Andra Eglīša "savvaļas laboratorija" Drustos. Foto no mākslinieka personiskā arhīva

Tīrā zeme – Andris Eglītis 0

Intervē Viestarts Gailītis
03/09/2011 

Saruna ar gleznotāju Andri Eglīti notiek pārguruma transā, kāds nereti raksturo māksliniekus dienās pirms viņu izstādes atklāšanas. Daļu intervijas pavadām Mākslas akadēmijas tēlnieku darbnīcā radoši haotiskajā Astras ielas “kapelā” un aizaugušajā dārzā, daļu – par smalko Mūkusalas mākslas salonu pārtapušajā kādreizējā flīžu veikalā, kur no 3. septembra līdz 8. oktobrim ir apskatāms jaunākais mākslinieka veikums personālizstādē “Zemes darbi”.

Jūsu izstādē arī figurēs skulptūra. Vai esat novirzījies no glezniecības pirmo reizi?

Nē, es jau reiz no koka izzāģēju tādu kā istabiņu.

To par kuru tagad ieinteresējušies austrieši? Jūsu dzīvesbiedre Katrīna Neiburga stāstīja, ka tā tagad no putekļiem jāvelk ārā.

Jā, jāved uz izstādi Austrijā.

Jūs esat teicis, ka glezniecība ir Jūsu organiskais medijs, ar tēlniecību ne tik droši jūtaties?

Es nezinu, vai ne tik droši. Laikam pie tās skulptūras vairāk nonācu caur domāšanu par materiālu. Es varbūt pat brīvāk ar to jūtos, jo šai ziņā esmu diletants. Glezniecībā ir baigā audzināšana, kas liek domāt savādāk, profesionālāk.

Tā Jūs iegrožo?

Tā skola tik viegli negrib atkāpties.

Šajā gadījumā ar glezniecību Jūs nespētu pateikt to, ko vēlaties? Vai tas bija mēģinājums ienest nejaušības elementu?

Es nedomāju, ka tā mani iegrožo vai neiegrožo – atnāk ideja par skulptūru, uztaisu to. Atnāks ideja par ko citu, uztaisīšu arī to. Bet tā centrālā ass ir glezniecība.

Jums kāds palīdz ar skulptūrām?

Jā, pieredzējuši cilvēki palīdz atliet tos akmeņus [kas redzami izstādē].

Jūs sakāt, ka gleznošana bijusi pamatīga mīcīšanās pa dubļiem? Kā to saprast?

Visas gleznas ir ar zemi gleznotas. Zemi sajaucu ar akrilu.

Tā ir Jūsu izgudrota tehnika?

Jā, jau pirms pāris gadiem biju vienu tādu sēriju uzgleznojis. Likās, ka jāturpina. Tagad gan visu kontrolēju, sākumā uz dullo jaucu, bet tad redzēju, ka ir baigās atšķirības – kādās proporcijās zemi sajauc ar saistvielu, tad ar tieši kādu saistvielu to sajauc. No vienas zemes var būt daudzas nianses. Lai varētu to kontrolēt, taisīju paraudziņus.

No kurienes Jūs dubļus vedāt?

Lielu daļu ņēmu tur, kur tos arī gleznoju – Drustos, un tad vienu elegantu karjeru atradu ar zilā, baltā un oranžā māla slāņiem.

Jūs arī piejaucat krāsu?

Tur nav nekāda krāsa. Viss ir tīra zeme. Tikai laka kā saistviela.

Kādēļ Jūs izvēlējāties zemi?

Zeme ar savu simbolisko un semantisko slodzi un tīri kā materiāls. Domājot par glezniecības struktūru un gleznošanas materiālu, kaut kā nonācu līdz tai zemei.

Jūs sakāt – ar simbolisko slodzi. Kāda tā šai gadījumā ir Jums?

Zeme latviešiem, planēta Zeme, zeme kā virsma, kaut kas mūžīgs un mežonīgs. Arī gleznās tas kopā pastāv – mežonīgā un civilizācijas mijiedarbības.

Gleznas ir diezgan kultivētas ainavas.

