Fotogrāfs Jans Morvans: “Esmu epikūrietis” 0

Intervē Sergejs Timofejevs
08/10/2013 

Pirmās fotokameras viņš bija nospēris lielveikalā. Fotografējis jauniešu bandas un karu. Fotoaģentūru uzdevumā strādājis karstajos punktos. Pēc konflikta Kosovā atmetis tam visam ar roku un sācis fotografēt tukšus, grandiozus laukus, kuros notikušas asiņainākās kaujas pasaules vēsturē. “Esmu epikūrietis,” saka Jans Morvans (Yan Morvan, 1954) un apstiprinājumam pasūta vēl pa glāzei baltvīna. Diktofons dzirksteļo un šņāc, līdz apstājas pavisam, un interviju ar vienu no izaicinošākajiem un brīvdomīgākajiem francūžiem, fotomākslinieku Janu Morvanu, es ierakstu telefonā. Šifrējot sarunu, Jana balss skan kā caur spilvenu, un viņa piedzīvojumi izklausās vēl eksotiskāki nekā šis pagrīdes ieraksts. “Tikai nepataisiet mani par slikto puisi,” viņš beigās nosaka. Es gan nedomāju, ka viņš būtu bad guy, drīzāk dzirkstošs un vienmēr jautrs triksters, lielā ceļa filozofs, pasaules pilsonis ar Eiropas elpu. Ar viņu ir viegli sarunāties, viņa atbildes ir ļoti dzīvas, un, gribas ticēt, atklātas. Ģērbies džinsos un kreklā ar pabalējušu apkaklīti; bārdiņa, brilles, maks – lūk, tādu es redzu Janu Morvanu. Darbība norisinās viesnīcas bārā Rīgā, kur esam vienīgie apmeklētāji. Būt dzīvam, simtprocentīgi dzīvam – tāds, manuprāt, varētu būt šī cilvēka kredo. Bet kam gan viņam vajadzīgs kredo? Viņam ir fotokamera, nauda kastei baltvīna un paša izvēlēts ceļš.

Jūs braukājat pa visu pasauli un veidojat diezgan skarbus stāstus. Pēc jūsu fotogrāfijām cilvēki uzzina par lietām un vietām, par kurām viņiem bijusi maza izpratne. Cik objektīvs jūs esat?

Objektīvam būt nav iespējams. Bet es vienmēr cenšos saprast citus cilvēkus un viņu skatījumu uz lietām. Esmu kā makšķernieks, kam vienlaikus ūdenī iemesti vairāki āķi. Es parasti paralēli veidoju vairākus stāstus. Jo nekad nevar skaidri zināt, kurš nostrādās. Pirms dažiem gadiem nolēmu pievērsties biotehnoloģiju jomai. Jo pārtika taču ir svarīga lieta cilvēkam, vai ne? Tomēr šis stāsts nevienu neieinteresēja: žurnāli barojas uz reklāmu rēķina, savukārt lielās korporācijas ir labi klienti. Tā tas ir visur. Pēc tam pievērsos “Karalauku” projektam. Es diezgan ilgi esmu bijis kara fotokorespondents, tam punktu pieliku Kosovā 1999. gadā, kad bez manis notikuma centrā bija vēl divsimt cilvēku ar kamerām. Tagad es apmeklēju vietas, kur kādreiz notikušas pašas nežēlīgākās kaujas, kur cilvēki ir cīnījušies un gājuši nāvē, jo ticējuši ideāliem. Marna, Pitsburga, Staļingrada, Austerlica... Es fotografēju, kā tur izskatās tagad, un tas ir mans veltījums ļaudīm, kas atdevuši savu dzīvību šajās kaujās. Kristiešiem, ebrejiem, musulmaņiem – visiem. Tas sākās 2004. gadā Normandijā. Tieši bija jubilejas gadskārta, kopš angļu un amerikāņu desanta izcelšanās šajā vietā Otrajā pasaules karā. Biju devies turp fotografēt oficiālās personas un notikumus, bet kādā brīdī sapratu, ka man ir interesantāk fotografēt vienkārši vietas, kur tas viss noticis. Tagad es apmeklēju dažādas valstis un fotografēju šādas vietas...

