Es zinu, kam es ticu. Intervija ar radošās uzņēmējdarbības eksperti Johannu Skanci
15/10/2013
“Brigādes nedēļas” ietvaros Rīgā viesojās un ar lekciju uzstājās radošās uzņēmējdarbības eksperte Johanna Skance (Johanna Skantze), kas vairākus gadus ir vadījusi bezpeļņas asociāciju Generator Sverige ar mērķi veicināt radošo industriju izaugsmi Zviedrijā. Asociācijas biedri ir Zviedrijas reģionu pašvaldības. Šogad tika pārtraukta daļa no asociācijas finansējuma – tā daļa, ko sniedza valdība, jo pagājuša gada beigās darbību pārtrauca t.s. “Rīcības plāns”, ko Zviedrijas Kultūras un Ekonomikas ministrijas bija izstrādājušas uz trim gadiem, lai attīstītu savstarpēju sadarbību starp valsts kultūras un ekonomikas sektoru. Līdz ar to šīgada beigās savu darbību pārtrauks arī Generator Sverige, jo vairs nepietiek līdzekļu tā uzturēšanai, tomēr tā direktore Johanna Skance, kuru satieku sestdienas rītā kādā no Miera ielas kafejnīcām, neizskatās apbēdināta vai noraizējusies.
Zviedrijas reģionu pašvaldības ir apņēmības pilnas meklēt jaunu asociācijas pastāvēšanas modeli, jo iesākto sadarbību vēlas turpināt. Savukārt Skance ir pārliecināta, ka svarīgākais mūsdienu pasaulē ir spēt būt elastīgam un nekad nezaudēt ticību, ka radošums ir sabiedrības izaugsmes (turklāt ne tikai ekonomiskās) atslēga. “Uzskatu, ka vienmēr ir jāstrādā ar pilnu atdevi, bet tas ir iespējams vien tad, ja tev ir augstāks mērķis, ja esi pārliecināts par saviem uzskatiem,” viņa saka. Izglītību Johanna Skance ieguvusi biznesa ekonomikā un no 2004. līdz 2006. gadam stažējusies Vācijā, strādājot par projektu menedžeri kompānijā AG, bet no 2007. līdz 2009. gadam Milānā, uzņēmumā Neptuny. Atgriežoties Stokholmā, savu enerģiju viņa nolēmusi veltīt radošo industriju attīstībai.
Atgādināsim, ka programma “Brigāde” Latvijā izveidota ar mērķis atbalstīt radošu, ilgtspējīgu uzņēmējdarbību, kas balstīta mākslā un kultūrā, risina sociālos jautājumus un uzlabo vietējo kopienu dzīves kvalitāti. Programmu “Brigāde” organizē Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Sorosa fondu – Latvija.
2005. gadā izstrādājot jaunās kultūrpolitikas vadlīnijas, Latvijas Kultūras ministrija atzina, ka radošo industriju ideja ir nozīmīga arī Latvijai un Kultūras ministrijas darbībai. Savukārt 2012. gada martā tika parakstīts nodomu protokols starp Kultūras ministriju, Ekonomikas ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju par sadarbību “Radošās Latvijas” platformas izveidē. Viena no iniciatīvām, kas patlaban šķiet pieklususi, ir “daudzfunkcionāls un inovatīvs kultūras un radošo industriju kvartāls bijušajā “Tabakas fabrikā” (Miera ielā 58, Rīgā),” kā rakstīts Kultūras ministrijas mājaslapā. Tas “paredzēts kā dažādu kultūras un radošo industriju pārstāvju mājvieta, radošās uzņēmējdarbības telpa, kultūras un radošās izglītības telpa, kā arī sabiedrībai kopumā atvērts un pieejams kultūras un radošuma kvartāls, tā pildot svarīgu sociālu un dzīves kvalitāti uzlabojošu funkciju”.
Vairākām radošām iniciatīvām ne vien atveroties, bet arī slēdzoties, Arterritory.com šīgada martā veica viedokļu aptauju par radošo industriju “bumu” Latvijā un to, cik tas ir pamatots vai pārspīlēts. Izskanēja gan optimistiski viedokļi, gan šaubas, vai tāds “bums” vispār ir sācies un vai par radošajām industrijām var dēvēt atsevišķus sociālus projektus. Tālab Arterritory.com nolēma izmantot izdevību un uz sarunu aicināt Johannu Skanci, lai uzzinātu vairāk par Zviedrijas pieredzi, kā arī par to, kur Johanna smeļas optimismu, strādājot radošo industriju jomā, kur nereti jāsaskaras ar finansiāliem zaudējumiem, nevis strauju ekonomisko izaugsmi.
