Aleksejs Šulgins un Aristarhs Čerņiševs. Foto: Kristīne Madjare

Blā, blā, blā… un laikmetīgā māksla 0

Intervija ar krievu māksliniekiem Electroboutique

Intervē Anna Iltnere
11/10/2013

Jauno mediju un kultūras festivāla “Māksla+Komunikācija 2013” izstāde Save As, kurā piedalās arī Electroboutique, apskatāma kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 17. novembrim

Aleksejs Šulgins un Aristarhs Čerņiševs ir 60. gadu paaudzes krievu mākslinieki, kas prāvu laiku ir strādājuši gan Padomju Savienībā, gan kapitālisma uzplaukuma laikā, gan ir aculiecinieki šodienai, kad vienā teikumā ar laikmetīgo mākslu Krievijā parādās tādi vārdi kā cenzūra, aizturēšana un pat cietums. Tomēr viņu mākslas darbi, daļa no kuriem šobrīd apskatāmi Rīgā, kim? Laikmetīgās mākslas centra izstādē Save As, kuru rīko RIXC, nav par to. Tie ir veltīti sērgām, ar kurām slimo visā globalizācijas un kapitālisma skartajā pasaulē. Par aipadiem, aifoniem, feisbuku, par vēlmi gluži kā žagatām dzīties pēc katras nākamās spožumlietiņas un jaunākā gadžeta. Ironiskā kārtā 2004. gadā dibinātā abu mākslinieku dueta Electroboutique “mākslas produkti”, kā viņi tos dēvē, ir tikpat apetelīgi un iekārojami kā visas šīs hi-tech konfektes. Kā stilīgi kiča objekti, ar kuriem izrotāt tikpat stilīgos interjerus. Tas jau nekas, ka, ievietojot istabā skulptūru 3G International (2010) ar vērpetē savijušos pārāk garo aifonu, mēs patiesībā to uzliekam tieši uz savas varžacs. Un tagad izskaitiet, cik aplikāciju jūs negausīgi esat savākuši… Electroboutique darbi ir kā angļu joks, kas tiek izstāstīts smalkā britu manierē, dzerot tēju un sēžot smalkos pēļos, bet patiesībā kā lemesis trāpīgi ieduras un dažam labam uzar iekšas.


3G International. 2010

Electroboutique darbi tiek iekļauti mākslas biennālēs (4. Maskavas biennāle, 2011; Twente biennāle, 2012), viņus pārstāv prestižā Maskavas galerija Triumph, tajā pat laikā viņus uzaicina zinātnes un tehnoloģiju muzeji (Telemuzejs Oslo, 2012; Londonas zinātnes muzejs, 2012), viņi iederas arī Milānas dizaina nedēļā (2012), un darbus pērk ne tikai kolekcionāri, bet arī ierindas cilvēki, kas citkārt mākslu nemaz neiegādājas. Taču kāds pasaules uzskats slēpjas aiz šīm “indīgajām konfektēm”, kuras Electroboutique rada jau gandrīz 10 gadus un ideju joprojām netrūkstot? Jautājām, satiekoties Rīgā, īsi pēc festivāla “Māksla+Komunikācija 2013” preses konferences.

Pastāstiet par Electroboutique sākumu 2004. gadā! Kādā Krievijas mākslas dzīves kontekstā jūs to izveidojāt?

Aleksejs Šulgins: Pirms desmit gadiem Krievijā valdīja aizraujoša jauna sākuma sajūta. Visi bija pārliecināti, ka vietējais mākslas tirgus tūdaļ plauks un zels, ka nu tik būs. Optimisma un cerību pilns laiks ne tikai māksliniekiem, bet arī kuratoriem, galeristiem, kolekcionāriem; visi bija gatavi gaišajai nākotnei, kas tā arī nepienāca.

Savukārt mums tolaik aktuāls bija jautājums, kā ar mākslu izdzīvot? Darbi, kurus līdz tam radījām, prasīja lielus līdzekļus, savukārt cenu nevarējām uzstādīt atbilstoši augstu, jo darbi nav paredzēti mūžībai. Līdz ar ko tie nevarēja tikt uzskatīti par pircēja ieguldījumu nākotnei. Kas, protams, ietekmēja cenu. Ņemot to visu vērā, sapratām, ka ir jāizdomā kāds jauns ekonomiskais modelis, kas ļautu mums ilgtspējīgi attīstīties, un tā sākās mūsu abu sadarbība jau zem nosaukuma Electroboutique.

Daudz diskutējām, kāda veida māksla jārada, lai ar to nopelnītu iztiku, bet vienlaicīgi lai process būtu gana interesants un jēgpilns, lai mēs ar to vispār gribētu nodarboties. Meklējām kompromisu un, šķiet, atradām. Piedāvājām tirgū salīdzinoši negaidītus elektronikas produktus, kas bija estētiski pievilcīgi, un cilvēki tos vēlējās iegūt īpašumā. Skatītāji bieži prasa: “Wow! Kas tas tāds ir? Cik tas maksā? Es to gribu!” Un cena nav tik liela. Visiem darbiem joprojām izgatavojam kopijas, ja ir, kas vēlas nopirkt. Katru kopiju numurējam.


