Nepaturot sevī. Intervija ar Valdu Podkalni un Haraldu Jegodzienski 0

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
24/09/2013 

Valdas Podkalnes jaunajā izstādē galerijā “Bastejs” ir aplūkojami dažādi cilvēki, kas pauž eksistenciālas atziņas, bet viņi nav dzirdami – ne burtiski un arī ne gluži cilvēciski. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka mākslinieces skaidrā, uzticību iedvesošā balss un stāja ir spilgtākais un paliekošākais iespaids, kas palicis jau no brīža, kad vajadzēja piezvanīt un sarunāt interviju ar viņu un viņas ne mazāk atsaucīgo partneri dzīvē un mākslā Haraldu Jegodzienski. Lai cik selektīvs un neprecīzs būtu jēdziena “cilvēcīgs” attiecinājums uz cilvēka cēlākajām īpašībām, tieši šis jēdziena pielietojums šķiet adekvāts attiecībā uz abiem autoriem, kas mākslinieciski pauž zināmu pusmūžu, bet cilvēciski – viedumu un dzīves apliecinājumu. Rudens abiem sācies rosīgi – līdz 12. oktobrim galerijā “Bastejs” notiek izstāde “man iepretī”, kas ietver Valdas Podkalnes fotoprojektu “Uz pieres rakstīts” un Haralda Jegodzienska gleznu sēriju “Dvēseles spoguļi”. Savukārt Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā līdz 20. oktobrim notiek izstāde “Atvērti logi”. Abi ir piedzīvojuši radošu transformāciju, par ko arī stāsta intervijā – Valda Podkalne ir reiz starptautiski godalgota porcelāna māksliniece, kas patlaban pievērsusies fotogrāfijai, savukārt Haralds Jegodzienskis – skulptors, kas kļuvis par gleznotāju un dzejnieku. 

Ar izstādes ekspozīcijām iespējams iepazīties atklāšanas reportāžās.


Valda Podkalne un Haralds Jegodzienskis. Pubicitātes attēls

“Uz pieres rakstīts” sērijas bildēs redzamie ir jums pazīstami cilvēki?

Ik pavasari un rudeni mēs divus mēnešus pavadām Austrijā un Vācijā, kur man radās interese uzrunāt savus paziņas, kā arī no jauna satiktus cilvēkus. Es uz galvas apsējiem uzdrukāju šos teikumus un piedāvāju kādu izvēlēties bildēs redzamajiem personāžiem. Kopumā bija 30 teikumi. Ar tulkojumiem to pašu izdarīju mājās Latvijā, uzrunājot gan sev ļoti tuvus cilvēkus, gan plašākai publikai pazīstamas personas, ar kurām arī man ir bijusi saistība, kā arī dažus gluži jaunus cilvēkus, kas man šķita simpātiski (iesmejas). Lai nav speciāli jāpaskaidro, bildes ir sakārtotas vertikāli pa pāriem ar latviešu teikumu augšā, bet vācu – apakšā. Man likās ļoti interesanti, kuri cilvēki izvēlējās kuru teikumu.

Vai abi ar vīru dzīvojat Latvijā?

Kopš 2007. gada mēs pamatā dzīvojam Latvijā. Esam atteikušies no savas vācu paradīzes un pārcēlušies uz savu latviešu paradīzi, bet, lai varētu Latvijā eksistēt, divreiz gadā izbraucam pasniegt mākslas seminārus Vācijā, Austrijā un Francijā.

Jūs esat mācījusies dizainu?

Jā, esmu mācījusies dizainu, bet, paliekot strādāt Mākslas akadēmijā, es nodarbojos ar daudzko – taisīju sietspiedes, vadīju sietspiedes darbnīcu. Porcelāns man sākotnēji bija tikai ārpusdarba aizraušanās. Pēdējos gados ar Aleksandru Dembo no Dizaina nodaļas atdalījāmies kā Dizaina grafika. Tā vēlāk pārtapa par Vizuālo komunikāciju, kur nostrādāju kā docente līdz 2006. gadam. Bet tas bija grūti savienojami ar “lēkāšanu” starp Vāciju un Latviju, nebija viegli internetā sazināties ar studentiem vai vadīt diplomdarbu videoierakstā, jo es uzskatīju, ka jauniešiem ir vajadzīgs atbalsts klātienē. Kā arī gribēju izbaudīt brīvā mākslinieka statusu. Tā mēs no 2007. gada dzīvojam Latvijā, bet uz diviem mēnešiem pavasarī un diviem rudenī aizbraucam ieelpot citu gaisu.