Kā jūs nonācāt līdz interesei par radošajām industrijām?
2009. gadā atgriezos Zviedrijā pēc piecu gadu darba Vācijā un Itālijā, kur strādāju inovāciju menedžmenta nozarē. Pazinu kādu cilvēku, kurš tobrīd Zviedrijā veidoja radošo industriju uzņēmumu un organizāciju tīklu. Viņš man piedāvāja pievienoties, un es piekritu. Pusgadu vēlāk projekts diemžēl tika izbeigts, bet atsevišķu reģionu pašvaldības pārņēma iniciatīvu un atvēlēja līdzekļus jauna tīkla izveidei. Tā radās Generator Sverige, un man piedāvāja kļūt par tā direktori. Es piekritu.
Uzdevums bija attīstīt tīklu un atrast finansējumu, kas būtu arī vienīgais veids, kā man nodrošināt savu algu. Sākotnēji apvienojās piecu Zviedrijas reģionu pašvaldības, bet pirmā gada beigās to skaits bija jau vienpadsmit. Šodien tie ir jau deviņpadsmit reģioni un to pašvaldības, kas savstarpēji sadarbojas un veido tīkla kodolu. Paralēli mēs dibinājām attiecības arī ar kultūras nozares pārstāvjiem un ar akadēmisko vidi, tāpat arī ar privātsektoru, kā arī ar lielu skaitu sabiedrisko organizāciju. Mūsu darbības pamatā ir pārliecība, ka pozitīvas pārmaiņas ir iespējams tikai tad, ja tiek savesti kopā visi šie dažādie spēlētāji: privātuzņēmumu, sabiedrisko organizāciju, kultūras un akadēmiskās vides pārstāvji.
Svarīgi atzīmēt, ka Zviedrijā radošās industrijas aktīvi tiek attīstītas kopš 90. gadu beigām. Bet no 2010. līdz 2012. gadam spēkā stājās “Rīcības plāns” (Action Plan), kas ir precedents Zviedrijas vēsturē, kad Kultūras ministrija un Ekonomikas ministrija apvienoja spēkus un attīstīja šādu iniciatīvu. Pirms tam par radošo industriju attīstību rūpējās Zviedrijas Zināšanu fonds (1999–2009). 2009. gada beigās tas gan mainīja savu darbības veidu un nolēma vairāk pievērsties tieši pētniecībai. Tālab aicināja kādus citus pārņemt jau paveikto. Tas bija brīdis, kad iesaistījās valdība un Kultūras un Ekonomikas ministrijas izstrādāja “Rīcības plānu”, kas bija spēkā trīs pilnus gadus.
Būtiskākais, kas šajos trīs gados tika panākts, ir ciešāka sadarbība starp ekonomiku un kultūru – lokālā, reģionālā un nacionālā līmenī. Kas iepriekš bija “klibojusi” un nenoritēja pati no sevis. Vienmēr gan brīnos, kāpēc tas nav pašsaprotami – ka ir jāveicina aktīva sadarbība. Sabiedriskās organizācijas Zviedrijā strādā ļoti izolēti viena no otras.
To vēlējos jautāt saistībā ar tādām iniciatīvām kā co-working kafejnīcas un radošie klasteri. Šķiet, ka ar to vien nepietiek, lai veicinātu sadarbību starp dažādu jomu pārstāvjiem. Vai gan rezultāts tik un tā nav tāds, ka katrs joprojām sēž pie sava datora un nodarbojas ar saviem projektiem?
Jā, tā ir taisnība. Radīt vidi radošo industriju attīstībai nenozīmē vienkārši iedot lieliskas telpas, kur strādāt. Ar to vien nepietiek. Ir jābūt arī speciāli organizētām aktivitātēm, kas šo sadarbību veicinātu.
Kas jums sniedz pārliecību, ka radošās industrijas ir tā joma, kurai veltīt savu laiku, līdzekļus un enerģiju?
