Kad fotografēju, mans ķermenis izzūd. Intervija ar Esteri Teihmani
Elīna Sproģe
03/09/2013
Estere Teihmane (Esther Teichmann, 1980) dzimusi Vācijā, Karlsrūē, bet jau kopš fotogrāfijas studiju uzsākšanas Anglijā – Londonu sauc par savām mājām. Vismaz vienām no. Māksliniece, kura nupat atgriezusies pēc aizvadīta gada Kalifornijā, savos darbos fiksē laika un telpas relativitāti. Estetizējot jūtīgus tematus, tādējādi šķietami izaicinot mūžību. Mātes klēpis, gadiem ejot, izdziest, un mīļotā cilvēka roka lēnām atlaiž ciešo tvērienu, liekot apzināti cīnīties par iespēju apturēt laiku kaut uz mirkli.
Estere, paralēli rakstot, veidojot bilžu sērijas un kombinējot kustīgo attēlu, rada maģisku, rūpīgi konstruētu pasauli, kurā viss ir tik šķietams, cik dzīve pati. Fantāzijai mijoties ar skaudru realitāti, citkārt dziļi personiski pārdzīvojumi par miesas bojāeju kļūst visaptveroši. Teorētiski meklējot izcelsmi cilvēka vēlmei radīt, vērot un glabāt attēlus, faktiski tiek atspoguļots vārdos neizsakāms process, kas kolāžās kārtotos attēlus sapludina gluži kā teikumus stāstā, alkstot izprast un aprakstīt mirkli īsi pirms laimīgajām beigām.
Esteres Teihmanes kontā ir nozīmīgas grupu izstādes Eiropā un Savienotajās valstīs, personālizstādes Londonā, Melburnā, Dublinā un savā dzimtajā Karlsrūē. Londonas Karaliskajā mākslas koledžā viņa ieguvusi doktora grādu. Gūto pieredzi viņa nodod tālāk jaunajiem fotogrāfiem, vadot lekcijas Londonas Komunikācijas koledžā, kas ir viena no Londonas Mākslas universitātes struktūrvienībām. Šovasar Estere ieradās Latvijā, lai ISSP skolā pasniegtu meistarklasi Alternate Worlds: Photography and the Constructed Image, kas norisinājās augusta sākumā Kuldīgas novada Pelčos.
Viscosity. 2005
Kādi ir iespaidi pēc pavadītā laika Kuldīgas vasaras skolā ISSP?
Jāsaka, ka tā bija emocionāli brīnišķīga pieredze, ņemot vērā to, ka pirms ierašanās par ISSP neko daudz nezināju. Patiesi unikāla organizācija. Esmu vadījusi lielākas un mazākas radošās darbnīcas, uzstājusies ar runām un pasniegusi fotogrāfijas kursus jau gadiem ilgi bakalaura un maģistrantūtas programmās, tomēr tie lielākoties norisinājušies izteikti akadēmiskā vidē. Mani aizkustināja ISSP organizatoru atdeve, dedzība un dāsnums. Visi šie cilvēki, gan fotogrāfi, gan pavisam citu nozaru pārstāvji, kas vienkārši mīl fotogrāfiju, to dara bez atlīdzības. Programma ir patiešām spēcīga un apbrīnojami organizēta.
Ārkārtīgi interesanta bija arī uzaicināto pasniedzēju grupa. Mēs, izteikti atšķirīgas personības, kļuvām ļoti tuvi. Lielu lomu nospēlēja tieši tas, ka bijām tik dažādi fotogrāfi, kas stādā atšķirīgos lauciņos, kā arī grāmatu redaktori un mākslinieki, kuri pārstāv tēlotājmākslu. Sarunas, kurās aizvadījām naktis, bija brīnišķīgas un lielā mērā ir mainījušas veidu, kādā līdz šim biju skatījusies uz atsevišķiem fotogrāfijas žanriem.
Skolas līmeni ceļ arī fakts, ka studentiem ir jāiztur konkurss, iesniedzot savu portfolio un piesakoties uz konkrēta pasniedzēja darbnīcu, kas apliecina katra vēlmi sasniegt noteiktus mērķus programmas ietvaros.
Šī ir pirmā reize, kad esmu Latvijā, un man bija iespēja nonākt tik skaistā lauku vidē. Vēl arvien esmu pārņemta ar iespaidiem.
Šajā laikā arī mēs, meistarklašu vadītāji, centāmies radīt darbus sev, un jāsaka, ka studenti un pasniedzēji, strādājot kopā, pie gala rezultāta nonāk daudz ātrāk. Iespējams, tāpēc, ka katrs tiek nedaudz izrauts no ierastā ritma.
Kā izlēmi fotogrāfes praksi papildināt ar pasniedzējas darbu universitātē?