Atgriežoties pie izstādes darbiem – vai, ņemot vērā, ka teikumi ir noteiktā skaitā, katrs nākamais uzrunātais dabūja izvēlēties jau no mazāka klāsta?

Jā, tieši tā. Iepriekšējos es nerādīju, lai nemulsinātu, bet tie tāpat pakāpeniski izplēnēja, un beigu beigās man bija palicis viens vienīgs citāts, ar kuru ņemties man vairs fiziski nebija spēka, un es vienkārši palūdzu vienu paziņu, lai viņš to uzliek sev uz pieres, un viņš atbildēja, – nu lai.

Atziņas ir no grāmatām?

Nē, tās nav no grāmatām. Tie nav citāti no gudrām grāmatām, Krišnamurti vai vēl kāda, bet uz pašu pieredzes balstītās domas, ko mēs ar vīru ziemas vakaros diskutējot konstatējām, un viņš tad tās formulēja. Vāciski atziņas izskanēja ļoti organiski. Bet es tās neatļāvos tulkot pati, tālab iedevu oficiālam tulkam, bet var just, ka teksti ir pārnesti no citas valodas. Tomēr man likās būtiski, lai tas tā arī paliek, un nemēģināju rediģēt.

Vāciski teikumi pārsvarā ir garāki.

V.P.: To arī latvieši teica – tas man ir par garu, es pats to būtu formulējis īsāk. Te ir arī Haralda gleznas par šo pašu tēmu, viņš šo gleznu sēriju ir nosaucis “Dvēseles spoguļi”.

H.J.: Mēs ikdienā tiekam pārpludināti ar attēliem, un šajā projektā gribējām, lai priekšplānā būtu doma, nevis bilde. Taču attēli šeit tiek piedāvāti, lai rakstītajam īsā laika sprīdī tiktu piešķirta ticamība. Pirms 16 gadiem bijām universitātes priekšlasījumā ASV, un lektors lūdza, lai mēs prezentētu diapozitīvus par mākslu zināmā Eiropas reģionā. Viņš sacīja, – lūdzu, rādiet diapozitīvus tik ātri kā ložmetējkārtu. Tas nedeva iespēju koncentrēties. Šajā izstādē ir panākts pretējais – mēs vispirms domājam par rakstīto un aiz tā ir vesels izplatījums, nevis iespaidu birums.

V.P.: Turklāt katrs cilvēks uz tiem teikumiem kaut kā reaģē, un attiecīgi rodas saruna. Tā tas arī ir domāts, ka skatītājs identificējas ar kādu domu. Vai viņš to pieņem, vai nepieņem, bet rodas kāda diskusija.

H.J.: Kāds paziņa teica, ka pasaule ir pilna ar labām idejām, bet tās visu laiku izgaist. Tātad tās ir jāpiesaista, un šeit ir viena persona – vienā brīdī – ar vienu ideju. Tad tā vairs nav gaistoša, bet jau konkrēta ideja.

Labas atziņas ir populāri izmantot arī reklāmā. Un tur tām zūd ticamība, jo tās ir pārdošanas rīks.

H.J.: Jā, var arī aplīmēt ledusskapi.

“Alberta” viesnīcā Rīgā lifti ir nolīmēti ar Einšteina citātiem.

H.J.: Šeit nav tā vispārinājuma, bet katra doma ir piesaistīta konkrētam cilvēkam.

Ir diezgan drosmīgi no šo cilvēki puses ļaut sev apsiet ap pieri šo lenti. Es neesmu pārliecināts, vai es to darītu. Bet varbūt tie ir labi jūsu draugi?

V.P.: (Iesmejas) Un tiešām arī tādi jautājumi radās – kā es varu apsiet sev ap pieri domu, ko piedāvā kāds cits?? Bet tas jau būtu pilnīgi cits projekts, – iet pie sevis izvēlētiem personāžiem un lūgt viņiem, lai viņi uzraksta kaut ko, ko paši vēlas.

Man būtu grūti iedomāties, ko es vēlētos sev uzrakstīt uz pieres.

