Foto: Kristīne Madjare

Zeltkalis emociju ietvarā. Intervija ar laikmetīgo rotu mākslinieku Džīdži Mariani no Itālijas 0

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
30/09/2013

No 26. septembra līdz 13. oktobrim mākslas galerijā “Putti” skatāma apjomīga itāļu laikmetīgo rotu izstāde “Fantastici! Laikmetīgās itāļu rotas”, kurā piedalās divdesmit divi rotu mākslinieki no Itālijas, tostarp Džīdži Mariani (Gigi Mariani, 1957) no Modenas. Mariani galerijas “Putti” rīkotājās izstādēs piedalās jau trešo reizi (iepriekš viņa kolekciju darbi bija skatāmi divās 2011. gada izstādēs - “Balts” un “Konceptuālā rota”). Ārpus Modenas rotu mākslinieka darbi regulāri skatāmi laikmetīgo rotu galerijās - Vīnē (Galerie Slavik), Luksemburgā (Orfeo) un Romā (Alternatives Gallery), tāpat arī dažādās starptautiskās izstādēs visā pasaulē.

Mariani reiz esot arī gleznojis. Švīkājumiem un griezumiem piesātinātā reljefā faktūra esot bijis veids, kādā viņš reflektējis savas iekšējās pasaules procesus. Tagad par mākslinieka emociju pārneses objektiem kļuvušas rotas. Reizēm tās atgādina miniatūrus sastingušas lavas laukus. Radīšanas procesā lava ar neaptveramu emocionālu spēku izlauzusies no vulkāniskās rīkles, lai pēcāk sastingušās masas nospiedumos - izciļņos, iedobēs, plēsumos, rāvumos, uzburbušos laukumos un lēzenās teritorijās - iekaltu visu iespējamo sajūtu gradāciju.

Džīdži Mariani rotu fascinējošākā puse ir dārgmetāla latentums. Oksidēšanās procesā metāla virsmai piešķirtais ogles melnais, raupjais virsslānis atgādina čuguna ietvaru, kam zelts un sudrabs uzplēsis dziļas rētas, vārījies un brīžam gājis pāri malām. Te tas ir - it kā purva rāvā izmērcēts - dārgākais no metāliem, par kura nēsātāju var kļūt tikai personība-tīrradnis.

Asociāciju plūdums, daudznozīmīgums un vieta nebeidzamai interpretācijai... šāda ir pēcgarša, kas pēc Džīdži Mariani darbu aplūkošanas, neizgaist vēl ilgi. Ar Džīdži tiekamies galerijā “Putti”, īsi pirms izstādes atklāšanas. Viņš atvainojas, ka tikpat kā nerunā angliski un mūsu saruna notiek itāliski.


Lūdzu, izstāstiet savu zeltkaļa stāstu no pirmajām tā lappusēm.

Jau divdesmit septiņus gadus es strādāju kā zeltkalis. Iesākumā juveliera prasmes apguvu kā māceklis zeltkaļa darbnīcā, un drīz pēc tam Modenā atvēru pats savu darbnīcu-galeriju. Tolaik mans darbības lauks bija klasiskā rota – darbs ar klasiskajiem metāliem tradicionālajās tehnikās. Paralēli es aizrāvos ar glezniecību. Tā kā man patika gan darbs uz audekla, gan rotu izstrāde, mēģināju šīs abas stihijas apvienot. Es gleznoju spēcīgiem, raupjiem triepieniem un šo pašu iedvesmu, kas dega manī gleznojot, sāku izmantot laikmetīgās rotas dizainā. Tagad esmu galēji apmierināts ar savu darbu un man vairs nav nepieciešamības izlikt sevi kur citur. Gleznošanai arī vairs nav laika. Nemitīgi esmu ceļā - pēc izstādes atklāšanas Rīgā, tūlīt dodos uz Ņujorku. Izstāde seko izstādei.

Vai kādreiz esat domājis arī par tēlniecību - savu darbu transformāciju lielākos skulpturālos darbos?

Savās rotās es ielieku to skulpturālo tēlu, kas dzimis manā iztēlē. Manas rotas jau ir skulptūras – tikai mazas. Man arī ir ļoti svarīgi, lai šo skulptūru cilvēks varētu nēsāt, lai tā vienmēr varētu būt līdzās.

Tātad daudz labprātāk Jūs redzat savus darbus rotaslietu lādēs, nevis izstāžu vitrīnās?

Man patiktu, ja mans darbs rotu nēsātāja mājās tiktu novietots kādā īpašā un skaistā vietā. Lai tas būtu pieejams aplūkošanai, taču jebkurā brīdī cilvēks to atkal varētu izmantot kā valkājamu lietu.