Lai nosegtu savu maģistra grādu, es bildēju gan modes lapām, gan reklāmām un sākotnēji, saskaroties ar piedāvājumiem vadīt lekcijas, nedomāju, ka ar to gribu nodarboties patstāvīgi, bet ik pa laikam uzstājoties un vadot darbnīcas, sapratu, ka tas mani tomēr aizrauj. Arī studenti bija atsaucīgi un pozitīvi novērtēja iegūto pieredzi, līdz ar to tiku aicināta arvien biežāk. Nemanot esmu kļuvusi par senior lecturer, kaut gan jāsaka, ka iespēju strādāt ar studentiem vienmēr esmu uzskatījusi par milzīgu privilēģiju.
Pirmais patstāvīgais darbs bija Braitonas universitātē (University of Brighton), kurā es pasniedzu vairākus gadus. Pēc tam, līdz pat šim brīdim vadu lekcijas Londonas Komunikācijas koledžā (University of Arts London/London College of Communication) un pēdējo gadu pavadīju Kalifornijas mākslas koledžā (California College of the Arts). Katrā no šīm augstskolām ir citādāka programmas uzbūve un pasniegšanas veids ievērojami atšķiras, bet visās ir ārkārtīgi spēcīgas fotogrāfijas nodaļas, līdz ar to man ir brīnišķīgi kolēģi un tuvi draugi, kuru darbus es patiesi apbrīnoju.
Vai komunikācija ar studentiem ietekmē tavu daiļradi?
Jā, pavisam noteikti. Es gan strādāju uz pusslodzi, jo ir ļoti svarīgi atlicināt pietiekami daudz laika saviem darbiem. Londonā pasniedzu divas līdz trīs dienas nedēļā un pārējo laiku pavadu studijā. Pasniedzējas darbs gan ir kas vairāk par finansiālu lēmumu. Es to redzu kā nemitīgu pieredzes apmaiņu, un man vienmēr ir šķitis, ka no studentiem saņemu tikpat daudz, cik esmu spējīga dot viņiem, ja ne pat vēl vairāk.
Kas tevi pašu piesaista fotogrāfijā? Kā izvēlējies to studēt?
Arī tas nebija pilnībā apzināts lēmums. Es aizbraucu no Vācijas, kad man bija astoņpadsmit, un devos uz Angliju studēt mākslu un dizainu koledžā, kuras ievadgadā ir iespēja iepazīt vairākas nozares. Tad vēl nepavisam nezināju, ka vēlos nodarboties ar fotogrāfiju.
Mani vecāki ir akadēmiķi, bet ne saistībā ar mākslu. Līdz ar to, nākot no šādas vides, es nekad nebūtu iedomājusies, ka varētu būt māksliniece. Iztēlojoties nākotnes profesiju, likās, ka tā varētu būt arhitektūra vai grafiskais dizains – kas radošs, bet ne bohēmas aizgrābts, kāds man tobrīd šķita mākslinieka dzīves modelis. Protams, tas patiesībā tāds nav. (Smejas)
Bet jau pirmā studiju gada laikā es pa īstam iemīlējos fotogrāfijā. Tas ir fascinējošs medijs. Mani vienmēr interesējis veids, kā norit simbioze starp fotogrāfiju un citiem medijiem, kā tie sastopas. Kino, literatūra un glezniecība kalpojuši kā nemainīgi ietekmju avoti, tomēr aspekts, kas mani allaž piesaistījis gan video, gan fotogrāfijā, ir to attiecības ar īstenību. Lai gan mani darbi ir savā ziņā inscenēti un iztēles radīti, tajos noris nemitīgs dialogs starp fantāziju un realitāti, par starpniekiem izmantojot īstus cilvēkus. Tas šo procesu padara par kaut ko vēl fantastiskāku.
Vai redzi atšķirību starp fotogrāfu ar un bez akadēmiskās izglītības attiecīgajā jomā?
Es ticu, ka ir ļoti daudz apbrīnojamu mākslinieku dažādās nozarēs, kuri nav izgājuši caur tradicionālu, akadēmisku skolu. Ir viens jauns mākslinieks, – manuprāt, viņš pats sevi nedēvē ne par mākslinieku, ne fotogrāfu, – kurš šobrīd Amerikā piedzīvo lielu ievērību. Viņu sauc Maiks Broudijs (Mike Brodie). Dzīvo Kalifornijā, nupat ir publicējis grāmatu un turpina piedalīties neskaitāmās izstādēs. Pēc paša domām, viņš vienkārši bildē savus draugus, to nekādā ziņā nepieskaitot mākslai. A Period of Juvenile Prosperity ir skaista grāmata, kuru veidojis mākslinieks un publicists Pols Šjeks (Paul Schiek). Maiks ir ļoti interesants piemērs kādam, kas nav studējis mākslu, bet vienkārši instinktīvi dokumentējis savdabīgo autsaidera ikdienu, kura paiet, kopā ar draugiem gadu no gada vilcienā apceļojot Ameriku. Tomēr tādu piemēru nav daudz – kad tavs labākais draugs ir izcils redaktors un kurators, kurš var tevis radīto pacelt augstās mākslas līmenī.
