Ilmārs Blumbergs. Foto: Sergejs Timofejevs

Pauze. Un tikai pēc tam – vārds. Intervija ar Ilmāru Blumbergu 1

Intervē Sergejs Timofejevs
02/09/2013 

Foto: Sergejs Timofejevs

Ilmāra Blumberga izstāde “Es nemiršu” Arsenālā ir atvērta līdz 6. oktobrim; “Es nemiršu pie Ilzes” galerijā “Māksla XO”– līdz 10. septembrim

Ilmārs Blumbergs (1943) sēž plašajā izstāžu telpas “Arsenāls” lielajā zālē. Tērpies melnā kreklā, melnās biksēs, melnās kurpēs. Ir pirmdiena, apmeklētāju nav, tikai darbinieki ik pa laikam paiet garām vai pielabo kaut ko pie griestiem, pakāpušies uz ļoti augstām trepēm. Griesti “Arsenālā” patiešām ir ļoti augsti, ir daudz gaisa, un katrs pateiktais vārds pat mazliet atbalsojas. Tā ir ļoti piemērota situācija sarunai ar Ilmāru Blumbergu, mākslinieku, kam nepatīk intervijas, pļāpas un LIEKAIS (šim apzīmējumam viņš patiešām lieto Caps Lock). Arī tagad viņš savā galvā it kā apgroza katru vārdu, ko teiks, kaut ko pieliek, koriģē, rediģē. Tāpēc atbildes bieži vien izskan gandrīz minūti pēc jautājuma. Bet pagaidām – tikai klusums, meklējot pareizo lēmumu, par kuru PĒC TAM nebūs kauns.


Ilmāra Blumberga darbi “Arsenālā”...

Augusta vidū, savas septiņdesmitās dzimšanas dienas priekšvakarā, Ilmārs Blumbergs atklājis, manuprāt, epohālu ekspozīciju “Arsenālā” ar mazu, bet spožu apendiksu galerijā “Māksla XO”. Pirmajam, lielajam projektam, dots bībelisks nosaukums “Es nemiršu”, savukārt, otrais, tā papildinājums, pēkšņi visu pārceļ pavisam citā, cilvēciskā un draudzīgā kontekstā – “Es nemiršu pie Ilzes” (tā sauc galerijas vadītāju Ilzi Žeivati). Tas ir tāds sens un gudrs gājiens: vecais rebe kādā no klasiskajiem pastāstiem ieteica mazliet sev pabojāt prieku. Savukārt Blumbergs it kā pats pasmejas par savu patosu. Turklāt patoss nekur nezūd. Jo tāda ir dzīve: ļaudis ienāk šajā pasaulē un pēc kāda laika to pamet.


...un galerijā “Māksla XO”

Bet pats šis ironiskais žests šķiet pilnīgi dabisks Blumbergam. Viņš nemāna sevi ne savās pretenzijās, ne mūsu reakcijās uz tām. “Es izkāru 22 pašportretu sēriju un vienu tukšu rāmi ar parakstu, ka šo darbu aizvākt no ekspozīcijas pieprasīja kuratore. Un man neviens neko nejautāja par šiem 22 pašportretiem, toties visiem interesēja, kas bija tajā divdesmit trešajā un kāpēc kuratore aizliedza to izstādīt. Cilvēki pat bija sašutuši...”

Ekspozīcijās “Es nemiršu” un “Es nemiršu pie Ilzes” izstādītie darbi – dažādu gadu gleznas, filma, grafikas, instalācijas – iezīmē vienota liela autorstila aprises, kurš šoreiz parādīts tik koncentrētā veidā kā nekad agrāk. Tas ir kā jaudīgs starmetis atmosfērā vai tumšā naktī pie jūras sakurts ugunskurs vairākstāvu mājas augstumā. Kaut kas roku darināts un tajā pašā laikā absolūti dabisks savā izteiksmes spēkā un patiesumā. Turklāt Blumbergs nemaz nebaidās būt smieklīgs, viņš glezno pats sevi visneiedomājamākajās pozās, gandrīz vai vaikstās, pie savas izstādes objektiem pozēdams fotogrāfiem. Viņš nebaidās būt par ākstu savā karaļvalstī, kur daudz kas uzsvērts dramatiski un ļoti nopietni. Arī tā pieredze, ko viņš ieguva bērnībā, kad kopā ar mammu devās uz Sibīriju, kur bija izsūtīts viņa tēvs leģionārs. Izstādes ievadtekstā ir citēta Blumberga frāze, kurā viņš to laiku salīdzina ar sprādzienu, kas vēl aizvien skan ausīs. Manuprāt, Ilmārs Blumbergs vispār ir ļoti nopietns, un kā jebkurš patiesi nopietns cilvēks viņš nevar laiku pa laikam nepasmieties par sevi šajā pasaulē. Bet īsto vārdu, precīzo domu un vajadzīgo tēlu viņš meklē absolūti nopietni, bez kādas muļķošanās.