Esmu pārliecināta, ka radoši cilvēki – vienalga, kādu konkrētu nozari viņi pārstāv – ir humānas un kulturālas sabiedrības dzinējspēks, arī ekonomiskās attīstības dzinējspēks. Jo kā mākslinieki strādā? Viņiem ir mērķis, taču tā sasniegšanai viņi ļaujas procesam, lai kā arī tas attīstītos. No tā varam daudz mācīties. Šodien dzīvojam sarežģītā pasaulē, kur priekšrocības ir tiem, kas spēj būt elastīgi, spēj pielāgoties situācijas izmaiņām. Tāpat šodien valda liela nestabilitāte. Un man jāatzīst, ka mākslinieki krietni labāk nekā ekonomisti – man ir izglītība ekonomikā – spēj uzņemties risku. Jo kā strādā ekonomisti? Viņi attīsta ko jaunu, balstoties uz jau padarīto. Kamēr liela daļa mākslinieku rīkojas pretēji. Ļaujas idejām, kas varbūt nav racionāli pamatojamas, izskaidrojamas. Uzskatu, ka mūsdienu pasaulē tieši šāda radoša pieeja var izrādīties piemērots modelis problēmu risināšanai un tālākai attīstībai.
Bet kur jūs esat guvusi tam apstiprinājumu? Vai jūs iedvesmojis kāds reāls piemērs citās valstīs?
Ar draugiem un kolēģiem daudz esam par to runājuši – kā sabiedrībai attīstīties, kādā virzienā doties? Mana pārliecība nav radusies vienas nakts laikā, prioritātes esmu sapratusi ilgā pārdomu periodā. Kaut vai raugoties no tāda aspekta, ka es nevēlētos dzīvot pasaulē, kur kultūra nebūtu pamatvērtības. Turklāt uzskatu, ka šodien cilvēki vēl pietiekami nesaredz, cik nopietna ir kultūras loma. Tas arī ir dzinulis, kas liek man turpināt ieguldīt darbu radošo industriju attīstībā. Turklāt man ir pilnīgi vienalga, kā katrā valstīt to sauc – radošās industrijas vai vēl nez kā. Svarīgākais ir tas, lai sabiedrības un ekonomikas attīstības centrā tiek likta sadarbība ar radošajām nozarēm.
Bet kā ir ar radošo industriju ekonomisko atdevi? Vai tie nav maldi uzskatīt, ka radošās industrijas nesīs grandiozu peļņu? Latvijā bieži vien nelielas radošas iniciatīvas cieš zaudējumus un tiek slēgtas. Vai tomēr ekonomiskās augšupejas pamatā nav attīstīta ražošana? Nevis augu apmaiņas punkti, co-working kafejnīcas u.tml.?
Bet kā jūs zināt, ka situācija nemainīsies? Kā tā attīstīsies nākotnē? Tieši tā – jūs nevarat to zināt! Šīs nelielās iniciatīvas ir nepieciešamas jaunas vides veidošanai. Lai cilvēkiem mainītos attieksme un izpratne par to, kādu pievienoto vērtību var dot radoša pieeja. Tikpat muļķīgi būtu vērtēt gleznotāju tikai kā cilvēku, kurš glezno un pārdod savus darbus. Svarīgs taču ir mākslas darba spēks – neviens nekad nevar paredzēt, kā konkrētā glezna ietekmēs cilvēku pasaules redzējumu.
Mūsdienu sabiedrībā ļoti būtiska loma ir filantropiem jeb veiksmīgiem uzņēmējiem, kas ir sapratuši ko būtisku un nolēmuši ieguldīt savus līdzekļus kultūras attīstībā. Tieši viņi ir kā vidutāji starp ekonomiku un kultūru un var kļūt par paraugu, piemēru citiem. Tāpēc ir jo būtiski likt filantropiem stāstīt par savu pieredzi, lai uz līdzīgu rīcību pamudinātu jomas kolēģus. Tā ir klišeja, bet pamatota, ka mākslinieki un ekonomisti runā katrs savā valodā. Tālab nepieciešami vidutāji.
Tāpat jāsaprot, ka visi šie procesi var prasīt vairākus gadus un gadu desmitus, bet attīstība ir jāveicina. Ir jāturpina strādāt.
Ir svarīgi arī kliedēt stereotipu, ka radošās industrijas nozīmē – visiem kļūt par pašnodarbinātajiem un meklēt finansiālu atbalstu savām idejām. Zem radošo industriju “lietussarga” ir virkne savstarpēji tik atšķirīgu nozaru – gan arhitektu biroji, gan mākslas galerijas, gan kafejnīcas, dizaina veikali utt. Tās visas ir radošās industrijas.
Media Evolution City klasters Malmē
Vai variet izcelt kādu spilgtu radošo klasteru piemēru Zviedrijā? Un ieskicēt tā attīstību līdz šim.