Skola jau nemāca tikai to, kā tehniski radīt attēlu, ko daudz koncentrētāk var apgūt, strādājot par fotogrāfa asistentu. Liela daļa veiksmīgāko reklāmas un modes fotogrāfu savas iemaņas ir ieguvuši neakadēmiskā vidē, asistējot studijā. Skolā milzīga nozīme ir cilvēku kopumam un sinerģijai, kas veidojas to starpā. Kā mēs viens otru spējam iedvesmot un iemācīties attīstīt savas idejas, radot darbus, rakstot par tiem un meklējot to savstarpējās attiecības vēsturiskā un laikmetīgā kontekstā?
Vai tu atminies savu pirmo pieredzi saistībā ar fotogrāfiju?
Atceros, ka izmantoju sava tēva kameru. Minoltu. Bildēju savu mazo māsu, ko daru vēl aizvien. Tad vēl biju pusaudze, bet viņa – trīs gadus jaunāka. Patiesību sakot, jau agri bildēju savu ģimeni; man patika inscenēt ainas un izmantot viņus par saviem objektiem. Arī to vēl aizvien daru.
Skola, kurā mācījos, bija diezgan tradicionāla, vairāk lingvistiska, bet jau tad māksla bija mans mīļākais priekšmets. Karlsrūē, kur uzaugu, ir izcili muzeji, īpaši viduslaiku un renesanses mākslas; jau kopš mazām dienām esmu bijusi mākslas ieskauta. Mani aizrāva arī attēli žurnālos, sākot ar National Geographic līdz pat Vogue, no kuriem mēdzu veidot kolāžas un likt tās pie sienas.
No Esteres Teihmanes piecu minūšu HD video darba In Search of Lightning. 2011
Veidojot atsevišķas sērijas, esi strādājusi ar plēšu fotoaparātu un pati attīstījusi bildes. Kādas ir tavas attiecības ar analogo fotogrāfiju?
Principā es izmantoju visu, bet pēdējā laikā ļoti daudz bildēju digitāli un filmēju HD video. Man ir vairākas kameras, un jaunākā, ar kuru bieži strādāju, ir Nikon D800E. Tomēr lielu daļu savu darbu veidoju ar tevis pieminēto lielformāta kameru, kura pati par sevi nav veca – tā ir japāņu kopija, bet mani aizrauj lēnais process. Bildējot uz filmas, gala rezultātu nav iespējams redzēt uzreiz, un man patīk tā gaidīšana, kaut gan tas nepavisam nav praktiski, tāpēc es tiešām dievinu arī digitālo fotogrāfiju. Tā ir lieliska! Tā pavisam noteikti ir mainījusi veidu, kā es strādāju, ievērojami paātrinot procesu un sniedzot iespēju nekavējoties novērtēt rezultātu. Es to bieži vien izmantoju arī “skicēšanai”.
Darbu kvalitāte man ir ārkārtīgi svarīga, īpaši drukājot lielizmērā, un es vēl arvien sajūsminos par tumšo istabu, kurā bildes attīstīt, kaut gan vairs nepavadu tur tik daudz laika kā agrāk.
Manuprāt, tas ir patiesi maģisks process.
Jā, tā ir, un par to esmu rakstījusi savā doktora disertācijā. Par pieredzi un izjūtām, kādas pārņem, uzturoties tumšajā istabā. Man tā ir kā paralēlā pasaule, pielieta ar sarkano gaismu, kas atspīd šķīdumu traukos, un kaut kas tajā visā liek justies kā mājās. Tā ir šī vieta, kur pabūt vienam, kurā valda tumsa un klusums, un, ja godīgi, bieži vien pašas labākās idejas turpmākiem darbiem mani atrod, kad kopēju bildes. Tā ir kā telpa domāšanai – tēli rādās pavisam citādāk, iegrimuši fiksāžas šķīdumā. Kopējot attēlus ar cilvēkiem dabīgā izmērā, skats ir teju spocīgs, ārpus šīs pasaules.
Pastāsti, kā tu veido ainas uzstādījumu?
Es uzņemu dažāda veida attēlus, bet lielākā daļa no tiem ir inscenēti. Daļu uzstādījumu veidoju studijā; izmantoju fonus, kurus izīrēju vai arī gleznoju pati. Man ļoti patīk strādāt studijas apstākļos. Arī Londonas dzīvoklī man ir telpa, kuru izmantoju kā darbistabu un studiju. Tajā ienesu rekvizītus, fonus, audumus, krēslus, antikvārus priekšmetus un dažādus augus. Bet bieži vien nākas pielāgoties apstākļiem un izmantot to, kas pieejams; kā pagājušonedēļ, kad daudz strādāju brīvā dabā, vai šorīt, kad bildēju Latvijas Mākslas akadēmijas pirmā stāva gaitenī pie skulptūrām.
Vai tu liec modelim pozēt?
