Latviešu gleznotājs Miķelis Fišers

Smalkās matērijas – Miķelis Fišers 0

Intervē Laura Brokāne
05/09/2011 

Laikmetīgās mākslas centrs jau trešo reizi piedāvā starptautisko laikmetīgās mākslas festivālu SURVIVAL KIT jeb “Izdzīvošanas komplekts”, kas šogad norisinās no 7. līdz 18. septembrim. Gleznotājs Miķelis Fišers (1970) projektā piedalīsies ar darbu, kurā risinās sev raksturīgās zinātniskās fantastikas un civilizācijas vēstures tēmas. Pagaidām kim? laikmetīgās mākslas centrā esošajā Restaurant Kitchen var apskatīt viņa iepriekš nekad neizstādīto gleznu “Konstantīna Raudives savādie sakari”. Ar Miķeli sarunājamies viņa darbnīcā Ādažu Kultūrizglītības centra telpās, kur viņš gatavojas vērienīgai personālizstādei, kas notiks nākamgad izstāžu zālē “Arsenāls”.

Kā radās iecere darbam par Konstantīnu Raudivi?

Par Konstantīnu Raudivi biju dzirdējis no mākslinieka Pētera Ķimeļa. Šogad kim? notika zviedru mākslinieka Leifa Elgrēna (Leif Elggren) lekcija par Raudivi. Pēc lekcijas atskaņoja viņa ierakstus. Vēlāk uztaisīju gleznu, nezinot, kas tas būs, un beigās sapratu, ka tas ir Raudives tēls, viņa vizualizācija. Viens no viņa slavenākajiem darbiem saucas Breakthrough. Man šķiet, šis nosaukums ļoti labi raksturo būtni, kas daļēji laužas iekšā mūsu realitātē, mazliet kā hologramma.

Mani pārsteidza tas, ka Raudive bija [Karla Gustava] Junga skolnieks. Raudive jaunībā ļoti daudz ceļoja, prata astoņas valodas, bija pasaules pilsonis, kuru provinciālajā Latvijā ne visai augstu vērtēja. Mani savukārt ļoti ielīksmo, ka ASV specdienesti un Vatikāns ir interesējies par Raudives pētījumiem.


“Konstantīna Raudives savādie sakari”. 2011. Foto: kim?

Kāpēc tieši tagad šis tēls kļuva aktuāls?

[Kim? direktore] Zane Onckule rīkoja vasaras semināru, kas notika tepat netālu pie Gaujas, un viņa ieradās apskatīties manu darbnīcu. Pēc laiciņa radās jaunais restorāns [Restaurant Kitchen] un viņai šķita, ka tur varētu izlikt kādu manu darbu. Man šķita, ka šī glezna varētu būt vispiemērotākā. Un tad loks noslēdzās – kim? es par Raudivi klausījos un tur viņš arī nokļuva.

Un kas būs redzams SURVIVAL KIT 3 projektā?

Izstādīšu gleznu par konspirācijas teorijām. Tās nosaukums ir “Oficieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai Jaunās Švābijas velvju zālē”. Tajā esmu apkopojis visu, kas man par šīm tēmām sasāpējis. Jaunā Švābija bija III reiham piederoša teritorija Antarktīdā. Pēc grūti pārbaudāmām ziņām, Hitlera izveidotā slepenā specvienība Ahnenerbe, kura nodarbojās ar oficiālās zinātnes neatzītu, mistisku parādību pētniecību, vienā no savām ekspedīcijām atklāja, ka Antarktīdā zem ledus atrodas pazemes ezeri, kuros temperatūra visu gadu ir virs nulles. Tur tad arī tika izveidota slavenā Bāze 221 jeb Jaunā Berlīne, kurā vadošie vācu zinātnieki paplašināja cilvēka iespējas, eksperimentēja ar laiktelpu un būvēja diskveida lidaparātus arī vēl ilgi pēc II pasaules kara beigām. Pēc manas versijas, šajā vietā šobrīd saimnieko slepenā valdība kopā ar citplanētiešiem, roku rokā strādājot pie globālā terorisma projekta un, protams, arī neskaitāmiem citiem apziņas kontroles mehānismiem.

Šķiet, citplanētieši ir visnoturīgākā tēma Jūsu daiļradē, jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Kāpēc?

Sākotnēji, acīmredzot, zinātniskā fantastika man vispār radīja interesi par šīm tēmām. Deviņdesmitajos Latvijas informācijas telpā sevi pieteica radikāla ezoteriskā literatūra, kas vēl joprojām man kalpo par neizsmeļamu iedvesmas avotu.

Ar ko šie stāsti fascinē?

Grūti pateikt. Droši vien ar to, ka tam visam nav nekādu limitu. Šobrīd mani interesē totalitārisms sajaukumā ar misticismu un eksobioloģiju. Tas ir interesants savienojums, kas mūsdienās sastopams ik uz soļa.

Savos darbos Jūs mēģināt reflektēt par realitāti, vai arī šiem tēliem ir pašvērtība?

