Foto: Natālija Poļskaja

Nesteidzīga realitātes lāpīšana 0

Intervija ar 5. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles kuratori Katrīnu de Zēgeri

Intervē Sergejs Timofejevs
02/10/2013  

5. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles centrālā izstāde Manēžā apskatāma līdz 20. oktobrim

Skaistā un aristokrātiskā Katrīna de Zēgere ir dzimusi Beļģijā, taču kuratora gaitas savienojušas vairākus kontinentus. Viņa ir vadījusi projektus Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA) un Antonija Tapjesa fondā Barselonā, bijusi Ņujorkas Zīmējumu centra galvenā kuratore, 2012. gada Sidnejas biennāles mākslinieciskā vadītāja, un 2013. gadā uzraudzīja Austrālijas paviljonu Venēcijas biennālē.

Iespēja kļūt par prestižās modernās mākslas biennāles kuratori Krievijā bija vēl nebijis izaicinājums. Jo šī ir valsts, kas nemitīgi atrodas sociālu pārmaiņu un politisku transformāciju laukā, kur ziņu pulss vienmēr ir dedzinošs un paātrināts. Kāda māksla ir vajadzīga Krievijai un šejienes skatītājiem? “Vairāk gaismas” – tāda ir devīze, ko viņa izvēlējās 5. Maskavas biennālei.

Mēs sarunājāmies nākamajā dienā pēc biennāles atklāšanas izstāžu centrā Manēža, kur izvietots biennāles galvenais projekts, kas šodien ir kuratores  svarīgākais lolojums. Sākām interviju preses un dalībnieku kafejnīcā. Pirms tam Katrīna ar kādu ilgi runāja pa telefonu (ar Briseli – sacīja viņas asistente). Viņai priekšā uz galdiņa bija kafijas tase un sviestmaize. Telefonsaruna beidzās, un es piedāvāju ieturēties, pirms atbildēt uz maniem jautājumiem. Tā viņa arī izdarīja.


Biennāles preses konferencē. Foto: Natālija Poļskaja

Ko sajūtat, kad viss nu ir savās vietās, un ekspozīcija ir kļuvusi par vienu veselumu un iemantojusi savu seju?

Ziniet, man vēl nav bijis izdevības skatīt to visā pilnībā. Joprojām pievēršu uzmanību detaļām, kas ir labojamas.

Pirmajā dienā, kad līdz ar biennāles parādīšanu presei Manēžā tika atklāts bērnu rotaļlaukums, man, patiesību sakot, radās pavisam konkrēts noskaņojums. Visu milzīgo gaišo pirmā stāva telpu ieraudzīju kā tādu brīnišķīgu progresīvu bērnudārzu. Kur cilvēki visu ko darina savām rokām, kā mēs to darījām savos bērnudārzos. Kur sajūtamas, varētu pat teikt, mātišķas rūpes kā par māksliniekiem, tā skatītājiem. Gaisma taču saistās ar apgaismību, izglītošanu, vai ne?

Man ļoti tīk jūsu interpretācija, tomēr es nedaudz baidos no vārda “izglītošana”. Jo šeit šobrīd drīzāk tiek rādīta nedaudz citāda gaisma, kas saistās ar apziņas atvēršanu. Pagātnē par stūrakmeni tika uzskatīts individuālais un identitāte, taču, manuprāt, fokuss mainās subjektivitātes un attiecību virzienā, uz to, kā starp mums veidojas enerģija. Tā netiek ģenerēta ārpus mūsu kopuma. Tālab man gaisma ir ne tikai tas, kas ir ārpus, bet arī tas, kas ir iekšpus. Šai ziņā man ļoti interesants šķiet krievu avangards, tā pārstāvjiem bija ārkārtīgi liela loma mūsdienīguma sajūtas veidošanā un 20. gadsimta modernajā mākslā.

Īpaši tas sakāms par Maļeviču un supremātismu, kura pārstāvji Krievijā nekad nav pa īstam pieņemti un atļauti. Atšķirībā no daudziem konstruktīvistiem – Rodčenko, Stepanovas, Ļisicka – Maļevičs ticēja iekšējai pārtapšanai. Viņš runāja par to, ka mūsu ikdienas dzīve jāpadara vienkāršāka un askētiskāka, lai iekšējā dzīve kļūtu daudzplākšņaināka un bagātāka.  