Mans arods nav nekāds vieglais. 1995. gadā mani nolaupīja franču sērijslepkavas vadīta grupa. Viņš mani spīdzināja. Pēc tā es nespēju fotografēt vairākus gadus. Ja esi karā un uz tevi šauj, tomēr jūties starp savējiem, neesi viens. Bet, kad nonāc patiešām cietsirdīgu cilvēku gūstā, tas ir kas cits – tu pilnībā esi viņu pakļautībā. Man izdevās bēgt. Pāris gadu nespēju fotografēt – nevarēju paņemt rokās fotokameru. Tomēr 1997. gadā es atgriezos. 2000. gadā iznāca mana pirmā grāmata Gangs (“Bandas”), kurā tika iekļauti fotouzņēmumi, sākot no 1975. gada. Vēl pēc četriem gadiem kāds puisis man piedāvāja publikācijas turpināt. Viņš bija viens no šīs bandas – baikeru līderis, melnādainais, ar saknēm Kongo. Viņam patika, kā es fotografēju. Man radās iespēja visu redzēt nevis kā parastam fotokorespondentam, bet no iekšienes, un mēs uztaisījām šo grāmatu kopā. Es varēju iekļūt visās Parīzes apkārtnes bandās un grupējumos. Viņš man paskaidroja, kas un kāpēc notiek, un pēc tam atlasītajām fotogrāfijām uzrakstīja parakstus. Šie bandu locekļi nekautrējās no mums un sacīja tieši: jā, mēs tirgojam narkotikas, jo mums ir jāuztur savas ģimenes. 60 procenti Parīzes priekšpilsētu iemītnieku ir bezdarbnieki. Un no kaut kā ir jādzīvo. Zinu, ka tas ir slikti. Bet ko viņiem darīt?

Lasīju, ka jūs, lai sāktu fotografēt, esat zadzis.

Ko es varēju darīt? Nu, ko es varēju darīt? Nekad neesmu zadzis cilvēku personiskās mantas. Es nospēru viņu labā divus fotoaparātus Olympus un trīs objektīvus kādā FNAC veikalā. Biju students, man vajadzēja darbu, un es iekārtojos tur strādāt, bet viņi pret mani izturējās diezgan sūdīgi un pēc nedēļas atlaida. Tad es arī nolēmu to izdarīt un pēc tam sazagto pārdevu un nopirku sev Leica M5, bet bez objektīviem – tiem man naudas nepietika. Ar šo “leiku” – savu jauno kameru bez objektīva – devos bildēt demonstrāciju. Kāds profesionāls fotogrāfs, pienācis man klāt, pavīpsnāja: “Nu, lai tev veicas!” Es paskaidroju, ka man nav naudas, par ko nopirkt vajadzīgo aprīkojumu. Viņš piedāvāja: “Klausies! Es varu tev pārdot lietotu 16 milimetru objektīvu, ko izmantot ar Leica, bet tev par to būs jāstrādā manā labā vesels gads. Patiesībā man bija vajadzīgi divi gadi, lai norēķinātos par objektīvu, bet beigu beigās es to izdarīju. 

Bet tas taču bija laiks, kad daudzi runāja par revolūciju un ekspropriāciju.

Jā, tad visapkārt bija maoisti, trockisti, anarhisti; es sāku brāļoties ar situacionistiem. Viņu vērtību sistēmā nofenderēt pāris kameru lielam buržuju tīklam bija pat slavējami. Zagt, mīlēties – tā es dzīvoju arī tagad. Vienkārši “zogu” naudu bagātniekiem, kuri to dod maniem projektiem. (Smejas.)

Vai tie laiki stipri atšķiras no tagadējiem?

Nemaz ne! Arī toreiz mēdza teikt, ka fotožurnālistika ir mirusi. Kad mācījos skolā, septiņpadsmit gadu vecumā, biju kā bez prāta no fotografēšanas, jo tā bija politika, Vjetnamas karš un tā tālāk. Un jau tajā laikā iznāca žurnāli ar lieliem virsrakstiem “Fotožurnālistika ir mirusi!” 1972. gadā! Bet dzīve nav apstājusies un fotožurnālistika arī vēl pastāv. Zināt, kas ir pirmā pasaules fotožurnālistika? Tie ir alu zīmējumi, kam ir jau 40 000 gadu. Lūk, kas ir īstenā fotožurnālistika!