Vienalga, vai tā ir ģimene, svešinieki vai tuvi draugi, mirklī, kad persona nonāk kameras priekšā, tā pati kļūst par sava veida skulptūru, kuru es ļoti rūpīgi pozicionēju. To ir grūti izstāstīt vārdiem, bet es patiešām cilvēkus kustinu turp un atpakaļ. (Smejas)
Process ir lēns, un modelim poza jānotur ilgu laiku, kamēr es skraidu starp viņu un kameru, izdarot nelielas korekcijas. Tas, ko cenšos panākt, bieži ir kas tāds, ko cilvēks iepriekš ir darījis. Kāda poza, ko viņš ieņem nedomājot, kaut kas, kas viņam raksturīgs, kāds žests. Bildējot es to cenšos reanimēt, atkārtot.
Diāna Arbusa, aprakstot fotogrāfijas uzņemšanas mirkli, saka, ka kamera kļūst kā barjera starp viņu un fotografējamo objektu, kas padara viņu neievainojamu, pat ja viņas priekšā stāv vīrietis ar pielādētu ieroci. Kā tu jūties šajā mirklī?
Arbusa ir apbrīnojama. Pagājušajā vasarā izlasīju viņas biogrāfiju, kuru man iedeva tuvs draugs, un tajā noteikti ir kas vērtīgs katram, kas nodarbojas ar fotogrāfiju.
Neievainojams… tas ir interesants vārds. Es teiktu “neredzams”, bet, jā, savā ziņā arī neievainojams. Mani pārņem sajūta, it kā es aizmirstu savu ķermeni, kļūstot par daļu no bildes, daļu no kameras. Vai arī tās pagarinājums. Un viss, ko es varu just un redzēt, ir vienīgi attēls.
Es parasti nefotografēju fiziski bīstamās situācijās, bet emocionāli sarežģītās noteikti. Esmu daudz bildējusi mīļotos cilvēkus, bieži vien laikā, kad starp mums valda emocionāli piesātinātas attiecības. Bet, kā jau teicu, tas ir mirklis, kad tu it kā aizmirsti par sevi, kad tu pats neesi svarīgs, ķermenis izzūd. Brīnumainā, lieliskā veidā!
Vai vari pastāstīt vairāk par savu pētījumu Falling into Photography: Of Loss, Desire and Photograph? Vai tas ir tieši saistāms ar tevis veidoto sēriju Mythologies, pie kuras esi strādājusi gadiem ilgi (2006–2013)?
Jā, tas ir mans doktora darbs. Tā tapšana bija patiešām interesants process, kas prasīja vairāk nekā piecus gadus, periodiski rakstot, pasniedzot lekcijas un, protams, strādājot pie foto sērijas saistībā ar aprakstītajām idejām.
Šobrīd nodarbojos ar darba rediģēšanu, un visdrīzāk paies vēl vismaz gads, kamēr izdosies to nopublicēt.
Darba struktūru veido vairākas saistītas esejas, kurās es pētu attiecības starp fotogrāfiju un iekāri. Arī rakstot es kombinēju teoriju un fikciju, tādējādi vedot caur laiku un telpu, savām un citu cilvēku fantāzijām. Man nepatīk runāt tieši.
Piemēram, viena no nodaļām apskata attiecības starp māti un mīļāko – mūsu pašu attiecībām ar mātes ķermeni un māti kā mīļāko. Procesā es aplūkoju atsevišķus mākslas darbus: fotogrāfijas, filmas, gleznas un instalācijas, bet pārsvarā pētīju filozofiskus un psihoanalītiskus tekstus par to, kā mēs uztveram fotogrāfiju, kā un kāpēc radām mākslas darbus un no kurienes rodas šī vēlme radīt? Ir vairāki rakstnieki, kuru darbus izmantoju. Tie ir Maurice Blanchot, Georges Bataille, arī mūsdienu filozofi kā Jean-Luc Nancy. Meklēju ietekmes arī vairāku literāru figūru, kā, piemēram, Marguerite Duras daiļradē un sirreālisma rakstnieku kā André Breton darbos.
Doktora disertācija ietver ne tikai teoriju, bet arī praksi. Šāds princips vēl īsti nepastāv Amerikā, bet tiek plaši piekopts Anglijā un citur Eiropā. Tas paredz studijas darbu ietvert strukturētā, vēsturiskā kontekstā, ar ko gan cenšos sevi pārāk neierobežot. Pēdējo piecu gadu laikā aktīvi fotografēju un filmēju, līdz ar to, diemžēl, pie rakstīšanas pieķerties neizdodas katru dienu, kaut gan nemitīgi veicu piezīmes. Parasti reizi pāris mēnešos, atvaļinājuma laikā, divas nedēļas varu pilnībā nodoties intensīvai rakstīšanai.
Tekstam, manuprāt, ir ļoti liela nozīme tavā daiļradē; liekas, ka tu izrunā vārdos pašu attēlu.