Tā ir daba ar savu dzīvi, kurā cilvēks ienāk un kaut ko izdara.

Jūs sakāt, ka šīs gleznas, cita starpā, atsaucas uz latviešu saistību ar savu zemi. Iepriekš Jūs esat teicis, ka nevēlaties zemi saistīt ar nacionālo. Vai Jūs varbūt saprotat nacionālo kā vispārcilvēcisku iezīmi?

Tā kultūras vide, kurā esmu dzimis un veidojies, kaut kādā ziņā ietekmē. Ja es būtu piedzimis Ķīnā vai Āfrikā, es domātu savādāk. Tai pat laikā es negribētu par savas mākslas mērķi uzstādīt nacionālās pašapziņas  kultivēšanu.

Runājot par nacionālo – man lika saraukt uzacis, ka Jūs pirms diviem gadiem intervijā ar “Dienu”, manu kādreizējo kolēģi Zani Radzobi, sacījāt, ka latviešiem vajadzētu diktatoru, nevis demokrātiju. Uz visas intervijas fona ar Jūsu sarežģīto izpratni par cilvēku esību, tas izklausījās kā pārsteidzoši bezatbildīgs apgalvojums.

Tā bija gadījuma rakstura atbilde, kas nebija saistīta ar manu pārliecību. Tur uzdeva dažus jautājumus, uz kuriem ātrumā meklēju atbildes, bet tas nebija nekas tāds, par ko es būtu baigi domājis un nonācis pie tādas pārliecības. Vienkārši man liekas, ka līdz ar to, ka demokrātija latviešiem vēsturiski nav bijusi, to ir grūti apgūt. Varbūt ir jāiziet tam procesam cauri, un tas ir diezgan smagi un sarežģīti. 

Bet tikai tā tā var pilnveidoties.

Tā ir, droši vien.

Varbūt diktators var sekmīgi darboties dažus gadus, bet deģenerācija nenovēršami seko, jo valdošā kasta zaudē atskaišu sistēmu. Ātri iestājas varas visatļautība.

Jā, bet mums demokrātija ir grūti sasniedzama, jo tas postpadomju rausēju un bijušo VDK aģentu darbošanās stils ir mūs iedragājis.

Droši vien Jūs ir pārņēmis nogurums, kas liek izteikt apgalvojumus, ka latviešiem ar demokrātiju iet grūti.

Tas, ka ar demokrātiju iet grūti, tas ir skaidrs (iesmejas)... Man nav interesanti par to runāt (iesmejas). Tā intervija bija pirms kāda laika. Bet kopš tā laika viedoklis par un pret diktatoriem ir plaši izrunāts. Tas, kas latviešiem traucē dzīvot, ir nenormālā nestabilitātes sajūta, salīdzinot ar senām demokrātijām. Viena cilvēka dzīves laikā – vismaz vecākā paaudzēm – trīs, četras reizes ir mainījušies politiskās dzīves principi. Cilvēkam ar to ir grūti tikt galā.

Droši vien tas arī kaut ko ir attīstījis?

Jā, protams – to, ka cilvēki ātrāk spēj pielāgoties jaunām situācijām un reaģēt uz izmaiņām.

Man likās interesants Jūsu apgalvojums, ka cilvēkiem, kam ir stabila vērtību sistēma, ir vieglāk pārvārēt krīzi, nekā tiem, kas vienmēr pielāgojas. Tas ir pretēji tam, ko mums visu laiku māca – ka cilvēka pamatprincips ir adaptēties.

Tā atslēga ir spēja pielāgoties, saglabājot cilvēciskās pamatvērtības un principus.

Jā, lai kāda šī valsts ir – vai nav – bijusi, tad visu labo un interesi par dzīvi esam apguvuši tajā. Tā kā kaut kāds spēks šai vietai ir.

