Jākobs Kirkegors, ierakstot Grenlandē projektam ISFALD. 2013

Klusums neeksistē. Intervija ar dāņu mākslinieku Jākobu Kirkegoru 0

Intervē Elīna Sproģe
14/10/2013 

Jākobs Kirkegors (Jacob Kirkegaard, 1975) ir dāņu izcelsmes skaņu mākslinieks, kurš pēc izglītības iegūšanas Ķelnes mediju mākslas akadēmijā (Academy for Media Arts in Cologne) pārcēlies uz dzīvi Berlīnē.

Ļaujoties dzinulim, kuru darbina zinātkāre un trenētas maņas, viņš rada virtuozas audio kompozīcijas, kuras smeltas zīmīgos vides procesos. Veicot ierakstus dažādās pasaules vietās, sākot no Genlandes ledājiem, Etiopijas cilšu rituāliem un akmens grēdu ieskautām Alpu ielejām, beidzot ar pamestiem industriāliem objektiem kā televīzijas tornis Berlīnē vai Carlsberg alus rūpnīcas pagrabiem Kopenhāgenā, Jākobs aktualizē nepieciešamību ieklausīties un ļaut skaņai piedzimt, atklājot neaptveramus plašumus, kurus pasaulīgā steigā mēs atstājam ārpus plānotāju lapām un datoru ekrāniem. Trausli tvertās skaņu ainas savā veidā uzsūc vietas esenci un rada iluzoru telpu, kas iedarbojas līdzīgi kā vietas atmiņa, vai tā būtu pamesta baznīca Černobiļā vai paša auss iekšiene.

Jākobs ieradās Rīgā oktobra sākumā, lai uzstātos “Skaņu meža 2013” rīkotajā simpozijā ar lekciju “Skaņa un telpa kā materiāli skaņu mākslā”, kuras vadlīnijas atspoguļojas arī sarunā ar Arterritory.com.

Mūzikai ir bijusi liela nozīme tavā dzīvē jau kopš bērnības un tu brīvi pārvaldi vairākus mūzikas instrumentus. Kā tu nonāci pie skaņu kompozīciju veidošanas? 

Apzināti ierakstīt apkārtējo vidi es sāku 1995. gadā. Tajā laikā Kopenhāgenā īsti nebija neviena, kas runātu par “skaņu mākslu”. Man paveicās, nejauši noklausoties raidījumu par musique concrète un tās priekšgājēju Pierre Schaeffer [franču komponists un teorētiķis (1910–1995) – E. S.]. Tas bija kā klikšķis, milzu iedvesma, kas lika atskārst, ka apkārtējās vides skaņas var izmantot, tās pēc saviem ieskatiem kārtojot kompozīcijās.

Es spēlēju ģitāru un tobrīd biju sācis apgūt arī čellu, tomēr šķita, ka, lai arī kādus skaņdarbus neizpildītu, tie izklausās vienādi. Ģitāra vienmēr būs ģitāra. Katrs no instrumentiem nes savu vēsturisko bagāžu, un, manuprāt, no tās ir grūti atbrīvoties. Es apbrīnoju cilvēkus, kuri izcili pārvalda kādu instrumentu, bet mani vairāk aizrāva tieši skaņa.

Pēc šīs pārraides noklausīšanās es sapratu, ka tas ir tas, ko es daru un vēlos darīt arī turpmāk. Es ierakstu jau kopš sešu gadu vecuma ar reel to reel tape recorder, kuru man piešķīra tētis. Es to nesu uz skolu, ierakstīju savus draugus, bet tikai divdesmit gadu vecumā es saredzēju perspektīvi un apzinājos to kā savu kaislību. 

Kas bija pirmais ieraksts, kuru tu veici ar šādu apziņu?