Varbūt sāksim ar nosaukumu?

Labi!

Man ļoti patīk šo divu nosaukumu “Es nemiršu” un “Es nemiršu pie Ilzes” apvienojums. Bet kāda ir jūsu paša attieksme pret šo frāzi “es nemiršu”? Kāpēc tādu izvēlējāties?

Šis nosaukums nebija pirmais variants – kāds trešais vai ceturtais. To izvēlējos tāpēc, ka, manuprāt, šis nosaukums vairāk nekā citi rosina interesi.

Bet ko jums pašam nozīmē šī frāze?

Vēlmi dzīvot, “būt dzīvam”.

Te “Arsenālā” izstādīta glezna ar uzrakstu “Es nemiršu”, un zem tā nosvītrots “Ticu”, blakus pierakstot “Zinu”.

Es pats šaubos – vai es ticu vai zinu. Šī frāze patiesībā var kļūt par jautājumu, ja beigās pieliek atbilstošu pieturzīmi: “Es nemiršu?” Un tur ir nosvītrotais “Ticu” un pierakstītais “Zinu”. Bet tikpat labi tur var būt nosvītrots “Zinu” un atkārtoti uzrakstīts “Ticu”. Tas ir kā aicinājums skatītājam izvēlēties vienu no šīm atbildēm – “zinu” vai “ticu”. Lai gan, manuprāt, tas ir viens un tas pats. Nezinu, vai skatītājs to uztver tāpat. Jūs, starp citu, esat pirmais, kas man to vaicā. Kā jums pašam šķiet – vajadzētu būt “zinu” un “ticu”?

Tā ir tāda izpratne, kur “es zinu” un “es ticu” ir apvienoti kopā…

Jā, man arī šķiet, ka tie ir kopā. Es gribētu, lai tie būtu apvienoti…

Vienā vārdā…

Ticētzināšana vai zinātticēšana – kaut kas tāds.

Vai jūs sevi uzskatāt par reliģiozu cilvēku? Vai ir kāda universāla sistēma, kas palīdz jums uztvert un pieņemt pasauli?

(1 minūti un 7 sekundes ilga pauze.) Ziniet, Sergej, es nezinu. Jo atbilde, kuru es varētu sniegt, būtu kaut kad iemācīta vai kaut kur izlasīta. Bet pēc būtības es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Kādā brīdī šķiet, ka tas viss ir intuīcija, pēc tam – nē, tas ir saprāts. Vēl kādā brīdī iestājas pilnīgs visa noliegums. Dažkārt šķiet, ka vislabāk pasauli uztvert var no absurda viedokļa. Vai ar prieku. Viena konkrēta atbilde it kā ļoti ierobežo. Valoda nav pilnīga – es it kā jūtu, ko gribu jums teikt, bet šis ir tas pats stāsts kā par “zinu” un “ticu”. Tas ir kaut kas kopīgs, kaut kas vairāk par vienu vārdu, vienu ticību vai vienu nozīmi.


Ilmārs Blumbergs. Lidojums bez spārniem. 2001–2003

Bet vai jums ir sajūta, ka eksistē kādi augstāki spēki, kas kaut kādā veidā visu sakārto?

(Pauze.) Es nezinu.

Vai jums tas ir svarīgi?

Šobrīd – jā, jo man ir jāatbild uz jūsu jautājumu pēc iespējas precīzāk. Bet parasti es par to nedomāju, te jums taisnība.

Es it kā atdodos dzīvei, atdodos, lai tā mani nes. Izjust mirkli, izjust prieku, spēli, absurdu – katru reizi, katru brīdi citādāk un it kā ļauties tam – tā es dzīvoju.