Protams, mēs taču dzīvojam Dieva ausī, utt. Mēs vienkārši esam baigā čīkstuļu tauta (iesmejas)... Saknes un izcelsmi ir jēga apzināt. Tā vieta, kur tapa tie darbi, ir 19. gadsimta viensēta. Tu jūti, kā tur viss ir noticis – cilvēki stiepuši milzīgus akmeņus, būvējuši kūtis, stādījuši kokus, dzīvojuši smaga darba apstākļos, tajā pašā laikā saglabājot estētiskus principus un dzīves vērtības, un būvējuši tur savu saimniecību, dzīvojot harmonijā ar dabu. Tas liekas skaisti. Es domāju savienot mūsdienu dzīves sajūtu ar saknēm.

Vai nejauši esat nokļuvis Drustos?

Vidzeme ir mans rajons – vecāki ir no Cēsīm. Māju es nopirku kopā ar draugu.

Kāpēc vēlējāties to iegādāties?

Droši vien tādēļ, lai apmierinātu vidējā latvieša nepieciešamību pēc lauku mājām. Tagad tas viss sagriezies bišķīt savādāk. Tās nav nekādas lauku mājas, bet darbnīca.

Tur arī izvēlaties motīvus darbiem?

Varētu teikt jā. Motīvu izvēle ir pakārtota darba procesam. Motīvi ir izvēlēti tāpēc, ka tie bija blakus, viegli pieejami.

Skatoties uz gleznās izmantoto materiālu – zeme uz koka dēļiem. Tas jau gandrīz uz robežojas ar pseidotautisko – teiksim, varētu tās pielikt pie sienas Lido.

Jā, tā doma man bija, ka jāuzmanās no dzintara līmētājiem (iesmejas).

Līdz šim savās gleznās esat vairāk pievērsis uzmanību sadzīves “stūrīšiem”. Skatot Jūsu gleznas nāk prātā līdz banalitātei atkārtotais Viljama Bleika teiciens “saskatīt Visumu smilšu graudiņā”. Kas ir tas process – radošais un garīgais, nolemjot uzgleznot, teiksim sīpolus, kas dīgst uz loga vai tualetes papīru? Bet tualetes papīru droši vien neesat gleznojis...

Esmu, esmu – bet nelietotu. Ir tur tā taisnība par smilšu graudiņu un Visumu. Viena lieta, ko ievēroju pie sevis – kā mēģinu atiet no dokumentāla vērojuma, tā tie darbi paliek daudz tukšāki, garlaicīgāki un tajos neizdodas dabūt iekšā to enerģiju, ko izdodas dabūt it kā tādā vienkāršas realitātes vērojumā. To procesu varētu nosaukt par domāšanu – sajūtas un domas esamība par kaut kādām lietām. Un process ir diezgan ilgs. Pēc katras izstādes tukšums, enerģija un sajūta krājas, domas virza, virza un vienkārši tajā procesā sanāk ieraudzīt lietas, ka rodas tā sajūta, ka, tās uzgleznojot, tu kaut kādā veidā atspoguļosi, – es neteiktu ideju, – bet sajūtu un esamības stāvokli.

Lai arī Jūs aizkabināt aiz tiem sīpoliem vai tualetes papīra noteiktu sajūtu, Jūs taču nedomājat visu laiku par tiem, tur ir kas cits, ne tā? Te nāk prātā Jūsu reiz teiktais par reālismu runājot – Jūs sacījāt, ka Jums nepatīk šis jēdziens mākslā, jo tas ir neko neizsakošs un nereāls savā ziņā.

Dažādos laikos, vietās un izpratnēs tas, ko cilvēki uztver par realitāti, ir ļoti atšķirīgs.

Mūsdienās realitātes jēdziens ir padarīts īpaši problemātisks. Mūsos arī ir iepotēts, ka realitāte ir kas ļoti subjektīvs.

Bija eksperiments, kurā aborigēniem parādīja viņu fotogrāfijas. Viņi tās neatpazina. Respektīvi, attēla uztvere ir izaudzināta. Un fotogrāfija arī pilnīgi un galīgi, manuprāt, neatspoguļo objektīvo realitāti. Tā atspoguļo to realitāti, ko tās autori spēj uztvert. Piemēram, 1970. gadu fotorealitāte pilnīgi atšķiras no mūsdienu digitālās fotorealitātes. Viena lieta ir tehniskais aspekts – ko tā glezniecība, fotogrāfija, kino vai kas cits spēj uztvert vai attēlot. Un jebkurā brīdī, sevišķi mākslā, realitātes attēlojumā arī ir neizbēgami klātesoša autora doma vai sajūta – vai tā būtu absolūti triviāla, vai transcendentāla.