H.J.: Tas būtu labs prāta vingrinājums padomāt, kas būtu tā viena lieta, ko cilvēks gribētu uzrakstīt sev uz pieres, lai citi redz.

Vairums redzamo ir sabiedrībā diezgan pazīstami cilvēki.

V.P.: Tie ir personāži, kas mani uzrunā – te ir [komponists] Andris Dzenītis, te [mākslinieks] Andris Breže, Anna – [hiphopera] Gustavo māsa un interjera dizainere, Dana Podkalne, modes dizainere un mana meita, Linards Liberts no Ikšķiles, kas taisa bērzu sulas vīnus un šampaniešus... Tas varbūt nemaz nav tik svarīgi, kurš ir kas.

H.J.: Arī vācieši ir pazīstami – piemēram, te redzams pazīstamākais keramikas kolekcionārs visā Vācijā, konsuls, pazīstama advokāte, gleznotāji, priesteris... Interesanti cilvēki.

V.P.: Tie visi ir cilvēki, kurus esam satikuši ceļā, unikāli cilvēki.

Fotogrāfijām krāsu fons ir noņemts?

V.P.: Jā, to noņēmām, lai paliktu tikai galvenais.

H.J.: Te ir redzams sabiedrības šķērsgriezums.

Tas nav sabiedrības šķērsgriezums – te redzami veiksminieki.

V.P.: Jā, šajā gadījumā tie vairāk ir kultūras cilvēki (iesmejas). Tie visi ir radoši cilvēki – te redzama ierēdne, bet viņa glezno, te – skolas īpašniece, bet viņa veido skulptūras. Viņiem visiem ir radošais fons.

H.J.: Braucot uz Latviju, mēs domājām, vai tas būs līdzīgs cilvēktips, kas izvēlēsies vienu teikumu (iesmejas).

Jā, piemēram, te divi bārdaiņi izvēlējušies vienu un to pašu domu...

V.P.: Mums šis pasākums neapšaubāmi sagādāja jautrus brīžus (iesmejas).

Vai Jūs vienmēr gleznojat šajā izstādē apskatāmajā stilā?

H.J.: Es teiktu, ka man nav stila.

Bet bildes kompozicionāli ir vienādas.

H.J.: Šo konkrēto tēmu es risinu vienā virzienā. Bet ko nozīmē vienā virzienā? Te, piemēram, uz vienas gleznas ir sagriezts reģipsis, uz otras ir vasks, te atkal nekā no tā nav. Lai arī gleznas ir līdzīgas, to tehnikas atšķiras. Taču es ceru, ka gleznas valoda nāk no manis. Tās ir intuitīvas gleznas. Es vienkārši tās gleznoju un tikai pēcāk atskārstu, kas ir tapis. Piemēram, es uzgleznoju bildi un gluži kā transā no tās izgriežu gabalus, bet pēc tam paskatos no piecu metru atstatuma un saprotu, ka tas ir tieši tas, ko esmu vēlējies.

Visas gleznas ir saistītas ar vienu tēmu?

H.J.: Jā, tas ir dvēseles spogulis.

Jūs gleznojot neizmantojat reālus motīvus?

H.J.: Nē, tas ir tīri intuitīvi, kā meditācija.

V.P.: Ir brīnišķīgi redzēt, kā viņš strādā. Tā kā Haralds nāk no tēlniecības, tad daudzi saka, ka viņa gleznās jūtams plastiskums, apjoms.

Jā, pat tās miniatūras ir ietilpīgas.

H.J.: Tas bija viens no pirmajiem jautājumiem no galerijas – vai jums ir lielas gleznas? Es atbildēju – jā, bet šeit vēlos tikai miniatūras, jo visa enerģija ir to iekšienē (iesmejas).

Vai jūs abi vienmēr strādājat kopā?

V.P.: Pēdējā laikā jā.

H.J.: Mājās mums ir katram sava darbistaba, bet pārtraukumā kopā dzeram kafiju. Mani pēdējā laikā interesē vēl viena cita tēma – svētā ģeometrija. Tā ir skaista. Nākamajā izstādē es iešu tajā virzienā.

Šīs bildes gan nav ģeometriskas, lai arī tām ir struktūra.

H.J.: Nē, šeit ir tikai sirds (iesmejas).