Šo jautājumu varbūt uzdevu tāpēc, ka tas, manuprāt, ir saistīts ar izstādes nosaukumu. Jo reliģiozam cilvēkam, kura apziņā ir nostiprināta savdabīga hierarhija, šī frāze skan citādi. Viņš tic tam, kas notiks pēc [nāves]. Ka tās nav beigas, ka TUR ir kaut kas... Bet ir arī tādi cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar savu personisko vērtību sistēmu. Un te nu vajag ne mazums drosmes, lai dzīvotu bez šīs jēdzieniskās hierarhijas izpratnes.

Jūs sakāt – vajadzīga drosme?

Jā, iespējams, ir jābūt pietiekami drosmīgam...

Bet mēs tikko runājām, ka “es ticu” un “es zinu” ir kopīgs jēdziens. Tātad tomēr “es ticu” neesam atmetuši. Un varbūt tieši tas arī vairo drosmi. Manī pilnīgi noteikti ir arī “es ticu”. Nezinu, kā jums – vai jūs piederat pie kādas konfesijas.

Ar mani ir tā, ka es, baznīcā ieejot, vienmēr izjūtu prieku. Un nav svarīgi, kādas konfesijas dievnamā – pareizticīgo, katoļu, protestantu vai musulmaņu. Tur kaut kas ir.

Jā, tur ir kaut kas.


Ilmārs Blumbergs. Margrieta Blumberga (Krastiņa) ar dēlu 1948. gada vasarā. 2010–2013

Šajā izstādē asi izjūtams, cik stipri jūs iespaidojusi 50. gadu sākuma Sibīrija. Šī pieredze palīdz jums vai moka? Ko tieši ar jums dara šī pieredze tagad?

Šī pieredze sāk strādāt un pārvēršas par uzrakstīto vai uzgleznoto tikai tad, kad rodas kāds šodienas iekšējais pārdzīvojums. Ja šis pārdzīvojums apdziest, arī pieredze neko nevar dot. Kaut kam ir jānotiek šeit un tagad, lai atcerētos kaut ko no pagātnes. Mēdz būt arī tā, ka pieredze ir piemirsusies, iesīkstējusi, aizaugusi, bet pēkšņi notiek kaut kas, kas sāpīgi aizskar tieši šajā mirklī un uzplēš piedzīvoto. Un tu atkal pārdzīvo pagātni un vari attēlot ar to pašu spēku, kādu piedzīvoji tajā pirmajā reizē. Vakardiena un šodiena nav divas atšķirīgas lietas, tās arī ir kopā, un šodien notiekošais var dod jēgu un atgriezt dzīvē vakar piedzīvoto.

Cik gadu jums bija, kad kopā ar mammu atgriezāties no Sibīrijas Latvijā?

1953. gada decembrī man bija desmit.

Vai šī pieredze ļāvusi jums labāk saprast, uz ko ir spējīgs cilvēks – gan labā, gan sliktā nozīmē?

Toreiz – nē. Es biju pārāk mazs, lai to šādi uztvertu. Tādā vecumā visu to slikto, kas tur bija, daudz asāk uztvēra mani vecāki. Es gāju skolā, vasarā dauzījos pa mežu, rotaļājos ar draugiem. Viss bija dabiski un normāli.

Bet kāpēc šī pieredze ir tik svarīga?

Tā ir svarīga, pateicoties dažiem notikumiem un lietām. Piemēram, grāmatai, ko man tur uzdāvināja mūsu skolotājs, arī izsūtītais, uzvārdā Gatilovs. Tajā laikā man šī grāmata nepatika. Tās autors bija azerbaidžāņu dzejnieks Rasuls Rza. “Ļeņins”. Bet mans skolotājs tajā ir ierakstījis man veltījumu ar zilu tušu. Un tikai pēc tam es sapratu, kas man nepatika šajā grāmatā:  tā ir kā apliecinājums, ka bijām izsūtīti, – zils skolas zīmogs un šis uzraksts. Un vēl vēlāk, kad noskatījos Andreja Tarkovska “Spoguli”, sāku domāt, kur esmu dzirdējis šo uzvārdu. Izrādījās, ka to azerbaidžāņu autora poēmu krievu valodā bija tulkojis Arsēnijs Tarkovskis, izcils dzejnieks un Andreja tēvs.  Un tikai pēc “Spoguļa” sāku meklēt Tarkovska, vecākā, dzeju un atradu tieši 1951.–52. gada tekstus. Man par pārsteigumu, tā bija mīlas lirika. Pilnīgs pretstats “Ļeņinam”. Un, lūk, šis skolotājs, kas uzdāvināja man grāmatu, bija bijis virsnieks, staigāja frencī; bez vienas kājas; izsūtīts diezgan neskaidru iemeslu pēc. Tēvs teica, varbūt bijis vācu gūstā... Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka skolotājs zināja, kas ir Arsēnijs Tarkovskis. Un tieši tāpēc man dāvanā izvēlējās to grāmatu, jo par Ļeņinu un Staļinu rakstītā bija lērums. Bet uzdāvināt man tieši Arsēnija Tarkovska tulkoto – manuprāt, tā ir tā jaudīgākā dziļumbumba, kuras atbalss skan vēl šodien, kad mēs Rīgā par viņu runājam pēc 60 gadiem.