Pilnībā piekrītu, un jāsaka, ka man pašai tā bija īsta atklāsme, kad, veidojot video darbu In Search of Lightning, tajā ienesu šo fantāzijas un biogrāfijas inspirēto tekstu. Tas mani ir iedvesmojis turpināt līdzīgu praksi arī darbos, pie kuriem strādāju šobrīd, ievest to galerijas vidē. Rakstot tekstu aizkadra balsij, es vēl arvien meklēju atbildes tam, kā mēs uztveram attēlu, kādas ir attiecības starp attēlu un mīlestību, attēlu un zaudējumu.
Man šķiet, ka, tikai pateicoties esejām, kuras tobrīd radīju, es spēju izveidot šo video In Search of Lightning, un tas lielā mērā izmainīja veidu, kā es strādāju, lai gan lasīšanai un rakstīšanai vienmēr bijusi nozīme manās attiecībās ar fotogrāfiju, kā jau lielākajai daļai mākslinieku.
Inward Bound II. No sērijas Untitled. 2008
Video darbā In Search of Lightning tu ieved skatītāju maģiskā, miglas ietītā pasaulē. Runājot par tumšajiem, dziļajiem ūdeņiem, purviem un alām, šķiet, ka jūti tos kā daļu no sevis. Kāda loma tavā daiļradē ir bijusi tam, ka esi uzaugusi šajā pasakaini mistiskajā vidē?
Patiesībā, pēdējos divus gadus jauno materiālu esmu centusies filmēt visur pasaulē, gan Floridā, Kalifornijā, Ņujorkā, gan arī šeit Latvijā.
Līdz ar to video netiek atspoguļota vienīgi apkaime, kurā uzaugu, kaut gan tiek radīts tāds iespaids. Konkrētas vietas, kuras mani interesē, fotografējot un filmējot, ir tās, kas savā veidā atgādina vai liek sajust šo ideju par mājām.
Es uzaugu ielejā, caur kuru plūst Reina, Melnā meža ielejā (Valley of the Black forest), kas gan ir ļoti purvaina, tomēr lielākajai daļai cilvēku neliktos nekas ārkārtīgi atšķirīgs. Bet aspekts, kas radīja vēlmi šo apkaimi ienest savā daiļradē, visticamāk ir saistīts ar to, ka uzaugu starp ūdeņiem, laivām, kuras bija arī mana tēva kaislība un saistās ar visiem mūsu ģimenes brīvdienu izbraucieniem. Es patiešām mīlu ūdeni, un peldēšana vienmēr bijusi mana sirdslieta. Nekas mani nevar padarīt laimīgāku kā nakts pelde piķa melnā ezerā pavisam kailai. Tā ka manu darbu biogrāfiskā daļa noteikti ir saistīta ar šo vidi, kaut tā ne vienmēr ir klātesoša. Ir aizraujoši vērot šīs attiecības starp attēliem, kuru ietekmē zūd nozīme tam, ka liela daļa materiāla nav uzņemta tieši Vācijas dienvidos. Arī jaunie video pārsteidzošā kārtā organiski turpina sajūtu par vienotu vidi. Šo savādo, džungļiem līdzīgo, pirmatnējo ainavu, kuru īsti nav iespējams dislocēt.
Viena no tēmām, kuru esi pētījusi, ir tevis pieminētā home-sickness sajūta jeb ilgas pēc mājām. Kādas atziņas esi ieguvusi, cenšoties izprast, kas īsti ir “mājas”?
Jā, mani patiešām interesē ideja par mājām kā vietu, kura nav ģeogrāfiski novietota, bet gan ir saistīta ar cilvēka ķermeni. Kā veidojas māju sajūta, no kā tā sastāv?
Interese noteikti ir saistīta ar to, ka gan manai mātei, gan partnerim, kaut gan esam šķīrušies, ir ļoti sarežģītas attiecības ar ideju par mājām.
Zini, reizēm ir sajūta, ka ir pat iespējams pārņemt otra konstantās ilgas pēc mājām.
Mana māte [dzimusi ASV – E. S.] jau no agras jaunības dzīvoja tālu prom, jo tolaik Amerika pavisam noteikti šķita tālu no Vācijas. Uzaugot starp dažādām kultūrām, pārņem sajūta, ka mājas nav nekur, kaut gan man tā drīzāk ir kā brīvība. Tas noteikti ir kas pozitīvs, zināt, ka tevi neierobežo piederība kādai noteiktai valstij vai kultūrai. Pasaulē ir tik daudz interesantu vietu un cilvēku, ar kuriem esmu jutusi – jā, esmu mājās, kaut vai tikai uz noteiktu mirkli vai dzīves posmu.
Vai tevis izvēlētā kolāžas tehnika palīdz sakārtot šīs fragmentārās domas, piešķirt tām jaunas nozīmes?