Kad iznāca jūsu pirmā grāmata par bandām – esmu dzirdējis – daudzi personāži bijuši uz jums dusmīgi?

Šie ļautiņi ir dusmīgi un neapmierināti visu laiku, lai kas arī notiktu. Tāpēc arī viņi ir bandīti. (Smejas.)

Bijusi apšaude...

Jā, kad pabeidzu grāmatu, uzreiz nomainīju dzīvesvietu. Sapratu, ka mani var uzmeklēt. Tā vai citādi, tas bija baiss caurums – tā vieta. Manā vecajā dzīvoklī ievācās kāds melnādainais. Bandīti izlauza durvis un uzklupa viņam. Viņš teicis, ka ne pie kā nav vainīgs, ka Jans Morvans jau sen kā izvācies. Bet atnācēji bija nacisti, un viņu atbilde skanēja: “Tu esi melnais! Dabūsi tik un tā...”

Bet pēc tam, kā esat stāstījis, kļuvāt populārs šo bandītu vidū?

Ne visu. Piemēram, nacisti mani necieš. Bet krāsainie – mīl. Sauca pat par geto varoni. Zināt, kāpēc? Tāpēc ka pirms mēneša tiesā iztiku bez advokāta palīdzības. Atnācu uz tiesu un sacīju: “Es pats visu varu paskaidrot. Turklāt advokāta pakalpojumi ir arī pārāk dārgi.” Un es zaudēju. Manai otrai grāmatai par bandām Gangs 2 tagad uzlikts arests. Jo kāds nacistu skinheds to panāca pēc tam, kad pirms 25 gadiem biju viņu fotografējis. Pie mums ir likums par tiesībām, saskaņā ar kuru ikviens var apturēt vai uzlikt veto sava tēla izmantošanai. Un, lūk, šis vīrs, ko fotografēju pirmajai grāmatai un kurš bija ticis arī otrajā, lai arī bija parakstījis piekrišanu, ka neiebilst, – pārdomāja. Viņš mūs ar izdevēju iesūdzēja tiesā. Daudzi fotogrāfi ir satraukti par šo precedentu, jo tagad jebkurš var ierasties pie viņiem un pieprasīt naudu. Viņi atbalsta mani. Tomēr tiesa šīgada 29. jūlijā pasludināja spriedumu, bet jau 31. jūlijā grāmata tika izņemta no pārdošanas. Bieza grāmata – 300 lappušu. Mēs bijām paguvuši pārdot tik daudz eksemplāru, cik vajadzēja, lai nosegtu tiesu izdevumus un tipogrāfijas izmaksas. Neko nevinnējām, bet arī neko nezaudējām.


Jans Morvans 

Ko jūs meklējāt tajās fotogrāfijās, tajos bandītos? 

Jums jāzina, ka mans galvenais hobijs ir filozofija. Pasaulē ir divu veidu filozofi: platonisti un epikūrieši. Es esmu epikūrietis. Starp citu, valda maldīgs priekšstats par Epikūru – patiesībā viņš visu laiku bija slims un ar seksu nekad nav nodarbojies. Tā vai citādi – platonisti bija par miesas un dvēseles šķirtību, bet epikūrieši uzskatīja, ka šīs divas lietas vienmēr nāk komplektā. Šādā garā darbus rakstījuši gan Šopenhauers, gan Nīče, kas daudz runājis par varasgribu. Un tas ir tieši tas, kas redzams manās bildēs. Viss ir varasgriba. Kad biju karā, sapratu vienu lietu – ja vēlies būt īsts karavīrs, nekad nedrāzies, nekad. Ja iesaistīsies kaut kādās dēkās, vairs nebūsi karavīrs. Tādi karavīri var būt izvarotāji, bet viņi nekad neuzsāk attiecības. Sekss un vardarbība ir ļoti cieši saistīti. Bet vardarbības līmenis visu laiku pieaug – to es redzu ziņās, ko lasu vairākas stundas dienā. Mani neinteresē konkrēti sekss vai bandas, vai karš, mani interesē filozofija. Lūk, tas mani interesē tēlu biznesā. 