Iespējams, man nevajadzētu tā sacīt, tomēr man tas saistās ar budisma uzskatu par to, ka mums ir jāmainās iekšēji, un, ja daudzi no mums to izdarīs, tad kopā spēsim īstenot arī citas pārmaiņas. Taču

šāds skatījums uz Maļeviču Rietumiem bija pārlieku ezotērisks jeb pārlieku garīgs. Manuprāt, šī krievu avangarda aisberga daļa joprojām paliek zem ūdens, Rietumos šīs supremātisma idejas nav uztvertas.

Krievu avangards tika uztverts kā kaut kas vizuāls un nekas vairāk?

Tā tas ir, kaut Maļevičā piesaista abas komponentes: kā viņš sajuta gan materiālo, gan nemateriālo, un kā prata tos kombinēt. Tas mani ļoti iedvesmo. Tā, lūk, pamēģināju palūkoties, kas notiek tagad, 100 gadus pēc “Uzvaras pār Sauli” [futūristiska 1913. gadā uzvesta opera, kuras scenogrāfiju veidoja Kazimirs Maļevičs – S.T.]. Kā mēs eksistējam pasaulē? Kas mūs saista? Šķiet, tagad dzīvojam sabiedrībā, kur arvien vairāk esam savstarpēji atkarīgi, kur nākas arvien vairāk savstarpēji dalīties. Man gaisma ir radoša enerģija, kas mūsos un mūsu starpā akumulējas, proti, iekšējā gaisma. Un vēl tas ir stāsts par to, kā māksla mums brīžam “uzmirdz”. Izgaismo sociālas un politiskas problēmas. Tā gan ir ļoti lēna iedarbība, tāpēc mākslai vajadzīga jūsu uzmanība, tāpēc jums jāpalēninās, jāpielāgo uztvere.

(Pēc nelielas pauzes.) Mainīsimies vietām. Es apsēdīšos ar seju pret sienu, citādi visi mēģina man kaut ko pateikt, rāda zīmes. Man šķiet, tā būs labāk ... (Mēs pārsēžamies, bet pēc tam dodamies uz kādu no zālēm, kas piekļaujas ekspozīcijai.)

Man ļoti patika Sun Duna projekts Neizmet, tās 10 000 lietas, kas savāktas šī ķīniešu mākslinieka ģimenē – no veļas bļodām līdz ūdenskrānu vērekļiem un plastmasas pudelēm. Viņš, man šķiet, iemieso jūsu preses konferencē sacīto par ikdienišķu lietu skaistumu.

To mēs absolūti aizmirstam. Jo mums nemitīgi uzbrūk “citādo”, mums nekad nesasniedzamo lietu propaganda. Citu vietu, citu lietu reklāma. TV nebeidzami stāsta par mājām, kurās, iespējams, nākotnē reiz varēsiet dzīvot. Kā varat nopelnīt naudu, un tad to iztērēt. Esam tik ļoti norūpējušies par globalizāciju, par kaut kādām pārmaiņām, kas mūs sagaida, ka nemanām, kas notiek tepat deguna priekšā. Man ļoti patīk Gao Žunas projekts “Guančžou stacija”. Viņa ir nākusi no reģiona, kas slavens ar saviem izšuvumiem, tāpēc prātoja, kā tos var izmantot savos darbos, un ir izstādījusi veselu sēriju it kā slavenu zīmolu somiņu ar izšūtiem mājturības priekšmetiem un ēdieniem. Man šķiet svarīgi, ka mākslinieki modernos priekšmetos pielieto vietējās tradīcijas. Tāpēc arī biennālē redzēsiet daudz tekstila... (Smejas.)


Gao Žuna. No sērijas “Guančžou stacija”. Foto: Sergejs Timofejevs

Vai biennāles vēstījums ir skaidrs, redzot tikai dažas lietas, vai tomēr ir jāredz viss pamata projekts?