Viens no veiksmīgiem piemēriem ir mediju klasters Malmē, kas šobrīd apvieno vairāk nekā 300 dažādas ar medijiem saistītas iniciatīvas un kompānijas. Tas sākās kā centrs, kurā strādāja trīs cilvēki, kuru darbs bija nodrošināt satikšanās vietu starp kultūras, akadēmiskās vides un ekonomikas pārstāvjiem. To finansēja jau pieminētais Zviedrijas Zināšanu fonds. Laika gaitā šis centrs arvien auga, jo, kā atklājās, Malmē ir ļoti daudz jaunu (start-up) kompāniju tieši mediju nozarē. Klastera kodols jeb sirds patlaban ir celtne Malmes ostas teritorijā, kuru sauc Media Evolution City. Jāpiebilst, ka tiek rīkotas arī dažādas aktivitātes klastera ietvaros, lai veicinātu iepazīšanos un sadarbību starp dažādajiem klastera iemītniekiem, taču svarīgākais ir tas, ka šis klasters netika izveidots mākslīgi. Tas attīstījās pamazām un dabiskā ceļā, vadoties pēc konkrētās vietas – Malmes – īpatnībām un kompāniju vajadzībām. Nevis kā pavēle, ideja no augšas. Jo kas patiesībā ir klasters? Tās ir attiecības starp cilvēkiem.
Minējāt, ka “Rīcības plāns” bija spēkā līdz 2012. gada nogalei. Ko Zviedrijas valdība iecerējusi darīt tālāk radošo industriju labā?
Jāsaka godīgi, ka 2013. gads ir pagājis savveida klusumā. Pagaidām valdība par to neko tālāk nerunā. Arī Generator Sverige, kas bija cieši saistīts ar “Rīcības plāna” finansējumu (trešdaļa kopējā asociācijas budžeta), šogad pārtrauks savu darbību. Vēl nav izdevies atrast citu ilgtspējīgu pastāvēšanas modeli. Generator Sverige valde pieņēma lēmumu šīgada beigās to slēgt. Novembra beigās rīkosim pēdējo konferenci, kurā izstrādāsim manifestu – 10 sadaļas ar kodolīgiem aprakstiem, ieteikumiem, kā radošām industrijām vajadzētu Zviedrijā attīstīties, kā būtu jāturpina veidot nacionālais tīkls.
Tomēr sadarbība starp reģioniem, ko attīstījām Generator Sverige pastāvēšanas laikā, turpināsies. Jo visi iesaistītie to vēlas. Pat ja valdība pagaidām to neatbalsta, mēs vienkārši atradīsim kādu citu pastāvēšanas veidu.
Taču guvu būtisku mācību. Kad pirms mēneša izsūtījām preses relīzi, publiski paziņojot, ka gada beigās pārtrauksim savu darbību, guvām cieņpilnu atzinību no apkārtējiem. Par to, ka necenšamies ar nagiem ieķerties finansējuma druskās, lai tikai turpinātu eksistēt. Par to, ka esam gana elastīgi, lai atzītu, ka esošos apstākļos pastāvēt vairs nevaram, bet ka esam atvērti rast citu modeli. Un esmu guvusi pārliecību, ka šis ir labākais variants, kā tādā situācijā rīkoties. Būt elastīgam. Nemitīgi ir jāreflektē par to, kāda ir situācija, kādi ir rezultāti, nemitīgi ir jādomā, kā mainīties. Tajā pašā laikā vienmēr acu augstumā ir jātur galvenais mērķis, kālab tu vispār to dari. Un jāļaujas situācijai, ka var būt dažādi ceļi, kā mērķi sasniegt.
Bet no nacionāla līmeņa atgriežoties individuālā līmenī – kādu padomu jūs dotu tiem cilvēkiem, kuriem vairākas radošās iniciatīvas ir nācies slēgt, jo ar tām nav bijis iespējams nodrošināt pietiekamu peļņu izdzīvošanai?
Ja tev ir kaislība, tu ļoti ātri vari darbā pārdegt. Taču viens veids, kā no tā izvairīties, ir pulcēt ap sevi kaislīgus un radošus cilvēkus. Tieši tālab es tiešām ticu klasteru spēkam – būt par vietu, kur cilvēki sastop citus iedvesmojošus cilvēkus. Jo kad neveicas, tad tevi iedvesmot var piemērs, kad kāds neveiksmei ir ticis pāri un turpinājis. Visbīstamākā situācija ir tad, ja esi kaislīgs, ieguldi daudz enerģijas savu sapņu īstenošanā, bet esi viens. Sadarbības spēks ir neaptverams.
