La mélancolie des dragons, 2008

Sapņu autopsija. Intervija ar franču režisoru Filipu Kenu 1

Intervē Anna Iltnere
16/09/2013 

“Parīzē ir pārāk daudz lounge bāru, pārāk daudz vietu, kur līdz 18.00 grauzt brokastu kruasānu; pārāk maz alternatīvā gara, kas nenāk par labu mākslai,” svētdienas rītā, sēžot Kaņepes Kultūras centra pagalmā, man saka franču teātra režisors Filips Kens (Philippe Quesne, 1970).

2003. gadā viņš Parīzē nodibināja pats savu teātra studiju, lai radītu izrādes, par kādām vienmēr ir sapņojis. Pirms tam desmit gadus bija strādājis kā operas un teātra izrāžu scenogrāfs un laikmetīgās mākslas izstāžu iekārtotājs. Viņa dibinātā Vivarium Studio paspārnē tapušas vairākas izrādes, no kurām divas nupat bija skatāmas Rīgā. Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus savā programmā iekļāva 2007. gada “Serža efektu” un šogad uzvesto “Purva klubu”. Pašu pirmo izrādi, kurā aktieri cīnījās ar vēlmi iemācīties lidot (La Démangeaison des Ailes, 2003), Kens kādā publikācijā presē raksturoja kā “sapņu autopsiju”. Ar šo frāzi gribas apzīmogot Kena rokrakstu kā tādu, jo, skatoties viņa izrādes, nepamet sajūta, ka režisors mūsu acu priekšā ļauj notikt kādam zinātniskam eksperimentam. Vai tie būtu pēdējie palikušie kultūras darbinieki (Swamp Club), vai grupiņa izdzīvojušo uz salas, kas ir gatavi doties atpakaļ, lai vēlreiz un paātrināti izspēlētu pasaules vēsturi, cenšoties nepieļaut agrākās kļūdas (Big Bang, 2010). Ikreiz tas ir mikrokosmoss, kuru novērojot, rodas vēlme izdarīt tādus lielus un labus secinājumus, kurus attiecināt uz pasauli kopumā…

2013. un 2014. gada plāni Filipam Kenam ir skaidri. Mēneši sagrafēti biežos pārlidojumos, jo vairākas viņa izrādes ir devušās Eiropas, Āzijas un ASV tūrē. Tostarp no 1. līdz 24. novembrim paredzēta dalība PERFORMA biennālē Ņujorkā. Taču Kens atgādina par 2006. gada izrādi “Kā dabā” (D'après nature, 2006), kas Francijā piedzīvoja izgāšanos, un Vivarium Studio bija uz bankrota sliekšņa. “Kultūra ir trausla,” viņš teiks vēlāk intervijā, tomēr kaismīgi tic, ka māksla – līdzīgi kā daba – ir nepieciešama it visiem.


Filips Kens. Foto: Victor Tonelli

Rīgā Filips Kens nav pirmo reizi. 2007. gada Homo Novus festivālā tika rādīta jau pieminētā viņa izrāde “Kā dabā”. Sešu gadu laikā Rīga esot ļoti mainījusies. “Toreiz visas mājas bija pelēkas. Tagad ir arī dzeltenas un zilas,” viņš saka, pilsētu novērtēdams gluži kā skatuvi.

Lasīju The New York Times 2010. gada recenziju par izrādi “Serža efekts”. Zem teksta bija pievienots labojums, ka Serža lomas atveidotājs nav vis režisors Filips Kens, kā sākotnēji minēts, bet gan izrādes līdzautors un aktieris Gaitans Vuršs (Gaëtan Vourc’h). Kļūdas labojums parādījās tikai divas dienas pēc publikācijas. Mans jautājums – cik lielā mērā jūs tomēr esat Seržs?

(Smejas) Labi atceros šo pārpratumu… Gaitans nebija pārāk iepriecināts, jo izrāde ir radīta tieši viņam kā aktierim. Bet nenoliegšu, arī man, meklējot iedvesmu, patīk spēlēt galda tenisu un ķimerēties ap gadžetiem – gluži kā Seržam. Tomēr būtībā “Serža efekts” ir par mākslinieku kā tādu. Tas varu būt gan es, gan jebkurš cits, kas nodarbojas ar mākslu, un Seržā noteikti saskatīs ko ļoti pazīstamu.

Seržs svētdienās rīko mazus priekšnesumus, savus viesus cenšoties pārsteigt ar kādu izklaidējošu izgudrojumu. Izrāde man lika aizdomāties par to, ka patiesībā visi mākslinieki ir kā burvji un nodarbojas ar maģiju. Ikdienišķo pārveidojot brīnumā, lai cik banāli tas neizklausītos. Vai jūs tam piekrītat?