Atzīšos, ka biju pārsteigts, ienākot šeit, jo, kad nācu, domāju, ka būs porcelāns, bet nekā... Tas izsita no trajektorijas.

V.P.: (Sāk smieties) Nē, man tur ir daži porcelāna gabali! Tie divi-trīs akmentiņi ir porcelāni (rāda uz raupjiem, nesimetriskiem, paliela izmēra gabaliem, kas izskatās kā veidoti no akmens). Nu jā...  Ir bijuši ļoti konstruktīvi porcelāna laiki, bet tas bija periods, kad bija iespēja strādāt vienā porcelāna rūpnīcā Polijā, kur bija gāzes krāsnis, nepārtraukts darbs 36 stundas, un tad varēja taisīt lielus izmērus, kādus parastā darbnīcā nevar uztaisīt. Beigu beigās rūpnīca bankrotēja un attiecīgi izbeidzās arī iespēja. Pēc tam mājās man iepatikās no porcelāna vienkārši veidot un murcīt amorfas  formas un man vairs nelikās būtiski taisīt kaut kādus formu šedevrus. Taisīju vienkārši to, ko iespējams ar rokām samīcīt – piemēram, akmeņus (smaida).

Nemaz nav iespējams pateikt, ka tas ir porcelāns. Bet saikne ar porcelānu ir saglabājusies?

V.P.: Jā, jo tas man vienkārši piederas un es ar porcelānu daru, ko gribu. Tagad taisu pilnīgi trauslas lietas, bet arī vairs ne tā kā agrāk – formā lietas, ar drausmīgu ņemšanos, bet tā easy (angļ.val. – viegli), lai vairs nav saspringuma, lai ir tikai prieks. Toreiz jau arī bija prieks, taisot tās formas un sagaidot, kas tur iznāks, bet man liekas, ka mēs par daudz taisām lietas... un par maz domājam domas (smaida). 

Reizēm šķiet, ka visa ir par daudz – ne vien lietu, bet arī domu. Vai arī trūkst līdzsvara.

V.P.: Tā ir, bet mēs katrs personīgi esam atbildīgs par līdzsvaru savos darbos.

Vai jūs vienmēr esat darbojusies nedaudz multimediāli?

V.P.: Ja tā hronoloģiski atskatās, tad līdz 2001. gadam bija iespēja braukt uz Poliju un taisīt [porcelāna] šedevrus, kurus pasaulē novērtēja un kuriem deva balvas starptautiskās izstādēs. Tas bija vienkārši tāds brīdis. Un kad tas viss izbeidzās, tad vienu mirkli bija patīkams pārtraukums un pārdomas par to, kurp vispār virzīties. Apzinājos, ka mājās tādu krāsni neuzbūvēšu. Mājās tādu porcelānu taisīt ir šausmīgi dārgi. Rūpnīcā tas līst no krāna, tu vienkārši izmanto visu, kas tur ir, un tas viss ir ļoti viegli un patīkami. Es divus mēnešus strādāju kopā ar Haraldu Parīzē starptautiskajās mākslinieku darbnīcās, kur mākslinieks ir brīvs; vienkārši sēdi, domā un skaties. Tad es pirmo reizi sāku strādāt ar citātiem un sāku savus porcelāna akmeņus integrēt Parīzes vidē, bet ar datora palīdzību. Tā radās pirmais multimediāls projekts, bet arī jau agrāk porcelāna objektus taisīju kā instalācijas, nevis kā trauciņus. Vai nu karināju tos stieņos, vai nu liku uz stikliem un apakšā spīdināju gaismas – tas viss bija tā vērienīgi, ja tā var teikt. Kas, protams, aizrāva. Kā arī darbs Vizuālās komunikācijas nodaļā kopā ar studentiem lika iet līdzi norisēm, kuras pašam jāpasniedz. Līdz ar to nekad neesmu darbojusies tikai šaurā porcelāna nišā. Arī dzīve Vācijā paralēli radīja gan plašāku domāšanu, gan plašāku redzeslauku, gan plašākus darbības laukus, jo tur aicināja piedalīties, cita starpā, fotoprojektos. Tā tūkstošgadu mija diezgan lielā mērā attīstījās ar fotogrāfiju un rakstītiem fragmentiem. Kas mani ir pilnīgi neviļus pavadījis. Sākumā meklēju tekstus par akmeņiem, bet pērn “Galerijā 21” man bija izstāde, kur biju pierakstījusi kādas vecas kundzes tekstus. Es biju viņu fotografējusi un uz viņas fotogrāfijām bija fragmenti no mūsu sarunām. Es nedomāju, ka man noteikti jāiet šis ceļš, bet es pēkšņi aptvēru, ka pēdējos gados šī tendence man ir sekojusi.