Esmu veidojusi ļoti atvērtu projektu. Galvenais ir sākt apskati no pirmā stāva, kur galvenokārt izvietotas videoprojekcijas, un viss galvenokārt veltīts laika palēnināšanai, uzmanības palēnināšanai, lēnām pārmaiņām. Tad ejiet cauri pirmajam stāvam, cauri Ādama Cvijanoviča darbiem, kas izvirza jautājumu par glezniecību mūsdienās, kāda tā var būt, kā tā var attēlot to, kas notiek 21. gadsimtā. Tad seko objekti, kas, no vienas puses, saistīti ar sadzīves tematiku, no otras – ar urbānismu, migrāciju, zudušo utopiju. Tālāk redzat jauno mākslinieku, piemēram, mikroārt grupas Gorod Ustinov darbus, kas kontrastē ar griestos iekārto Panamarenko dirižabli. Proti, es mēģinu apspēlēt makro-mikro tēmu, mazus manifestus līdzās milzīgiem pasaules telpas skicējumiem.


Mikroārt grupas Gorod Ustinov instalācijas fragments. Foto: Sergejs Timofejevs 

Un Manēža ir telpa, kur cilvēki bez pūlēm var justies kā pundurīši. Tā, lūk, mēģinām to visu līdzsvarot. Koncentrēšanās uz mazām, ļoti personiskām lietām, kas palīdz pārdzīvot kaut kādas nospiedošas globālas norises. Un tad dodaties uz ekspozīcijas noslēdzošo daļu, kas ir kā slavinājums “Uzvarai pār Sauli”. Mākslinieki no dažādām pasaules malām, kas savos darbos iemieso garīgu, iekšēju gaismu.

Interesanti, ka uz to visu caur Manēžas logiem vistiešākajā nozīmē noraugās Kremlis, kas atrodas vien pārdesmit metru attālumā...

Jā, protams, tas ir mūsu kaimiņš. Tāpat kā Sarkanais Laukums. Un katalogā es rakstu par laukumu nozīmi mūsdienu pasaulē, jo tie arvien biežāk kļūst par asu diskusiju telpu. Ekspozīcijā ir iekļauta brīnišķīga Žulī Meretū glezna, kurā attēlots Tahrira laukums. Tas viss te ir, atliek vien uzmanīgāk ielūkoties.

Māksliniekiem nav atbilžu, viņi spēj vien atvērt mums acis. Strādājot pie projekta, esmu skaidri apzinājusies, ka autoriem dažādās pasaules vietās ir kopīgs redzējums. Joprojām esam cilvēciskas būtnes, kas gadsimtiem ilgi saskaras ar vienām un tām pašām problēmām, kaut vide ir ļoti mainījusies.

Man kā kuratorei ir jārūpējas, lai to saskatītu pietiekami plaša auditorija, lai cilvēks, atgriezies mājās, varētu pārdomāt redzēto.

Vai kāds vispār zina šīs universālās atbildes?

Ja mēs spētu platāk atvērt acis, ja spētu ar lielāku cieņu izturēties pret sievietes viedokli... Mums jāiemācās rūpēties. Negribu neko pārmērīgi vispārināt, tomēr vēlos pievērst uzmanību rūpju žestam, kas nav nedz šokējošs, nedz šķirošs. Mums ir vajadzīga tāda kā realitātes lāpīšana. Un sastrādāšanās. Manēžas telpā māksliniekiem sacīju, ka nenolikšu katram atsevišķu baltu kubu. Jā, es uzbūvēšu sienas, jo uz Manēžas sienām neko kārt nedrīkst, tās vispār nedrīkst aiztikt. Taču uz šīm speciāli noliktajām sienām viņi būs kaimiņi viens otram. Un arī tas ir stāsts par to, kā kopīgi lietot laiku un telpu.

Vai, sagatavojot izstādes telpu, mākslinieki arī tikās un kopīgi pavadīja laiku?

Protams. Krievi ir ārkārtīgi viesmīlīgi: jūs no sirds tiksiet pabarots un padzirdīts. Šeit, Manēžā, mums gatavoja brīvpusdienas, mēs kopā sēdējām un runājāmies, apspriedām dažādas lietas. Bija ļoti patīkama enerģētika. Es ticu ideju plūsmām, tam, ka idejas, saskaroties, mijiedarbojoties, dāvā mums gaismu. Ceru, ka tas viss ir sajūtams šajā ekspozīcijā.


Biennāles atklāšanā. Foto: Natālija Poļskaja

5th.moscowbiennale.ru/en/