Vai Jums ir svarīgi novadīt sava darba ideju skatītājam. Acīmredzot ir iemesls, kādēļ šīs gleznas atrodas izstāžu zālē?

Man allaž licies diezgan absurds un smieklīgs reizēm dzirdētais apgalvojums, ka kāds kaut ko veido tikai sev. Tad to dari savās mājās un nerādi citiem, ja tas tā ir. Jāmēģina izdarīt kaut kas, kas pašam šķiet būtisks un interesants, un tad tas arī tāds varbūt būs citam.

Ja es skatītu Jūsu gleznas bez informācijas par Jums, es iespējams domātu, ka autors ir vecāks cilvēks, bet caur Jums šīs gleznas ir piesaistītas šim laikam.

Man patīk vērot, kā laiks ar visu spēlējas, maina, kā tas kārto lietas un vērtības. Arī materiāla ziņā laika aspekti likās interesanti – piemēram, ar tiem koka paneļiem. Daži jau ir tagad saplaisājuši, daži saplaisās tuvākajā laikā. Pati tā krāsa gan nebirst nost, tā turas.

Jā, tas gan ir svarīgi, tikko lasīju, ka no pazīstamākā norvēģu gleznotāja Oda Nerdruma dažām bildēm birst nost krāsa.

Es cenšos piedalīties laikā, bet nemēģinu pārņemt pilnīgu kontroli pār laiku un materiālu.

Latviešu veiksmīgākie izpausmes veidi mākslā bieži ir tieši dokumentālismā, ko Jūs piesaucat – arī kino un fotogrāfijā. Mēģinājumi aizlidot netveramākās dimensijās bieži beidzas bez sekmēm. Varbūt tas ir jautājums par mūsu attīstību? Varbūt ir runa par autora un auditorijas attiecībām – auditorija sagaida ļoti konkrētu mākslu? Man šķiet, ka mēs savu estētisko uztveri pielāgojam sabiedrībai, apzināti vai neapzināti.

[Mākslas teorētiķis] Kaspars Vanags pirms gada bija atnācis uz [Mākslas] akadēmiju pie studentiem, pastāstīja par to skatienu, kas visu laiku tev uzglūn tajā brīdī, kad kaut ko dari. Ja tu ko dari, domājot par to, ka izstāde būs šeit Latvijā, tad gribot negribot tas tevi nenormāli ietekmē. Atrodoties kaut vai Igaunijā vai Lietuvā, sāk strādāt pilnīgi citi konteksti un tu rēķinies ar cilvēku uztveri. Tas ir diezgan neizbēgami, ir grūti to pilnībā ignorēt. Protams, ir dažādi konteksti, tas ir, ļoti lokāli un ļoti universāli. Bet domājot par to auditoriju un dokumentālismu, Jūs domājat, ka trūkst izglītība, lai sekmīgi izietu uz ko abstraktāku?

Tā kompleksā kultūras domāšana ir indivīdiem, bet tā nav sabiedrības līmenī. Sabiedrība kā tāda nav trenēta daudzslāņainā mūsdienu kultūrā. Es organizēju jaunās mūzikas pasākumus un zinu – ir jāpieslīpējas tam, ko sabiedrība sagaida. Jo tai jau ir priekšstats par mūziku, ko ir grūti lauzt un ko varbūt nemaz arī nevajag tā nesaudzīgi lauzt.

Vienīgais, ko mūsdienās var darīt, ir lauzt vai nelauzt sevi pašu. Mūzikā ir tiešāka saikne un atpakaļsaite ar sabiedrību un klausītāju. Glezniecībā tā ir nedaudz attālinātāka. Ja uz koncertu neatnāk cilvēks, tas nenotiek. Ja kādu gleznu neapskata, tad tā turpina eksistēt. Mūzikā ir nozīmīgāk savākt auditoriju kā mākslā.