Varbūt, ka, strādājot ar porcelānu, ir bijusi mazāka saskarsme ar cilvēkiem un tālab pēc tās tagad alkstat?

V.P.: Jā, es vienkārši... mīlu cilvēkus, un man nav problēmu ar viņiem komunicēt. Man tas sagādā prieku un baudu. Latvijā varbūt mazāk, bet, kad esam Vācijā... Tik daudz runājusi kā Vācijā es Latvijā neesmu runājusi visu agrāko dzīvi. Tur ir ļoti daudz diskusiju vienam ar otru, sarunas un apspriešanas. Varbūt tas ne vienmēr priecē, bet noteikti ir interesanti (smaida).

H.J.: Man pavasarī ir privilēģija savā nodabā domāt astoņas nedēļas. Māksliniekam ir būtiski iedziļināties sevī, lai saprastu, kas ar viņu notiek. Un es veicu zināmus pierakstus par mākslu.  Iespējams, mums ir jāmeklē jauna mākslas definīcija, jo māksla un dizains šodien, iespējams, nozīmē ko citu, nekā pirms 20 gadiem.

Divi mēneši domāšanai tiešām ir privilēģija mūsdienu ierobežotā laika apstākļos.

H.J.: Jā, piemēram, ieejot daudzos dzīvokļos, redzi luksusa vannasistabas vai pat saunas. Bet nevienam vairs nav privilēģijas atrast laiku, ko vannā mierīgi pavadīt. Vannasistaba tiek izmantota tikai dušai un drēbju mazgāšanai. Bet tā izskatās kā altāris ar dārgām ierīcēm, svecēm un suvenīriem no tālām zemēm (iesmejas).

Vai Vācijā cilvēkiem ir vairāk laika?

H.J.: Es tagad runāju par Vāciju. Draugiem vairs nav laika draugiem. Mēs paši tagad dzīvojam laukos. Tas ir Ikšķiles novads, bet vieta saucas Turkalne un ir starp divām “metropolēm” – Ogri un Ikšķili (iesmejas).

V.P.: Bet interesanti, ka mēs abi esam īsti pilsētas cilvēki. Haralds ir no Kaseles, tur dzimis un studējis Documenta gaisotnē, bet es esmu rīdziniece, kas izgājusi lietišķos (Dizaina un mākslas vidusskolu) un Mākslas akadēmiju, centrā dzīvojusi uz Blaumaņa un Kr. Barona ielas stūra. Bet tad pēkšņi [meita] Daniņa aizgāja no mājas, un mums radās jautājums, kā pavadīsim savas vecumdienas un kur. Tad atradām skolu Turkalnē – 1929. gadā būvētu ēku. Jaunieši ierosināja to remontēt kopā, un tagad dzīvojam trīs paaudzēs ar meitu un mazbērniem.

Jautājums Haraldam – vai jūs strādājot, meklējat savu uzskatu apstiprinājumu, vai arī ļaujaties plūsmai?

H.J.: Gan, gan. Skolā man bija uzsvars uz matemātiku un ģeometriju, bet pēc tam mācījos, kā atbrīvoties no šiem rāmjiem un pētīt, kas ir apkārt. Šīs gleznas ir mana terapija.

Mūsdienās daudzi mākslasdarbi ir konceptuāli un prasa paskaidrojumus, bet, šķiet, tas nav gadījums jūsu abu darbos?

V.P.: Tie diezgan daudz runā paši par sevi, bez paskaidrojuma.

H.J.: Kāds mans ungāru kolēģis sacīja, ka viņš bieži darbā neredz pašu mākslinieku, bet tikai intelektuālus vingrinājumus. Mans pasniedzējs radīja konceptuālu mākslu, kuras katrā fragmentā varēja redzēt vēstījumu: es vēlos būt slavens, es vēlos garantijas. Bet es vēlos savā darbā redzēt deju ar dvēseli. Es vēlos redzēt, kas notiek ar mani, kad esmu atvērtā laukā, bez sienām. 