Jūs esat fotografējis meitenes Bangkokā... 

Es tur ierados ar pavisam citu mērķi – fotografēt karu Kambodžā. Bet, kad tur nokļuvu, viss jau bija beidzies – vjetnamieši bija uzvarējuši. Es atgriezos Bangkokā. Izrādījās, ka man nav naudas. Bija vajadzīgs risinājums, un es to atradu meitenēs. 70. gadu beigās visos žurnālistu tusiņos biju savējais – pat tāda kā slavenība. Dzīvoju viesnīcā Trokadero – tajā pašā, kurā mita filmas “Mūsdienu apokalipse” (Apocalypse Now) galvenais varonis. Pazinu visas tās meitenes, varēju kādam ko ieteikt un par to saņēmu komisijas maksu. Tā es pelnīju naudu. Fotogrāfa dzīve nav no vieglajām. Un es fotografēju, jā. Biju nodomājis izdot grāmatu ar bildēm no tā laika jau šogad, tomēr nolēmu atlikt un vispirms izlaist “Karalauku” sēriju. Tā dienasgaismu ieraudzīja septembrī. Nolēmu, ka nevar pievilt projekta sponsorus un sajaukt Jana Morvana tumšo pusi ar gaišo – nopietna mūsdienu mākslinieka tēlu. (Smejas.) Bet tā grāmata noteikti tiks izdota. Šīs meitenes bija kā karavīri uz frontes līnijas. Viņas strādāja, lai uzturētu savas ģimenes. Ne visas, protams, bet kādi procenti astoņdesmit. Es zinu, es dzīvoju ar viņām kopā.

Kad atgriezos no Bangkokas, man vispār nebija naudas. Un es pieteicos par kara fotokorespondentu.

Kāda ir visdīvainākā epizode saistībā ar karu?

Tas notika 1989. gadā Afganistānā, Kandahārā. Bijām talibu kaujas pozīcijās. Mums priekšā trīs padomju tanki Т-62, modžāhedu rīcībā – reaktīvie prettanku mīnmetēji РПГ. Šie zēni ar mīnmetējiem vispirms uzvelk pamatīgu hašiša dūmu un pēc tam lūdz Allāhu. Tanki stāv un nekustas. Varbūt krievu puiši arī bija iedzēruši kādu šļuku. Tad viens mīnmetējs izšauj – pšššš! Trāpa kaut kam 500 metru attālumā no tankiem. Un es domāju – ko es te daru ar šiem appīpējušamies talibiem? Pēc tam lido vēl viena granāta, un atkal – garām. Tikai tad beidzot tanki ierūcās un kaut kur aizrāpoja... Lūk, tāds ir tas karš. 


Visa šī pieredze... Vai tā jūs ir stipri mainījusi?

Nē, es vēl aizvien esmu puika, vai tad es izskatos nopietni un radu iespaidu, ka man var uzticēties? Es kolekcionēju mašīnu modelīšus. (Smejas un pievēršas oficiantam: “Var vēl divas glāzes baltvīna?”) Take it easy. Dažkārt tas ļoti palīdz. Bengazī mani un vēl vienu fotogrāfu arestēja kaut kādi vietējie vīri. Viņi teica: “Jums būs lielas problēmas.” Ja arābu valstī saka, ka jums ir lielas problēmas, tas patiešām ir nopietni. Un tad es izdarīju šādi (pieceļas no krēsla, noslīgst ceļos, savelk seju piemīlīgā grimasē). Nokritu ceļos, saliku plaukstas lūgšanā un teicu: “Lūdzu, atlaidiet mani pie ģimenes!” Viņi sāka smieties. Bet otrs džeks draudīgā balsī sacīja, ka viņš ir francūzis un ka vietējie vēl šito pieminēšot. Bet ar arābiem tā nevar runāt. Nevar ar viņiem runāt augstprātīgi, no “lielā, baltā cilvēka” pozīcijas. Bet toreiz viņi sāka smieties par manu joku un mūs atlaida. Toreiz tas nostrādāja, citreiz varbūt nenostrādātu – to nekad nevar zināt.