Ļoti labs jautājums. Mākslinieks ir tas, kas no realitātes izvēlas lietas, kuras ir svarīgi tobrīd izcelt; un apkārtējiem tās vēlreiz parāda, liekot pamanīt. Tam var būt liels efekts. Reliģiskās konfesijas šodien daudzi apšauba, arī politiskā situācija pasaulē ir kļuvusi nestabila. Māksla ir tā, kas cilvēkiem vēl var dot ticību brīvībai. Arī savās izrādēs cenšos parādīt, ka, cilvēkiem apvienojoties un kaut kam ticot, rodas spēks. Man gribētos, lai cilvēki tic mākslai.


Swamp Club, 2013

Otra jūsu izrāde, kas bija iekļauta Homo Novus programmā, ir “Purva klubs” (2013). Par pēdējo kultūras institūciju pasaulē. Kālab tik apokaliptisks skatījums? Vai esat nobažījies par kultūras nākotni?

(Skumji smaida) Kultūra vienmēr ir trausla. “Purva klubs” ir mākslinieku rezidence, kas atrodas purvā uz pāļiem. Tas ir simbolisks veids, kā parādīt šo nestabilitāti. Tomēr savās izrādēs cenšos demonstrēt gabaliņu dzīves, nesniedzot vienu vienīgu mesidžu. Ļaut cilvēkiem pavērot un izdarīt savus secinājumus. Tālab arī mūsu nosaukums ir Vivarium Studio. [Latīņu valodā vivarium ir “vieta dzīvajam, dzīvei”. Stikla konteiners dzīvās dabas novērošanai. Atkarībā no tā, vai tie ir dzīvnieki, rāpuļi vai augi, – ir akvāriji, terāriji u.c. – A.I.]

Pirms dibinājāt Vivarium Studio, desmit gadus strādājāt kā scenogrāfs un izstāžu iekārtotājs. Vai varat aprakstīt brīdi, kad nolēmāt, ka dekādes garuma darbs ir jāpārtrauc un ka vēlaties pats kļūt par režisoru?

Nevarētu teikt, ka jāpārtrauc, jo telpa joprojām man ir ārkārtīgi svarīga, strādājot pie izrādēm. Taču vēl pirms sāku darbu kā scenogrāfs, es studēju mākslas akadēmijā un nodarbojos ar instalāciju mākslu. Bet galvenais dzinulis, kāpēc nolēmu izveidot savu teātra studiju, bija tas, ka iztēlojos sevi skatītāja vietā un jutu, kāda veida izrādes man ļoti pietrūkst. Kad uzsāku, mana pieeja bija tam laikam inovatīva. Sākumpunkts ir konkrētā telpa un konkrētie aktieri, kas ne vienmēr ir profesionāļi – bieži vien ierindas cilvēki vai mani draugi. Ieskicēju aptuvenu tēmu. Kārtīgi iepazīstoties ar visu minēto, izrāde tālāk attīstās pati no sevis. Sākas dabisks radīšanas process. Mani ir iedvesmojis franču konceptuālais horeogrāfs Jérôme Bel, kurš 90. gados debitēja ar anti-dejas priekšnesumu (Nom donné par l'auteur, 1994): tā centrā bija fēns, putekļu sūcējs, slidas, sāls trauks u.c. priekšmeti, kamēr “dejotāju” uzdevums bija tos vienkārši pārvietot.

Pastāstiet vairāk par procesu, kā top jūsu izrādes!

Ārkārtīgi svarīga ir telpa, kurā notiek mēģinājumi. Pati pirmā izrāde – Itching of the Wings (La Démangeaison des Ailes, 2003) tapa, nedēļas nogalēs satiekoties manā dzīvoklī. Vienīgais uzdevums bija katram nākt klajā ar ideju par lidošanu. Vai nu to attēlojot, vai savām rokām radot kādu objektu. Tolaik biju ārkārtīgi iedvesmojies no Iļjas Kabakova hrestomātiskās instalācijas “Cilvēks, kas aizlidoja kosmosā no sava dzīvokļa” (1985) – vienkāršas realitātes un kaut kā prātam neaptverama, ilūziju vienlaicīgas līdzāspastāvēšanas. Izrāde attīstījās pamazām, un mēs iekļāvām vissīkākās detaļas, kuras diktēja pati mēģinājuma telpa. Centāmies pēc iespējas autentiski visu pārlikt uz skatuves. Ieskaitot to, ka kāds aiziet līdz ledusskapim un paņem ko padzerties. Gala rezultātā skatītāji patiesībā nolūkojas radīšanas procesā, kas arī ir visa izrāde.