Vai Jums dažkārt nav bijis grūti šķirties no darba, ko esat radījis?

Dažkārt ir tā savādi... Atzīstu, ka pats savas radītās rotas varētu arī kolekcionēt.

Pastāstiet, lūdzu, par pašu rotu radīšanas procesu. Vai iesākumā ir skice, vai tomēr strādājat spontāni - uzreiz ar materiālu?

Iztēlē dzimušās idejas vispirms attēloju skicēs uz papīra, tad no kartona izveidoju maketu jau tādā izmērā, kā izskatīsies rota. Taču mēdz arī būt tā, ka esmu ļoti iedvesmots un pārliecināts par veidolu, kādu vēlos radīt, un neko nezīmēju. Dažkārt vienkārši vidē ieraugu kādu formu, ideja ir skaidra un esmu gatavs sākt darbu ar metālu.

Kas ir Džīdži Mariani rotu ideālais valkātājs?

Tā ir spēcīga personība, kas akli neseko modei un nav zīmolu vergs. Tā ir personība, kas pati patstāvīgi nosaka savu modi. Apzinos, ka šādu cilvēku, kas izvēlas valkāt laikmetīgās rotas, ir ļoti maz, un šādas personības es acumirklī pamanu.

Jums nekad nav bijuši nekādi sadarbības projekti ar modes dizaineriem? Un jūsu radītajām rotām nav nekādu attiecību ar modi?

Nē. Piedāvājumi, protams, ir bijuši, taču jutu, ka šādā sadarbībā tikšu ļoti ierobežots. Jau daļu savas dzīves esmu strādājis citiem – izdabājot cilvēku vēlmēm, kas, protams, ir finansējuši manu šībrīža brīvību, taču vairs nevēlos izpatikt. Savos darbos es ielieku savu iekšējo pasauli, sajūtas un emocijas, un vēlos šādi turpināt. Ja kādam tas vēl patīk – brīnišķīgi!

Vai rotu izstrāde ir māksla vai tomēr amatniecība?

Jautājums nav vienkāršs. Neuzskatu sevi par mākslinieku. Es esmu zeltkalis, amatnieks, kurš ļoti dziļi izpēta rotas potenciālu.

Es radu rotas, domājot par to valkājamību – tas ir amatnieka darbs, taču vienlaikus tajā ielieku pats sevi – tā, iespējams, ir tā mākslas puse. Jā, tas ir abu apvienojums!

Jūs savā darbā izmantojat unikālas antīkās tehnikas. Pastāstiet, lūdzu, par tām vairāk.

Daudz izmantoju sudraba oksidēšanu. Tā ir ļoti sena tehnika, kas nākusi vēl no Senās Ēģiptes. Reti kur Itālijā tā tiek izmantota, tāpēc savā ziņā lepojos, ka uzturu šo tradīciju dzīvu. Ar šo metodi es panāku rotas melno, raupjo veidolu.

Otra tehnika ir granulācija. Tā gan ir nākusi tieši no Itālijas.

Apvienojot šīs abas tehnikas, man izdodas panākt to spēcīgo, smagnējo faktūru, ko iespējams redzēt manos darbos. Uzskatu, ka tā ir mana glezniecība!

Vai esat domājis par jauniem eksperimentiem, inovatīvu tehniku izmantojumu?

Es gana labi pārzinu dažādas tehnikas, esmu arī informēts par jaunākajām datorprogrammām, ko izmanto juvelierdarbā, taču, zinu - ielikt dvēseli varēšu, tikai strādājot ar jau izkoptajām metodēm. Kā arī, man būtiski ir - no sākuma līdz galam - rotas radīt ar rokām.

Kuras rotas Jums īpaši patīk dizainēt?

Ļoti patīk veidot gredzenus. Un to izstrāde vienmēr ir izaicinājums, jo šajā tik mazajā veidojumā jāspēj apvienot praktiskā puse, proti, valkājamība - ar domām un sajūtām, ko tajā vēlos ielikt.

Vai jebkad esat strādājis ar krāsām?

Ar krāsu esmu pazīstams vēl no laikiem, kad gleznoju. Esmu mēģinājis krāsu pievienot savai rotaslietai, taču īsti neizjūtu tādu vajadzību.


Gredzens „Alone” no kolekcijas  „In the box”

Vai metālam ir dvēsele?

Es strādāju tikai ar sudrabu un zeltu, un tie ir kā divas baltas lapas. Es it kā vēlos no tām izdabūt vārdus – lai šie dārgmetāli sāktu runāt. Es tās aprakstu un salieku kopā.

Kas kalpo par Jūsu kolekciju iedvesmas avotu?