Šī grāmata visus šos gadus bija pie jums?

Jā. Tēvs palika Sibīrijā līdz 1954. gadam, mēs ar mammu atgriezāmies agrāk, jo pēc Staļina nāves kļuva skaidrs, ka situācija mainīsies. Vecāki nolēma mani vest mājās, jo es jau sāku aizmirst latviešu valodu. Kāds liktenis piemeklēja skolotāju Gatilovu – es nezinu.

Vai vecāki jūs atbalstīja, kad nolēmāt kļūt par mākslinieku?

Jā.

Jo daudz zīmējāt bērnībā?

Domāju, ka zīmēju tikpat daudz, cik mani vienaudži. Ticamāk, vecākiem šķita, ka tas vairāk atbilst manam raksturam...

Būt par vērotāju?

Nu, tas skan pārāk skaisti. Drīzāk, tāpēc, ka man patika būt vienam.

Kāpēc tad ne par rakstnieku?

Tas vēl priekšā. (Smejas.)

Kad jūs mācījāties, kāds bija mākslinieka statuss sabiedrībā?

Tāds pats kā tagad. Manuprāt, procentuāli to iedzīvotāju skaits, kuri nolemj mācīties mākslu, paliek nemainīgs jebkurā sabiedriskajā iekārtā – vai Staļina laikos, vai tagad. Spēles noteikumi toreiz, protams, bija nežēlīgi stingri. Vecāki man ieteica vispirms iet uz lietišķās mākslas skolu, kur visa pamatā bija profesija, amats. Tas pirmām kārtām nozīmēja iemācīties pašu darbu.

Droši vien tāpēc jums tāda izmantoto materiālu daudzveidība...

Jā, tas no skolas. Pirmā skola vienmēr ieliek visgruntīgākos pamatus.

Saistītie ieraksti:
Video ieskats Ilmāra Blumberga izstādēs “Es nemiršu” un “Es nemiršu pie Ilzes” 

Pēc tam bija Mākslas akadēmija?

Jā.

Kad notika pirmā izstāde?

1961. gadā. Republikāniskajā jauno mākslinieku izstādē man bija viens akvarelis.

Un pirmā personālizstāde?

Šķiet, 1972. vai 1973. gadā Dailes teātrī. Tas bija saistībā ar teātri – skices, maketi.

Kāda māksla tajā laikā jums bija vistuvākā, atstāja vislielāko iespaidu?

Sirrreālisms…

Kāpēc tieši tas?

Jūs lietojat vārdu “kāpēc”. Man ir jāatbild, un es pacentīšos. Bet pēc būtības es nezinu – kāpēc. Kāpēc, izšķirstot daudz grāmatu un aplūkojot daudz reprodukciju, kāda no tām tevi uzrunā, kāda – ne. Lasot tekstus, vienus tu aizmirsti jau pēc pusstundas, bet citi paliek galvā uz visiem laikiem. Kāpēc?


Ilmārs Blumbergs. Slauc sevi. 1994–2009

Manuprāt, būtu interesanti paanalizēt, jo tas palīdz kaut ko saprast pašam par sevi, par to, ko dari.

Es domāju, neviens sevi īpaši neanalizē. Kāpēc man patīk tā sieviete, kas tikko pagāja garām? Tāds es esmu, tādu mani ir radījusi daba.

Bet, ja es esmu mākslinieks, varbūt tas, ka man patīk kādi citi noteikti mākslinieki, ir kaut kā saistīts ar manu mākslu?

