas Fotomēneša rīkošanā?

2012. gada decembrī biju Londonā, un man laimējās saņemt kūrēšanas balvu, kuras nosaukums ir Demergon Curatorial Award. Tā tiek pasniegta Vaitčapelas galerijā, kur uz vietas bija arī Tallinas Fotomēneša mākslinieciskā direktore Kristele Raesāre (Raesaar). Viņa bija strādājusi Vaitčapelas galerijā un pazina vienu no maniem profesoriem, Danielu Hermanu (Hermann), un acīmredzot bija jautājusi, vai viņš varētu ieteikt kādu kuratoru. Daniels Hermans bija minējis mani. Mums ar Kristelu pirms balvas pasniegšanas bija tikai īsa saruna, un no tā brīža bijām vienojušies, ka es izstrādāšu priekšlikumu Tallinas Fotomēnesim. Tā ir bijusi deviņus mēnešus gara trajektorija: iecere, izstrāde, finansējuma atrašana. Sākumā mums bija tikai vieta un tobrīd nebija nepieciešamo līdzekļu, lai izveidotu šāda mēroga izstādi Tallinas Mākslas zālē. Tā ir monumentāla 600 kvadrātmetru telpa – paplašinot mērogu, automātiski palielinās arī budžets. Šis projekts man devis ļoti atbilstošu priekšstatu par to, ko kuratora uzdevums varētu nozīmēt visplašākajā nozīmē – tas nav tikai “ziloņkaula torņa sindroms”, kur vien attīsti ideju un tad uzaicini māksliniekus un atved darbus. Te bija visa šī izstrāde kopumā, kas, protams, ietver arī to, kas izraisa galvassāpes – piemēram, finansējuma nodrošināšana.

Tātad vietai šīs izstādes izveidē bija svarīga loma?

Izstāde ļoti reaģē uz kontekstu. Reaģēt uz kontekstu ir viena no galvenajām prioritātēm, kas būtu jāņem vērā, ir telpas proksēmika un konteksts – kas īsti ir šī Mākslas zāle Brīvības laukumā Tallinā, Igaunijā, Eiropā. Man šķiet, ka galu galā tas nozīmē “iezūmēt”. Mēs virzāmies no domas par to, kā, piemēram, pārvarēt vispārējas un kopīgas vai personīgas krīzes, uz to, kā to iemiesot darbos noteiktā telpā. Manuprāt, jebkura kuratora praksē svarīgs aspekts ir reālā arhitektoniskā telpas konfigurācija. Ir jāļauj izstādei veidoties ap šiem parametriem.


Gabriel Lester

Kāda ideja ir izstādes Shadows of a Doubt pamatā?

Fotomēnesim ir sava dienaskārtība un savi tuvāki un tālāki mērķi. Fotomēneša ietvaros izveidot izstādi – diezgan tieši tas nozīmē iesaistīt fotogrāfiju. Ja izstādē darbojies tikai ar vienu mediju, šajā gadījumā fotogrāfiju, ir ļoti grūti atrast veidu, kā to savietot ar laikmetīgumu. Strādāšana ar vienu mediju ierobežo tādā nozīmē, ka apmeklētājs var tikai daļēji saprast kādu tematu. Galu galā projekts aizvirzījies no tāda, kas balstīts fotogrāfijā, uz tādu, kas balstīts objektīvā, kas nozīmē jau iekļaut video un citus medijus, kur tiek lietots objektīvs, un man šķiet, ka pašreizējā izstādes fāzē mēs strādājam ar medijiem, kas darbojas ar attēlu. Tās ir attēlā balstītas attiecības starp apmeklētāju jeb skatītāju, zināmiem mākslas darbiem un vispārējo pašreizējā brīža tēmu. Tā ir doma, ka mākslas darbi viens pēc otra demonstrē kādu šodienas nervu, piemēram, pievēršoties tam, kā mūsu uzvedība internetā ietekmē mūsu skatīšanās, uztveres un vispārējās uzvedības veidus. Tāpat tās ir arī bailes, ko izraisa attēlu plūdi, ar kādiem mēs ik dienas saskaramies internetā.

Ievadtekstā Tallinas Mākslas zālē teikts, ka šī nav fotoizstāde. Kāpēc svarīgi to uzsvērt?  