Jūs daudz ceļojat pa pasauli, redzat dažādas vietas un pēc tam atgriežaties Eiropā. Ko jūs domājat par Eiropu?

Mēs daudz esam zaudējuši 20. gadsimtā. Pirmais un Otrais pasaules karš Eiropā bija kā pilsoņu karš. Mēs taču bijām ļoti līdzīgi – ar tām pašām vērtībām. Mūs visus virzīja varasgriba. Bet tagad... Francijā vīriešu sapnis ir pēc iespējas agrāk aiziet pensijā un nopirkt mazu mājiņu laukos. Tās ir beigas vīrietim. Jo viņa dzīvē galvenajam ir jābūt viņa darbam. Vispār francūži ir liekuļi un diezgan greizsirdīgi uztver cita veiksmi. Man ir divas mašīnas: golfs un audi A8. Ja braucu uz darba tikšanos, vienmēr izvēlos golfu. Citādi man to darbu neredzēt kā savas ausis...

Kad biju Kuldīgā, ievēroju, ka ļaudis tur līdzinās amerikāņiem – visi vakaros sēž mājās un skatās televīziju, nevis iet ārā, lai satiktu citus un parunātu. Es reiz lidoju uz Klusā okeāna salām, kur amerikāņi bija uzvarējuši Otrajā pasaules karā. Vietējie iedzīvotāji tur tagad kļuvuši lieli un resni, visu laiku ēd tikai hamburgerus un dzer kokakolu. Kas tas ir? Jums arī bija padomju okupācija, bet tagad notiek visu šo amerikāņu “labumu” okupācija. Reizēm man šķiet, ka tajā karā uzvarēja vācieši un Ameriku pārvērta par vietu, kur īstenot eksperimentus ar ļoti sliktu un kaitīgu pārtiku. Es reiz biju Aioivā un gribēju atrast labu restorānu. Bet visu laiku man ceļā gadījās kaut kādas fāstfūda ēstuves, līdz beidzot ieraudzīju izkārtni “Mājas ēdieni”. Tieši to man vajag – nodomāju. Ieeju iekšā, bet tur sēž kādi cilvēki četrdesmit. Visi pagriežas un skatās uz mani. Es pasūtu cāli – visvienkāršāko ēdienu, ko piedāvā jebkur un ir grūti samaitāt. Man atnes pilnīgi melnu cāli, un pa šķīvi burtiski pludo kaut kāda dzeltena taukaina mērce. Visi skatās uz mani, un es domāju: “Ko viņi ar mani izdarīs, ja es to neapēdīšu?”

Bet vispār – nekad nevajag aizmirst, ka mēs visi esam dzīvnieki...

Vientuļi dzīvnieki…

Jā, dzīvnieki. Un, ja tu to saproti, jau ir labi, tas nozīmē, ka vari pacensties mainīties. Bet, ja tu domā, ka esi dievs un radības kronis, tu nekad nemainīsies. Es arī esmu dzīvnieks, un man mēdz uzbangot asinis. Bet es saku sev – Jan, nedari tā. Esi krietns cilvēks. Bet daudzi jau tā sev nesaka. Jo ir daudz vieglāk iedomāties, ka tev viss atļauts. Vai teikt: “Ei, paklausieties!” Kad mācu studentus, vienmēr saku, ka viņi fotografē labāk par mani. Viņi visu uztver nopietni. Es nedomāju par kompozīciju – pie joda to kompozīciju.

Mana sieva, tēlniece, dažkārt paskatās uz manām fotogrāfijām un saka: “Ak dievs, kāpēc gan tu neaizej pamācīties uz mākslas skolu!” Saviem studentiem es mācu, ka viņiem vienkārši ir jāgrib iet un to izdarīt. Iet un fotografēt. 

Vai jūs fotografējat katru dienu?

Jā, tas ir tāpat kā ar mūziku. Ja nevingrinies, zaudē veiklību. Man ir neliela digitālā kamera, un es pastāvīgi fotografēju. Ja vien tajā dienā nav drausmīgas paģiras. (Smejas un piebeidz piekto glāzi baltvīna.) Eju un bildēju. 

www.yan-morvan.com

Latvijā Jans Morvans viesojās ISSP vasaras skolas 2013 ietvaros.