Nē, tēli ir tikai izteiksmes līdzeklis. Tiem nav nekādas pašvērtības. Tā ir tēlu sistēma, kurā es principā risinu tās pašas mūžīgās tēmas. Tādā veidā, kāds man šķiet saistošs un atraktīvs. Kas attiecas uz realitāti, kādēļ gan par to reflektēt, ja to iespējams jaunradīt?

Deviņdesmito gadu vidū ieguvāt provocētāja slavu, divtūkstošajos kritiķi sacīja, ka savā daiļradē esi kļuvis rāmāks. Kā pašam šķiet – vai Jūsu stils cauri laikam ir mainījies?

Noteikti ir. Grūti jau pašam savu darbību analizēt. Iespējams, deviņdesmitajos mani darbi pārsvarā bija sociāli kritiski. Tagad mani vairāk interesē smalkākas matērijas.

Esat manījis tendenci norobežoties no sociālajām tēmām arī savos kolēģos, citos māksliniekos?

Jā un nē. Ir jau arī ļoti sociāli projekti. Vienkārši varbūt tie netiek tik bieži finansēti. Manuprāt, tas ir arī pareizi, jo laika gaitā pierādās, ka, jo subjektīvāks skatījums, jo tas ir patiesāks. Mākslinieka mēģinājums kaut ko objektivizēt būtībā ir vairāk vai mazāk sociāls vērojums. Jā, iespējams, tas iekļaujas laika garā, bet ir jājūt smalkā robeža, kad tas jau pārvēršas par sociālu pētījumu. Bieži vien mākslinieki dara to, kas būtu jādara citu profesiju pārstāvjiem, un uzdod to par mākslu. Ir ļoti daudz piemēru. Teiksim, Kirila Golovčenko grāmata par 7. kilometru – lielāko tirgu Eiropā pie Odesas, kas sastāv no konteineriem. Konteineri ir divstāvīgi: pirmajā preces pārdod, otrā – glabā. Šajā tirgū katra iela ir citā krāsā, lai nevarētu apmaldīties. Ārkārtīgi skaista un interesanta grāmata, bet, ja iedziļināmies, tā ir fotoreportāža, kas tiek pasniegta kā māksla. Grāmata ir forši uztaisīta, bet nekā vairāk par fotoreportāžu tajā nav. Bet šis jau ir jautājums par to, kas ir un kas nav māksla. Atbildes uz šo jautājumu tradicionāli pienāk pēc pāris simtu gadiem, tātad šobrīd iespējami tikai mūsu pieticīgie viedokļi.

Atrast labu ideju ir puse no uzvaras.

Pilnīgi piekrītu, pat vairāk, teiksim 96 procenti. Šādā griezumā māksla ir atšķirt labu ideju no viduvējas.

Un kas, Jūsuprāt, ir labie piemēri jaunākajā latviešu mākslā?

Nav tā, ka es par to ļoti kaunētos, bet es īpaši daudz neinteresējos par jaunākajām mākslas aktualitātēm. Man patīk tas, ko dara Rasa Šulce, Jānis Blanks un Ivars Drulle. Šobrīd mani interesē arī Sanktpēterburgas avangards, ar ko ceru tuvākajā laikā iepazīstināt Latvijas publiku. Esmu ar viņiem nodibinājis kontaktus, un Sanktpēterburgā šogad būs arī mana personālizstāde. Patlaban sadarbojos ar vienu no daudzajām mākslas telpām laikmetīgās mākslas celtnē Etaži. Man šķiet, mums tā vide ir vajadzīga, jo intelektuālā bāze tur ir ārkārtīgi daudzveidīga un interesanta. Salīdzinot ar Maskavu, kas ir diezgan ārišķīga, Pēterburga šķiet dziļāka. Tradicionāli Latvijai vienmēr bijuši sakari ar šo pilsētu, tikai pēdējā laikā mazliet paputējuši.

Mums trūkst kontaktu arī ar jaunākajiem pašmāju krievu māksliniekiem. Ir atsevišķi piemēri literatūrā, nu jau arī teātrī, bet ar vizuālās mākslas pārstāvjiem, šķiet, latviešu publika gandrīz nesatiekas.

Jā, tā laikam ir. Gan jau ir kādi krievu autori, bet viņu ir maz. Es nezinu, kāpēc tā. Kad taisījām Open projektus, mēs centāmies piesaistīt tieši gan Krievijas, gan vietējos krievu andergraunda māksliniekus. Gan jau kaut kur kaut kas notiek, bet līdz mums nenonāk.

Ko Jūs domājat par latviskuma kodu mākslā? Šķiet, jaunā radošā paaudze to uztver drīzāk kā ierobežojumu, taču veiksmīgie piemēri – Alvja Hermaņa izrādes, Reiņa Suhanova panākumi ar “Straumēnuscenogrāfiju Prāgas kvadriennālē – norāda, ka tam ir dziļš potenciāls.