Katra jūsu izrāde sākas ar iepriekšējās izrādes beigām un noslēdzas ar nākamās sākumu. Kālab jums ir svarīgi vērpt šādu “ķēdi”?

Lai apliecinātu radošā darba kontinuitāti – par spīti visam. Ir izrādes, kas plūc laurus, ir tādas, kas izgāžas; bet jebkurā gadījumā mēs turpinām. Piemēram, izrāde “Kā dabā”, kuru Rīgā demonstrējām pirms sešiem gadiem, Francijā tā bija finansiāla katastrofa, un mēs gandrīz bankrotējām. Taču arvien ejam uz priekšu.

Man arīdzan tīk spēlēties ar teātra kā tāda nojaukšanu, ilūziju sagraušanu. Kaut vai kad Serža varonis uznāk uz skatuves astronauta tērpā un stāsta, ka pirms tam viņš bija citā izrādē un tēloja pavisam citu varoni. Vai kad viņš izrāda Serža dzīvokli un paceļ paklāju, pat palien zem tā – tādējādi parādot, ka šis ir pavisam parasts paklājs, izklāts uz skatuves, lai tikai radītu ilūziju par dzīvokli.


Thinking about the end of the World in costumes by the sea, 2009

Sadarbībā ar beļģu organizāciju CAMPO jūs patlaban strādājat pie jauna projekta. Redzēju uzsaukumu internetā, ka aicināt pieteikties bērnus vecumā no 8 līdz 12 gadiem. Vai variet atklāt, kas tā būs par izrādi un kāpēc jums nepieciešami bērni?

CAMPO veido izrāžu kolekciju, atbalstot kādu mākslinieku un ļaujot viņam radīt izrādi. Šoreiz viņi pieaicinājuši mani. Darbošos tādā pat veidā, kā vienmēr, tikai bez savas komandas. Strādāšu ar bērniem. Izvēlējos vecuma grupu īsi pirms pusaudžu gadiem. Nosaukums varētu būt “Pirms pirmās pumpas” (smejas)… Nākamnedēļ sāksim kastingu, jo ir iesūtīti 100 pieteikumi!

Bet par ko būs izrāde?

Vēl nezinu! Strādāšu kā vienmēr. Iepazīšu šos bērnus, un ideja atnāks pati.

Vai jums tā ir pirmā reize – strādāt ar tik neierastu komandu?

Ar bērniem pirmo reizi. Bet 2011. gadā radīju izrādi 80 tehniskajiem darbiniekiem Hanoveres teātrī (Schauspiel Hannover). Milzīgiem večiem!

Kā izdevās?

Izcili! Man tehniķu darbs vienmēr atgādinājis kukaiņu dzīvi… Šie gandrīz 100 tehniķi katras trīs stundas teātrī viens otru nomaina. Gigantiska sistēma, kas darbojas nevainojami! Arī izrādē varēja piedalīties jebkura no tehniķu grupām, un viena otru aizstāt.

Arī “Serža efekta” izrādē Rīgā bija iekļauti vietējie latvieši, kas nav aktieri. Kā notika atlases process? Rīgā rīkojāt kastingu?

Nē, nē. Festivāla rīkotājiem devām norādes, kādus cilvēkus mums vajag – vecu kungu, pārīti ar mašīnu utt. Vietējo komandu satikām dienu pirms izrādes, parādījām video ar “Serža efekta” izrādes ierakstu no Korejas, lai nesaprastu dialogu, bet nojaustu noskaņu. Mēģinājumi notika vienu vakaru pirms izrādes, lai saglabātu uztraukumu, spriedzi. Nevajag aktieriem ļaut pārāk iejusties.

Man primāra ir scenogrāfija un tieši cilvēku izvietojums telpā. Scenogrāfija ir tā, kas izrādei palīdz notikt. Ainā, kur Seržs un viņa viešņa ēd picu, valda savstarpēja spriedze, pat pavedinoša gaisotne. Bet man tie ir divi personāži, kas ēd picu piecu metru attālumā viens no otra.


L'Effet de Serge, 2007

Sanāk, ka jūs nodrošināt visus priekšnoteikumu telpā, dodiet attiecīgus norādījumus aktieriem, bet situācija sevi rada pati?