Vai jūs saistāt savu glezniecību ar dzeju?

H.J.: Viens uzstādījums, radot tekstu, ir rosināt cilvēkus veidot pašiem savus tēlus – prāta gleznas.

V.P.: Šobrīd Madonā plānotajā [nu jau notiekošajā] mūsu kopizstādē Haraldam ir viena telpa ar “domu ligzdām”, kur viņš reflektē pats savas dzejiski izteiktās domas caur gleznām. Man tur arī ir tādas, varētu teikt, domu ligzdas – tādas kā salas uzbūvētas trīs telpās, kur ir bērnība, jaunība un vecums. Principā tā ir ļoti stāstoša izstāde, kas ir balstīta uz manu pieredzi.

Kādēļ jūs no tēlniecības pārgājāt uz citām mākslas formām?

V.P.: Haraldam gribējās vieglumu dzīvē, viņš vairs nespēja to smagumu izturēt (iesmejas).

H.J.: Ļoti viegla atbilde – pirms 20 gadiem es jautāju sev, kādēļ man visu laiku jārada smagi priekšmeti? Tad man ienāca prātā strādāt ar komponistiem – jo arī darbs ar skaņu ir darbs ar materiālu, un man gribējās paeksperimentēt un mēģināt padarīt dzirdamu to, ko es redzu. Es izveidoju vizuālas struktūras – līnijas, un komponisti tās pārveidoja skaņā. Un tas darbojās! Tā man bija ļoti ērta atklāsme. Tā es arī pievērsos tekstiem, kad kādu laiku uzturējos Izraēlā – vispirms radot struktūru, un tad katru dienu, dzerot kafiju, uzrakstīju vienu dzejoli.

Tādā izpratnē jūs joprojām strādājat kā tēlnieks, kura darba pamatā ir fiziskā struktūra?  Interesanti, ka tēlniecība jums likās smaga un tādēļ to pametāt – tēlnieks taču tieši piešķir materiālam vieglumu un plastiskumu.

H.J.: Es to neesmu pametis – es katru gadu braucu uz Vāciju un lasu lekcijas par tēlniecību. Tādējādi es atbrīvoju sevi no tēlnieka dziņas un nododu studentiem tālāk labas idejas, kas viņiem palīdz pēc tam nopelnīt atzinību. Es varu teikt, ka mana tēlniecība dzīvo manī.

V.P.: Viņam studenti seko visā Vācijā. Haralds nav no tiem pedagogiem, kas kaut ko patur sevī – viņš visus savus noslēpumus viņiem uzdāvina, atdod.

Jūs mēģināt savā mākslā reflektēt pagātni, vēsturi?

V.P.: Principā nē. Dzīvē radās tāda situācija, ka es apzināti aizbraucu uz Vāciju divus mēnešus kopt vienu vecu kundzi, manas draudzenes mammu, lai izjustu veca cilvēka klātbūtni, ko man dzīvē nav nācies piedzīvot, jo mana mamma nomira, kad man bija 10 gadi.

Jūs augāt ar tēvu?

V.P.: Nē, tēvs jau bija aizgājis no mūsu ģimenes. Mēs esam trīs māsas un esam augušas ar vecmammiņu. Attiecīgi man šī saskare ar vecākiem nav bijusi, un to es arī piedzīvoju šajos divos mēnešos, un ļoti interesanti, ka tā būtne, ko es kopu, bija tik atklāta, klātesoša un burvīga, ka sāku viņu dokumentēt ar viņas atļauju un pierakstīju mūsu sarunu fragmentus, un es viņu bildēju. Kad viņa jau bija kādu laiku aizgājusi no šīs pasaules, man tās sarunas nelika mieru, un es uz to pamata izveidoju izstādi, kur bija tas mans kontakts ar šo veco cilvēku, mūsu mātes-meitas attiecības, ja tā varētu teikt, un tam blakus arī atmiņas par bērnību. Tā atkal pilnīgi neviļus izveidojās stāstoša izstāde, bet ar dzīvi dziļi skarošām lietām. “Galerijas 21” izstādes iespaidā daudzi jautāja, kā izstāde izskatīsies Madonā, jo [Galerijā 21] tā diezgan pazuda. Madonā jebkurš mākslinieks ir priecīgs izstādīties, jo tās telpas ir gaismas pielietas un plašas. Loģiski, ka tās neatbilst moderniem muzejiem, bet to kvalitāte ir ļoti patīkama.