Neredzu iespēju, kā savā daiļradē es šobrīd varētu risināt lokālās tēmas. Godīgi sakot, man šķiet, ka par tām nav ne jādomā, ne jārunā. Vai nu ir, vai nav. Tikko to sāk mākslīgi radīt, tā tas kļūst ārprātīgi banāls un atbaidošs. Piemēram, tā iekšupvērstība, dziļi postošā kaislība, kas piemīt skandināvu literatūrai un ko atzīst visā pasaulē, ir ārkārtīgi interesanta tieši tāpēc, ka tā ir raksturīga tieši viņiem. Arī mākslas pasaulē, manuprāt, ir labāk nemēģināt definēt to, kas ir raksturīgs kādai tautai, jo mēs tāpat kļūdīsimies un no iekšpuses to neredzēsim. Šobrīd mums kā nācijai ir diezgan šaubīga situācija. Jaunieši grib dzīvot kā amerikāņu filmās, veci cilvēki kā Ulmaņlaikos... Nav uz ko īsti būvēt to identitāti. Es latviskumu drīzāk redzu kā pasaules izjūtu, nevis pseidotradicionālus atribūtus.

Bet kas Jūs notur Latvijā?

Es domāju, mani šeit piesaista materiālā pasaule. Labi apzinos, ka iztērēšu sava mūža otru daļu, lai citā valstī sasniegtu komfortu, kādā tagad dzīvoju. Nav jau arī tā, ka tagad negribētos braukt, piemēram, uz Mehiko skvotot. Šobrīd esmu stadijā, kad kaut kādas lietas ir jānoved līdz galam, gatavojos lielai izstādei. Šī darbnīca ir mākslinieka paradīze. Esmu ārkārtīgi pateicīgs Ādažu novada domei, Normundam Breidakam, kurš atsaucās uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja lūgumu piešķirt man telpu, kas citādāk nav izmantojama. Tikai pateicoties tam ir tapuši šie lielformāta darbi. Es nekad neesmu bijis ilgāk par pusgadu projām no Latvijas, lai sajustu kaut kādas nepārvaramas dzimtenes ilgas, tāpēc man grūti pateikt, kā būtu pārcelties dzīvot citur pavisam. Visdrīzāk, ja redzētu iespēju turpināt savu profesionālo darbību, pamēģinātu.

Jūs šobrīd dzīvojat tikai no savas mākslas?

Nē, bet es to ļoti gribētu sasniegt šajā savā inkarnācijas laikā, tas man tāds kā virsuzdevums. Reizēm veidoju scenogrāfijas, šobrīd kopā ar režisori Lauru Grozu veidojam Entonija Šefera lugas “Trilleris” iestudējumu Dailes teātra kamerzālē. Biežāk darbojos kā filmu mākslinieks Krievijas mūzikas video. Pārsvarā sadarbojos ar režisoru Viktoru Vilku. Esam filmējuši vairākus klipus hiphopa grupai Kasta šeit Latvijā arī kopā ar Maskavas kinorežisoru Mihailu Segalu. Piedalos arī filmēšanās Sanktpēterburgā. Mēnesi strādāju arī pie jaunā kontraversālā krievu kino
projekta DAU filmēšanas Harkovā režisora Iļjas Hržanovska vadībā, bet tas jau ir atsevišķas intervijas vērts stāsts...

Pamatā Jūs interesē smalkākas matērijas...

Jā, tie starpstāvokļi šķiet ļoti radoši un interesanti. Mani ļoti rosina ekstrēma ezotēriskā literatūra. Ja to uztversi nopietni, nebūs daudz cilvēku, kas ar tevi sarunāsies, bet kā iedvesmas avots tā ir brīnišķīga. Es pieturos pie koncepcijas, kas manā dzīvē ļoti labi strādā – jebkurā galējībā ir kāda daļa patiesības, nav iespējams izdomāt nejēdzību, kuras nav vispār. Ja šāda literatūra ir, tātad varbūt ne gluži šajā realitātē, bet kaut kur citur tas pastāv, turklāt, jau rakstot grāmatu par to, rodas jauna patiesība,  kurai ir tādas pašas tiesības uz savu vietu kā visām pārējām muļķībām – pieņemtām un par labām, drošām un vajadzīgām atzītām.

Man šķiet, ka tie “sviestainie” tēli patiesībā izaug no visa banālā un vispārpieņemtā kā tīšs protests vai vienkārši opozīcija, nevis liek domāt par paralēlu realitāti. Lai rastos tas caurstrāvojums, ko pieminējāt, man ir nepieciešamas drīzāk tādas maģiskas, ikdienas nobīdes, bet tas jau laikam ir gaumes jautājums.

Protams, Jums arī taisnība. Tikpat labi tas var būt tikai instruments, kurš palīdz inerto prātu izsist no rutīnas, lai nokļūtu trauslajos starpstāvokļos, kuros vientuļos ceļiniekus sagaida noslēpumainās pasaules visā savā brīnišķīgajā daudzveidībā. 

Lasi arī Miķeļa Fišera atbildes uz “Dienas Duča” jautājumiem.
Un ielūkojies caur “Actiņu” mākslinieka darbnīcā Ādažos.

www.fisers.lv