Ja tāds būtu jautājums, es teiktu “jā” vai “nē”. Jo tā nav principiāli ne-fotoizstāde, tas netiek uzsvērts kā provokācija. Manuprāt, izstādei ir ļoti spēcīga fotogrāfiska dimensija, tā ir ļoti aktīva refleksija par dažādajiem mijiedarbes veidiem starp skatītājiem un attēlu kultūrām. Man nebija mērķis izaicināt fotogrāfiju kā tādu, bet gan iekļaut to plašākā diskusijā. Līdz ar to šī izstāde Fotomēneša ietvaros var būt kas tāds, ko spēcīgi iemieso šodien dzīvie cilvēki. Mērķis bija to padarīt provocējošāku, kā arī atmest nepieciešamību strādāt tikai ar vienu mediju. Vai, kā es to formulēju – iet uz tikšanos ar domu par pašreizējo brīdi. 


Nina Beier

Kāpēc, jūsuprāt, svarīgi pievērst uzmanību pašreizējam brīdim?

Attiecībā uz šodienas dzīvi Eiropā man šķiet uzkrītoši, ka mums ir pārlieku liela parāda sajūta pret pagātnes un nākotnes laika vērtībām. Mēs tik ļoti paļaujamies uz to, ko tālaika vērtības var mums piedāvāt attiecībā uz pagātnes liecībām, zināmām vēstures daļām, zināmām atmiņām un, no otras puses, zināmām bailēm, cerībām un idejām par progresu un to, kas gaidāms. Taču patiesībā šos laika nogriežņus būtībā radījuši cilvēki, proti, tie ir cilvēku radīti laika rāmji, līdz ar ko iemieso daudz vairāk spekulācijas un fikcijas nekā pierasts uzskatīt. Ar šo izstādi es gribēju pievērsties brīdim “te un tagad”. Manuprāt, nav bijis daudz iespēju izstādēm patiešām koncentrēties uz to, kas notiek vai varētu notikt pašreizējā brīdī. Boriss Groiss (Groys) ir atstājis lielu iespaidu ar savu apgalvojumu, ka mēs izmantojam pašreizējo brīdi, lai sasniegtu skaidrību, pieņemtu lēmumus, kļūtu aktīvi un produktīvi, bet ka tas labāk būtu izmantojams pretēji – proti, kā nenoslēgtam kavēšanās, šaubu, neskaidrības un atlikšanas periodam. Pašreizējo brīdi mēs tam neizmantojam, jo esam tajā aktīvi, jo mums ir imperatīvs būt rezultatīviem mūsu laika spiediena un augstu rezultātu apsēstajā kultūrā. Pašreizējā brīdī tiek pieņemti dažādi lēmumi; zīdainā laika plūdumā tu vienkārši slīdētu cauri un pieņemtu savus lēmumus. Man šķiet, ka šis brīdis netiek gana labi un atbilstoši pārdomāts. Izstāde kā formāts ir lielisks veids, kā aicināt apmeklētāju patiešām iet uz tikšanos ar pārdomām par pašreizējo mirkli vai pašreizējā mirklī. Un nav daudz citu formātu un mediju, ar kuru palīdzību varētu pievērsties šīm vērtībām, apstākļiem un pašreizējā mirkļa punktiem tik specifiskā veidā.


Toril Johannessen

Kur jūs saskatāt fotogrāfijas nozīmi pašreizējā brīdī? 

Man šķiet, ka līdz ar digitālo ierīču izplatīšanos un tehnoloģiju iespējām fotogrāfijas prakse ir drīzāk mākslas forma. Sākotnēji cilvēki staigāja apkārt ar lielajām kamerām kā Canon un Nikon, lai uzņemtu skaistus attēlus tehnoloģiski visatbilstošākajā veidā. Turpretim šodien, piemēram, ar iPhone mēs esam pārvarējuši problēmu, ka kamera ir ierīce, kam jābūt zināmā pozīcijā un ka attēla uzņemšanai vajadzīgs diezgan daudz laika. Tagad tā ir dzīves atspoguļošana ātros kadros un nelielos fragmentos, un saikne starp tavu kameru, digitālo ierīci un sociālo mediju profiliem lielā mērā mainījusi fotogrāfijas lomu, jo tagad daudziem radies iespaids, ka, lai dzīvotu savu dzīvi, jādokumentē tas, ko tur dari. Tātad, ja esi kafejnīcā un dzer kafiju ar draugiem, tev jānofotografē šī kafija, tā ir “latte māksla ar sirdi”, un tā jāpublicē, citādi citi cilvēki uzskatīs, ka esi miris vai garlaicīgs. Šī paranoja, ka jābūt visu laiku kontaktā un pieslēgtam pašreizējā brīdī šai ļoti šizofrēniskajā veidā ir mainījusi arī fotogrāfijas raksturu un to, kā mēs to izmantojam. Proti, joprojām ir mākslinieki, kas strādā šajā medijā un “pareizo iemeslu” vadīti, tomēr veltīt izstādi tikai tam, manuprāt, nav īsti nepieciešams.