Es notvēru lapseni un ieslodzīju glāzē. Ieliku tur iekšā mikrofonu un uzliku austiņas. Troksnis tāds, it kā tā būtu manā galvā! Man liekas, ka tas bija pirmais ieraksts, ko veicu. Biju dabūjis šo mazo mikrofoniņu... Jā, ļoti sen par to nebiju domājis. Ierakstīju arī ūdeni, bet tas jau bija vēlāk.

Kas tev lika atskārst, ka tas, ko tu dari, spēj uzrunāt publiku? 

Šis jautājums liek domāt par agrāku laiku manā dzīvē. Man šķiet, ka manī vienmēr ir bijusi šī vēlme komunicēt ar publiku. Es tomēr esmu sācis mūzikas scēnā, tāpat arī uzstājies dzīvajā. Es nāku no pankroka. Zini, gari mati, ģitāra, pankroks tobrīd šķita kā lielisks veids, kā parādīt savu attieksmi. Iestāties pret kaut ko, atsakoties spēlēt jaukas poproka dziesmiņas, lai iepatiktos visām meitenēm.

Tur, kur es uzaugu, varbūt vienai vai divām meitenēm patika tas, ko mēs darījām. Protams, būtu jau bijis jauki, ja vairākām patiktu, bet kaut kā mūsu mūzika viņas neuzrunāja. (Smejas) Tad likās, pie velna to, vai tas patīk kādam, vai nē, taisīsim troksni!

Vienalga ar ko tu nodarbojies – pankroku vai skaņu mākslu, tev ir garantēta neliela publika. Tu zini, ka nebūsi meinstrīms. Man tas ir svarīgi, jo kad biju nopietnāk pievērsies ierakstīšanai, ar draudzeni Gry Bagøien izveidojām grupu ÆTER [elektroniskās mūzikas apvienība, kura bija aktīva no 1995. līdz 2001. gadam – E. S.] un sākām uzstāties koncertos Kopenhāgenā. Viņa rakstīja un iedziedāja dziesmas un es veidoju fonu, izmantojot skaņas no saviem ierakstiem. Mēs kļuvām par diezgan atpazīstamu underground grupu un mums bija sava publika. Es jutu kontaktu ar klausītāju, un man tas patika, bet drīz vien es sapratu, ka tas izsūc manu enerģiju. Līdz ar to kādā neapzinātā veidā es centos distancēties, jo uzskatīju, ka neradu publikai. Tikai vēlāk apjautu, ka, ja tas ir interesanti man un, iespējams, saista arī kādu klausītāju, tad ir lieliski!

Kā izlēmi studēt mediju mākslu Ķelnē?

Dānijā tajā laikā nebija iespējas iegūt šāda veida izglītību. Pastāvēja divas iespējas – mākslas akadēmija, kurā apgūt tradicionālo mākslu, un mūzikas konservatorija, kura piedāvāja ritmiskās vai klasiskās mūzikas kursus. Es neierakstījos nevienā no šīm kategorijām.

Kopā ar pāris dalībniekiem no vācu grupas Einstürzende Neubauten bijām devušies koncerttūrē kā iesildošā grupa. Viņi ir industriāļi, spēlē ar dažādiem metāla priekšmetiem.

Mēs nonācām Ķelnē, un daži pasniedzēji no Mediju mākslas akadēmijas bija atnākuši uz mūsu koncertu. Pēcāk viņi uzaicināja mūs ciemos, un tā mēs akadēmijā nodzīvojām kādu nedēļu. Mums iedeva studiju ar visu ekipējumu un teica, lai paliekam šeit un sākam studēt. Es biju gatavs spert šo soli – personīgā un radošās izaugsmes ziņā. Pieteicos un tiku iekšā!

Tas nav ikdienišķs stāsts!

Ja godīgi, pirms iestāšanās 2000. gadā es nepavisam nebiju domājis, ka vēlētos pārcelties uz Vāciju, un par Berlīni tolaik vēl neviens nerunāja. Likās, ja mainītu dzīvesvietu, tad drīzāk dotos uz kādu eksotisku, tropisku vietu.