Nē. Es kontrolēju sevi. Ja jūtu, ka esmu kāda iespaidā, no tā jāatbrīvojas. Šajā ziņā es noteikti cenšos sevi kontrolēt. Nezinu, kopš kuriem laikiem manī ir ielikts šis gēns – jārada kaut kas jauns. Droši vien, esmu tā mācīts.

Mūsdienās bieži raksta, ka mākslā nekas absolūti jauns vairs nav izdarāms.

Jums tas varbūt nav atklājums, bet man ir. Jaunajam ir jābūt atklājumam attiecībā pret sevi pašu un tikai pēc tam – attiecībā pret ģimeni, valsti vai Visumu. Tāpēc vienmēr var atrast kaut ko jaunu, kādu interesantu niansi, vārdu spēli, absurdu, prieku. Un tas paver ceļu jaunam piedāvājumam. Vai varbūt atklāj kaut ko jaunu arī Visumam. To varēs pateikt tikai pēc kāda laika. Tāpēc pret jauno jāizturas ļoti saudzīgi, tas jālolo un jāmīl. Nedrīkst izturēties nevērīgi pat pret vismazāko sīkumu, kas tev šķiet jauns. Tu nevari zināt, kas no šī mazumiņa izaugs rīt vai parīt.


Ilmārs Blumbergs. Vadonis Venēcijā. 2009

Vai jūsu stils ir būtiski mainījies pēdējo 20 gadu laikā?

Man šķiet – jā.

Un pasaule apkārt? Kurp mēs ejam – uz gaišo vai tumšo pusi?

Pasaulē labais un ļaunais vienmēr ir bijis apmēram vienādās proporcijās. Tāpat kā to cilvēku daudzums, kas grib mācīties Mākslas akadēmijā. (Smejas.) Kad strādāju ar Hēsioda tekstiem, kur viņš raksta par cilvēces dzimšanu un laikmetiem – zelta, sudraba un dzelzs –, lasīju, kā viņš raksturo savu laiku (8.–7. gs. p.m.ē.). Kā briesmīgāko visā vēsturē! Demokrātijas pamati tiek ignorēti, bērni neklausa vecākus, valsti pārvalda neprašas, un vispār, pēc viņa domām, tuvojas pasaules gals. Kā mēs redzam, pasaule turpina griezties. Un katra nākamā paaudze par savu laiku runā tieši tādiem pašiem vārdiem kā Hēsiods.


Fragments no instalācijas “Iegāja pienā”

Labi, atgriezīsimies pie mūsdienām. Tagad jaunietis beidz mākslas skolu, pēc tam akadēmiju. Un viņš ir mākslinieks. Vai viņš tam ir gatavs?

Manuprāt, jautājumu nevar skatīt šādi. Tam jaunietim priekšā vēl ir daudz laika, lai apjēgtu, kas ir kas. Neviens nav gatavs. Tikai tad, kad ir pabeigts pēdējais darbs, var saprast visu iepriekšējo darbu jēgu. Tu nekad nevari zināt, kas būs nākamais. Varbūt uzņemsi filmu, kas visu iepriekšdarīto izgaismos pavisam citā leņķī. Nekad nevar teikt “tas bija tā”, pirms neesi redzējis mākslinieka pēdējo darbu.

Bet jūsu izstādē jūtams milzīgi daudz pārdzīvotās pieredzes – gan Sibīrija, gan pēckara laiks. Rodas iespaids, ka pēckara paaudze vispār ir bijusi ļoti stipra. Varbūt eksistenciālā pieredze dod to vērienu un spēku jaunradei?

 Man ir tāds jautājums: vai ir vērts iemainīt savu veselību pret dzejoļu krājumu?

Nē. (Abi smejas.)

Lūk, arī atbilde. To nevar paredzēt, to var tikai piedzīvot. Vienam tas gadās viņa mūžā, citam – ne. Te nav nekādas likumsakarības.




Ilmārs Blumbergs. Esi vājāks par mani

Mēs runājām par Sibīriju, bet izstādē ir iespaidi arī no cita, pavisam nesena ceļojuma – uz Spāniju...

Jā, mēs strādājām kopā ar Augustu Sukutu pie kāda projekta, par kuru pagaidām nevaru stāstīt. Viss ir tikai sākumstadijā.

Esat tur bijis agrāk?

Nē, tā bija pirmā reize.

Kas visvairāk iespiedies atmiņā no Spānijas?