Kombinējot savas un atrastās bildes, video, tekstu, skaņu un balsi, veidojas vienots kodols, vienots stāsts. Tāpēc kolāža mani patiesi aizrauj, un jāsaka, ka tās principu izmantoju arī rakstot. Smeļoties iedvesmu visapkārt, meklējot atsauces un tad to pārvēršot plūstošā tekstā, man kā rakstniecei un māksliniecei ir sniegta brīvība apvienot un sasaistīt domu un attēlu fragmentus, paverot skatam pilnīgi jaunas šķautnes, kuras ārpus šīm attiecībām nevarētu atklāt.
Kolāža pati par sevi ir interesants vārds, jo tikpat labi to var attiecināt arī uz galerijas vidi vai grāmatu. Formējot attēlu kopumus un pavadtekstus izstādēm, tāpat kā kārtojot pārus drukātam izdevumam, gribot negribot starp elementiem veidojas saruna, veidojas kas brīnumains. Gala rezultātā tiek panākts efekts, kādu bieži vien nespētu radīt neviena atsevišķa vienība.
Untitled. No sērijas Mythologies. 2009
Tu fotogrāfiju mēdz papildināt ar gleznieciskiem elementiem, krāsu notecējumiem, pludinājumiem. Kādas ir tavas attiecības ar šo mākslas virzienu?
Uz glezniecību esmu atsaukusies vienmēr, kaut gan lielākoties netieši.
Tā ir vizuālā valoda, kurai esmu piešķīrusi lielu nozīmi jau kopš agrām dienām. Kā jau minēju, es uzaugu pilsētā [Karlsrūe, Vācija – E.S.], kas ir slavena mājvieta izciliem viduslaiku un reliģiska satura gleznojumiem, kurus radījuši tādi meistari kā Grīnevalds (Matthias Grünewald) un Krānahs (Lucas Cranach). Patiesību sakot, ļoti daudzi no šiem gleznojumiem, īpaši Grīnevaldam, vēl arvien šķiet neticami laikmetīgi, kaut arī mani nesaista to reliģiskais aspekts.
Bērnībā viņu daiļrade mani sajūsmināja un biedēja vienlaikus. Iekāre, ekstāze, vardarbība un erotika, kas mīt šajos attēlos, vienmēr šķita valdzinoša. Iespaidu noteikti pastiprināja arī fakts, ka uzaugām bez televizora, daudz laika pavadot muzejos un kinoteātrī. Es dievinu visa veida medijus, bet glezniecībai piemīt kas tāds, kas liek atgriezties atkal un atkal.
Kā tu redzi gleznas oriģināla vērtību attiecībā pret fotogrāfiju, kuru iespējams reproducēt neierobežotā skaitā?
Runājot par glezniecību, liela nozīme ir tam, ka tev ir jādodas to apskatīt, lai spētu piedzīvot šo aktu. Bieži vien liekas, ka tu zini kādu gleznu, ka tā tev ir ļoti nozīmīga… bet, kad pirmoreiz redzi dzīvē, sajūta ir neaprakstāma. Gluži kā aci pret aci sastopot kādu, kuru šķietami esi pazinis visu savu mūžu. Skatīt reprodukciju ir pavisam kas cits, grūti novērtēt faktūru, detaļas.
Es, protams, mīlu fotogrāfijas reproducējamību, bet tajā pat laikā arī fotogrāfija ir unikāls objekts, un tas ir fantastiski! Man patīk apmeklēt dažādus arhīvus un apskatīt eksponātus dzīvē. Piemēram, Viktorijas un Alberta muzejā (Victoria and Albert Museum) Londonā man īpaši tuvi ir Margaret Cameron darbi, kurus viņa drukājusi pati. Uz tiem vēl arvien redzami viņas pirkstu nospiedumi, kāds mats... Iespējams, ka tieši tādēļ mani aizrauj glezniecisku elementu ienešana fotogrāfijā, ar nodomu iegūtu šo fotogrāfijas fizikalitāti. Man neliekas tik būtiski, vai tas ir unikāls objekts, vai nav, jo galvenais ir fotogrāfijas materiālā, savā veidā skulpturālā esamība.
Tu esi teikusi, ka izjustie pārdzīvojumi ir vienmēr klātesoši, tāpat kā konstantās bailes no zaudējuma. Kā tev liekas, vai fotogrāfija, kura kalpo kā medijs starp pagātni un tagadni, nav tā, kas griež šīs brūces dziļākas, neļaujot aizmirst?
Viena apbrīnojama īpašība, kas piemīt fotogrāfijai, – droši vien Rolāns Barts (Roland Barthes) to ir pateicis visprecīzāk, – ir tā, ka tā spēj nobloķēt atmiņu. Tā fotografēto padara klātesošu, bet tajā pat laikā nobloķē šo piekļuvi reālajam veidolam, kas stimulē pašas fotogrāfijas transformāciju atmiņā. Mani patiešām interesē šis saspīlējums starp skatītāju un starp objektu, kas vienlaicīgi ir miris, bet kaut kādā veidā turpina dzīvot divdimensionālā plaknē.