Interaktīva mediju skulptūra wowPod. 2008

Tātad jūsu mērķauditorija ir plašāka par ierasto mākslas darbu pircēju loku?

Aleksejs Šulgins: Jā, noteikti. Un, kā jau teicu, cilvēki pērk mūsu darbus ne tālab, ka vēlas ieguldīt nākotnē. Tā ir elektronika! Tā nebūs mūžīga, ar laiku novecos un kļūs neaizstājama. Mums tas bija pat svarīgi, lai cilvēki pērk tieši tālab, ka vēlas to šeit un tagad savās mājās. Ka tiem vienkārši šis darbs ļoti patīk.

Aristarhs Čerņiševs: Tajā pat laikā pircēju vidū ir arī mākslas kolekcionāri. Un iespēju robežās mēs palīdzam darbus atjaunot, ja programmatūra ir novecojusi.

Bet kādas ir jūsu attiecības ar mākslas pārlaiciskumu? Māksla tomēr ir tā sfēra, kurai piedēvē mūžību. Jums tas nav svarīgi?

Aleksejs Šulgins: Ak, nē. Dodam priekšroku dzīvošanai šeit un tagad. Jo doma par radīšanu mūžībai nav loģiska. Nākotne nekad nepienāk tāda, kādu to iztēlojamies. To ļoti labi parāda vēsture. Līdz ar to mums nav ambīciju, ka mūsu darbi varētu atrasties muzejā arī pēc 1000 gadiem. Kaut vai tālab, ka nav nekāda pamata uzskatīt, ka joprojām būs tādi muzeji. Vai dzīvība uz zemes!

Savus darbus jūs dēvējat par mākslas produktiem un pārdodat to pircējiem vairākās kopijās. To radīšanas process ir līdzīgs kā jebkuru tehnoloģijas produktu ražotājiem. Bet kas jūs tomēr atšķir no produktu dizaineriem un ļauj valkāt mākslinieka vārdu?

Aristarhs Čerņiševs: Dizaineri rada kādai kompānijai, ražotājam. Mēs radām paši un arī uzņemamies visu risku. Tā ir lielākā atšķirība. Strādājam sev.

Aleksejs Šulgins: Turklāt neradām produktus ar kādu konkrētu funkciju, piemēram, atskaņot mūziku vai tml. Tie nav gadžeti, bet gan reflektē par gadžetu kultūru. Mūsu darbi, varētu teikt, ir meta-gadžeti.

Patēriņkultūras un kapitālisma kritika nenoliedzami ir jūsu darbu kodols.

Aleksejs Šulgins: Jā, noteikti. Mums interesē uzdot jautājumus par to, kā tehnoloģiju attīstība ietekmē šodienas cilvēku. Un tieši jaunos cilvēkus. Mēs abi strādājam arī kā pasniedzēji un redzam, cik ļoti jaunā paaudze atšķiras no mums. Cik ārkārtīgi viņu domāšanu un uztveri ir ietekmējusi tieši gadžetu un interneta kultūra. Un nevar izlikties, ka šīs pārmaiņas nenotiek.


Urgently! 2007 

Bet kālab šo kritiku jūs iesaiņojat “konfektē”?

Aristarhs Čerņiševs: Ir liela daļa mākslinieku, kas kritizē ar nopietnā grimasē savilktu seju. Es viņiem nekad nenoticu. Humors un ironija ir krietni spēcīgāki ieroči, lai cilvēkam nodotu kādu būtisku vēstījumu.

Aleksejs Šulgins: Būsim atklāti – tā ir daļa no mūsu sākotnējā kompromisa. Radām “konfekti”, lai darbu pārdotu, bet iesaiņota ir kāda nopietna refleksija, kas mums šo nodarbi padara jēgpilnu. Rezultātā ir varbūt mazliet dīvains, bet noteikti unikāls produkts. Jo kritiska māksla mūsdienās nez kāpēc vienmēr ir… neglīta, tā nespīd un nelaistās. Šie mākslinieki maldīgi uzskata, ka, kritizējot kapitālismu, viņi atrodas ārpus tā, tālab cenšas iztaisīties pēc iespējas nekomerciāli. Taču tie ir maldi, jo kritiskā māksla ir būtiska kapitālisma sastāvdaļa, tā dzinējspēks veiksmīgākai attīstībai nākotnē.

Pastāstiet vairāk par šo atziņu, ka laikmetīgā māksla ir kapitālisma “laboratorija”, no kuras sistēmai smelties idejas pilnveidei. To esat uzsvēruši arī citās intervijās.