Meric Algün Ringborg

Jūs apmeklējāt arī otru Tallinas Fotomēneša izstādi Tartu mākslas zālē. “Kur tu beidzies, tur es sākos” (Where You End, I Begin) uzmanības centrā ir fotogrāfijas māksla Igaunijā no 1992. līdz 2013. gadam. Ko jūs domājat par šādu nošķirtību laika un vietas ziņā? 

Man šķiet, ka Tartu izstādes mērķis bija sniegt pārskatu, ko nozīmē būt māksliniekam Igaunijā, pārskatu par nesenu un vēl tagad pastāvošu praksi, un izstāde ir vēsturiski uzlādēta. Mana liela vēlēšanās ir izstādē radīt zināmu dinamiku; un man nešķiet, ka tas nozīmē pienākumu tikai un vienīgi strādāt ar laikmetīgo mākslu. Manuprāt, ja vēlies pievērsties konkrētai tēmai vai situācijai, nav nekas slikts, piemēram, strādāt ar skaņuplašu apvākiem vai džinsu pāri kā laikmeta zīmēm. Tie visi ir saziņas veidi. Tāpat arī, ja šis ir Fotomēnesis un jābūt fotogrāfijai – īstai fotogrāfijai, divdimensionālai, klasiskai fotogrāfijai, savā ziņā ar to viss ir kārtībā. Kaut gan es pats uzskatu, ka tālab, lai šī pieeja būtu saprotama, nepieciešama dinamika, nevis tikai ar konkrētu mediju saistītais, lai tas viss rezonētu, lai pārvarētu šo plakano attēlu un padarītu to par ko tādu, ko var iemiesot un pārdzīvot personīgākā un tiešākā veidā. 

Un to piedāvā Shadows of a Doubt – šo personīgāko un tiešāko pārdzīvojumu? 

Daļēji, manuprāt, jā. Vismaz dažās instalācijās. 


David Raymond Conroy

Izstādei Shadows of a Doubt raksturīgi, ka tur nav parakstu, ka pie mākslas darbiem ir tikai numuri un ir katalogs, kas aicina tevi apstāties, pameklēt un padomāt. Vai jūs nebaidāties, ka cilvēki varētu apmaldīties, nesaņemot tekstuālās vadlīnijas, pie kādām viņi pieraduši? 

Manuprāt, mums vajadzētu tikt pāri priekšstatam, ka, lai tuvinātos mākslas darbam, nepieciešams teksts. Es to sauktu par iepriekšpieņēmumu un aizspriedumu. Tas ļoti ierobežo mākslas darbu potenciālu. Attiecībā uz laikmetīgo mākslu mums ir sajūta, ka nepieciešama grāmata, vismaz mums jābūt lasījušiem Delēzu un Gvatari, iekams varam ieiet telpā. Reizēm tas mani stipri sanikno. Un reizē varbūt izraisa nelielas skumjas, jo daudziem izglītotiem cilvēkiem šķiet, ka tā tam jābūt – vispirms lasi un tikai tad skaties. Būtu labāk, ja lasīt par darbiem vai izstādi tiktu uzskatīts par opciju. Tāpēc es to vienmēr nodrošinu kā iespēju. Proti – tā pastāv – izstādes apmeklētāji var lasīt, cik vien vēlas. Un pat ja apraksti ir īsi, tie piedāvā vienu vai divus pieturpunktus. Taču es to negrasos iebarot ar karoti, apmeklētājiem nevajadzētu būt slinkiem, bet nevajadzētu arī uz viņiem skatīties no augšas. Mākslas darbus es gribu rādīt, nevis stāstīt par tiem. Un tas nekad nemainīsies. Es nekad nelikšu paskaidrojumu blakus mākslas darbam.

Izstādes dalībnieki: Nina Beier, Persijn Broersen & Margit Lukács, David Raymond Conroy, Filip Gilissen, Ane Mette Hol, Toril Johannessen, Flo Kasearu, Gert Jan Kocken, Laura Kuusk, Oliver Laric, Gabriel Lester, Katja Novitskova, Magali Reus, Meriç Algün Ringborg, Jani Ruscica, Mario García Torres and Tarvo Varres.

www.fotokuu.ee