Gadās, ka attēls kļūst klātesošāks vai īstāks nekā pati persona. Tas ir ļoti sarežģīti. Daudz cilvēki no interesantiem skatpunktiem ir rakstījuši par to, ka fotogrāfija it kā aprij laiku, savienojot pagātni, tagadni un kaut kādā mērā arī nākotni. Tas atspoguļo fotogrāfijas laicīgo aspektu, kas ir diezgan vienkārša, bet brīnumaina parādība. Rodas sajūta, ka no tās nav iespējams aizbēgt. Tā ir kā pierādījums realitātei, pierādījums esībai.
Vai tici, ka sāpes ved uz apskaidrību?
Savā ziņā jā... Sāpes ir sarežģīts vārds, ne tā? Kad es strādāju pie ainas, tad šķiet, ka tā ir tikai par sāpēm. Bet tā ir arī par pretējo – par laimi, par mīlestības piesātinātām attiecībām. Darbu radīšanas process savā ziņā ir veids, kā izprast apkārtējo pasauli, kas, protams, nesastāv vienīgi no labā. Rakstīšana un fotografēšana man ir kā centieni izskaidrot izjūtas, kurām pakļauta esmu ne tikai es, bet arī apkārtējie cilvēki – laimīgākajos un traģiskākajos dzīves mirkļos.
Ja runā par traumas teoriju, ne tik daudz par mani pašu, tad tā paredz, ka atkārtota apstākļu izspēlēšana palīdz pārvarēt noteiktu pārdzīvojumu un iegūt sava veida kontroli. Tas ir līdzīgi kā, kad esi bērns un pirmo reizi iztēlojies savus vecākus nomirstam. Pirmā ir apzināšanās, kad tu saproti, ka tas notiks un visticamāk pirms tevis paša nāves. Tas ir šausminoši, līdz ar to var sekot centieni to iztēloties atkārtoti, ko psihoanalīze pamato kā neapzinātu sevis sagatavošanu neizbēgamajam, to izspēlējot savā prātā.
Rolāns Barts raksta, ka objekts, kad tiek fotografēts, piedzīvo mikroskopisku nāvi un kļūst par sava veida rēgu. Tas varētu izskaidrot fotogrāfijas saistību ar šiem centieniem sagatavoties neizbēgamajam.
Droši vien tāpēc es strādāju ar cilvēkiem, kurus man visvairāk bail zaudēt – māti, mīļoto un cilvēkus, kuri ir mana ģimene.
Untitled. No sērijas Stillend Gespiegelt. 2004
Šie divi tēli – māte un mīļotais vīrietis – ir tie, kas caurvij tavus darbus. Vai esi ar mieru pastāstīt vairāk?
Man vienmēr ir bijušas ārkārtīgi ciešas attiecības ar māti un māsām. Tieši fiziskā veidā, kādā tas nav bijis ar manu tēvu, kaut gan viņš vienmēr ir bijis klāt, un mēs esam ļoti tuva ģimene.
Ar māsām, kad augām, vienmēr gulējām vienā gultā, un mani ilgi nodarbinājuši centieni izprast šo nespēju fiziski šķirties no sev tuvajiem. Kas, protams, var būt gan labi, gan slikti. Bieži vien ir emocionāli un fiziski grūti novilkt robežu, lai apzinātos sevi kā ko atsevišķu.
Es sāku studēt fotogrāfiju pāris mēnešus pēc traģēdijas, kurā pazaudēju vīrieti, kas bija mana pirmā mīlestība. Mēs dzīvojām kopā un plānojām kopīgu nākotni, līdz viņš cieta autokatastrofā. Viņa pēkšņā nāve un šoks, ko piedzīvoju, zināmā mērā man vienmēr bijis sasaistīts ar fotogrāfiju. Tobrīd studijas vēl nebija atsākušās, bija vasaras brīvlaiks, un es neticēju, ka atgriezīšos koledžā. Es nedomāju, ka to spēšu, ka vispār spēšu turpināt dzīvot, bet liela nozīme izrādījās tam, ka savu pirmo kameru es biju dabūjusi pāris nedēļas pirms viņa nāves. Teju visa pirmā filmiņa, kuru es attīstīju vairākus mēnešus vēlāk, bija ar viņu.
Atceroties iepriekšējo jautājumu, veidojas saistība starp šiem centieniem sevi sagatavot, jo dēļ autopsijas un formalitātēm man bija iespēja pavadīt pāris dienas ar viņa ķermeni, kas bija vienīgais, kas ļāva man aptvert notiekošo, ļāva man saprast. Līdz tam biju domājusi kā jau astoņpadsmitgadīga meitene, kad liekas, ka tas cilvēks ir tava pasaule un ka jūs kopā nodzīvosiet visu mūžu.
Šīm pāris dienām bija liela nozīme tajā, ka atgriezos pie fotogrāfijas. Tā ir sirreāla sajūta – vērot kā ķermenis mainās, kā tas kļūst par ko citu. Mani sāka interesēt – kas mēs esam kā miesa?