Jā, tieši tā. Un mani norādījumi aktieriem ir pavisam īsi. Piemēram, būt pozitīviem pret Seržu. Katrā ziņā mēs neapspriežam aktiera psiholoģiju.

Kas jums kā skatītājam liekas slikta izrāde? Kādi ir kritēriji?

Jāatzīst, ka pēdējā laikā nemaz neeju uz teātri. Ja neskaita to, ko redzu, apbraukājot festivālus, kuros piedalāmies. Tomēr labprātāk apmeklēju dejas iestudējumus vai vizuālās mākslas izstādes, jo tās mani pabaro un iedvesmo vairāk – liek vairāk aizsapņoties. Nevaru izturēt izrādes, kurās aktieris man vienkārši stāsta kaut kādu sacerētu tekstu… Kad sāku strādāt, tad Francijā manas izrādes pat nesauca par teātri, bet par dzīvām instalācijām. Tomēr dalīšana jelkādās kategorijās man nešķiet svarīga.

Esmu novērojis, ka pēdējā laikā mākslas muzejos un galerijās arvien biežāk parādās performatīvā māksla, jo ir radusies nepieciešamība pēc kā dzīva, pēc kustības. Tostarp šīgada Venēcijas mākslas biennālē vairākos paviljonos ir cilvēku performances. Mākslā atgriežas fluksuss. Atgriežas tādas tēmas kā daba un cilvēks. Mani tas tiešām priecē.

Jums šobrīd ir neprātīgs ceļojumu grafiks. Vai kā radošu cilvēku jūs tas bagātina jeb tomēr “izsit no sliedēm”?

Jā, šobrīd atrodamies tūrē. Savā ziņā tas ir pilnīgs neprāts. Šodien esmu Rīgā, bet jau rīt būšu Ņujorkā. Neko tādu pat nenojautu, kad, neatkarības alku dzīts, bez naudas savā dzīvoklī sāku uzvest izrādes. Ja Parīzē vēlies būt pilnīgi brīvs, tas ir vienīgais ceļš. Būt “garāžas rokgrupai”. Līdz sāka nākt piedāvājumi un kaislība pārauga pamatdarbā.

Ceļojot pa pasauli, ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā izrāde mijiedarbojas ar dažādām kultūrām. Latvija “Serža efektam” ir 33. valsts. Ir elementi, kas tiek adaptēti konkrētai vietai, bet ir lietas, kas nemainās. Piemēram, Somijā mēs interjeru mazliet pielāgojām Kaurismeki filmu estētikai. Taču īpaši atceros viesizrādes ASV. Cilvēki nemitīgi aplaudēja visas izrādes gaitā! Viņi to uztvēra kā klaju parodiju par savu dzīvi. Turpretim Brazīlijā – pieaicinātie vietējie izrādes dalībnieki pie katras izdevības centās dejot, strauji kustēties. Ņemot vērā “Serža efekta” lēno tempu, rezultāts bija amizants!


Big Bang, 2010

Arī jūs pats organizējat teātra festivālu TJCC Parīzē. Esat tā radošais direktors. Vai jums ir zelta formula, kādai jābūt teātra festivāla programmai, lai tā jums liktos lieliska?

Tas ir trīs dienu festivāls, tātad ļoti īss un koncentrēts. Esmu uzaicināts veidot programmu. Ir aizraujoši mēģināt parādīt tieši to, kas Parīzē ir skatāms reti. Pamatā tie ir jaunie režisori. Vienmēr raugos, lai kāds būtu nācis no vizuālās mākslas pasaules. Varbūt no malas tā nešķiet, bet ir lietas, kas Parīzē ārkārtīgi pietrūkst. Ja man būtu iespēja izvēlēties savu nākamo darbu, es tiešām gribētu nodrošināt māksliniekiem vietu, kur sevi izpaust karjeras “vidusposmā”. Francijā ko darīt ir vai nu pavisam jauniem māksliniekiem, kas tikko beiguši augstskolu, vai arī jau pieprasītiem autoriem. Bet nav vietas un laika, ko atvēlēt eksperimentiem, lēnai izaugsmei.

Vai jums piemīt nepieciešamība radīt mākslu? Vai variet to noraksturot?

Es uzskatu, ka māksla ir nepieciešama visiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kādi ir skatītāji. Ja tie ir ziņkārīgi skatītāji, tad esmu laimīgs.

www.homonovus.lv
www.vivariumstudio.net

Kristīne Daukšte - 16.09.2013 22:23
Paldies par šo interviju!

Iedesma!

un- Purva klubs- ģeniāli!
`