Bet tā es nonācu Vācijā, un, Berlīnei kļūstot arvien pievilcīgākai jauniem māksliniekiem, pēc skolas beigšanas devos turp. Jau divpadsmit gadus nedzīvoju Dānijā.

Veidojot ambientās skaņas kompozīcijas, tu ieklausies pasaulē, savā veidā reģistrējot tās noslēpumus. Kā tu par to jūties? 

Man tas ir veids, kā saprast pasauli, neaprobežojoties vien ar tūlītējo uztveri. Man ir svarīgi meklēt citas, dziļākas perspektīvas. Nekas nav tāds, kāds tas liekas pirmajā mirklī. Tāpat kā ar cilvēkiem – es redzu tevi, bet aiz tā slēpjas vēl neskaitāmi slāņi, es to zinu, pat nezinot. Jo vairāk laika pavadīsim kopā, jo vairāk par tevi uzzināšu. Tāpat ir ar skaņu. Es varu tajā iegrimt un klausīties, gluži kā atklājot cilvēku aiz tā ārienes. Tie ir ne tikai centieni izprast skaņu un pasauli caur to, bet arī centieni izprast sevi. Tas ir viens no maniem personiskajiem dzinuļiem, un es ceru, ka arī klausītājam būs svarīgi to piedzīvot.

Liela daļa tavu darbu ir saistīti ar ceļošanu. Kāda ir atšķirība starp procesu, kad, iepazīstot vietu, tu pēcāk paņem līdzi tās “balsi”, vai kad strādā konkrētā vietā, kur darbs sastaps klausītāju?

Manuprāt, galvenā atšķirība, “izņemot” skaņu no tās konteksta, ir tas, ka tā tiek izolēta no visa, ko redzi vai jūti, atrodoties sākotnējā lokācijā.

Ierakstot vulkāniskās vibrācijas Islandē vai kūstošo ledu Grenlandē, tu sajūti, ka tā vieta ienāk tevī, tā pārņem. Visas maņas ir saasinātas. Cits gaiss, cita temperatūra un šī brīnumainā ainava. Tu esi tur ar visu savu ķermeni, kas samazina spēju vienkārši klausīties. Bet, kad skaņa tiek paņemta līdzi un atskaņota sterilā vidē, rodas šī iespēja sadzirdēt. Tas kļūst par pavisam ko citu. Piemēram, veidojot instalāciju ISFALD, kas ierakstīta Grenlandē, bet atskaņota Luiziānas modernās mākslas muzejā Dānijā (The Louisiana Museum of Modern Art), kurā tā joprojām arī atrodas, es jutu, ka ir jārada teatrālā vide, tumsas pielieto telpu apjožot ar melnu aizkaru. Uz to mudināja izplatītās idejas par Arktiku, kuras vērojamas vēstures nogrieznī. Cilvēki to ir iztēlojušies kā mistisku vietu, kurā mīt dīvaini radījumi, vai pat kā pasaules beigas. To es vēlējos parādīt, apspēlējot šo vidi, skaņas atstājot tieši tādas kā oriģinālajā ierakstā.

Tas man atsauc atmiņā tavu darbu THIRST, kas tika izstādīts tukšā peldbaseinā. Līdz ar skaņu tika radīta šī sajūta par kādu neaprakstāmu, miglas pielietu vidi.

Jā, skatītājus šis darbs ļoti uzrunāja. Patiesību sakot, pat biju nedaudz pārsteigts. Izlēmu strādāt ar skatuves miglu, kuru pēdējo reizi biju izmantojis tad, kad spēlēju panku grupā. Man tas likās diezgan lēts triks, bet šoreiz tas patiešām nostrādāja, jo, miglai piepildot tukšo peldbaseinu, radās blīva telpa. Nesaslapinoties ejot cauri šai teju necaurredzamai vielai, radās iegrimšanas sajūta. Līmenī, kurā parasti peldbaseinam būtu jābūt pildītam ar ūdeni, tika izvietotas tumbas, caur kurām “runāja” geizers. Telpā izplūda karstā ūdens un tvaika radītās skaņas, tam izlaužoties zemes virspusē. Baseina gultnē savukārt tika atskaņots ieraksts, kas iegūts, mikrofonu ievietojot zemes spraugās. Ieejot baseinā, tu līdz ar skaņu virzījies zem zemes virsējā slāņa. Teorētiski iekš slāņa, kuru nav iespējams apgūt realitātē. Skaņa ļauj šai vietai eksistēt.