Citas kolekcijas ir autobiogrāfiskas, citas, savukārt, radītas kādam noteiktam projektam. Piemēram, izstāde „La Frontera”, kas šovasar bija skatāma Velvet da Vinci galerijā Sanfrancisko, bija veltīta Meksikas un Savienoto Valstu robežas tēmai.

Savukārt katram darbam kolekcijā „In the box” ir savs nosaukums, kurš reflektē kādu manu personisko dzīves pieredzi, notikumu. Piemēram, gredzens ar nosaukumu „Alone” simbolizē vientulību. Ierasti gredzena galvenais elements ir dimants, „Alone” gadījumā – dimants ir tikai niecīga detaļa apjomīga metāla kastītē. Šī kastīte simbolizē visu, kas tev ir apkārt – gan tavu pieredzi, gan sastaptos cilvēkus, bet tu esi tas dimants viducī.

Kurš periods vai fenomens mākslas un dizaina vēsturē jūs ir iedvesmojis visvairāk?

Kā jau daudziem – jaunībā man ļoti patika impresionisti, taču, kad sāku braukāt pa pasauli, skatīties izstādes, pamanīju daudz ko citu – un sapratu, ka no visa iespējams paņemt ko derīgu. Aizvien man tuvs ir Art Deco - ļoti spēcīgs un konstruktīvs laikmets. Esmu liels laikmetīgās mākslas atbalstītājs un ļoti cienu vācu mākslinieku Anselmu Kīferu.

Kāda, Jūsuprāt, būtu „laikmetīgās rotas” definīcija?

Tas ir sarežģīts jautājums. Es bieži tiekos ar cilvēkiem no visas pasaules, kas pārstāv laikmetīgo rotu, un mums pat savā starpā runājot, ir ļoti grūti to formulēt.

Itālijā ir ļoti izteikta klasisko rotu tradīcija, no kuras esmu bijis priecīgs “izkāpt”. Itāļu rotkaļi vispirms ir amatnieki, viņi izveido rotu un tikai pēc tam sāk domāt, ka tai jāpievieno mūsdienīgs koncepts.

Japānā, piemēram, rotaslietai ir ļoti nesena vēsture. Viņu mūsdienīgais ir tas, ko Itālijā uzskata par senlaiku rotu. Viņiem ir pavisam cits redzes lauks un skatījums uz to, kas ir laikmetīgā rotaslieta.

Es sacītu, ka laikmetīgā rota ir mūsdienīga rota ar klasisku tehnisko bāzi, kura pakļauta dziļai izpētei un interpretācijai, pievienojot emociju buķeti.

Kā Jūs raksturotu laikmetīgās rotas tradīciju Itālijā?

Visā Itālijā ir varbūt tikai kādas četras laikmetīgo rotu galerijas. Laikmetīgo rotu asociācijā AGC (Associazione Gioiello Contemporaneo) apvienojušies vien 120 rotaslietu meistari. Un mums ir ļoti grūti parādīties sabiedrībai, atrast ceļu pie pircēja.

Modenā, kur ir mans rotu veikals un izstāžu zāle, ir divi skatlogi – klasiskajām rotām un maniem un manu draugu laikmetīgajiem darbiem. Redzu, cik grūti ir cilvēkiem stāstīt par mūsdienīgo rotu, ja blakus tie redz klasisko.

Sudraba oksidācija, netīras krāsas, nobružājums, asimetrija – tas viss cilvēkam rada iespaidu, ka kaut kas nav pareizi. Ir grūti izstāstīt, ka tieši tas ir mēģināts panākt. Daudz esmu domājis par to, kā lai cilvēkiem pasniedz to, ka tas ir mūsdienīgi.

Kas šobrīd ir spēcīgākais spēlētājs starptautiskajā laikmetīgās rotas jomā?

Domāju, ka Vācija ir spēcīga. Pats daudz strādāju ar Vāciju, Austriju un Latviju. Braucu turp iedvesmoties un skatīties, kas notiek.

Vai rotai vienmēr jābūt skaistai?

Tai nav jābūt skaistai – klasiskā nozīmē. Ja kāds man pasūtītu gredzenu no sudraba un zelta, galarezultātā saņemtu kaut ko melnu un nobružātu, un tomēr būtu apmierināts – viņš būtu sapratis rotas īsto vērtību. Tā ir gudra un inteliģenta cilvēka izvēle.

Mani pašu tik ļoti garlaiko dimanti. Kad lielajās izstādēs un mesēs redzu tos vizuļojošo dimantu krāvumus... – tie visi ir tik vienādi! Es dodu priekšroku rotai, kurā nolasāma autora ideja, noskaņojums un sajūtas.

www.gigimariani.it