Jūs esat vienīgā no māsām, kas aizgāja mākslas virzienā?

V.P.: Jaunākā māsa ir beigusi Mūzikas akadēmiju un visu mūžu nostrādāja Operas teātrī par vijolnieci, un vecākā māsa ir īsta bibliogrāfe. Mēs esam, var teikt, muzikālajā sfērā – māsasvīri ir komponisti Vilnis Šmīdbergs un Leons Amoliņš.

Kā tas ir izveidojies, ka visas esat radošā ceļa pārstāves?

V.P.: Es domāju, ka tas tomēr bija mammas vēlējums, jo viņa pirmkārt mūs visas gribēja redzēt kā mūziķes. Attiecīgi mēs visas spēlējām līdz tiem desmit gadiem visu, ko varējām – es vijoli, vecākā un jaunākā – klavieres. Mamma nomira tieši tad, kad jaunākā māsa sāka iet pirmajā klasē, un vecmammiņa, – viņai tiešām liels piemineklis būtu jāuzceļ (smaida) –, izpildīja meitas vēlēšanos un sūtīja māsu uz Dārziņa skolu, un trīsreiz nedēļā līdz 16 gadiem ņēma klavierskolotāju. Māsai bērnībā bija šausmīgi smagi ar to vijoli sadzīvot – viņa 16 gados saprata, ka tas ir viņas aicinājums, bet līdz tam visādi centās izvairīties. Interesanti, ka vienīgais vīrietis, kas mums bija mājās trīsreiz nedēļā, bija vijoļskolotājs – Gidona Krēmera tēvs. Un mammai tāpat gribējās, lai viena no meitām iet mākslas ceļu – tāpēc es aizgāju uz toreizējo Lietišķo skolu, man pašai nebija nekādu plānu.

Vai jūsu māte arī bija māksliniece?

V.P.: Nē, viņa bija vienkārša ierēdne. Agrāk es dzīvē par to nedomāju, bet, kļūstot vecākam, cilvēks rokas mazliet vairāk savās saknēs, un ir interesanti, ka mana vecmammma, – ne šī, kas mūs audzināja, bet tēva mamma – , jau 1914. gadā bija fotobiedrības locekle. Viņa arī spēlēja teātri, spēlēja vijoli – tas viss bija diletantiskā līmenī, bet tomēr viņa ar to nodarbojās. Un man ir brīnišķīgas viņas fotogrāfijas no tā laika.

Kā jūs nolēmāt pārcelties dzīvot uz Latviju tolaik, kad daudzi, tieši otrādi, izvēlējušies dzīvot ārpus Latvijas?

V.P.: Esam par to daudz diskutējuši. Principā mēs esam mākslinieki, un tā brīvība šeit mums ir lielāka.

H.J.: Vācija tomēr ir ļoti dārga, ja tur izvēlas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Te laukos ir laba enerģija un arī Dalailama šeit nupat viesojās (iesmejas).

V.P.: Man personīgi nekad nav bijusi vēlēšanās no šejienes aizbraukt, bet neapšaubāmi man ļoti daudz jautā, – kāpēc tu to dari, kāpēc tu nepārcelies uz Vāciju? Jā, bija viens gads, kad es paņēmu radošo atvaļinājumu Mākslas akadēmijā un vienu gadu bez raustīšanās mēs dzīvojām Vācijā ar Danu, kurai bija 15 gadi. Viņa gāja devītajā klasē un perfekti iemācījās vācu valodu, bet viņa ne par ko negribēja palikt Vācijā, un mēs viņai paklausījām.

H.J.: Cilvēki dodas uz ārzemēm pēc naudas, bet mēs esam šeit, lai atbildētu sev svarīgos jautājumus – bez naudas. Reizēm mēs dodamies uz ārzemēm – lai lasītu lekcijas.

Tātad jūs jūtaties šeit ērti?

H.J.: Jā. Šeit ir perfekti, šeit ir paradīze! Mēs dzīvojam pie dabas, mums apkārt ir jaunie ģimenes cilvēki ar savām idejām, kas mums arvien dod jaunus impulsus.