Interesanti vērot, kā tavi darbi pielāgojas telpām, kad tiek izstādīti dažādās vietās. Īpaši darbs LABYRINTHITIS! [Demonstrēts arī Rīgā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Muzeju nakts un “Skaņu meža 2008” ietvaros – E. S.]

Runājot par LABYRINTHITIS, ir interesanti, ka tas vienmēr mainās līdz ar telpu, kurā esi, un konkrēto vietu, kur telpā atrodies. Līdz ar to mainās arī sajūta galvā, jo, skaņām atbalsojoties sienās, tās rada atšķirīgas reakcijas klausītāja ausīs. Liek ausij atbildēt ar skaņu! Darbs ir radīts no toņiem, kurus ģenerējusi mana auss. Tos klausoties, rodas vibrācijas arī klausītāja ausīs.

Cik liela nozīme ir papildus dimensijām tavos darbos – fotogrāfijai un video?

Kā jau minēji, es daudz ceļoju, lai atklātu dažādas skaņas, bet tas tikpat labi var būt ceļojums tepat ap stūri. Neesmu fetišists un neceļoju, cik tālu vien varu, lai uzķertu vistālāko iespējamo skaņu. (Smejas)

Man patīk braukāt pa pasauli, bet svarīgākais ir izprast ne tikai šo skaņu, bet arī vietu, kultūru vai vidi caur to. Ja es izvēlos fotogrāfiju vai video kā papildinājumu šai skaņas pieredzei, tas ir tikai tālab, lai paplašinātu perspektīvi. Fotogrāfija pati par sevi mani neinteresē. Mani nodarbina jautājums, kā portretēt skaņu? Reizēm man šķiet, ka to spēj foto, kā strādājot pie darba SABULATION un pētot “dziedošo smilšu” (singing sands) fenomenu Omānā, es veidoju arī foto sērijas zem nosaukuma NAGARAS. Viss ir atkarīgs no konteksta, kādā radu instalāciju.

Piemēram, kad ierakstīju Černobiļā projektu 4 ROOMS, tā bija tikai istabas skaņa, tās rezonanse. Es varēju izvēlēties jebkuru istabu, bet izlēmu doties tieši uz turieni, uzdodot jautājumu – kā mēs varam izprast vietu, kuru apvij tik noslēpumaina aura? Es vēlējos strādāt ar šīm pamestajām telpām, reiz cilvēku pilnām, kuras ir “izslaucījis” neiedomājamais spēks – lai tādējādi nonāktu pie izskaidrojuma, kas mainās, skaņai nākot tieši no radiācijas iesaldētās Černobiļas. 


Foto sērija NAGARAS, 2008. Omāna

Stāstam noteikti ir liela loma tavos darbos. Kad klausījos PHANTOM BELL, domāju par to, kā tu esi izvēlējies tinnitus [neiro-fizioloģisks fenomens, kura iespaidā cilvēks dzird trokšņus ausīs – E. S.] parādību sasaistīt ar vietu, kurā veici ierakstu – pamestu cietumu Urugvajā, radot šo alegoriju par ieslodzījumu paša galvā.