Agave, divmetrīga agave, kas aug Augusta pagalmā. Es to uzzīmēju. Man vienmēr ir paticis Lorka un sirreālisms. Man pat šķita, ka tās vietas ir pazīstamas, ka tur jau kaut kad esmu bijis.

Atgriežoties pie sirreālisma... Manuprāt, tas, kas to atšķir no citiem šī stila laikabiedriem, piemēram, ekspresionisma, ir paradoksāla miera un līdzsvara izjūta. Pat Dalī gleznās. Miers, rāmums nevis kā kara vai konflikta neesamība, bet kā citāds skatupunkts – uz visu, arī visdramatiskāko pieredzi.

Es varbūt neesmu domājis par tiešu sirreālisma un līdzsvara, miera salīdzinājumu, bet tas, kā jūs to formulējāt, manuprāt, ir ļoti precīzi. Īpaši, ja salīdzina ar ekspresionismu. Varbūt tas arī ir tas, kas mani sirreālismā piesaista – ambivalence. Ekspresionisms šādā izpratnē ir viennozīmīgs, bet sirreālismā ir jaušams vēl kaut kas. Kaut kāds noslēpums, zemādas slānis, kaut kas tāds, ko tu nesaproti. Un tas neizprastais ļoti vilina. Tieši tāpēc nekad nevajag stāstīt visu. Nekad nevajag atbildēt uz visiem jautājumiem. (Abi smejas). Vienmēr jāatstāj kaut kas nepateikts. Klints vienmēr ir varenāka, ja atrodas zem ūdens. Kad redzi Everestu, viss ir skaidrs. Bet 3,5 kilometru augstiene jūras dzīlēs un tikai smaile, kas mazliet, mazliet redzama virs ūdens... Nav iespējams pat iedomāties, cik milzīga tā ir tur, lejā.

Ar ko jūs varētu salīdzināt šo izstādi?

To nevar salīdzināt ne ar ko. (Abi smejas.) Tā ir vienīgā uz pasaules!


Ilmārs Blumbergs. No sērijas “Es nemiršu”. 2012–2013

Kādā brīdī ekspozīcijas sienu sarkanais tonis nez kāpēc uzvēdīja asociācijas ar mātes klēpi. Vēl nedzimušais bērns tur guļ un sapņos redz visu savu nākotnes dzīvi...

Es tā arī redzu un ar to tikai nodarbojos – cenšos uzzīmēt to, ko domāju. Cenšos to izdarīt. [Uzzīmēt] to, ko domāju, ko redzēju sapnī, visu, kas ir manī... Man nav nekādu koncepciju. Viss, ko jūs redzat izstādē, ir mani mēģinājumi attēlot domas. Viss, ko atcerējos un ko aizmirsu, – tas arī ir uzzīmēts. Kas zudis...

Gribēju pavaicāt par to skaņu lielajā zālē. Kā sprādziena vai šāviena atbalss...

Tas, lai skatītāji neaizmigtu. Izstāde ir liela, jāstaigā ilgi... Sprādziens? Man tā drīzāk šķiet nokritušas gleznas skaņa. Šeit taču ir vairākas “kritušās” gleznas.

Tas ir atgādinājums par to, ko runājām sākumā – kaut kas notiek tagad, lai aktivizētu pagātni, jau notikušo...

Jā, nokritušas gleznas troksnis var izraisīt asociācijas vai atmiņas par kādu notikumu. Vai raisīt fantāzijas par to, kā tas varētu notikt. (Sasit plaukstas.) Ir vajadzīgs kāds grūdiens. 

Kādā ekspozīcijas vietā pat sienas gabals izdauzīts...

Jā, es to izdarīju. Ja viss ir ļoti pareizi iekārtots, tad kļūst neinteresanti. Es vēl pajokoju, ka tā ir izeja uz paralēlo telpu. Ja iziet pa to caurumu, var atgriezties pie “Pašportreta uz pannas”. Tur izlikts tāds mazs pašportrets uz pannas paliktņa, un tas palīdz atcerēties to, kas notika toreiz – 1978. gadā...

Vai daudz par jums uzzinās tie, kas apmeklēs šo izstādi?

Tāds nemaz nav mērķis. Mērķis ir izraisīt viņos tādu pašu pārdzīvojumu, kāds rodas manī, dzirdot no sienas krītošas gleznas skaņu.

Paldies! Es domāju, tas ir labs fināls.

karli zeltin - 04.09.2013 01:22

dark