Māte, esot man blakus vissmagākajā brīdī, bija kā balsts. Drošības sala, kurā vienmēr var atgriezties, ja ir grūti, un tu nezini, kurp iet.
Nespējot sagremot pēkšņu nāvi, loģiski liekas noliegt tās esamību. Kā lai pierādām pretējo – to, ka patiešām esam dzīvi?
Man liekas, ka mēs nepārtraukti dzenamies pēc lietām, kas mums liek justies dzīviem, ne tā? Arī dzīves kāpumi un kritumi, kurus visbiežāk nespējam ietekmēt, iesviež realitātē, kas mēdz gan lutināt, gan atstāt bešā.
Tās var būt gan sāpes, kas mums liek justies dzīviem negatīvā veidā, gan tīras laimes jūtas kā iemīlēšanās un sekss. Tas ir jebkas, kas liek mums apzināties savas emocionālās un fiziskās robežas. Es teiktu, ka tieši dziņa pēc šā pierādījuma liek mums darīt lietas, kas ietekmē mūsu fizisko un emocionālo stāvokli. Tas gan biedē, gan izskaidro, kāpēc tieši galējības ir atkarību izraisošas.
Vai tu baidies no nāves?
Tas ir interesants jautājums... Esmu pārliecināta, ka lielākā vai mazākā mērā mēs visi baidāmies. Es agrāk domāju, ka nebaidos, bet, ja dzīvē ir fāzes, kad nevēlies būt dzīvs, tad liekas loģiski, ka nāvei nav nozīmes. Kaut kādā ziņā, neracionāli, bet es ticēju, ka es varēšu viņu atkal satikt.
Nāve biedē, kad esi laimīgs, kaut gan tai ir dažādas formas. Šajā vasarā pāris nedēļas ciemojos pie saviem vecvecākiem Amerikā. Viņi abi ir ļoti veci un apzinās to, ka viņiem atlicis neilgs laika sprīdis, līdz ar to ir nolēmuši, ka vairs nevēlas dzīvot tā, kā viņiem vajadzētu. Tas, manuprāt, ir godīgi un saprotami, kad fiziski vairs īsti nespēj justies labi, un tādā vecumā ir normāli izlemt, ka tev pietiek. Mūsdienās bieži vien mēs dzīvojam daudz ilgāk nekā vēlētos.
Bet šķiet, ka cilvēks, sasniedzot šādu apziņas stāvokli, vairs īsti nav persona. Bieži vien tas ir kā ķermenis, kuru pie dzīvības uztur vien atmiņas.
Jā, man šķiet, ka mums veicas, ja varam aiziet veiklu, tāpēc ka ir grūti vērot, kā cilvēks zaudē kontroli un pats to apzinās.
Man liekas, ka es daudz vairāk baidos no sev tuvo cilvēku un savu vecāku nāves nekā no savējās. No tā, ka viņi aizies pirms manis... Katrs savu nāvi mēs savā ziņā nepiedzīvojam.
Izvēle fotografēt tuvus cilvēkus tomēr varētu būt saistīta ar to, ka nodarbojies ar sava veida sevis izzināšanu, atmiņām un personīgu sajūtu reanimēšanu?
Es pēdējā laikā daudz strādāju ar cilvēkiem, kuri nav mana ģimene, bet tas nemaina to, ka process ir ārkārtīgi intīms. It kā es uz mirkli iemīlētos personā, kuru fotografēju, kaut vai pilnīgā svešiniekā. Tas ir izteikti, bildējot sievietes. Es vienmēr runāju ar savām modelēm par procesu un gala rezultātu, kādu vēlos sasniegt, un lielākoties mēs kļūstam par draudzenēm. Man liekas, ka viņas izprot to, ka stāsts nav tik daudz par viņām, kā tas ir par mani. Es viņas izmantoju, lai runātu par sevi pašu. Sanāk, ka viņas it kā atdodas, un tāpēc es cenšos būt ļoti saudzīga un maiga, un, protams, sniegt kaut ko pretī.
Zinot, ka fikcijai piemīt liela nozīme tavos darbos, vai varētu būt, ka sapņos un murgos meklējams kāds no izejas punktiem?
Sapņi noteikti ir vieta, kurā sastopas mūsu lielākās bailes un karstākās iekāres. Sapņojot mēs atkārtojam piedzīvoto. Lielākoties man šķiet, ka es savus sapņus neatceros, bet tad, kad piedzīvoju izteikti pacilājošas vai graujošas izjūtas, bieži vien arī sapņoju ļoti aktīvi.
Pati autobiogrāfija ir sava veida fikcija, jo mēs nekad nevaram būt pilnībā pārliecināti par to, kas atmiņās ir īsts. Protams, mani darbi ir daļa no manis, bet tie nepastāsta visu. Tam ir liela nozīme – tā ir kā cita, neiespējama pasaule.