Fantastiski, tāda arī bija ideja! Tinnitus, kas piespiedu kārtā apdzīvo galvu, vedina uz šo saikni ar cietumu kā stāvokli, kas tevi apņem, no kā nevar izkļūt. Ieslodzījuma sajūta kļūst par daļu no tevis, tā ir vienmēr klātesoša. Man likās interesanti pievērsties šim fenomenam, no kura nav iespējams atbrīvoties, vien mācīties sadzīvot. Radīt milzu uzstādījumu par asociāciju ar cietumu nebija primārais, tomēr tas ļoti labi sader kopā.

Instalācija tika veidota vienā no cietuma kamerām. Tur bija pilnīgi tumšs, un restoto lodziņu, kas atrodas tuvu pie griestiem, aizklāju ar filtru, radot mākslīgi zilu gaismu, līdz ar to – tādu kā nerealitātes sajūtu.

Telpā tika atskaņoti astoņi skaņu celiņi ar “mākslīgi” radītu cilvēku tinnitus skaņu. Mani aizrāva šī ideja atainot ko tādu, kas, objektīvi raugoties, neeksistē. To nav iespējams ierakstīt, to var dzirdēt tikai tas, kura smadzenes to rada. Tā ir kā ilūzija. Tāpēc arī nosaukums – PHANTOM BELL, jo tas nav īsts. Kaut gan ir vairāk nekā īsts tiem, kas to piedzīvo. Man pašam ir tinnitus. Tā ir pavisam reāla skaņa, kas mājo manā galvā.

Cenšoties atkārtot šo fantomu, kurš eksistē un neeksistē vienlaicīgi, es lūdzu vairākus cilvēkus to aprakstīt. Kā viņi to iztēlojas – kas tas ir, vai tā ir telpa, vai tam piemīt krāsa? Es biju patiesi pārsteigts, dzirdot tik spilgtus iespaidus par to, kas viņos mīt. 

Vai kaut kādā ziņā pētot, kas notiek citu galvās, tu nonāci pie savas iekšienes izpētes, veidojot LABYRINTHITIS?

Mans darbs balstās uz to, ko dzirdu es. Tāpat kā jebkurš fotogrāfs bildē to, ko viņš redz, no leņķiem, kuri tam šķiet interesanti. Jau tik ilgi ieklausoties pasaulē, es uzzināju, ka manas ausis pašas izdod skaņu. Tas šķita kā paradokss – agrāk taču domāju, ka tās ir paredzētas, lai uztvertu vien to, kas notiek ārpus manas galvas! Tas ir līdzīgi kā ar diktofonu – ierakstot tas rada tādu kā mehānisku troksni. Es gribēju dzirdēt šo skaņu – dzirdēt orgānu, kas dzird!

Kā tu uzzināji, ka auss rada skaņu?

To man izstāstīja profesors Entonijs Mūrs (Anthony Moore), kurš man pasniedza Ķelnē. Viņš pats gan nezināja, vai to ir iespējams ierakstīt, bet es zināju, ka agrāk vai vēlāk to noskaidrošu.

Kad saņēmu piedāvājumu no Medicīnas vēstures muzeja Dānijā veidot darbu par šūnām, es nodomāju, ka šis ir īstais brīdis. 

Atsevišķas skaņas var radīt emocionālā stāvokļa svārstības – no baudas līdz trauksmei. Tu to perfekti atspoguļo darbā FEAR, kurā bunkura tuneli piepildi ar augstas frekvences skaņu, izsitot klausītāju no komforta zonas. Kā, tavuprāt, izskaidrojamas šīs dažādās sajūtas?

Tas ir ārpus mūsu kontroles. Pārņem, un vairs nevari neko iesākt. Kas neredzams, to nevar notvert un no tā nevar aizbēgt.

Ja tu redzi vīrieti, no kura tev bail, tu vari pāriet uz otru ielas pusi vai mesties skriešus – tu vari nomērķēt uz savu baiļu objektu. Bet skaņa – tā ir visur!