Aleksejs Šulgins: Tā ir mūsu pārliecība, pie kuras nonācām pēc garajām diskusijām Electroboutique pirmsākumos par to, kāda ir mākslas jēga? Mēs ar to nodarbojamies, arī pasniedzam citiem, bet kad tiek jautāts, kas īsti ir laikmetīgā māksla, tā neviens vairs nespēj sniegt tiešu atbildi. Tiek spriedelēts par to, ka tā paver kaut kādu plašāku skatu uz lietām, nodarboties ar mākslu nozīmējot būt brīvam, blā blā, blā… Nekādas skaidras atbildes par to, kāda ir laikmetīgās mākslas sociālā funkcija, kāda ir tās loma sabiedrībā. Parasti mākslinieki cenšas par to nedomāt, jo ir grūti mākslu uzlūkot no malas, ja pats ar to nodarbojies. Tā ir kļuvusi pārāk personiska un saistīta ar ambīcijām, vēlmi parādīt citiem, kāda pasaule izskatās caur individuālo prizmu, blā blā blā… Tā vietā, lai meklētu kādu citu, plašāku izskaidrojumu tam, ko laikmetīgā māksla mūsdienās nozīmē. Neviens mākslinieks negrib dzirdēt to, ka viņi ir kapitālisma aģenti. Taču pietiek palūkoties no ārpuses, iepazīties ar vēstures kopsakarībām, kā laikmetīgā māksla ir attīstījusies līdzās kapitālismam – Rietumeiropā un ASV, paskatīties, kā tas viss ir dziļi sakņots Apgaismības un humānisma, arī progresa idejās, un aina top krietni pilnīgāka. Taču vairums izvēlas nemeklēt šādas kopsakarības un mākslu nodalīt kā kaut ko pilnīgi atsevišķu, izolētu. Taču tā ir ilūzija.


Viens no interaktīviem darbiem, kas patlaban skatāms Rīgā, izstādē Save As, ir ARTOMAT (2011), kas dod iespēju katram kļūt par laikmetīgu mākslinieku. Vairāk lasi šeit!

Varbūt māksliniekam ir pārlieku depresīvi un neauglīgi par sevi domāt kā par kapitālisma skrūvīti.

Aleksejs Šulgins: Jā, protams. Arī mani piemeklēja iekšēja krīze, kad es to apjautu. Diezgan dramatiska atskārsme. Taču, kad to izdodas pārvarēt, tad ir atkal ok! (Smejas) Var turpināt strādāt un jau daudz vieglāk, jo ir sasniegs jauns izpratnes līmenis. Kliedētas liekas ilūzijas. Nav vairs jānoņemas ar liekām domām par nākotni, par centieniem virzīties uz priekšu mākslas pasaulē, ar ilūziju, ka, ja būsi pirmais, tad tas nozīmēs, ka pasaulei sniedz vislabāko. Protams, ne visi varbūt varētu tikt šai krīzei pāri. Bet mani tā atbrīvoja.

Kāda patlaban ir situācija Krievijas mākslas tirgū?

Aleksejs Šulgins: Sliktāka nekā vēl pirms dažiem gadiem, kad bija sarosījušies kolekcionāri. Kopš notikuma ar Pussy Riot, kas tika nosaukta par laikmetīgās mākslas akciju, vairāki kolekcionāri izdarīja secinājumu, ka tātad Krievijā nodarboties ar laikmetīgo mākslu nav īsti droši. Patlaban viņi labprātāk atbalsta kaut ko tradicionālāku, klasiskāku, piemēram, Lielo teātri u.tml.

Aristarhs Čerņiševs: Ar laikmetīgo mākslu Krievijā ir tā: kamēr runa ir par vietējiem iedzīvotājiem, tad laikmetīgā māksla tiek apzīmogota kā gatavās šausmas, kas būtu jāaizliedz vai vismaz jāpakļauj cenzūrai. Tā tiek likta vienā maisā ar lesbietēm, gejiem, narkodīleriem. Visa ļaunuma sakne! Savukārt ārvalstu vizītēs Krievijas valdība ar lepnumu apliecina, ka, jā, arī mums ir laikmetīgā māksla un mēs to atbalstām…

Nākamgad Sanktpēterburgā notiks Eiropas biennāle Manifesta 10, kas ir visnotaļ prestižs notikums laikmetīgās mākslas pasaulē.

Aristarhs Čerņiševs: Ir interesanti, ka šāda biennāle, kas sevi pozicionē kā progresīva, īsteni laikmetīga, notiks tādā vietā kā šodienas Krievija, kur aktuāla ir kļuvusi cenzūra. Skandāls ir nenovēršams, tomēr skaidrs arī tas, ka biennāles uzņemšana Sanktpēterburgā ir kārtējā Krievijas valdības izrotāšanās ārvalstu priekšā. Bet patiesībā tā būs vien tukša dekorācija.