Piemēram, mana balss. Tev ir droši tajā klausīties. Tu zini, ka es pēkšņi nevarētu izdvest kādu galējas frekvences troksni. Bet ja skaņa ir tik augsta vai zema, teju nesadzirdama, nesajūtama, tā nostrādā citā apziņas līmenī, un tu nezini, vai tas nav kas bīstams. Skaņa iedarbojas veidā, kurā mēs nevaram sevi pasargāt. Mostas bailes!

Es nupat radīju instalāciju, kas balstīta uz darba FEAT. To sauc HYPERACUSIS, kas nozīmē “bailes no skaņas”. Tas vēl arvien ir apskatāms izstādē Dread – fear in the age of technological acceleration – De Hallen Haarlem’s Young Curators’ Grant Holandē, kurai to taisīju.

Es izveidoju telpu, kurai virzoties cauri, nekas nav dzirdams, bet, nonākot galā, uz sienas ir rakstīts Staying at this room is at your own risk. Zīmei blakus ir teksts, kas paskaidro, ka šajā mirklī telpā tiek izstarota cilvēka ausij nedzirdama ultraskaņa. Šādas frekvences izmanto karā, un tas nozīmē, ka pēc apmēram desmit minūtēm tavas šūnas sāks noārdīties. To nevar dzirdēt, bet tā tur ir. Protams, šajā gadījumā telpā netiek atskaņots nekas, bet tas nospēlē uz zemapziņu, liek baidīties. Pirmā reakcija ir panika. Cilvēks notic, ka šobrīd viņš tiek pakļauts kaut kam, ko nav iespējams apturēt. Bailes ir iracionālas – cilvēks pēc iespējas ātrāk cenšas izkļūt laukā. Kad tu baidies no kā konkrēta, tās ir bailes, bet šāda veida bailes ir drīzāk kā...

Drīzāk kā angst vāciski? [Latviski tulkojot kā “bailes”, vārds zaudē savu nozīmi. Angliski – anxiety; krieviski – тревожность – E. S.]

Tieši tā! Tas ir pats paradoksālākais, ka bailes pastāv arī bez racionāla iemesla. Tu baidies, ka tu nekontrolē situāciju.


HYPERACUSIS, 2013. No izstādes Dread - fear in the age of technological acceleration - De Hallen Haarlem’s Young Curators’ Grant Holandē, Hārlemā

Kādi vēl interesanti iespaidi ir dzirdēti no apmeklētājiem, kas patstāvīgu industriālo trokšņu un lielveikalu mūzikas ieskauti, tomēr spēj tik nepastarpināti ļauties tavām skaņu kompozīcijām? 

Spilgtākā reakcija, kas nāk prātā, bija no sievietes, kura apmeklēja LABYRINTHITIS Spānijā. Pēc pasākuma es saņēmu e-pastu. Mēs, protams, neesam pazīstami, līdz ar to viņa jutusies pārāk neērti, lai vērstos pie manis, kamēr vēl biju CosmoCaixa muzejā.

Skaņas viļņu pārņemta, nespējot kontrolēt savu elpošanu, viņa piedzīvoja seksuāli piesātinātu emociju uzplūdu.

Tas mani patiešām pārsteidza – šis plašais sajūtu spektrs, kuru spēj rosināt skaņa vien. Tāpat kā dzirdot asu, neciešamu troksni, mani mēdz pārņem iracionālas dusmas.

Jā, arī pārāk skaļa fona mūzika, kas traucē nofokusēt paša domas, var likt zaudēt savaldību!

Jā, tā ir, tāpēc es piedzīvoju īstu laimes mirkli, kas izdodas ierakstīt labu skaņu. Kad, esot kādā vietā, stāvot kalna virsotnē, tu jūties – ah, te tas ir!

Cik eksistenciāli! 

Jā – tieši tā! Tāpat ejot pa ielu, tu uztver lietas, kas nogulsnējas tavā atmiņā. Arī tas ir labi un varbūt nozīmīgi. Bet, ja tu spēj uzķert šo abstrakto sajūtu, to ierakstīt… Es tiešām jūtos eksistenciāli, it kā uz mirkli spētu notvert pasauli. Tā nepaslīd garām – tā kļūst mana! Manuprāt, katrs no mums vēlas to izjust. Tas ārkārtīgi iedvesmo – būt vienotam ar pasauli.

Zini, kad tu uzliec austiņas, tu vienkārši klausies ar visu savu būtību.

Es Krievijā pavadīju desmit dienas pilnīgi viens, nespējot runāt vietējā valodā. Es biju šajā nekurienes vidū, ieradies notvert to, kā skan Krievija. [Performancei ar nosaukumu RUSSIA, NyAveNy Kopenhāgenā 2009. gadā – E. S.]

Tu strādā arī ar tēmām, kuras daudzi asociē ar paranormālām parādībām, piemēram, ierakstot psihiatriskajā slimnīcā  (CAPAS MENTALES, Buenosairesa, Argentīna, 2010) vai fiksējot skaņas, kuras miegā izdveš cilvēki (HOUSE OF MARE, Hotel Marienbad, Berlīne, 2010). Vai tu tici vai varbūt esi pieredzējis kādu neizskaidrojamu iejaukšanos, veicot ierakstu? 

Gribas teikt nē, bet šķiet, ka esmu gan. Kad atskaņoju kādu no Černobiļā veiktajiem ierakstiem, dzirdēju soļus. Domāju, ka tas būs bijis kāds dzīvnieks, bet paralēli ierakstam arī kamera filmēja telpu, un video parādīja, ka te neviena nebija.

Par šo neviens man vēl nav jautājis. Es neizjūtu bailes, kaut ticu neizskaidrojamām parādībām. Esmu izvēlējies cienīt šīs spēcīgās enerģijas. Tas ir tāpat kā ar tumsu – ja tu pavisam cieši tajā ieskaties, ļauj tai sevi ieskaut, tu redzi, ka tā ir patiešām skaista. 

Projekts 4 ROOMS Černobiļā parādīja, cik “dzīva” var būt pamesta vieta. Tāpat Islandē veidotajā darbā SPHERE atklājas neiedomājamais – Ziemeļblāzmas melodija. Vai vari aprakstīt to sajūtu, kas pārņem, izdzirdot konkrēto vietu “runājam” ar tevi? 

Klusums neeksistē. Skaņa ir vienmēr, līdz ar to vienmēr ir kaut kas, ko ierakstīt. Viss atkarīgs no tā, kā mēs klausāmies, kādu tehniku, kādas metodes izmantojam. Černobiļā es izmantoju paņēmienu, ierakstot skaņu pārklājumus, kuri veidojās, sākotnējo ierakstu atkal un atkal atskaņojot atpakaļ telpā, tādā veidā atmodinot ne vien skaņu, bet arī laiku, kuram lemts sastingt uz vairāk nekā 40 tūkstošiem gadu. Sajūta bija nedaudz līdzīga eksorcismam, jo virzienā no šīs šķietama klusuma pārņemtās telpas tika atgriezta tās dzīvība. Tā bija iespēja sadzirdēt to, kas te vienmēr ir bijis, jo šī rezonanse (piesit pie stikla glāzes) – tā ir nepārtraukta, mēs to vienkārši nevaram dzirdēt. Ja mēs tagad kontaktmikrofonu pieliktu pie šīs glāzes, dzirdētu manu balsi ar šo vieglo pieskaņu, tādā veidā atsedzot vēl vienu līmeni no plašā skaņu spektra.

Kad lidoju šurp, lidmašīnā atskārtu, ka nedaudz paverot muti un pavirzot žokli uz priekšu, es spēju dzirdēt augstākas frekvences skaņas. Iedomājos, ja mēs to spētu pastiprināt simtkārtīgi, ko mēs atklātu? Kādas neaprakstāmas skaņas patiesībā mūs ieskauj? Atliek vien izmantot mums sniegtās pieticīgās maņas un censties paplašināt horizontu.